Rīga … un Latvijas Mūzikas akadēmija

Mūzikas akadēmija dibināta 1919. gada 20. augustā kā Latvijas Konservatorija. 1944. gadā tā tika nosaukta par Latvijas Valsts konservatoriju, 1958. gadā nosaukumam pievienots Jāzepa Vītola vārds. 1992. gadā, pieskaņojoties pasaules praksei, nosaukums mainīts vēlreiz , un tagad ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (daudzās zemēs konservatorija ir vidējā mācību iestāde).

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ir pārstāvēts viss mūzikas izglītības spektrs. 2000./2001. mācību gadā Latvijas Mūzikas akadēmijā mācās 430 studentu.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons:

“Uz Latviju brauc mūziku mācīties”

Foto: A.F.I.

— Šķiet, nav neviena latviešu mūziķa, kurš savā laikā nebūtu mācījis vai mācījies Latvijas Konservatorijā un vēlākajā Mūzikas akadēmijā. Sākot ar Jāzepu Vītolu, kura vārdu nes Latvijas Mūzikas akadēmija, un pirmajiem mācību spēkiem Pāvilu Jurjānu, Paulu Jozuu, Paulu Saksu, ar Konservatorijas absolventiem Jēkabu Graubiņu, Lūciju Garūtu, Jāni Ivanovu, Jāni Mediņu, Ādolfu Skulti, Jāni Ķepīti, Marģeru Zariņu, Arvīdu Žilinski, Pēteri Barisonu, Hermani Braunu, Leonīdu Vīgneru un citiem un beidzot ar apjūsmotajiem mūsdienu komponistiem, dziedātājiem, instrumentālistiem. Jautājot mazliet provokatīvi — vai mūsdienu Latvijā jūsu vadītās augstskolas absolventi tiek novērtēti?

— Atbilde būtu viens īss vārds — netiek.

— Kāpēc tā notiek?

— Runāt par augstākās izglītības problēmām mākslas jomā ir diezgan smagi, jo, no vienas puses, Latvijā ir izcili mākslinieki, izcili mūziķi ar labu izglītību. No otras puses, redzama valsts nespēja nodrošināt šo speciālistu cilvēka cienīgu dzīvi pēc izglītības saņemšanas. Man jāteic, ka mācību spēki mākslas augstskolās, tajā skaitā arī pie mums, ir ļoti augstā līmenī. Es nepārspīlēju. To jau apliecina tie konkursi un lauri, kas ir gan mācību spēkiem, gan studentiem. Es vienmēr esmu teicis, ka mūsu augstskolā ir brīnišķīga dzīve. Visi, kas atrodas šeit, mums visapkārt, ir talantīgi un dzīvo talantīgu cilvēku vidē. Tā ir fantastiska izjūta, tā ir īpaša aura, jo talants pamatā ir cilvēks ar īpaši labvēlīgu attieksmi pret dzīvi, ar īpaši gaišu dvēseli. Mūsu augstskolā mūziķi mācās no sirds, jo turpmākā dzīve mūsu valstī nedod viņiem iespēju pilnvērtīgi sevi realizēt. Ar “pilnvērtīgi” es domāju ne tikai morālo, bet arī materiālo novērtējumu. Lai piedod man kolēģi mākslinieki, bet tu uzzīmē skaistu zīmējumu vai uzglezno skaistu gleznu, un tu to vari pārdot bankai, piemēram. Vai banka pasūta vitrāžu savam skaistajam, jaunajam namam. Vai kāds bagāts cilvēks vēlas, lai izgrezno viņa namu ar īpašām freskām. Manas specialitātes cilvēks, komponists, var uzrakstīt vienalga cik biezu operu, baletu, simfoniju vai klavieru skaņdarbu, bet to nevar pielikt pie sienas, tas neko nedod. Ir nepieciešams, lai šis darbs skanētu, lai šī mūzika atrastu savu klausītāju un arī savu novērtējumu. Tas ir ļoti sarežģīts komplekss. Man negribas šādā intervijā pievērsties sociālām lietām, bet tomēr ar to mēs visi esam saistīti. Mūziķi ar augstāko izglītību — tas ir vismaz sešpadsmit vai divdesmit gadu ilgs mācību process — saņem, manā uztverē, ļoti niecīgu novērtējumu par savu darbu. Nu, pieņemsim, solists, kurš gatavo koncertprogrammu. Viņš to nedara divās vai trijās dienās. Viņš to dara ļoti ilgā periodā, dažreiz gadu, varbūt pat ilgāk. Tas, ko šis solists saņem par savu solokoncertu, ir, maigi sakot, vidējā mēnešalga valstī. Bet viņš ir strādājis gadu! Gadiem! Simfoniju arī nevar uzrakstīt vienā mēnesī vai dažās nedēļās. Un, lūk, te varētu likt daudzpunkti.

