• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mīti par Lučanski". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.04.2000., Nr. 151/153 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5325

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No alfas līdz omegai

Vēl šajā numurā

28.04.2000., Nr. 151/153

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Mīti par Lučanski"

"Subbota"

— 2000.04.21.

Bijušais rīdzinieks sasniedzis augstumus biznesā. Konkurenti un speciālie dienesti cenšas viņu no turienes nogāzt. Holdinga "Soveršenno sekretno" žurnāls "Ļica" iekļāvis Grigoriju Lučanski "tērauda" biznesmeņu pieciniekā un izpētījis viņa panākumu anatomiju.

Dzīvais biznesa klasiķis un leģenda "Nordex" dibinātājs Grigorijs Lučanskis sensenos gados aizstāvējis doktora disertāciju nezin kāpēc finansu un naudas attiecību un kredīta jomā. Pēc tam kļuvis par Latvijas Valsts universitātes prorektoru. Bet 1983.gadā iesēdies uz deviņiem gadiem par centieniem sociālistiskajā īstenībā ieviest kapitālistiskās preču un naudas attiecības.

Taču pēc nepilniem diviem gadu desmitiem pēc tik sāpīga kraha šis upuris stipri dzīvespriecīgi stāsta par "Nordex" panākumiem, iekārtojies kādas visai reprezentablas savrupmājas kabinetā. Grigorija Lučanska vadītā grupa "Nordex AG" nodarbojas ar daudzu miljardu vērtiem projektiem, un to veido vairāk nekā pusotra simta pa visu pasauli izmētātu firmu un kopuzņēmumu.

"Nordex" tika reģistrēts Austrijā 1989.gadā kā kopuzņēmums ar divām Šveices firmām. Trīs gados korporācija kļuva par ceturto lielāko Austrijas firmu. 1993.gadā vien tās apgrozījums bija 3 miljardi dolāru. Tas ir labs lēciens septiņos gados pēc "ķīmijas", ko Lučanskis izcieta Permas apgabalā.

Par veiksmes formulu pieņemts uzskatīt spēju atrasties īstajā brīdī īstajā vietā. Taču ar to ir par maz. Vēl jāzina, tieši kas darāms īstajā brīdī. Par tādu veiksmi, kas nodrošināja neiespējamo, kļuva toreizējā PSKP CK pirmā sekretāra Mihaila Gorbačova vizīte Rīgā 1989.gadā. Citastarp viņam parādīja arī agrofirmu "Ādaži", par kuras direktora vietnieku tobrīd strādāja Lučanskis. Gorbačovs "Ādažus" nodēvēja par 21.gadsimta firmu un atļāva tai pirmajai no visiem padomju uzņēmumiem sākt ārējo ekonomisko darbību.

Tā radās "Ādaži— Impex" un tās komercdirektora Grigorija Lučanska izgudrotā shēma padomju rūpnīcu iziešanai ar savu produkciju ārējā tirgū.

"Ādaži — Impex" bija parakstīti 52 sadarbības līgumi galvenokārt ar naftas un ķīmijas un izejvielu kompleksa rūpnīcām. Apmaiņai pret to produkciju uz tām tika aizgādātas tolaik deficītās tautas patēriņa preces. Šī ķēdīte deva simtos procentu mērījamu peļņu.

Lai pārdotu preces ārzemēs, tās turp jānogādā. Būtu naivi domāt, ka tolaik tā nebija problēma. Tādēļ likumsakarīgs nākamais solis bija transporta un kravu plūsmas sistēmas izveide. Tādējādi divus gadus vēlāk radītajai firmai "Nordex" bija vairs tikai jāturpina jau izveidotais bizness.

"Nordex" galvenā mītne Vīnē izvietojās savrupmājā, ko savulaik bija nomājusi Šveices vēstniecība Austrijā. Tur ciemojušies visi ievērojamākie Krievijas politiskie un finansu līderi. Par šajā sakarībā izveidojušos sakaru līmeni nav ko runāt. Izrādījās, ka Rietumu bizness kaut kā nepavisam nealkst integrēties ar jauno un agresīvo krievu biznesu.

Tādu attieksmi pilnā mērā pirmajam nācās izbaudīt "Nordex", kas darbojās svešā teritorijā. Koncerna attīstības tempi bija tik strauji, ka radās pat priekšlikums to ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā. Tas nebija saprotams, un nesaprotamības dēļ rodas mīts. Tā radās pirmais no daudziem mītiem, kas šobrīd bagātīgi cirkulē ap "Nordex". Pirmais apvainojums: koncernā iepumpēta PSKP un VDK nauda.

