Viss, kas šai dzīvē vērtīgs, ir mīlestība

Mirkļi, kas blakus Andrejam Eglītim ikdienas gājienā cauri Rīgai, cauri laikiem

Angļu valodā iznākusi Andreja Eglīša lirikas izlase. Atdzejojusi Velta Sniķere. “Šis ir mans veltījums ļaudīm, kas staigās Rīgas astoņsimtgades ceļos, mans mīlestības ceļvedis. Lai mīlestība viņus pavada!” — raksta autors.

Dzejoļi atlasīti lielākoties no 1997. gadā izdotā krājuma “Roka roku rokā tur”, par kuru filoloģijas doktore Ruta Veidemane savulaik rakstīja: “Tā ir grāmata par mīlestību, pat ja mīlestība nav vārdā saukta. Katra lappuse ir mīlestības piesūkusies. Un tajā ir vēl kaut kas starp vārdiem lasāms: šos dzejoļus rakstījis latvietis. Parastiem vārdiem par to runāt grūti. Kā to, kas manī iešūpojas un atbalsojas, šo dzeju lasot, kā to lepnumu, mīļumu un skumjas reizē nosaukt vārdos, kas nav dzejas vārdi?”

Kabatas formāta grāmatiņu “Hand Holds Hand” no Latvijas droši vien labprāt paņems līdzi arī daudzie Rīgas lielo godu viesi. Atstājot tulkojuma dzejiskās kvalitātes literatūrpētnieku ziņā, gribas apgalvot, ka angļu lasītāji varēs pilnam izjust Andreja Eglīša dzejas garu, jo Veltai Sniķerei tas tuvs kopš jaunības gadiem, kad viņa rosīgi piedalījās literārajos vakaros, kuru viesis bija arī jaunais dzejnieks. Kopš 1946. gada Velta Sniķere dzīvo Londonā, raksta arī dzejoļus, piedalās PEN kluba pasākumos un aktīvi popularizē latviešu literatūru. Angliski tulkojusi arī Zinaīdas Lazdas dzejoļus, bet latviski — Rilkes un Miloša dzeju. Londonā 1974. gadā iznāca kopkrājums — Veltas Sniķeres tulkotie Andreja Eglīša dzejoļi pirmajā daļā un viņas pašas dzeja — otrajā. Sadarbība turpinājās, un 1984. viņas tulkojumā iznāca Andreja Eglīša dzejas grāmata “Gallows Over Europe”, kuras pamatu veidoja dzejoļi no krājuma “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm”.

Andrejs Eglītis augstu vērtē Veltu Sniķeri arī kā dzejnieci:

— Velta paklusām sāka dzejot jau Rīgā, vēl studente būdama. Viņai tuva austrumu filozofija, simbola poētika. Zināms sirreālisms. Pasaules literatūrā tas nebija nekas jauns, bet latviešu dzejā viņu uzskatīja par sirreālisma pirmmāti. Tā ir ļoti dziļa, dvēseliski bagāta domu pasaule. Es varu būt priecīgs un pateicīgs, ka viņai izrādījusies tuva mana dzeja, kaut arī esam ļoti atšķirīgi. Velta daudz darījusi, lai mani dzejoļi vairāk tiktu publicēti angļu literārajos žurnālos. Ar angļu valodas starpniecību mani dzejoļi varējuši parādīties arī ķīniešu un japāņu valodā. Labi atdzejotāji man bijuši arī starp vācu dzejniekiem. Kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” teksts tulkots 27 valodās, bet ne visi tulkotāji vārdā saukti un ne par visiem man zināms. Zviedrijā manus dzejoļus pirmie tulkoja latviešu skolotāji, kas jau ilgāk tur dzīvoja un bija labi apguvuši zviedru valodu. Tad nāca Juris Kronbergs. Dzejnieks, kas dziļi un precīzi uztver manu darbu izjūtas, ir ļoti labs tulkotājs. Tagad viņš strādā Latvijas vēstniecībā un tulkošanai atliek mazāk laika. Zviedru literārajos žurnālos un avīzēs ir daudz manu dzejoļu, mans vārds ir arī zviedru enciklopēdijās, bet atsevišķu dzejas grāmatu tā arī paliku neizdevis.