To saku tāpēc, ka tie, kas šeit mācās, mācās no sirds. Bez aprēķina. Es negribu aizvainot jaunus cilvēkus un kolēģus, bet tiem, kas stājas augstskolā, kur ir liels konkurss, — juristos, ekonomistos, politologos, ir konkrēts, ciešs skats nākotnē, kur ir zināms, ko viņi darīs un ko par to saņems. Tie, kas stājas pie mums, tie vienkārši mīl un bez tā nevar dzīvot. Tā ir atšķirība starp mūsu augstskolu, kas ir, kā es vienmēr saku, maza, lepna, bet nabaga, un tām augstskolām, kas ir lielas, prominentas, kaut arī ar savām problēmām. Nevar salīdzināt to, ka ir daudzi tūkstoši studentu vienā augstskolā un daži simti otrā. Tā ir dažāda tipa domāšana, tās ir pat dažādas filozofiskas platformas, es gribētu teikt. Tā ir dažāda attieksme pret dzīvi.

— Kā jūs vēl raksturotu savu augstskolu?

— Ir fantastiski laba sajūta sēdēt eksāmenos. Eksāmens ir visbriesmīgākais pedagogam, kas vien var būt. Viņam ir jācīnās starp to, ko viņš pats zina, un to, ko nezina students. Šeit mēs klausāmies, vērtējam un, ziniet, ir jau ļoti sarežģīti. Ja ekonomikā vai matemātikā pasakām — jā, šī formula, šis rēķins vai šis jautājums, par ko runājam, jums nav atrisināts līdz galam, tad mūsu eksāmenā atklājas nevis zināšanas, bet dvēseles dziļums. Ne tikai tas, cik ātri vai cik žilbinoši viņš spēlē, bet viņa intelekta bagāža, viņa emocionālā pasaule, viņa pieredze. Un tāpēc katrs eksāmens un katrs students ir jāvērtē it kā nepareizi, ar individuālo kritēriju. Mēs katru studentu redzam no bērnības, jo mums ir vienota izglītības sistēma kā tāda fantastiska piramīda. 130 mūzikas skolas, 9 mūzikas koledžas un augstskola ar bakalauriatūru, maģistrantūru un doktorantūru. Tā ir vienota izglītības sistēma, kur mēs redzam bērnu no sākuma — kā viņš ir aizgājis uz skolu un kā tas talants ir attīstījies vai arī šad un tad gājis, kā saka, “šreieniski”. Ļoti bieži eksāmenos apspriede sākas tā: “Es atceros, kā viņš…” utt. Tas mums ir tik raksturīgi, bet mēs patiešām atceramies, kā viņš… Un tā ir mūsu īpatnība un mūsu augstskolas bagātība. Nedrīkstam šo sistēmu nojaukt, izejot no kādiem dažbrīd neadekvātiem priekšrakstiem.

