Domu divkaujā pāri uzskatu aizai

No profesora Jura Soikana sarakstes ar PSRS komitejas "Par atgriešanos dzimtenē" pilnvaroto pārstāvi Berlīnē Žani Zakenfeldu

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 148/150, 27.04.2000.

Mākslinieks, esejists, filozofs Prof. Juris Soikans

4.

Keiserslautern, 27.oktobrī, 1958.

Ja atmiņa neviļ, tad kaut kas šai brīvībai līdzīgs latviešu zemniekiem jau bija jāpiedzīvo dzimtbūšanas laikā. Pase ir personas brīvības apliecinājums, tai jābūt vienmēr klāt, resp., tā pierāda kādas personas identifikāciju, un to glabāšana pie kolhoza priekšnieka labi raksturo, kam šis cilvēks pieder un kāda ir viņa brīvība. Bez pases ir ierobežota kustības brīvība, un, ja agrākos laikos zemnieks bija piesiets pie muižkunga, tad pēc tam, kad tos boļševiki izkāva, izlamāja tos par asins suņiem, izsūcējiem utt., tagad šo funkciju pārņēma paši, un man liekas, ka katra cilvēka liktenis jau būtu izšķirts brīvajā padomijā, ja kāds mēģinātu tur šīs paralēles novilkt.

Redziet, Zakenfelda kungs, brīvības izpratne, kas ir katrā cilvēkā, rietumos atšķiras no tā "brīvības" jēdziena, ko uzspiež jūsu varenā partija, un tā ir briesmīgāka par viduslaiku tumšajām inkvizīcijām. Bet tie vēl bija tikai viduslaiki, un šodien mēs dzīvojam 20. gadu simtenī. Katra diktatūra ir tikai vardarbības vēsture, kas, nerēķinādamās ar indivīdu, samaļ visu, kas stājas šīs partijas ideoloģijas realizēšanā. Tā savu galu dabūja nacionālsociālisms, tā itāļu fašisms, un tā aizies arī sarkanās godības pasaule. Visam ir savs laiks.

Jums būs labāk zināms nekā man, cik reizes ir jau pārrakstīta padomju vēsture, cik reizes ir pārdrukāta enciklopēdija un cik dažādas tās iznāk ik reizi. Kaut arī jūsu pusē tiek lietots jēdziens par jūsu partijas un savā laikā lielā tētiņa nemaldību, mēs šeit ironizējam par jūsu partijas untumaino līniju, uz ku®as tomēr ir ļoti g®ūti izžonglēt, lai, nākot jaunām pārmaiņām Kremlī, negribētos naktīm ilgi domāt un uztraukties — kaut tikai šis vilnis vēl neaizrautu uz turieni, kur padomju režīms ir aizdzinis miljoniem cilvēku. Kā savos pirkstos koda nabaga padomju dzejnieks, kurš ar visu vuchti bija meties staļiniskās saulītes apdziedāšanā. Man kā māksliniekam nenāk smiekls, iedomājoties par šo cilvēku likteni. Te partija no tevis prasa mākslu, kas turpat 20 gadus uz tā vien pastāvēja kā staļiniskā kulta apdziedāšanu, un nu uzreizes nāk tāds Chruščevs un pasludina visu to par ne ar ko neattaisnojamu personības kulta mākslu. Bet to tak partija prasīja! Kā lai varēja mākslinieks vai dzejnieks atteikties no tētiņa neapdzejošanas, no viņa ģenialitātes pielūgšanas un nonākšanas mākslā līdz vēl nepiedzīvotai pakāpei, dzīvnieciskā padevībā paliekot par partijas propagandas un aģitācijas darba rīku! Ar lielu interesi izstaigāju padomju stendā mākslas nodaļu. Šoreiz nemaldīgā tētiņa neredzēju. Ļeņins gan vēl vienā otrā darbā spokojās. Tak viss lielais vairums darbu bija un palika — boļševistiskā propaganda un nevis māksla, bet vislabākā gadījumā daži darbi bija uzskatāmi par liela formāta ilustrācijām. Par kaut kādām mākslas problēmām nebija runas. Varbūt jūs to saucat par mākslu? Varbūt, bet tad tai arī ir tikpat daudz nozīmes kā visiem pārējiem jēdzieniem, kas boļševistiskajā ideoloģijā sagroza un pielaiko visu un visam, izejot tikai no savām interesēm partijas un pasaules revolūcijas labā. Jums, Zakenfelda kungs, kā cilvēkam, kas interesējas par mākslu (rakstāt savā pēdējā vēstulē), būs arī zināms, kādi vēji pūta padomju mākslas izpausmē tās sākumā, kad vienā otrā darbā, piem., Deineka un vēl citu vecas skolas pārstāvju gleznojumos, vēl bija arī glezniecisko problēmu risināšana, neskatoties uz to, ka tika izteikti temati ar revolucionāru tendenci. Tur vēl bija darbi un bija lieliski darbi. Bet tas vēl bija pats sākums. Vēl visuvarenā partija nebija iejaukusies ar savām gudrībām mākslinieka darbnīcā un progresīvi domājošie padomju mākslinieki iedeālismā arī bija spējīgi radīt darbus, kas pastāvēs vēl tad, kad tādas padomijas vairs sen nebūs. Bet tad kompartija nāca ar savām receptēm! Paprasiet kādam augstākam partijas biedram par mākslinieku Boičuku. Šaubos, vai viņš gribēs vairs tādu vīru pazīt, vismaz tik ilgi, kamēr viņš vēl nav rehabilitēts! Pašķirstiet padomju enciklopēdiju, bet tādu, ku®ā ir vēl kas teikts par asociācijām, kam bija uzdots nākt ar priekšlikumu par padomju mākslas līnijas izstrādāšanu, un atrakstiet man, kādu lomu sociālistiskā reālisma izdomāšanā spēlēja nu jau savu nemaldības un ģenialitātes spalvu zaudējušais tētiņš. Kas bija tie, kas trīsdesmito gadu sākumā uzpeldēja padomju mākslas izlases rindās, tad mums šodien nevajadzētu Briseles pasaules izstādē skatīties šo partijas propagandu, ko jūs dēvējat par padomju mākslu un kas ne ar ko neatšķiras no nacionālsociālisma "mākslas".