Krājumu “Hand Holds Hand” dzejnieks nosaucis par savu mīlestības ceļvedi. Uz vāka ir Brīvības tēls ar trim zelta zvaigznēm, un es grāmatiņu saņēmu ar autora ierakstu “Dievs, svētī Latviju!”. Gan latviešu, gan angļu izdevumā par moto izraudzīts dzejolis “Roka roku rokā tur,/ Liekas, jāiet nav nekur,/ Un, kad rokas vajdzēs šķirt,/ Steigsimies viens otrā mirt.” Velta Sniķere to atdzejojusi ar lielu izjūtu: “Hand holds hand within its hand./ There is nowhere else to go./ At the time when hands must part,/ Hearts will merge and die as one.” Un gribas teikt, ka visa Andreja Eglīša dzeja ir viens vienīgs mīlestības apliecinājums sievietei, mātei, tēvzemei. Ar mīlestības ceļvedi kabatā viņš piecdesmit gadus vadījis Latviešu nacionālo fondu un rakstījis dzejoļus, ar šo pašu ceļvedi viņš nu jau trīs gadus diendienā izstaigā Rīgas ielas no sava mājokļa Tērbatas ielā līdz Daugavmalai, turpceļā ik reizes iegriezdamies arī pastā ar kādu nosūtāmu vēstuli vai bandroli un atpakaļceļā pakavēdamies pie Doma baznīcas, parunādamies ar ielu muzikantiem un amatu meistariem Līvu laukumā un godbijīgi sveicinādams Brīvības statuju. “Tad pie Vērmaņdārza vienmēr tā esmu piekusis, ka steidzīgi jāmeklē, kur apsēsties. Dusmojos uz sevi, ka tik tālu esmu gājis. Bet nākamajā dienā eju atkal. Bez Daugavas grūti dzīvot. Un kājas arī vajag kustināt, citādi nemaz vairs neklausīs.”

Latviešu nacionālo fondu Andrejs Eglītis sakās iecerējis jau bēgļu laivā ceļā uz Zviedriju:

— Tiklīdz izkāpu Gotlandes salā, sāku domāt par to, ka jācīnās un jātiek atpakaļ. Un cīnīšanās nav tikai ar lielgabaliem. Pareizi skaidrojot savu vēsturi, sniedzot patiesu informāciju, mēs varam palīdzēt Latvijai. Pirmais lielais panākums bija grāmata “Šie vārdi apsūdz” ar izvesto sarakstiem, kurus dabūjām no starptautiskā Sarkanā Krusta Ženēvā. Grāmatu izdevām angļu valodā, un visa pasaule pirmo reizi uzzināja par to, kas mums nodarīts, kādām briesmām pakļautas Baltijas tautas. Šīs ziņas tālu atbalsojās. Tas deva pārliecību, ka bez ieročiem tu vari palīdzēt savai tautai, kas ir briesmās. Tad es sapratu, ka ir vērts dzīvot. Latviešu nacionālais fonds kļuva par globālu politiskās informācijas institūtu ar darba nodaļām Eiropā, Amerikā, Kanādā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Latvieši visā pasaulē ziedoja līdzekļus fonda darbībai, bet tas nenotika pats no sevis. Uz to vajadzēja neatlaidīgi aicināt un skubināt. Austrālijā vien biju divas reizes. Tagad fonda darbības virzieni ir mainījušies, par galveno kļuvusi palīdzības sniegšana daudzbērnu ģimenēm un lauku skolām. Tas ir liels darba lauks, un es no fonda iedams nevaru aiziet, kaut gan centrs joprojām atrodas Stokholmā un tā vadība ir drošās rokās. Tagad skaitos fonda goda prezidents.

— Jūs esat iedibinājis arī Andas stipendijas kontu, ieguldot tajā savus personiskos līdzekļus.

— Anda bija mana dzīvesbiedre. Vislielākā, uzticīgākā mīlestība. Mana līgava, sieva, māte, viss kopā. Viņa aizgāja mūžībā 1992. gada pavasarī. Visa saimniecība un naudas lietas bija Andas rokās. Viņa bija arī galvenā pelnītāja, jo es Latviešu nacionālajā fondā visu mūžu esmu strādājis bez atlīdzības. Bankas konts mums bija kopīgs, taču es maz ko varēju noguldīt. Atceros tikai kādu lielāku naudas balvu, ko par manu dzeju reiz piešķīra Austrālijas latvieši. Ar testamentu Anda savu konta daļu bija novēlējusi man, un es par vispareizāko uzskatīju viņas stipendijas iedibināšanu. Anda ļoti mīlēja jaunatni, atbalstīja izglītību. Šī stipendija nu ir kā piemineklis viņai. Arī mana pateicība Andai. Pirmā stipendija tika piešķirta Bauskas vidusskolas absolventei Gitai, kas ļoti aktīvi darbojās skolēnu parlamentā un tagad studē tieslietas.