Sabiedrību tagad ir pārņēmis jocīgs sauklis: “Visi kopā ejam uz Eiropu!” Ļoti daudzās specialitātēs Eiropa dodas pie mums. Ļoti daudzos izglītības kursos. Tad, kad Latvijai, tai skaitā arī mūsu augstskolai pavērās iespējas parādīt sevi, Eiropā jau mūs vairs neatcerējās. Viņi zināja Maskavas konservatoriju, Pēterburgas konservatoriju. Tikai tuvākie draugi, tuvākie kolēģi zināja, ka Rīgā ir konservatorija. Eiropa mūs ieraudzīja pirmajās apmaiņas programmās, un viņiem bija acis platas, spīdošas, tā sacīt, un viņi teica: “Bet jums taču ir brīnišķīgi pedagogi!” Un sāka aicināt mūsu augstskolas mācību spēkus uz Rietumiem, jo, piedodiet, lūdzu, mēs esam lētāki nekā Parīzē. Sāka pie mums braukt studenti. Jā, mazā Latvijā, uz globusa to ir diezgan grūti atrast, bet uz šejieni brauc mācīties. Nedaudz, bet tomēr. No Ķīnas brauc mācīties dziedāt. Vai no Francijas mācīties spēlēt klavieres. Vai no Vācijas, no Dānijas — kompozīciju. Galu galā, vai tad tur nav speciālistu, vai tur nav profesoru, bet lieta ir tāda, ka tai dažbrīd pārlieku sakārtotajā, birokrātiskajā Eiropā, kur vieta ir jebkuram dokumentam, kurš tiek apspriests no 15 pusēm, pazūd emocionāla attieksme pret problēmu. Un tas izpaužas arī mākslā. Eiropa jau ir piemirsusi dzīvu attieksmi pret papīru. Uzlikt zīmuli uz papīra ir pavisam kas cits nekā saspiest taustiņus datorā. Kompozīcijas tehnikā arī šis dators figurē ļoti daudz, bet saite, dzīvā saite — tavai rokai ar dvēseli un papīru — tā ir pavisam kas cits nekā tas aukstais aparāts, kas it kā tev palīdz. Katrs palīglīdzeklis uzliek savu zīmogu, savu rokrakstu. Paņemiet rokā lodīšu pildspalvu, tintes pildspalvu un zīmuli un uzrakstiet vienu vārdu trijos veidos. Un katrreiz šis vārds būs uzzīmēts uz papīra citādi. Un ceturtais būs dators, un viņam vienmēr iznāks vienādi, iznāks pareizi un līdz ar to drusku garlaicīgi.

Mākslā šis nejaušības princips, dvēseles saskarsme ar fizisko būtību — šis moments ir ārkārtīgi būtisks. Un šeit mēs esam saglabājuši to dzīvo, varbūt pat tādu mazliet emocionālo izbrīnu par pasauli, kas tur, tajā sakārtotajā dzīvē, ir pazudis. Tas, ka mums tomēr ir dzīva un tīra daba, ka mums ir dzīvi un atvērti cilvēki — ar savām varbūt drusku provinciālām īpatnībām, tas dara šos cilvēkus šarmantus, tas dara viņus individuālus. Un tāpēc šeit šie studenti, šie mākslinieki, šie profesori ir, es teiktu — tāpat kā ir ekoloģiski tīra vide —, ar ekoloģiski tīrām dvēselēm.

Jā, mēs esam sakomplicēti ar visādām ikdienas problēmām, sociālām situācijām un negācijām, tas viss dzīvē ir, bet tās lielās līnijas šeit ir saglabātas gaišas, pozitīvas, savdabīgas. Ar to mēs esam interesanti pasaulei. Un es ceru, ka mēs vienmēr paliksim tādi, kādi esam.

— Saka taču — pastāvēs, kas pārveidosies.