Nedomājiet, ka par tā saucamo padomju mākslu runāju aiz kaut kāda "zooloģiska" naida, bet vispusīgas studijas mākslas laukā man ir atdarījušas acis, kas bez jebkādas politiskas propagandas piešprices pasaka, ka ne padomijas, nedz USA stendā Briselē nebija mākslas. Vienā bija darbi, kas gleznoti zem partijas spiediena un diktāta, otrā — ne ar ko neattaisnojama arogance. Tak tomēr, kaut arī neesmu galējo mākslas virzienu piekritējs, arvien atradīšos tajā pusē, kur man nespiež gleznot tā vai citādi, kur mākslinieks var brīvi izteikties un kur viņa darbi, nododot tos atklātībai, tiek apskatīti un kritizēti kā no "mākuļiem", tā no nemākuļiem, nevis padoti visžēlīgās partijas atkarībai, kur viss tiek spriests tikai no valsts uzspiestās iekārtas redzes viedokļa. Vai šādas kritikas jūs saucat par speciālistu kritikām? Jums pašam, Zakenfelda kungs, padomju izdevumi pieietami labāk un vieglāk nekā man — pašķirstiet, ja negribat ticēt tam, ka katrs padomijā radītais darbs netiek atzīts kā "mākslas darbs", ja tas nerezonē partijas īsajam kursam! Kādi pārmetumi un kādas līdz smieklīgumam aizejošās "paškritikas" un atskaites jādod radošajam māksliniekam, ja viņa kāja noslīdējusi no untumainās partijas līnijas. Varbūt Jūs esat dzirdējuši kādu gadījumu, kur rietumu pasaulē kāds mākslinieks atklātības priekšā sevi noliegtu, kādas "izsūcēju un buržuju" valdības vai partijas spiests, un noliegtu, kā savu darbu, tā savu maldīšanos atzīdams?! Varbūt arī to Jūs uzskatāt par brīvību? Varbūt Varslavānam "plutokrātiskajā" Latvijā kāds liedza gleznot tā, kā viņam pašam patiktos, un tikai ar Latvijas okupāciju bija jāpāriet uz naturālo sociālistiski reālistisko bezglezniecību!? Katrā ziņā viņa glezniecības veida maiņā bija kāds spiediens, jautājums tikai — ku®ā laikā? Vai Jūs varat attaisnot pašreiz Maskavā satraukumu par Nobeļa prēmijas piešķiršanu Pasternakam? Tā taču ir prēmija par kāda brīva cilvēka brīvi rakstītu darbu! Jeb, varbūt, vislaimīgākā tauta pasaulē nemaz nav tik laimīga, kā to mēģina iestāstīt patiesā padomju prese un šeit rietumos ar melīgo tendenci tiek šī paradīzes laime aiz skaudības noniecināta, visam tiek pierakstīta tendence!? Kāda gan teikšana ir partijai par kāda atsevišķa cilvēka darbu, ko kādi citi atzīst par labu un godalgo!? Jūs atkal varbūt teiksiet, ka tie bija nemākuļi, kas vērtēja Pasternaka darbu!? Protams, partijas nemaldīgā un vienīgi atzītā vērtējuma ziņā neviens mākslinieks nevar būt mākslinieks, ja viņš nepārzina boļševiku ideoloģiju, un tas pats arī ar kritiķi. Jau ar šo nelaimīgo Pasternaka gadījumu vien skaidri tika parādīts, ar kādu mērauklu pieiet pie padomijā dzīvojošā mākslinieka, un, ja Jums liekas dīvaini, ka rietumu avīzēs varēja parādīties raksti arī pret Ulanovu, tad tas vēl lieku reizi pierāda to, ka šeit drīkst izteikties katrs. Viņš var runāt par un pret, viņš var polemizēt un dabīgi — uzvarēs tas, ku®am būs pārliecinošāki argumenti, un nevis tas, ku®am kabatā atradīsies partijas karte. Bez tam māksla nav domāta tikai māksliniekiem vai mākslas kritiķiem, bet arī ikku®am katram skatītājam un ar to brīdi, kad mākslinieks nodod savus darbus publikas atklātībā, viņam arī ir jārēķinās ar to, ka pieeja var būt dažāda. Mākslinieku var saprast, viņu var pārprast, var atzīt, var noliegt, bet tas vēl nenozīmē, ka viņa galīgo novērtējumu kā nemaldīgu drīkstēs pasludināt partija. Mēs šeit neliekam ne tik daudz svara kādas partijas vai savienības novērtējumam kā melnumam aiz naga, un varat droši ticēt man, kā arī visā padomijā, vienalga kur tas arī