Par ozoliem, kas Latvijā

Valdis Rūja:

— par savu novadu un saviem cilvēkiem

— “Latvijas Vēstnesim”, rīt publiski vaļā verot jaunāko grāmatu “Ozoli vēl Latvijā”

Grāmatā, kas tapusi

Šajā grāmatā “Ozoli vēl Latvijā”, kuras krusttēvs ir mans novadnieks Andris Ārgalis, jūtams galvaspilsētas 800. gadu jubilejas, tai veltīto Dziesmu svētku un mūsu dzimtās puses Rūjienas akcents. (Rīgu taču dimdinājuši un dimdina visi novadi — arī “Vidzemnieku sūrā vara, Pakavoti kumeliņi”, kā dainā teikts.) Andris Ārgalis ir autors interesantai idejai: grāmatas atvēršanas reizē sarīkot Rīgas rūjieniešu saietu. Cienījamajam novadniekam esmu pateicīgs arī par radošo sadarbību: par ievadvārdiem, laipno atļauju izmantot kultūrvēsturiskus fotoattēlus ar zīmīgām piebildēm no darbīgās, sīkstās, garīgi bagātās ziemeļvidzemnieku dzimtas albuma. Būtībā jau Rīgas lielo svētku pamati, manuprāt, ielikti bijušā mēra Andra Ārgaļa vadībā. Un to jūt.

Tāpat priecājos, ka šo krājumu — mozaīku — pilnā mērā var uzskatīt kā kopdarbu: to papildina, ceļ ievērojamu kultūras un sabiedrisko darbinieku domas, vēlējumi, vēstuļu un literāro sacerējumu fragmenti, zīmējumi, fotouzņēmumi. Paldies! Ja kāda rinda, vizuāli fiksēta aina aizķersies atmiņā lielās gadareizes bagātīgās programmas ietvaros, būsim gandarīti visi, kuri veidojuši veltījumu “Ozoli vēl Latvijā”. — Raudzīsim kopā, lai tie kuplotu ilgi jo ilgi — lai šalktu birzis, ziedētu ūdensrozes!

Autors

Ar Tēvuzemi sirdī

Šopavasar, 25. aprīlī apritēja 110 gadi, kopš Naukšēnu pagastā dzimis Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas armijas pulkvedis Kārlis Šepko. Pēc enciklopēdijas “Latvijas brīvības cīņas 1918–1920” (galvenā redaktore vēsturniece, dzimusi rencēniete, Inta Pētersone) sniegtajām ziņām — K.Šepko beidzis Pēterhofas 3. praporščiku skolu, Augstākos militāros kursus, dienējis Krievijas armijā, pēc atvaļināšanas 1913. gadā sācis strādāt zemkopja darbu Rencēnos, Dukuru muižā, bet pēc pāris gadiem brīvprātīgi iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, aktīvi kopā ar leģendāro pulkvedi Fridrihu Briedi piedalījies pretlielinieciskajā organizācijā. Nodibinoties Latvijas armijai, Kārlis Šepko komandē 8. Daugavpils kājnieku pulka 1. bataljonu, 9. Rēzeknes kājnieku pulku, no 1935. gada maija — 8. Daugavpils kājnieku pulku. Kārlis Šepko par varonību cīņās pie Torņakalna un Dreimaņu mājām bermontiādes sagrāves laikā (1919. gada 3.—11. novembris) saņēma Lāčplēša Kara ordeni — 2. un 3. šķiru, apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu un Viestura ordeni, Aizsargu Nopelnu Krustu, Krievijas Sv. Annas un Sv. Staņislava ordeni un citām goda zīmēm. Atvaļinātam no Latvijas armijas, pulkvedim izdevās izvairīties no lielinieku represijām, taču viņa ģimene tika deportēta. Kara laikā atradies Kurzemē, kur dzīvojis arī vēlāk, miris 1952. gada 24. maijā Dundagā, guldīts Rīgā, Meža kapos. Latvijas brīvības cīņās 8. Daugavpils kājnieku pulks zaudēja 16 virsniekus, 27 instruktorus, 180 kareivjus, ar LKO apbalvoti 157 karavīri. Slavenajā pulkā, kura devīze bija “Par Latviju” (kopš 1922. gada pulks dislocēts Cēsīs un Valmierā), dienēja, fizisku un morālu rūdījumu ieguva daudzi manas dzimtās Ziemeļvidzemes puiši. Rūjieniete Zenta Reitere–Ādamsone, kura mantotajā īpašumā Pērnavas ielas namiņā Rūjienā iekārtojusi unikālu savas plašās dzimtas muzeju, iepazīstināja mani ar dārgām relikvijām — sava mirušā vīra Latvijas armijas kaprāļa Elmāra Reitera vēstulēm un fotoattēliem, kas sniedz zīmīgas laikmeta liecības par obligāto karadienestu, patriotisko audzināšanu, tradīcijām un sadzīvi pulkveža Kārļa Šepko komandētajā pulkā Cēsīs un vasaras nometnē Litenē. Paldies novadniecei par laipno atļauju publicēt fragmentus no vīra (toreiz vēl līgavaiņa) vēstules!