— Šī augstskola pēdējos desmit gados ir ļoti daudz pārveidojusies. Kad mūsu tagadējā komanda sāka strādāt akadēmijas vadībā, specialitāte bija 12. vietā! Komponistam — specialitāte 12. vietā! Pianistam — specialitāte 12. vietā! Vijolniekam — specialitāte 12. vietā! Kas bija pirms tam tajā lielajā tortē? Tur bija PSRS vēsture un politekonomija, un zinātniskais komunisms, un ateisms, un tas viss bija daudz svarīgāk. Mēs bijām vieni no pašiem pirmajiem, kas momentāli pagrieza visu otrādi, likvidējām, beidzām. Ārprāts! Bija diezgan sarežģītas attiecības ar vienu otru. Es domāju, tīri organizatoriski — ministrijās. Kāpēc viņi tā dara, kas tagad notiek? Es atceros lugu “Anglijas Elizabete”, kur bija teikts: “Mūsu kuģi ir viegli un ātri, bet spāņu kuģi ir lieli un smagnēji.” Un, kamēr tie lielie “spāņu kuģi” izgrozījās, tikmēr pagāja septiņi astoņi gadi. Tagad viņi ir lieli un progresīvi. Mēs, tie vieglie, ātri reformējām, gada laikā sēnalas tika likvidētas. Mēs nolikām visus specialitātes kursus pirmajā vietā. Mēs iedevām studentiem visu, kas nepieciešams viņiem kā māksliniekiem, kas paplašina viņu redzesloku, dvēseli, inteliģenci, — literatūras vēsturi, mākslas vēsturi, filozofiju. Īsi sakot, mēs visu augstskolu pārgrozījām tā, kā tas pasaulē ir pieņemts. Kā tas izriet no loģikas. Un tagad ir brīdis, ļoti uzmanīgs un mazliet satraukts brīdis, kad gatavojamies akreditācijai. Ir pagājuši desmit gadi, un mēs vis nepieliekam punktu, tā ir vairāk tāda kā līnija, kam mēs pārkāpjam. Un sākam ar jaunu elpu un domājam, ko darīt tālāk 21. gadsimtā. Šī ir robežšķirtne starp 20. un 21. gadsimtu. Katrā gadījumā ar šo akreditāciju mēs daudz ko noskaidrojam paši sev.

— Jūsu studenti pabeidz augstskolu labi sagatavoti, un viņus visā pasaulē ņem pretī atplestām rokām. Kas paliek Latvijai?

— Reiz kāds Ministru prezidents uzdeva jautājumu Ministru kabineta sēdē: “Kas tur notiek tajā Mūzikas akadēmijā? Viņiem tiek piešķirti nodokļu maksātāju līdzekļi, un, paskatieties, viņu audzēkņi brauc prom uz Eiropu. Kas notiek valstī? Mēs izglītojam cilvēkus pasaulei, nevis Latvijai!” Piesauc Inesi Galanti, Egīlu Siliņu, Ingu Kalnu un instrumentālistus. Es atļāvos atbildēt toreizējam Ministru prezidentam, ka augstskolas uzdevums ir sniegt kvalitatīvu izglītību, bet valsts, valdības uzdevums ir rast iespēju, lai šis kvalitatīvi izglītotais speciālists tiktu ne tikai morāli, bet arī materiāli nodrošināts un novērtēts savā valstī. Kad mūsu studentu koncerti laiku pa laikam, jubilejas reizēs, notiek Operā, tad valdības vīri nāk man klāt un saka: “Tas taču ir fantastiski! Kura augstskola var Operā tādu koncertu uztaisīt? Diplomeksāmens Elīnai Garančai Operā! Un Vāgnera zālē Ingai Kalnai! Tas taču ir… tas ir…” Es saku: “Jā, bet iedomājieties, kas tā būtu par fantastisku izrādi Operā, kurā skanētu tās mūsu latviešu balsis, kas skan Eiropā un Amerikā! Ja mūsu instrumentālisti spēlētu nevis Somijas un Vācijas, un Zviedrijas, un Norvēģijas orķestros, bet spēlētu tikai Latvijā.” Tātad šis it kā tirgus jautājums tomēr ir valdības jautājums. Katrās vēlēšanās, vienalga, cik tās būtu lielas vai mazas, vai pašvaldību, vai Saeimas vēlēšanas, viena no deklarētajām prioritātēm ir izglītība. Tagad jau studenti nāk palīgā mums, administratoriem, un rīko piketus. Viņi grib mācīties, bet nejūt, ka viņu zināšanas šeit, valstī, patiešām nopietni ir vajadzīgas un būs novērtētas. Ja simfoniskajā orķestrī vidējā alga ir aptuveni 150 latu — cilvēkam, kurš ir mācījies 20 gadus mūziku, tad, es domāju, tur tomēr drusciņ kaut kas nav kārtībā. Es negribu salīdzināt, cik maksā viena operas solista izrāde šeit, Latvijā, un cik Darmštatē vai Berlīnē, vai Veimārā, vai Stokholmā. Bet, no otras puses, es jau mūsu sarunas sākumā teicu par mīlestību. Mīlestība uz Latviju šais mūziķos nav zudusi, dziedot un spēlējot arī tur, aiz Latvijas robežām. Viņi katru brīvu brīdi ir šeit, un es redzu bijušos studentus mūsu vestibilā. Ak, mēs taisām tagad vienu kopīgu koncertu Vāgnera zālē! Jo viņus satuvina mūzika, vēlēšanās muzicēt, šī mīlestība. Tā nav zudusi. Ir tikai piespiedu aizbraukšana, piespiedu ekonomiskā emigrācija.