nebūtu, Latvijā, Krievijā vai Ungārijā, mākslinieks, izpildīdams partijas prasības, iekšēji smejas, gleznodams šos tā saucamos socialistiskos tēlojumus, skaidri apzinādamies, ka nerada mākslas darbu, bet ir spiests saukt savos darbos to, ko partija no viņa prasa, tak tanī pat brīdī ilgojas neatkarības un nīst šīs garīgās nebrīvības cietumu, no ku®a laužas viņa brīvam radošam darbam tiecošas gars. Es apskaužu Jūs, ja Jūs savu darbu varat veikt aiz pārliecības, ja esat tik maz ko redzējis, ka Jums trūkst salīdzinājuma ar lietām, dzīvi un garīgiem strāvojumiem rietumos, bet varat samierināties ar neloģiskumu, kādu Jums sludina boļševistiskā partija, ar kaut kādu utopiju, ar ko tiekat baroti dienu un nakti, līdz patiešām sākat visam ticēt, jo nedrīkstat pat klusi izteikt savas šaubas vai neapmierinātību, kaut tikai ar kādu pavisam niecīgu uzskatu jums iepotētā mācībā. Jūs gan rakstāt skaisti, ka esat radis domāt un spriest patstāvīgi, nevadoties no citu izteiktajiem spriedumiem, tak pasakiet man — kā tas ir iespējams? Jau tas vien, ka esat spiests strādāt komitejā par atgriešanos dzimtenē, norāda uz to, ka esat vietā, kur varat paust tikai tos uzskatus un rīkoties pēc priekšrakstiem un instrukcijas lietām, kādas Jums tiek piesūtītas no "augšas"! Man personīgi nekad nav paticis sastāvēt kādā biedrībā, nemaz jau nerunājot par partiju, kur es būtu saistīts ar 100 dažādiem paragrāfiem, kas saistītu manu personas brīvību. Tas vēl nenozīmētu anarchiju, bet tā ir tikai tieksme uz neatkarību. Es šaubos, vai atradīsies vienalga kādā iekārtā cilvēks, kas būtu apmierināts simtprocentīgi ar visu, ko kāda iekārta dod. Tā kā es esmu Jums rakstījis atklāti, ko domāju par pašreizējo iekārtu Latvijā, ko latvieši nav paši izvēlējušies, bet kas viņiem ir uzspiesta ar varu, sagaidu, ka arī Jūs nestaigājat ar aizsietām acīm un neesat mazs bērns, kuram varētu iestāstīt visu, ko vien grib (teiksim, partija) un ja vien Jums vēl nav galīgi sajukuši jēdzieni par to, kas ir patiesība un kas ir meli, kas balts un kas melns, pie izdevības, kad Jums būs laiks un patika, uzrakstiet man vēstuli, atbildot uz šinī vēstulē aizskartajiem jautājumiem, un aprādiet uz manu politisko aklumu lietu skatījumā, uz latviešu mākslinieku jaunradi un, teiksim, biedru A.Lapiņa, A.Eglīša un eventuāli citu mūžīgiem atgādinājumiem "brīvajam" latviešu māksliniekam turēties pie partijas līnijas, pie sociālistisko sasniegumu izmūžināšanas mākslā, piespiežot darīt to, kas mākslinieku vislabākā gadījumā norauj līdz daiļamatnieka līmenim, lai neteiktu vairāk. Es būtu priecīgs dzirdēt no Jums, ko Jūs uzskatāt par labākajiem dzejniekiem šodien Latvijā un kāpēc Jūs tos uzskatāt par tādiem. Varbūt Jūs zināt arī atbildi, kāpēc Jaunsudrabiņa un citus plutokrātiskās Latvijas laika rakstniekus un dzejniekus tikai pēdējā laikā sāka atzīt un to darbus drukāt, kas piedzīvo nepieredzētus viņu grāmatu metienus? Vai tas nav no tā, ka sociālistiskais reālisms, pirmkārt, nespēja neko dot mākslā, un, otrkārt, cilvēkiem propagandistiski tendencioza literatūra ir jau līdz kaklam? Jeb Jums ir cits izskaidrojums? Man būtu interesanti to zināt, un es ceru, ka brīvi izteiktā domu izmaiņa nevar taču Jūs apvainot personīgi, lai gan ļoti labi apzinos, ka Jūs uz Berlīni nesūtīja atklātu domu izmaiņai ar rietumos dzīvojošiem latviešiem, bet gan kā zināmu ierēdni zināmu pienākumu veikšanai, tāpēc nemaz neapvainošos, ja uz manu vēstuli neatbildēsiet, jo katrā ziņā Jūsu pienākumi Jūsu darbā prasa daudz laika un par velti, kā liekas, Jūs neesat komitejas pilnvarotais.