Savā ikdienas pastaigā pa Rīgu dzejnieks allaž iet garām arī Latvijas Universitātei. Un bieži piemin savu nepiepildīto sapni kļūt par mācītāju.

— Kad biju pabeidzis Rīgas pilsētas tehnikumu, kļuvu par ziņu reportieri avīzēs un vēlāk radiofonā. Bet visu laiku domāju par teoloģijas studijām. Pabeidzu jau latīņu valodas kursus, lai varētu iestāties universitātē. Visu izjauca karš. Bet baznīcās esmu daudz runājis. Visvairāk sakarā ar kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”. Mani aicina, un es eju. Citādi tas ir ar altāra telpu, bet no kanceles es jūtos tiesīgs runāt ar tautu, ja cilvēki to grib.

Visilgāk Andrejs Eglītis parasti kavējas pie Daugavas. Dažkārt viņš sēžas kuģītī un ceļo uz Ķīšezeru, kur jaunības gados tik labprāt ticis peldēties. Pastaigājas pa Mežaparku, kur pirms kara dzīvojuši daudzi ievērojami kultūras cilvēki un notikuši arī dzejas vakari. Bijusi arī bohēma. Ierunājos par Arvīda Griguļa romānu “Kad lietus un vēji sitas logā”, kur Andrejs Eglītis vārdā saukts, šausminoties par viņa nodzeršanos līdz baltām pelītēm un sarkaniem velniņiem.

— O, jā! Kas tik tur nav par mani teikts! Mana darbošanās Latviešu nacionālajā fondā komunistus te padarīja vai trakus, bet viņi man neko nevarēja padarīt. Tad centās pataisīt melnu un nožēlojamu. Tikai nekas neiznāca. Arī fondā neviens no manis nenovērsās. Ulmaņlaiks daudziem saistās ar zināmu bohēmu. Bet tā nebija kaut kāda lopiska nodzeršanās. Tās bija arī interesantas sarunas, labas emocijas. Bez grēka es nebiju, savu reizi arī iedzēru vairāk, nekā man savos jaunajos gados būtu vajadzējis. Tā bohēma man iznāca kopā ar otro paaudzi, kur bija profesors Arveds Švābe, profesors Kārlis Straubergs, Niklāvs Struņķis, Jānis Medenis. Man, jauneklim no laukiem, viņi visi likās kā pusdievi, viss, par ko viņi runāja, bija kaut kas jauns un interesants. Kad sākās karš un kļuvu par kara ziņotāju, tas viss izbeidzās.

Pie Daugavas dzejnieks atceras arī savu dzimto Ļaudonu “ar tumšo egļu vīli”, kur “vējš aizputina ceļus katru ziemu”, kur “redz Aivieksti caur zāļu pļavām plūstam, linu audeklus uz krasta saulē žūstam”. Daugava nes uz jūru arī Aiviekstes ūdeņus. Ar tiem Andrejam saistās pirmās bērnības atmiņas:

— Man bija kādi trīs vai četri gadi. Turpinājās Pirmais pasaules karš. Tēvs spēlēja korneti kara orķestrī un bija saņēmis pavēsti. Viņam bija jāierodas iesaukšanas punktā, un mēs ar laivu cēlāmies pāri Aiviekstei. Es laikam par ātru gribēju izlēkt krastā un iekritu upē. Skaidri atceros, kā tēvs mani saķēra, nostādīja uz kājām un teica: “Turies un nebaidies!” Un viņa seja bija smaidoša. Tās arī manas vienīgās atmiņas no tēva. Viņš karā pazuda, visi mātes meklējumi bija veltīgi. Tā man palicis novēlējums — turēties un nebaidīties.