Teiksim, man ir tāda specialitāte — kompozīcija. Man, komponistam, pa vidu līdz klausītājam vēl vajadzīgs atskaņotājs. Un — kā tiek apmaksāts mans darbs? Vai es varu dzīvot no kompozīcijas? Būtībā es nevienu savu kolēģi nezinu, kurš var dzīvot tikai no radošā darba. Visi strādā blakusdarbu. Ko nozīmē blakusdarbs? Brīžam iznāk tā, ka tavs radošais darbs ir blakusdarbs. Man uzdod jautājumu: “Kad jūs nodarbojaties ar mūziku?” Šausmīgi izklausās — no pamatdarba brīvajā laikā. Tas ir ļoti nepareizi. Un, ja tā nopietni parēķina, tas ir valstiski nepareizi no ekonomiskā viedokļa. Man ir komponista izglītība. Vai pianista. Bet es strādāju citu darbu un nevaru valstij pilnvērtīgi atdot manī ieguldītos līdzekļus. Es strādāju, tā sakot, pāri saviem spēkiem. “Kāds ir jūsu hobijs?” Mans hobijs, ziniet, ir rakstīt mūziku. Tas ir komiski, jo būtībā mēs ar mūziku nodarbojamies visas 24 stundas diennaktī. Mēs esam pedagogi, komponisti, instrumentālisti, vokālisti, bet būtībā ir tā, ka mums visiem nepieciešams pamatnodrošinājums, mēs ejam strādāt administratīvu vai kādu funkcionālu darbu. Bet būtu jābūt tā, ka es ceļos astoņos no rīta un līdz sešiem vakarā komponēju. Tā ir mana darba diena, to es strādāju. Vajadzētu būt tā, ka dziedātājs tikai dzied un spēlētājs tikai spēlē.

— Kas tad mācītu studentus, ja profesori tikai paši dziedātu un spēlētu?