Es neesmu atbildējis uz Jūsu vēstulē visiem aizskartiem jautājumiem nevis tāpēc, ka izvairos no atbildēm, bet netiešā veidā, runājot par brīvības jēdzienu, ir atbildēts arī par Mierkalnu (kas, starp citu, ir brīnišķīgs cilvēks un lielisks dzejnieks, un es ieteiktu tikai no viņa izlasīt visus viņa dzejas krājumus, tad arī Jums rastos par viņu cits spriedums. Protams, ar sociālistisko reālismu tur kopēja ir maz, ja neminam vēl nesakarīgāku padomju dzejnieku Majakovski, Jeseņinu un vēl citus. Un viņu nesakarīgo grābstīšanos savā laikā partija slavēja vēl vairāk nekā kādā rakstā izteiktie slavinājumi Mierkalnam. Varbūt Jūs to nezinājāt!?). Bet par to runāsim nākošā vēstulē, kad Jūs man atbildēsiet — kāda kritika pastāv padomijā, kas to diriģē, un kāpēc par to pašu darbu pie jums šodien kādu mākslinieku slavē un rītā viņš par šo pašu darbu jau var apceļot Sibīriju!?

Jā, un visubeidzot — Jūsu sūtīto mapi saņēmu. Piesūtītais eksemplārs mazliet atšķiras no tā, ko esmu saņēmis no Rīgas. Jūsējam ir grezni vāki, bet trūkst ievada krievu valodā. Nevajadzēja to ņemt ārā. Tagad izdevums ir nepilnīgs. Žēl! Bet paldies arī par tādu. Kad būs gatava monogrāfija par K.Ubānu, lūdzu piesūtiet man arī to. Mani kādreizējie akadēmijas laika draugi ne vienmēr ir pie naudas, tāpēc to iegādātos personīgi arī bez viņu starpniecības, jo attiecīgo summu vācu markās pārsūtīšu tieši Jums pēc mapes un rēķina saņemšanas. Lūdzu nesūtiet greznajā izdevumā, bet parastajā — arī es negribu maksāt par papi vākos, bet gan par reprodukcijām. Bet, ja Jums ir krājumā un domāts izdalīšanai kāds "Karogs" vai "Literatūra un Māksla" un ja gribat ar mani papolemizēt par vienu otru jautājumu, varat atsūtīt man ieskatam. Pēdējo mēnešu izdevumus neesmu redzējis. Interesanti redzēt, vai nav atkal kas mainījies uzskatos par mākslu.

