Rīga… un Medicīnas akadēmija/

Rīgas Stradiņa universitāte

1950. gada 5. jūlijā uz Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes bāzes tika nodibināts Rīgas Medicīnas institūts.

1990. gada 26. aprīlī Rīgas Medicīnas institūtu pārdēvēja par Latvijas Medicīnas akadēmiju ( Academia Medicina Latviensis jeb AML).

1998. gada 5. aprīlī Latvijas Medicīnas akadēmijas Satversmes sapulce pieņēma lēmumu Latvijas Medicīnas akadēmiju, atbilstoši tās reālajai darbībai, pārdēvēt par Rīgas Stradiņa universitāti.

2000./2001. mācību gadā Latvijas Medicīnas akadēmijā / Rīgas Stradiņa universitātē mācās 1770 studentu, neskaitot rezidentus.

Latvijas Medicīnas akadēmijas rektors Jānis Vētra:

Kad jāstāv par cilvēka dzīvību

— Jūsu vadītā augstskola ir viena no daudznacionālākajām Latvijā. Kā to skaidrojat?

— Mūsu augstskola ir gan augstākās izglītības, gan veselības aprūpes sistēmas daļa. Mēs nevaram un nevēlamies būt atrauti no medicīnas, kas pēc būtības ir pārnacionāla. Gan bioloģiskā — visi cilvēki ir piederīgi vienai sugai, gan sociālā — cilvēki nedzīvo izolēti, bet veselību populācijā ietekmē tradīcijas, kultūra, ekonomika utt. — , gan ekoloģiskā izpratnē. Līdz ar to medicīnas studijās nacionālā specifika ir ļoti maz izteikta. Nodrošinot kvalitatīvas studijas medicīnā, mēs esam atraktīvi visdažādāko pasaules valstu studētgribētājiem. 2001. gada mūsu augstskolā studē jaunieši no 19 valstīm — Šrilankas, Pakistānas, Irānas, Libānas, Kanādas, Lielbritānijas, Izraēlas u.c. Augstākā izglītība kā komercdarbība ir ļoti prestiža, perspektīva un grūta joma. Vismaz 10—12 gadus ir nepārtraukti jāinvestē šajā virzienā, jo tas ir minimālais pilna izglītības cikla laiks — līdzdiploma studijas plus rezidentūra. Un tikai tad absolventi var gūt panākumus dzīvē un profesijā. Tieši konkrēti piemēri visefektīvāk nodrošina jauniešu pieplūdi studijām kādā augstskolā.

Protams, papildus ir līdzdalība izglītības gadatirgos visdažādākajos pasaules reģionos — Karači, Kolombo, Beirutā, Bangladešā u.c., iestājeksāmenu organizācija, diplomātijas ekvilibristika, lai jauniešus dabūtu pār robežu Latvijā, līdzsvara atklāšana starp studijām, sadzīvi, atšķirīgām kultūrām, reliģijām un tikumiem. Savas augstskolas līmeņa nepārtraukta uzturēšana starptautiski atzīstamā kondīcijā (studiju procesa organizācija, intelektuālais un materiāli tehniskais nodrošinājums, pētniecība), lai mūsu diplomu atzītu ne tikai Eiropā, bet ikvienā pasaules valstī. Daudzie ārvalstu studenti rāda, ka tas viss mums līdz šim ir izdevies.

To var saukt arī par mūsu augstskolas un mūsu absolventu konkurētspējas nodrošināšanu. Augstākajā izglītībā konkurētspēju var izvērtēt tikai starptautiskā kontekstā. Vīzija par vienotas Eiropas augstākās izglītības telpas izveidi līdz 2010.gadam, kas būtu konkurētspējīga ar Ziemeļameriku un citiem pasaules reģioniem, dažam šķiet utopiska, bet mēs strādājam tā, lai šajā vienotajā telpā ne tikai nepazustu, bet būtu pilnvērtīga tās sastāvdaļa un — programma maxima — tās veidotāja.

— Kādas Hipokrāta zvēresta tradīcijas jūsu mācību iestādes tagadējie studenti ir mantojuši no iepriekšējās paaudzes un kādas domājat saglabāt nākotnei?

— Vispirms ir pacients, viņa ciešanu novēršana un slimību ārstēšana, tad atalgojums, sakārtota vide, racionāla veselības aprūpes organizācija. Padoma neliegšana kolēģim, kurš augstskolu beidz.

Ar organizatoriskiem līdzekļiem (sertifikācija, regulāra resertifikācija) ir daļēji nodrošināta nepieciešamība, lai ikviens speciālists nemitīgi celtu savu profesionālo kvalifikāciju.

Klāt iepriekš minētajam, turpmāk būs īpaši jānostiprina spēja un iemaņas patstāvīgi spriest, pieņemt lēmumus par pacientam vispiemērotāko diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, kā arī ārstam pašam analizēt savu rīcību gan konkrētā situācijā, gan ilgākā periodā. To varētu saukt par pētniecību savas prakses ietvaros.