— Dažkārt pārmet, ka mums ir daudz pedagogu. Attiecībā pret studentu skaitu šis koeficients ir visai jocīgs. Visās augstskolās sēž 100 studentu un viens profesors lasa lekciju. Bet kas jums tur notiek? Viens profesors un viens students! Kas tas par koeficientu? Es saku — ne tikai! Mums ir viens students un divi pedagogi. Ir profesors, kurš māca, un ir koncertmeistars, kurš spēlē. Un nevar dažbrīd iestāstīt kādam funkcionāram, ka nevar spēlēt piecpadsmit klavieres vienlaikus. Jā, mums, lūk, ir šāda īpatnība. Labākie Latvijas mūziķi ir mūsu pedagogi. Valdis Zariņš, izcils vijolnieks, — mūsu profesors. Juris Švolkovskis, visā Latvijā pazīstams vijolnieks, — mūsu profesors. Māris Villerušs, brīnišķīgs čellists. Arnis Zandmanis, pasakains pianists. Un tā tālāk, un tā tālāk. Neba jau nu visiem būs pilnas slodzes un bloki, jo katram māksliniekam, katram pedagogam ir sava individualitāte. Viens labāk spēlē baroku, otrs — klasiku, trešais — mūsdienu mūziku. Līdz ar to nav tā, ka viens pedagogs sēž no rīta līdz vakaram, viņam ir sešsimt stundu. Nē, tā ne. Studentiem ir iespēja izvēlēties. Un te es atgriežos pie studentu uzņemšanas. Mūsu augstskolas filozofija ir tāda: katram talantam — mūziķim — ir jābūt pie mums. Mums ir jāatrod iespēja viņu uzņemt. Kā jau es teicu, mēs redzam viņu no bērnības, un nav mums tā, ka tur budžetā ir trīs vietas un vairāk nebūs. Mēs esam ļoti mobili. Teiksim, šogad ir pieci brīnišķīgi komponisti, bet nav pianistu. Tad mēs labāk pieņemam šos piecus brīnišķīgos komponistus un tos pianistus mazāk, nevis ņemam sliktus pianistus un komponistus mazāk, jo, redz, nav vietas! Izejot, protams, no finansēm, no kopējā, kā mēs sakām, katla, no šī naudas maka. To nevar darīt lielas augstskolas, kur ir fakultātes, simtiem un tūkstošiem studentu. Bet mēs varam, tā sakot, ļoti mīļi un zināmā mērā ar tādu mātes izjūtu pret saviem audzēkņiem redzēt — jā, tas mums ir jāuzņem, mums jāatrod līdzekļi. Mēs lūdzam palīdzību saviem atbalstītājiem ārzemēs un Latvijā. Ir brīnišķīgi ļaudis, kas palīdz studentiem un maksā stipendijas. Tur ir “Saules banka” un “Aldaris” ar Vitāliju Gavrilovu. Kādreiz mums bija “Staburadze”, kas tagad ir ar citu statusu. Mums ir stipendijas, ko konkursa rezultātā piešķir Eiropas augstskolas, Eiropas sadarbības projekti. Mēs redzam katru studentu, un tā ir mūsu īpatnība, tas ir mūsu skaistums. Varam katru audzināt individuāli, un tā ir, manuprāt, vislabākā un vismodernākā pieeja.

— Mūziķis un viņa auditorija — klausītāji. Kā jūs vērtējat Nacionālās operas fenomenu? Šobrīd tas ir viens no visvairāk izpirktajiem teātriem.