Starp citu, bija interesanti redzēt padomju stendā arī vienu pareizticīgo ikonu, gan nodaļā par Krievijas vēsturi un ne visai labā izpildījumā, tak, tā kā partija sludina un, cik mums šeit zināms, ļoti brīvi ļauj šai kustībai pastāvēt un par sevišķi prominentām personām uzņemas pat garantiju par viņu drošību, piem., kardinālu Mindsenciju, Stepaniku un citus ievietojot ticības brīvībai atbilstošajos iestādījumos, savā paviljonā aizmirsa parādīt to laimi, ko padomju savienība lielai daļai ticīgo parāda jau šinī saulē — pavērdama plaši jo plaši durvis uz paradīzi jau šeit pat zemes virsū. Padomju paviljonā kaudzēm bija redzamas barankas un citi labumi, bet nekāda ieskata to miljonu dzīvē, kas neizsakāmo brīvības laimi bauda tanī vietā, par ku®u nupat iznāca grāmata ar nosaukumu "The profits of slavery", kas sastādīta uz no Sibīrijas un citu vietu atgriezušamies vācu gūstekņu stāstiem un liecībām. Es pieņemu, ka tas būtu loģiski, ka vienam otram izteicienam var ticēt tikai daļēji, dažam pat nemaz, tak dažu tūkstošu liecībām laikam gan ir kāda nozīme un ticība tā kā būtu piešķirama. Neatkarīgi daudzu cilvēku izteicieni, viens otru papildinādami, ir atklājuši rietumu pasaulei to, par ko savā laikā nacionālsociālistu necilvēcība ir jau saņēmusi savu algu. Ja arī padomju tiesneši ir sēdējuši pie Nirnbergas tiesas galda kā soģi, kas prasīja augstāko soda mēru par to, ko pastrādāja naciķu partija, kāpēc gan boļševiki domā, ka viņi, to pašu izvedot un vēl lielākā mērā savās vergu un spaidu darbu nometnēs, ku®ās nokļūšana ir vēl vieglāka, nekā tas bija pie Hitlera, nav pelnījuši nekāda soda?