Šāds uzsvars nākotnē saistāms galvenokārt ar farmaceitiskās un medicīnisko tehnoloģiju industrijas aizvien pieaugošo spiedienu, turklāt aizvien izmeklētākos veidos — ne tikai tieši uz ārstu, bet gan caur likumdošanu, normatīviem aktiem, slimo kasi u. tml.

Hipokrāta zvēresta nozīme aizvien pieaugs, mainās taču arī sabiedrība, pacienti, kuru interesēs zvērests tiek dots. Jo medicīna kļūst mazāk māksla, mazāk mistiska un vairāk zinātniska, intelektuāli sarežģītāka, jo pacientu priekšstatos tā zaudē savu brīnumainības oreolu, līdzīgi kā tas notiek ar datortehniku — jo sarežģītāka uzbūve un programmnodrošinājums, jo tā lietošana vienkāršāka, ikdienišķāka. Tādējādi aizvien vairāk pacientu adekvāti nenovērtē speciālista paveikto slimības uzveikšanā un uztver ārstniecības personas kā vēl vienu dienestu cilvēkam ērtību pilnas dzīves nodrošināšanā.

— Kā saviem studentiem mācāt vienlaikus sadzīvot ar slimnieku izjūtām un jaunajām tehnoloģijām?

— Nekā oriģināla. Kristietības pamatprincips – dari otram tikai to, ko tu būtu darījis sev vai sev tuviem cilvēkiem. Tas ir ārsta un pacienta savstarpējās uzticēšanās un ārstniecības panākumu pamatā.

Savukārt pacientu izjūtas gan ir jāizprot, jārespektē, nepieciešamības gadījumā ar psihoterapijas vai citiem līdzekļiem arī jākoriģē, bet pacientu izjūtas nedrīkst ielaist sevī. Līdzjūtība paliek pakārtota rīcībai, lai palīdzētu.

— Vai jūsu vadītā augstskola ir ceļā uz Eiropas Savienību?

— Pilnīgi noteikti — jā. Eiropas Savienība ir Latvijas nākotne ne jau tikai tāpēc, ka tā grib mūsu valsts politiskā elite. Eiropas Savienība ir sociālā drošība, darba vietas, turklāt labi apmaksātas, indivīda brīvība un eiropeisko vērtību pārmantojamība globalizācijas kontekstā. Citiem vārdiem, garantija labklājīgai, t.i., ērtai dzīvei savējo pulkā.

Latvijas nacionālais sastāvs, demogrāfiskie un ekonomiskie apstākļi nosaka sociālo situāciju, kurai Eiropas Savienība ir vispiemērotākā nākotnes vide. Eiropa ir ļoti dažāda visos aspektos, bet visas pretišķības tiks nolīdzinātas ērtību un sociālās drošības garantiju priekšā. Cik lielā mērā mēs saglabāsim savu nacionālo identitāti, tas lielā mērā būs atkarīgs no mūsu pašu gribas. Es pats par latviskās identitātes dzīvotspēju esmu visnotaļ optimistiski noskaņots.

Līdz ar to mūsu augstskolai ne tikai jāpieņem iestāšanās Eiropas Savienībā kā nenovēršams fakts, bet aktīvi jādarbojas, lai nodrošinātu Latvijas konkurētspēju Savienības ietvaros. Un ne tik daudz, lai mūsu absolventi varētu strādāt citur, bet lai viņi, strādājot Latvijā, varētu izturēt konkurenci. Pacienti neizraudzīsies ārstu pēc tautības, bet pēc profesionalitātes. Tas pats attieksies uz ikvienu nozari. Tāpēc arī mums ir savas sociālo zinātņu studijas augstskolas Eiropas integrācijas institūtā – valsts, pašvaldību un komercdarbības vides nodrošināšana ar speciālistiem, kas var stiprināt konkurētspēju. Lai Latvijas sabiedrība no līdzdalības Eiropas Savienībā patiešām iegūtu to, ko tā vēlas, nevis to, ko citi uzskata par vajadzīgu tai atvēlēt.

— Jūsu augstskolai ir tāds mazliet neparasts nosaukums. Gan Latvijas Medicīnas akadēmija jeb Academia Medicinae Latviensis (AML), gan Rīgas Stradiņa universitāte. Kādēļ tā?

— Nosaukumi ir divi: oficiālais — Latvijas Medicīnas akadēmija — un mūsu augstskolas satversmes sapulcē 1998.gada 5.februārī likumīgi pieņemtais, bet Saeimā vēl neapstiprinātais — Rīgas Stradiņa universitāte. Latvijas universitātēs notiek ļoti aktīva, daudzveidīga un pārmaiņām bagāta dzīve, bet universitātes reformas programma, valstiski vadīta un finansiāli atbalstīta, ir tikai lozunga līmenī. Augstākās izglītības padome, augstskolas ir sagatavojušas vairākus konceptuālus dokumentus valdībai par augstākās izglītības attīstību Latvijā, bet neviens no tiem nav akceptēts. Līdz ar to arī nav reformu rīcības programmas, ja nav skaidri pamatjautājumi — būs vai nebūs valsts finansētas studijas, augstskolu īpašumi, autonomiju pakāpe studiju procesā utt. Kamēr valdībai nebūs skaidrības par universitātēm Latvijā kopumā, tikmēr arī būs divi nosaukumi.