— Domāju, ka Opera ir īpaša parādība Latvijā, es teiktu — sociāla parādība. No menedžmenta viedokļa Opera ir izdarījusi ļoti lielu darbu, ceļot cilvēku kultūras izpratni un līmeni. Var patikt, var nepatikt viena otra izrāde, tas ir jautājums par māksliniecisko pusi. Bet Operas prestižs, ne tikai šī nama, bet šīs mākslas prestižs Latvijā ir cēlies, pateicoties kvalitātei un arī menedžmentam. Opera vienmēr visā pasaulē ir ļoti dārga māksla, elitāra māksla. Latvijā veidojas slānis virs vidējā, kuram ir drusku vairāk naudiņas nekā vispārējam līmenim, cilvēki, kuri vēlas sevi izpaust sabiedrībā. Un šim slānim ir svarīgi reprezentatīvi izrādīties. Opera ļoti bieži, arī savā menedžmentā, pasvītro šo reprezentatīvo jautājumu. Tas ir nams, kurā ļoti daudzas firmas vēlas rīkot savus vakarus. Cilvēki vēlas aiziet un redzēt pirmizrādes un ne tikai tāpēc, ka viņi ļoti mīlētu šo mākslu. Es nesaku par visiem, bet veidojas slānis, kurš vēlas sevi parādīt. Veidojas šis pilsoniskais, izrādīšanās moments. Neteikšu, ka es attiecos pret to pozitīvi, bet tam ir arī savs pozitīvais lādiņš. Māksla tomēr — lai man piedod, bet ir tāds teiciens, un sava daļa taisnības tur ir — ir domāta cilvēkiem, kam vairs nav tik daudz ikdienišķu problēmu. Bet, no otras puses, Opera veido arī tāda tipa menedžmentu, lai to varētu apmeklēt ļaudis ar ļoti maziem ienākumiem. Ir speciālas atlaides, speciālas biļetes un speciāli vakari, kas domāti cilvēkiem ar nelieliem ienākumiem, studentiem, iestādēm. Tas ir ārkārtīgi labi. Respektīvi, no vienas puses, nams kā reprezentatīva iestāde, no otras puses — es arī gribu redzēt, kas tur notiek! Tur ir interesantas izrādes, mākslinieciski spilgtas, veiksmīgas, kā “Nabuko”, kā “Aīda”, kā arī viens otrs balets — “Dzeltenais tango”, “Čaikovskis”, “Riekstkodis”. Ir arī eksperimentālas izrādes, kuras ir skandalozas, kā “Burvju flauta” un “Seviļas bārddzinis”, kuras ne visiem ir pieņemamas. Operas menedžments šo skandālu uztur, un visi grib redzēt, kas tad tur ir. Ak, tur nekā nav! Bet varbūt tomēr tas ir ļoti labi? Es to nesaprotu, bet visi runā, man ir jāredz! Tas ir ļoti veiksmīgi. Kaut arī tur ir tās pašas problēmas kā visur.

— Bet tā tomēr ir iespēja mūsu ārzemēs strādājošiem māksliniekiem atbraukt un nodziedāt.

— Jā. Turklāt ir ļoti skaista, kaut arī relatīvi jauna tradīcija — Operas mūzikas svētki Siguldā. Var būt dažāda attieksme pret šiem svētkiem, bet tas, ka daudzi tūkstoši cilvēku tiek piesaistīti šim žanram, kas būtībā ir elitārs žanrs, dod iespēju ļoti plašai auditorijai lēnām pierast pie tā un, es teiktu, no Siguldas pilsdrupām pāriet uz Operas namu.

— Cittautieši reizēm brīnās — kāpēc latviešiem vajadzīga tāda milzīga kopādziedāšana kā Dziesmusvētki.