Redziet, Zakenfelda kungs, to teicu tikai tā starp citu, jo man nupat uzkrita teikums Jūsu vēstulē: "Tikai baidos, ka vēlāk šiem ļaudīm būs sirds pārmetumi par savu šodienas politisko aklumu." Baidos, ka šis aklums ir kaut kur citur‚ ne šeit. Baidos, ka šis Jūsu teikums vai vismaz līdzīga doma neiekrīt vienam otram prātā, kas kaut kādu apstākļu dēļ ir par daudz stingri sasējušies ar kādu partiju, bet it sevišķi ar tādu, kāda patlaban vēl valda tur, kur atrodaties Jūs. Tas nenozīmē, ka es nodarbojos ar pareģošanām, bet vai tur daudz jānodarbojas ar politiku, lai, vērojot kaut vai tās cīņas, kas tiek izcīnītas kremlī, neredzētu, ka ar Chruščeva nomainīšanos atkal kritīs nemaldīgās partijas nežēlastībā daudzi un tā arī pie nākošām pārmaiņām, līdz visa uz dogmām celtā mācība sabruks pati sevī. Agri vai vēlu vienam otram labam, bet ar pašauru skatījumu uz dzīvi cilvēkam būs jāizjūt tas, ko Jūs attiecināt uz rietumiem, resp., uz cilvēkiem, kas par visu augstāk dzīvē stāda personas brīvību un neaizskaramību. Var to kādu laiku turēt važās, var nokaut miesu, bet brīvības un neatkarības alkas nekad. Nezinu, vai es piedzīvošu personīgi latviešu tautas atdzimšanu, tak dāvinu Jums personīgi savu darbu reprodukciju mapi. Tanīs lasīsiet alkas pēc brīvības un neatkarības, kas mājo ne tikai manī, bet katrā apzinīgā cilvēkā, kas vēl sajūt savu piederību pie kādas tautas un nekad nesamierināsies ar svešas tautas patvarīgu iejaukšanos savas tautas dzīvē un jutīsies tik ilgi "zem svešas debess", kamēr pār viņa zemi plīvos svešas varas karogi un kamēr nevainīgi cilvēki atradīsies svešas zemes izsūtījumā vai būs spiesti klīst kā bēgļi svešā malā.

Juris Soikans

5.

Komiteja "Par atgriešanos Dzimtenē"

Berlin, Schadowstrasse 1b

Vēstulēm: Berlin, NW 63, Postschliessfach 6

Nr.53785271 1958.gada 14.novembrī

God. Soikāna kungs!

Jūsu vēstuli saņēmu, paldies. Tā kā pa starpu bija vairākas dienas svētki, atbildi Jums varēju uzrakstīt tikai tagad.

Pirms pāris dienām saņēmu arī Jūsu darbu reprodukciju mapi. Tā kā glezniecības jautājumos neesmu speciālists, protams, nekādu izsmeļošu vērtējumu dot nevaru. Kā vienkāršs ierindas mākslas cienītājs varu teikt, ka Jūsu mākslā neko sevišķu diemžēl nesaskatīju. Spriežot pēc jūsu vēstulēm, kurās tik viszinoši un augstprātīgi runājat un peļat Padomju Latvijas un Padomju Savienības mākslu, to dēvēdams tikai par tukšu propagandu, biju iedomājies, ka Jūsu otai pieder patiešām kādi izcili mākslas darbi. Taču piedzīvoju vilšanos. Ziniet, šai gadījumā man nāk prātā kāda sēde Latvijas Rakstnieku savienībā Rīgā. Tur apsprieda vienu grāmatu. Tribīnē uznāca kāds pajauns puisis (viņa vārda pat neatceros), vienu otru stāsteli republikas presē viņš bija jau publicējis, taču līdz rakstniekam viņam bija vēl gaužām tālu. Un tad nu viņš ņēmās apspriežamo grāmatu kritizēt! Valoda, protams, viņam ritēja raiti, izkliedza viņš daudz un dažādas frāzes, taču būtībā tā bija tikai tukšu salmu kulšana. Pareizi aizrādīja nākamie runātāji, ka dažkārt dzīvē ļaudis, kas paši nekā prātīga nav vēl radījuši, ir tie lielākie citu kritizētāji. Tādiem allaž šķiet, ka viņi ir ģēniji, bet citi tikai prasti amatieri. Bet ko darīt, gadās dzīvē arī tā, vai ne, Soikāna kungs!

Jūsu mapi, kā biju solījis, nosūtīju tūliņ Latvijas Mākslinieku savienībai Rīgā. Ceru, ka par saņemšanu viņi paziņos.