Tie ir labi un stipri vārdi, jo vairāk tāpēc, ka visu mūžu pavadījuši līdz ar tēva gaišo, smaidošo vaigu. Atsevišķi un pāri visam, kā dzejnieks saka, stāv mātes mīlestība:

— Nevaru iedomāties, ka uz pasaules varētu būt vēl kāda māte, kas par saviem bērniem spētu rūpēties ar tādu mīlestību un labestību. Mēs ar brāli bijām viņai divi. Es tas jaunākais. Ar kādu gaišredzību viņa vienmēr to redzēja, ja biju noguris, ja kaut kas bija par grūtu. Un kad jau Rīgā gāju skolā, nāca tā mūžīgā zeķu lāpīšana, jo mājās vienmēr ierados ar izplīsušiem papēžiem. Tad gan viņa teica: “Es nezinu, dēls, ko tu darīsi, kad mana galva kritīs.” Es daudz mīlestības esmu dzīvē saņēmis, man nekas cits neatliek kā par mīlestību rakstīt. Viss vienāds ir bez mīlestības. Tā ja!

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Ar mīlestības solījumu

Andrejs Eglītis. Hand holds Hand. Atdzejojusi Velta Sniķere. Apgāds “Pils”, 2001. Annas Eglienas ievads

Latviešu nacionālās sirdsapziņas dzejnieks Andrejs Eglītis (1912) savu jaunību ir izdzīvojis Latvijas brīvības gados, kopā ar tautu izsāpējis divas okupācijas, Otro pasaules karu un piecdesmit trīs mūža gadus (1945 —1998) nodzīvojis trimdā Zviedrijā. Viņa 12 izdotie dzejoļu krājumi ir piemineklis Latvijas brīvībai, un viņa mūžs — veltījums Latvijai. Savā dzejā, kuru visus pēckara gadus lasīja brīvais latvietis visos pasaules kontinentos un kura bija aizliegtais auglis okupētajai tautai dzimtenē, dzejnieks ir izdzīvojis brīvības zaudējuma sāpi, ciešanas, nenogurstošo cerību un nešaubīgo ticību tautas spēkam. Viņa dzeja ir skanējusi pie pieminekļiem, baznīcās, ielās un laukumos, uzrunājot ar mīlestības un uguns vārdiem. Svešā zemē dzīvodams un daudzas zemes izceļojis, Andrejs Eglītis visu zemju zemi Latviju sevī ir mūžam kā templi nesis. Latvijas saule svētā spožumā ir aicinājusi savam ceļam sekot un pa bērnības neaizmirstuļu pēdām ir notikusi pārnākšana — ceļš 53 gadu garumā.

Ar kalpu bērna ikdienas sūrumu, mīlestības, dzīvības un mūžības norisēm no bērna dienām kopā dzīvojis, savā dzejā viņš sumina netveramo skaistumu dabā un tautā, Dieva klātbūtni ik rasas lāsē, ievas ziedā un lakstīgalas dziesmā, visu mūžu ceļot Dieva namu ļaužu sirdīs. Nedziedināmā un neremdināmā brīvības slāpe ir pārvērtusies mīlestības vārdos, kas teikti tēvzemei pie asins laukiem un kas mūža garumā ikvienā darbā ir kā karogā ieausti. Zviedrijā 1947. gadā organizētais un vadītais Latviešu Nacionālais fonds arī bija mīlestības darbs Latvijas neatkarībai piecu gadu desmitu garumā. Mīlestības darbs Latvijai turpinās arī pēc atgriešanās no trimdas. Gadu gaitā ir saņemtas daudzas balvas trimdā, Triju Zvaigžņu ordenis un citi pagodinājumi Latvijā, taču likteņa augstākais apbalvojums ir Latvijas neatkarības atgūšana. Dzejnieka mīlestības jūrai nav krastu — jūras lielums un vientulība, dziļi personīgais un patriotiskais, guvumi un zaudējumi ar skaņu melodiskajām vīzijām, putnu dziesmām un puķu ziedēšanu ir ierakstīti dzejā kā apliecinājums mīlestībai mūžības nezūdošajā bezgalībā.

Tie vārdi — mīļākie no mīļajiem — rakstīti mūža garumā, krāsaini saaudušies kopā ar dzīvo un mirušo balsīm, kapenēm un šūpuļiem, rozēm un mēnessgaismu, ar jūtu un gleznu varavīksnēm un zibeņiem, sāpēm un ilgošanās virsotnēm un solās palikt ilgi. Grāmatas lapās un cilvēku sirdīs.

“Par mūžību ilgāk jau nevar.”

Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”