Sveiciens, Zentīt!

Litenē, 7. jūn. 1936.

No diviem sapņiem,

No divām ilgām

Viens daiļums — mīla

Zied mūžībai...

Tava vēstule sniedza man laimīgu un mierinošu sajūtu — tā lika atcerēties pagājušās dienas un ticēt, ka tās nāks vēl un būs laimīgākas...

Esmu ap 30 km no Alūksnes, ap 20 km no Gulbenes, pie pašām Latgales robežām. Braucām viss pulks vagonu rindā veselu nakti, tikai otrajā dienā ap pusdienlaiku nokļuvām šeit. No Cēsīm līdz Ieriķiem, tad lokomotīvi pieāķēja pēdējam vagonam, un devāmies gar Dzērbeni uz Gulbeni. Mazliet nogurdinošs, bet interesants brauciens — dziedājām un smējāmies visu laiku. Iesnaudāmies tikai pāris stundas pirms ausmas. Skaisti bija lecošās saules staros vērties neredzētās ainavās. Gan sirmi, gan jauni arāji, gan gani no saviem ganāmpulkiem, gan saimnieki un saimnieces no savām sētām māja mums ar rokām, sveicinot savas tēvijas sargus. Pabraukuši garām Gulbenei, nokļuvām Litenē. Mums, sakarniekiem, nebija jādzīvo nometnē, kur izmitināts viss pulks — mūs izvietoja kādās lauku mājās. Priežu silā nozāģēti koki, izlauzti celmi, saceltas barakas un teltis. Lielais lauks pārklāts smiltīm — sausā laikā zem karavīru soļiem saceļas necaurredzami putekļu mākoņi.

Atrodamies ap puskilometru no poligona — mitināmies uz lielas kūtsaugšas. Šeit, augšā dzīvodami, ik brīdi dzirdam saimnieka lopiņus zem mums... gan govju maušanu, gan aitu blēšanu, gan sivēnu rukšķēšanu. Pats par sevi saprotams, pastāvīgs viesis mums ir īpatnējais kūts “aromāts”. Īstā lauku idille, vai ne! Kurš būs pats kādreiz uz kūtsaugšas sienā gulējis, tas sapratīs, ka tik slikti nemaz nav...

Esam uz paša Pededzes krasta. Diezgan liela upe — apmēram puse no Gaujas. Kad atbraucām, visos līčos ziedēja ievas, gan liecot muguras kā baltas sniegā kupenas pār klusi tekošo straumi, gan paceļoties savā kuplumā pār ziedošām Pededzes pļavām. Visur bija jūtama ziedu reibinošā, liegā smarža. Ik nakti ievājā dziedāja dziesmu karaliene lakstīgala. Bet pāri visam kā veci milži izslejas joprojām sirmi, resni ozoli, kuru šeit ļoti daudz. Kā ierāmējums šai krāšņajai upes ielejai aizvijas tumši priežu sili. Raugoties skaistajā dabas simfonijā, krūtīs mostas ilgas, jaukas atmiņas par Tevi, Zentīt, tā gribētos vērties Tevī, sajust kopēji šo daiļumu... Visi nometnes karavīri apskauž mūs, sakarniekus, — viņiem smiltis un putekļi, mums ziedošs upes līcis. Katru dienu ejam uz nometni — vakara jundu, kurā piedalās viss pulks un orķestris. Tas ir neaizmirstams brīdis — tālu apkārtnē vakara klusumā varot dzirdēt mūzikas un mūsu dziesmu skaņas...