Īsumā gribētu apstāties pie dažiem Jūsu spriedumiem. Pirmkārt, par brīvību. Jūsu brīvības jēdziens, man šķiet, ir pārāk šaurs. Jūs brīvību izprotat tikai tai apstāklī, ka Jūs neviens nespiežot domāt, strādāt un izteikties tā, kā tas būtu patīkami valdošajām aprindām, ka Jūs brīvi varot kustēties un izvēlēties pats sev sabiedrību. Jā, bet vai tad pie mums tas ir aizliegts? Katrs bērns Padomju Latvijā šodien smiesies, ja Jūs viņam gribēsiet iestāstīt, ka padomju iekārtā cilvēkam nav kustības brīvības, ka viņš nevar brīvi strādāt, domāt un izteikties. Jā, nenoliegšu, pie mums ar likumu ir noliegta kara propaganda, par to stingri soda. Pie mums ir aizliegts izvest graujošu darbību pret pastāvošo valsts iekārtu, jo pie mums ir tautas vara. Valsts saimnieks un pārvaldītājs ir paši darbaļaudis, kuru labākā daļa apvienojusies Komunistiskajā partijā. Tāpēc uzstāties kādam pret tautas varu, graut tās pamatus ir noliegts. Bet noliegts ne jau tādā ziņā, ka nedrīkst runāt. Runāt var katrs, ko viņš grib un kā viņam labpatīk, arī pretvalstiski, par to nevienu nesoda. Uzstāšanās pret tautas varu ir domāta tādā ziņā, ja kāds sadomātu sākt organizēt visādus diversijas un sabotāžas aktus jeb, vienkāršāki izsakoties, ja kāds sāktu izvest pretvalstisku darbību nevis ar muti, bet ar darbiem.

Jūs teiksit tūliņ — bet tā vairs nav brīvība. Tūliņ Jums atbildēšu. Rietumvācijā ir noliegta kompartija? Ir. Tātad brīvības visiem nav? Nav. Vai Jūs drīkstat Rietumvācijā, Amerikā vai vienalga kur organizēt diversijas aktus pret pastāvošo valsts iekārtu? Nedrīkst, jo pretējā gadījumā Jūs tūliņ iebāzīs cietumā. Tas, ka Jūs varat brīvi runāt, ko domājat, taču nav nekāds īstens brīvības pierādījums. Arī es varu brīvi runāt, kā domāju, to mūsu valstī var darīt ku®š katrs.

Bet kāpēc Jūs iedomājaties Latvijā visus līdzīgus savam ģīmim? Jums nepatīk komunisms, Jūs gribat, lai tas nepatīk arī citiem latviešiem. Un, ja tie savos darbos ir par komunismu, Jūs tūdaļ tur saskatāt nebrīvību un kādu tur piespiešanu. Tad es tikpat labi varu Jums pajautāt, kāpēc Jūs neaģitējat savos darbos par padomju varu, kāpēc Jūs neuzstājaties pret valdošo Rietumvācijas iekārtu? Ja Jūs to darītu, laikam gan nekur Jūsu darbus izstādīt tad neļautu. Otrkārt, Jūs to nedarāt tāpēc, ka tā taču nav Jūsu pārliecība. Tad kāpēc Jūs gaidāt, lai latvieši dzimtenē un vispār padomju ļaudis darītu to, kas ir pret viņu pārliecību?

Tālāk. Kāda gan var būt runa par brīvību kapitālistiskajā pasaulē, ja darba cilvēks ir padots visnežēlīgākajai ekspluatācijai? Ja viņam valsts nevar garantēt nedz darbu, nedz aizsardzību pret ekspluatatoru patvaļu? Pie Jums ir gan brīvība, bet brīvība stiprākam pakļaut vājāko, bagātākam izmantot nabago.

Jūs vispār, Soikāna kungs, esat liels jokdaris un komiķis. Jūs savā vēstulē man jautājat un gribat pierādīt to, ko Jūs tik labprāt vēlētos redzēt. Un proti, Jūs rakstāt: "Jau tas vien, ka esat spiests strādāt komitejā par atgriešanos dzimtenē, norāda uz to, ka esat vietā, kur var paust tikai tos uzsaukumus un rīkoties pēc priekšrakstiem un instrukcijām lietās, kādas Jums tiek piesūtītas no "augšas". Man personīgi nekad nav paticis sastāvēt kādā biedrībā, nemaz jau nerunājot par partiju..." Jums, Soikāna kungs, šoreiz sajukuši visi jēdzieni. Darbu, kuru es pēc paša izvēles un vislabākajiem nodomiem strādāju, Jūs uzskatāt par "uzspiestu", manus personīgos uzskatus un rīcību Jūs uzskatāt par "piesūtītu no augšas". To gan es nezināju, ka Jūs zināt labāk, ko es daru, nekā es pats.