Taču tas neizgāja cauri. Mītiskā "partijas zelta" pēdas "Nordex" tā arī neizdevās atrast. Tad varbūt narkotikas noderēs? 1994.gada maijā ASV Senāta apakškomisijā par organizēto noziedzību bijušajā PSRS uzstājās bijušais Krievijas iekšlietu ministra vietnieks Mihails Jegorovs. Viņš godīgi paziņoja, ka "Nordex" vada kāds čečens Umars, bet viņa miesīgais brālis ir tieši sistīts ar narkomāfiju. Un vispār pašu kompāniju Krievijas tiesībsargājošie orgāni tur aizdomās nelegālā darbībā.

Tikai vēlāk noskaidrojās, ka šādiem apvainojumiem Iekšlietu ministrija nekādus pierādījumus nevar uzrādīt. Šī paziņojuma tiešā ietekmē Lučanskim atteica ASV vīzu. Tikai pēc tam, pēc ilgas skaidrošanās ar Iekšlietu ministriju un prasībām konkretizēt tik vispārēju apvainojumu, no turienes negribīgi paziņoja, ka Jegorova runā "esot bijušas neprecizitātes" kāda pavirša ierēdņa vainas dēļ, kurš gatavojis materiālus ministra vietniekam. Turklāt noskaidrojās, ka Krievijas Iekšlietu ministrijai nav pamata saistīt "Nordex" ar pagrīdes biznesu vispār un starptautisko narkobiznesu konkrēti.

Kas vēl ietilpst "mafiozo" apvainojumu standarta komplektā?

Ieroči? Lūdzu.

Tajā pašā 1894.gadā presē izraisījās skandāls ap kaut kādām komplektējošām detaļām kaujas raķetēm "Scud", kas pārvadātas ar kaut kādu militārā transporta lidmašīnu "Ruslan" ("AN—124"). Krava tikusi sūtīta no Ziemeļkorejas vai nu uz Damasku, vai Teherānu, vai vispār kaut kur uz Tuvajiem Austrumiem. Turklāt šī lainera maršruts bijis izstrādāts tik samāksloti, ka degvielu papildināt tam vajadzējis Kijevā.

Tas būtu tas pats, kas lidot no Maskavas uz Sanktpēterburgu caur Tbilisi! Turklāt, kādēļ gan vest kaut kādu skadu rezerves daļas uz Sīriju, ja tās tur ražo? Un atkal — pilnīgi skaidrs apvainojumu absurds, un visi tie sen kā apgāzti, taču šis notikums pa avīžu lappusēm klejo ar iepriekšējo vieglumu.

Ko nu tur "Ruslans"! Kādā Krievijas avīzē pēkšņi parādījās informācija, ka ar ieroču tirdzniecību vien "Nordex" galva gada laikā nopelnījis 12 miljardus dolāru. Turklāt, kā noskaidrojās, šīs informācijas avots pilnīgi oficiāli (!) bijusi FDP. Iedomājieties, cik pasaules valstu armijas varētu apbruņoties ar šiem pārdotajiem automātiem?

Uzdevums apķērībai: pie kāda jauna finansu skandāla varētu piepīt "Nordex" pēdējā laikā? Taisnība, pie naudas atmazgāšanas bankā "Bank of New—York" . Izrādās, ka "Nordex" tur piedalījies ar gandrīz vai miljardu. Lučanskis ir pārliecināts, ka angļu avīze "Times", kas izdarījusi šo pārsteidzošo atklājumu, zaudēs tiesas procesu tāpat kā visi citi.

Kurš specdienests gan spēs izsekot tāda cilvēka plāniem, kurš par sev visinteresantāko uzskata nevis virspeļņu, bet gan pašu biznesa radīšanas procesu? Kā saka Grigorijs Lučnskis, viņam problēmu ar ideju ģenerēšanu nav bijušas tādā mērā, ka šīs idejas pievākuši, kam vien nav bijis slinkums, turklāt pilnīgi par velti. Vēl vairāk — dažkārt viņš atdevis citiem pat veselus biznesus vienkārši tādēļ, ka kļuvis neinteresanti ar tiem nodarboties.

Pēdējā Lučanska aizraušanās — un tā kļuvusi par "Nordex" darba galveno virzienu — ir projektu finansēšana. Tiek izstrādāti vismaz divi lieli projekti: asins bankas izveide Maskavā un ar "Gazprom" un starptautisko enerģētisko korporāciju "Itera" kopīgais projekts būvēt cauruļvadu uz Turciju. Un kādam tas viss noteikti nepatiks.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!