Vieslielākā sodība gan šeit laikam ir neskaitāmie odu bari — nemitīgi jācilā rokas, lai knišļus atgaiņātu. Vari iedomāties tās 10 minūtes tur mežā pa jundas laiku, kad jāstāv mierā un nedrīkst pakustināt ne loceklīti... Tad vēl dabonam staigāt pa smilšaino ceļu uz 8 km attālo šaujamlauku, pusdienas laikā pa saules tveici atkal atpakaļ. Nu, bet tas jau nekas. Tie, kuriem mājas tuvumā, Vasaras svētkos aizbrauca atvaļinājumā, mani, cerams, palaidīs pa Jāņiem. Mēs, palicēji, gatavojāmies uz lielu balli, taču pusdienlaikā sāka līt. Muzikanti gan nebaidījās — dūšīgi spēlēja, bet tikpat bezbailīgs bija lietus — tikai vakarā ap 11 pārstāja līt, tad nu arī sanāca kādas 15 meitas, kurām bija tāda piekrišana kā vēl nekad — bez izšķirības gados un citādi... Pārējās Vasaras svētku dienas bija saulainas, aizgāju uz Litenes muižu — jauka vieta. Sauļojāmies, viens otrs kļuvis jau pavisam brūns. Atgriezīšos, šķiet, 15. jūnijā — tātad pēc nedēļas, Pēc Jāņiem, kad atbraukšu no atvaļinājuma, var sākt skaitīt dienas, kad tikšu brīvs.

.. Gaidīšu mirkli, kad atkal tiksimies, lai kādreiz vairs nešķirtos nekad, Zentīt!

Bet vai tad varēja citādi

Vienā no Rīgas Valsts tehnikuma vēstures muzeja vitrīnām glabājas nacionāliem simboliem rotāta unikāla dokumentu mape “RVT kolektīvs 1991. gada janvāra dienās”. Tās ir ap pussimt tehnikuma darbinieku un audzēkņu atbildes uz tūlīt pēc lielajiem notikumiem sarīkotās aptaujas jautājumiem: tajās dienās, no 13. līdz 26. janvārim, kad tūkstoši godīgu Latvijas cilvēku pašaizliedzīgi sargāja Rīgu no iespējamās varmācības, kas jūs pamudināja doties uz barikādēm un kādi ir spilgtākie iespaidi?

“Vajadzēja nomainīt nogurušos cilvēkus. Pirms tam bija “Helsinki–86”, radošo savienību plēnums — bez tā pieminēšanas šeit nevar iztikt. Es noliecu galvu Jāņa Pētera, Māras Zālītes un citu drosmīgu cilvēku priekšā...” (Vilnis Kalniņš, mehānikas tehnoloģijas nodaļas vadītājs.) “Visu cilvēku vienotība par brīvu un neatkarīgu Latviju.” “Tikai paša pārliecība — vai tad varēja citāti?” “Tikai vienoti varam būt brīvi. Barikāžu aizstāvjus iedvesmoja lielais cilvēku morālais un materiālais atbalsts” (pasniedzēji Dainis Līde, Jāzeps Šlars, Alfrēds Cinītis). “Pamudināja Tautas frontes aicinājums. Spilgtākais iespaids — dalīšanās sviestmaizē un kafijas krūzē ar gluži nepazīstamiem cilvēkiem” (Aivars Taurenis, mācību daļas vadītājs). “Mani sauca sirdsapziņa. Vecpilsētā sastapu ļoti daudz mūsu tehnikuma audzēkņu — tas deva gandarījumu” (Viktors Gustsons, direktora vietnieks audzināšanas darbā). Un, lūk, tur viņi — tehnikumieši, Latvijas nākotne. No dažādām mācību grupām, ar atšķirīgiem uzvārdiem un rokrakstiem, bet doma viena: “Cēlas idejas”, “griba redzēt Latviju brīvu un neatkarīgu”, “nevarēju sēdēt mājās, kad citi atrodas uz barikādēm”, “cenšanās darīt, kas iespējams, Latvijas labad”, “mani doties uz barikādēm pamudināja apziņa, ka esmu latvietis” — tādus un tamlīdzīgus iemeslus aptaujā minējuši jaunieši — leģendāro latvju strēlnieku, kalpakiešu — Studentu rotas, Lāčplēša dienas jauno varoņu gara mantinieki: Jānis Pipars, Māris Bērziņš, Renārs Muhins, Arturs Gajevskis, Modris Jansons, Kristīne Siņicina, Diāna Lamberte (kopā ar vecākiem), Edmunds Ķiploks, Raimonds Laričevs, Alvis Leinasars, Bruno Martinelli... Ar jauniešiem kopā pasniedzēji Jānis Gailītis, Ojārs Feldmanis, Arnis Lagzdiņš, kura vadītais RVT sporta klubs bijis viens no pirmajiem, kas atsaucies aicinājumam sniegt palīdzību barikāžu sargiem. Vienprātīgi ir secinājumi: “Visi bija kā viena ģimene”, “Uz mašīnas bija nolikts termoss un krūzītes, neviens klāt nestāvēja: kas gribēja — padzērās...”, “Gādīgas tantes, veci cilvēki augām diennaktīm rūpējās par barikādiešiem”, “Aizrāva saskaņa, tautas vienotība, dzelzs izturība”, “Cilvēki uzsmaidīja cits citam”, “Bija kopā latvieši, krievi, citu tautību ļaudis — šinīs diennaktīs jutu cilvēku sirds siltumu, draudzību, uzticību. Tas ir neaizmirstami...”, “Bija apņēmība ar kailām rokām stāties pretī varmācībai”, “Sevis nežēlošana, pārliecība, iekšējs miers, neredzēja noskumušu seju — tas nevarēja nevienu atstāt vienaldzīgu” — zīmīgiem skopiem vārdiem apliecinājuši Ēriks Vimba, Roberts Daugavvanags, Vairis Dreimanis, Juris Teivāns, Oskars Muižnieks, Kārlis Žagata, Sandra Jakuboviča, Einārs Šillers, Viktors Ļvovs u.c. “Iznākuši no Doma laukuma barikādēm, jutāmies it kā atgriezušies no pavisam citas pasaules.”