Spriežot pēc Jūsu vēstules, Jūs, Soikāna kungs, esat individuālists. Vai Jūs esat tāds arī sabiedrībā, es nezinu, taču to vienmēr Jūs uzsverat. Es turpretim neesmu individuālists, esmu kolektīvas dabas cilvēks. Es savas intereses allaž pakļauju kolektīva interesēm. Es nezinu, Jūs šai apstāklī atkal droši vien saskatīsit kādu diktatūru, tā, starp citu, ir Jūsu darīšana, palīdzēt un rīkoties tā, lai citiem būtu labi, savu biedru un kolektīva intereses izvirzīt pirmām kārtām, padomāt par to, ko es varu dot savai tautai, sabiedrībai, tas priekš manis ir galvenais un no tā nedomāju atkāpties nekad. Pie mums, padomju iekārtā, vecu vecais latviešu sakāmvārds "Katram savs krekls miesai tuvāks" sāk novecoties. Tāpēc visu laiku operēt vārdiem par individuālista brīvību un pretstatīt to indivīda brīvībai nebūs pareizi. Indivīda brīvība un brīvība individuālista uztverē ir pavisam dažādas lietas, kas skaidras kā man, tā acīmredzot Jums.

Jūs pārmetat, ka tai pat laikā, kad padomju avīzes esot cildinājušas Reitera atgriešanos Padomju Latvijā, tās pēlušas Liliju Zariņu. Ja es būtu to avīžu redaktors, kas par Zariņu rakstīja, es, protams, nebūtu viņai avīzē atvēlējis ne rindu. Ja jau kādam nepatīk dzimtene un tās iekārta, lai brauc, kur patīk. Pareizi rīkojās mūsu valdība, iesakot Pasternakam atstāt Padomju Savienības teritoriju. Taču viņš to nevēlējās. Pie tā paša: starp citu, nezinu tādu cilvēku, kuru pēc atgriešanās dzimtenē nebūtu lamājušas emigrantu avīzes. Visi viņi nezin kāpēc uzreiz kļuvuši vai nu dzērāji, vai psihiski slimi utt. Nešaubos, ka tas pats notiktos arī ar Jums. Tas ir muļķīgi un nevajadzīgi.

Jūs savā vēstulē man pārmetat, kāpēc es saucot par politiski akliem cilvēkus, kas domājot citādi nekā es. Tas nebūs pareizi. Jūs mani esat nepareizi sapratis. Par politiski akliem es saucu un saukšu allaž tos cilvēkus, kas vēl šodien runā par komunisma drīzu bojā eju, kas neredz vai negrib redzēt, kā augusi Padomju Savienības starptautiskā autoritāte, kādiem milzu soļiem mūsu zeme virzās uz priekšu. Ar aklumu sists ir tas, kas vēl šodien naivi tic pasaciņām par to, ka padomju zemē cilvēki staigājot puspliki, ka latvieši tur ir apspiesti un puse sabāzta cietumos utt., utt. Padomju Savienību ir apmeklējušas tūkstošiem dažādu ārzemju delegāciju, ārzemnieki bijuši un braukājuši arī pa Padomju Latviju. Taču 99% no viņiem visiem guvuši labus iespaidus, redzējuši to milzīgo mūsu zemes progresu, kāds padomju zemē panākts, redzējuši, ka padomju ļaudis ir brīvi un dzīves priecīgi, un tikai varbūt viens procents to skatījuši ačgārnā spogulī. Īsāki sakot, par politiski akliem es saucu tos cilvēkus, kas attiecībā uz Padomju Savienību un vispār sociālisma nometni savos spriedumos nav objektīvi, bet tendenciozi, kurus vada vai kuri kalpo kādam speciālam mērķim sociālisma nomelnošanai.

Turpinājumi — seko