— Dziesmusvētki ir mūsu tradīciju un kultūras koncentrāts. Es teiktu — ļaužu vēlēšanās saiet kopā un izjust kosmisko saiti savā starpā. Es vienmēr esmu domājis, ka Dziesmusvētku laukums nav tikai plika estrāde un beņķīši. Tā ir milzīga enerģētiska vieta, tur ir 50 tūkstoši cilvēku vienlaikus ar lielu iekšējo spēku. Mūsu tautā ir kaut kur ieslēgts tāds kods, ka mums ir nepieciešamība turēties kopā. Ar to mēs esam izdzīvojuši cauri gadu tūkstošiem. Ne tikai Rīgas 800 gadus, bet tūkstošiem gadu, cauri visiem vāciešiem, poļiem, zviedriem, krieviem. Iepriekšējos 50 gadus Dziesmusvētki bija mūsu, es teiktu, slēptā revolūcija. Mēs turējām visu sirdī un mācējām savu iekšējo individuālo un arī kopības izjūtu dziļi noslēpt, nepazaudēt un atvērt tad, kad tas bija iespējams. Šī kopības izjūta Dziesmusvētkos, šī kopības izjūta toreiz janvārī, kad mūsu studenti dziedāja i Doma laukumā, i pie Ministru kabineta, i pie televīzijas, i pie telefona centrāles Dzirnavu ielā. Baltijas ceļš — tas nav vienkārši tā, ka ļaudis uziet uz ielas, sadodas rokās un nostājas trīs valstu diapazonā. Vai 50 tūkstoši ceļas kājās, kad dzied Lūcijas Garūtas “Tēvs mūsu”. Būtībā tas ir viens gabaliņš no Lūcijas Garūtas kantātes, bet atcerieties to milzīgo klusumu pēc tam, kad Dziesmusvētku koris nodziedāja “Tēvs mūsu”! Kas notiek? Nav aplausu. Fantastisks klusums. Un tajā klusumā burtiski varēja just, kā sparkšķ kaut kāda iekšējā elektrība. Kāpēc opera Siguldā patīk? Tāpēc, ka ir iespēja sajust šo iekšējo nepieciešamību sanākt kopā un vienoties iekšējā izjūtā. Tajā brīdī — operas mūzikā. Ir daudz skaistu melodiju, brīnišķīgi mākslinieki, bet šī kopā saiešana — es jūtu, ka mūsu tautā tā ir iekodēta. Ir pasaulē visādi festivāli, bet tie ir koncerti. Tur nav šīs nepieciešamības ar dziļu iekšēju impulsu. Esmu bijis Baireitā Vāgnera festivālos. Sabrauc simtiem cilvēku, dzīvo viesnīcās. Operas izrāde turpinās tik ilgi, ka starpbrīdī ir pusdienas. Tas ir kas cits, bet tādi Dziesmusvētki pasaulē ir tikai trijās valstīs.

— Jūs pieminējāt Dziesmusvētku laukumā īpašo garīgo auru. Bet tur notiek arī lieli populārās mūzikas koncerti.

— Tas ir cits stāstiņš, tā ir ekonomika, kā mēs to laukumu izmantojam. Popkultūrai ir sava niša, sava vieta un arī sava vērtība. Tā tas ir visā pasaulē. Šādi koncerti vietu nenonivelē. Mežaparkā arī pāvests Jānis Pāvils II noturēja savu dievkalpojumu. Svarīga ir mūsu iekšējā, individuālā attieksme, ar kādu mēs nākam uz šo vietu. Pati vieta ne vienmēr dod auru, man nepatīk šis vārds, bet to lieto. Tanī brīdī, kad Jānis Pāvils II bija Mežaparkā, cilvēki nāca ar īpašu sakrālu izjūtu. Tanī brīdī, kad skanēja Lūcijas Garūtas “Tēvs mūsu”, cilvēkiem bija īpašs dvēseles stāvoklis. Tanī brīdī, kad uz skatuves ir Eltons Džons, atkal ir sava lieta. Es nāku klausīties, es nāku priecāties. Skatīties Tīnu Tērneri. Arī Dziesmusvētku laukumā Igaunijā. Tā ir vieta, kur saiet, bet tas, ko mēs atnesam uz šo vietu, nosaka šīs vietas vērtību.

— Vai ir kas tāds, ko jūs gribētu pateikt tieši Rīgai un rīdziniekiem?

— Es ceru, ka pienāks tāds brīdis, kad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija būs ne tikai valsts, Latvijas mācību iestāde, bet arī Rīgas akadēmija. Akadēmija atrodas savā mīļotajā pilsētā, un es daudzkārt esmu teicis Rīgas domes priekšsēdētājiem, lai pilsēta palīdzētu savai augstskolai kaut dažās tās ikdienas rūpēs un raizēs. Es ceru, ka pienāks brīdis, varbūt savā 801. gadā, kad Rīga teiks: “Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija! Tu esi man vajadzīga!”

Zaiga Kipere