Ar Latvijas ainavu kā nacionālās identitātes zīmi, kā dzimtenes simbolu

Valsts mākslas muzejā atklāta Vilhelma Purvīša darbu izstāde

Vilhelma Purvīša darbi te bijuši vienmēr, viņa gleznoti ir arī divi no četriem lielajiem muzeja sienu gleznojumiem, taču šī ir pati plašākā meistara glezniecības skate, Rīgas jubilejas gada kulminācijas pasākums. Eksponēti mākslas darbi ne vien no Valsts mākslas muzeja plašās kolekcijas, bet arī no Tukuma muzeja, Liepājas Vēstures un mākslas muzeja un Valmieras Novadpētniecības muzeja krājumiem un privātām kolekcijām. Gan kā gleznotājs, gan pedagogs un sabiedriskais darbinieks Vilhelms Purvītis ir pati izcilākā personība 20.gadsimta latviešu mākslā. Viņš bija Rīgas pilsētas mākslas skolas direktors, Latvijas Mākslas akadēmijas izveidotājs un ilgus gadus tās rektors un Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs, Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors, Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes profesors, daudzu starptautisku latviešu mākslas izstāžu rosinātājs un organizētājs. Tomēr pāri visam bija viņa glezniecība, veltīta dzimtās zemes dabai. Sabiedrības apziņā Vilhelma Purvīša māksla ir nacionālās identitātes zīme, dzimtenes simbols, kas no paaudzes paaudzē bauda tautas mīlestību. Lai šī mīlestība ietu dziļumā, mākslas zinātniece Inese Riņķe arī iecerēja šo izstādi, kas pagājušajā rudenī tūlīt pēc Skulmju dzimtai veltītās plašās mākslas skates ar lielu atsaucību tika parādīta Valsts Tretjakova galerijā Maskavā un tagad iekļaujas Rīgas jubilejas un Eiropas kultūras mēneša mākslas programmā.

No Vilhelma Purvīša mūža darba, vairākiem tūkstošiem gleznu un uzmetumu, lielākā daļa tika traģiski zaudēta Pirmā un it īpaši Otrā pasaules kara laikā. Pašlaik zināmi ap pusotra simta mākslinieka darbu. Deviņdesmit no tiem redzami šajā izstādē, kam atvēlētas visas muzeja pirmā stāva zāles. Kā uzsver muzeja direktore Māra Lāce, tas liks arī atcerēties, ka 1919.gadā profesors Vilhelms Purvītis kļuva par muzeja direktoru un tieši viņa vadībā te sāka veidoties latviešu mākslas kolekcija.

Par Vilhelma Purvīša izcilo vietu un nozīmi ne vien Latvijas, bet visas Eiropas mākslas pasaulē liecina vestibilā novietotā goda zīmju un apbalvojumu vitrīna. Pirmā ir Pēterburgas ķeizariskās mākslas akadēmijas Lielā zelta medaļa, ko viņš līdz ar pirmās pakāpes mākslinieka grādu un Romas stipendiju saņēma 1897. gadā. Par savu diplomdarbu “Pēdējie stari” viņš Pasaules izstādē Parīzē saņēma bronzas medaļu. Par gleznām “Ziemas nakts” un “Marta saule” — zelta medaļas Lionā un Minhenē. Augstākā atzinība pēc 1918. gada personālizstādes Norvēģijā bija 1926. gadā — Francijas Goda leģiona ordenis, pēc tam — arī Dānijas, Zviedrijas un citu Eiropas valstu augstākie apbalvojumi. Latvijā — Triju Zvaigžņu ordenis (trešā šķira 1926. gadā un 2. šķira 1928. gadā), Tēvzemes balva un Atzinības krusts (1938.gadā).

Vilhelms Purvītis aizsaulē aizgāja 1945. gada 14. janvārī Vācijā. 1994. gada 21. oktobrī viņš kopā ar dzīvesbiedri Karolīnu tika pārbedīti Meža kapos Rīgā.

Kad latviešu glezniecības patriarhs pirms 80 gadiem atskatījās uz 25 radoša darba gadiem, Rainis rakstīja: “Tavā godadienā Tevi sveicina visa latviešu tauta!”

Ar krāšņo izstādi Valsts mākslas muzejā Meistars tagad sveicina visu latviešu tautu, sveicina ikvienu, kam tuvi viņa dzīves ideāli — Patiesība un Darbs.

“LV” informācija