Ikkatrs no šiem ierakstiem ir vienreizējs, no tiem kādreiz dzejnieki smelsies iedvesmu Barikāžu dienu atcerei veltītiem dzejoļiem un dziesmu tekstiem. Šajā muzeja mapē, ko var uzskatīt par visa RVT Goda diplomu — morālu gatavības apliecību, rodamas ierosmes dokumentāliem stāstiem un esejām, varbūt pat romānam — mūsdienu “Dvēseļu putenim”. Dažas lappuses jau uzrakstījuši RVT pasniedzēji un audzēkņi (V.Kalniņš, Druvis Dobrovoļskis). Kurš rakstīs nākošās? “Uz barikādēm devos pēc notikumiem Viļņā. Bija sajūta, ka Rīgu gaida tas pats, un es nevaru palikt malā. ... Joprojām vēl dzirdējām šāvienus. Cilvēki devās pie radionama stāties pret tankiem ķēdē 6 rindās. Mums, priekšējiem, kā es izteicos — dzīvajiem mērķiem, klusējot kļuva auksti, stindzināja arī atbildības sajūta par meitenēm, kurām lika atstāt šo teritoriju, bet viņas neklausīja — stāvēja tūlīt aiz mums. Un tad es uzsāku dziesmu “Še, kur ozoli...”. Dziedāja visi līdzi. Kāds vīrs ar spēcīgu balsi turpināja “Še, kur līgo priežu meži”, tad mēs četri atkal — “Divdūjiņas”, pienāca klāt vēl ļaudis, un kopīgi skandējām “Pūt, vējiņi”... Bija neparasta vienotības un drošības sajūta tieši šo dziesmu iespaidā.. Piepildījās Raiņa dzejas rindas: “Ne tauta pret tautu tad karos, bet visas kopā pret tumsu.”

... Tās ir dažas dzirkstis no lielā atmodas ugunskura. No iesniegtajām aptaujas anketām plūst dzīvinoša enerģija, cerīga strāva — pat apmākusies dūmakaina diena piepeši kļūst gaiša. Atmiņu blāzmā sudrabota saule lec...

... Bet pie Mangaļu tilta 16. janvāra apšaudē no “melno berešu” lodes krita — savu dzīvību par brīvu Latviju atdeva — RVT bijušais audzēknis Roberts Mūrnieks...

Andris Ārgalis Rīgas domes priekšsēdētāja krēslā bija no 2000.gada 9.maija līdz 2001.gada 27.martam: “Lai Rīga krāšņojas, top cēlāka, un mēs visi kopā gaišāki! Lai nepietrūktu darbaprieka, optimisma un radošu ieceru, ceļot Rīgu arī 21.gadsimtā! Lai Rīga vienmēr ir mūsu iedvesmas pilsēta!”

Nikolaja ģimnāzija Valdemāra ielas un Kronvalda bulvāra stūrī (sena pastkarte)

“Stūru stūriem tēvu zeme…” Profesionāli tehnisko skolu parādē Daugavmalā dejo naukšēnieši (1961.gada 1.maijs. No A. Ārgaļa arhīva)

Fotoattēli no grāmatas “Ozoli vēl Latvijā”