Rīgas Stradiņa universitātes oficiāla statusa noteikšana būtu ļoti vajadzīgs un apsveicams signāls no valdības puses, t.i., ka 21. gadsimta sākumā augstskolu lietas Latvijā sāk kārtoties.

— Viena no Latvijas augstskolu problēmām ir mācībspēku paaudžu maiņa. Arī daudzi sabiedrībā augstu vērtēti ārsti, kas kaldinājuši mūsu medicīnas un arī medicīniskās izglītības slavu, emeritējas, aiziet pensijā. Kas stājas viņu vietā?

— Akadēmiskā personāla atjaunošanās procesu ietekmē vairāki faktori. Arī augstskolas attieksme pret emeritētajiem profesoriem, docentiem, zinātniekiem. Lai viņu ieguldījums būtu novērtēts, lai viņiem tiktu nodrošinātas iespējas darboties interešu, iespēju un augstskolas vajadzībām saskaņotā nozarē un apjomā. Tāpat augstskolas attieksme pret jaunajiem kolēģiem, studiju programmu absolventiem. Jaunie speciālisti lieliski jūt, vai viņi ir gaidīti augstskolas akadēmiskajā saimē, vai ne.

Sava loma ir arī materiālo un finansiālo resursu radītai motivācijai rast savas dzīves piepildījumu un novērtējumu akadēmiskajā un pētnieciskajā darbā. Tā kā mūsu augstskolā paaudžu maiņa risinās normāli, lai arī vairumā gadījumu bez reāla konkursa uz akadēmiskajiem un administratīvajiem amatiem, jāsecina, ka minētie faktori Rīgas Stradiņa universitātē ir ievēroti.

— Medicīna aizvien vairāk specializējas. Rodas jaunas, arvien specifiskākas diagnostikas un ārstniecības metodes, sarežģīta aparatūra. Kā aiz visām šīm fantastiskajām iespējām nepazaudēt cilvēku, pacientu? Faktiski tas ir mūžvecais jautājums — ko dakteris ārstē? Slimību vai slimnieku?

— Latvijā šai ziņā vēl nav tik traki kā Rietumu pasaulē. Es teiktu, tas pat ir jautājums par Austrumu un Rietumu medicīnas tradīcijām. Rietumu medicīna visprecīzāk atbilst definīcijai, ka tā ir pierādāmajā bāzēta medicīna. Vētra, Bērziņš, Krūmiņš neatkarīgi cits no cita, vienādi darbojoties, sasniedz vienādus rezultātus. Cilvēka personība rezultātus neietekmē. Ārsta kā personības un slimnieka kā personības loma tiek nonivelēta vai netiek ņemta vērā. Svarīgs ir tikai tas pierādījums, uz kuru var balstīties. Būtu muļķīgi teikt, ka es esmu pret to, ja vadu augstskolu, kas pārstāv Rietumu medicīnu, un šajā virzienā mēs mācām studentus. Bet tas nav kāds aprobežotības strupceļš, par to es esmu pilnīgi pārliecināts, jo pirmām kārtām tas ir pacienta interesēs. Ja, teiksim, viņam ir žultspūšļa iekaisums, tad viņš, protams, ir ieinteresēts, lai ar minimālu invazīvu ķirurģiju to izņem ārā un nākamajā dienā viņš var aiziet mājās. Viņam absolūti neinteresē, vai ķirurgs ar viņu ir silti vai ne tik mīļi aprunājies. Viņam ir jāizvēlas, vai būs ļoti sirsnīgs ķirurgs, kas iedziļināsies visās viņa problēmās, sievu un bērnus ieskaitot, bet viņš griezīs visu vēderu vaļā, būs jāguļ nedēļu, un tad vēl vesela rinda problēmu, vai arī viens tehnokrātisks ķirurgs precīzi, perfekti izdarīs operāciju, un pacients nākamajā dienā aizies mājās un aizmirsīs savu slimību. Dzīve rāda, ka pacients izvēlas īsāko ceļu, un tad visa tā siltā attieksme pret viņu kā personību aiziet otrajā plānā. Tas pats ir ar medikamentiem. Pēc visām analīzēm un bioķīmiskajiem rādītājiem ir iespējams izvēlēties pacientam īstās zāles, asinsspiediens nokrīt, un pacients jūtas labi. Te parādās medicīnas šaurā specializācija. Tā ir absolūti neizbēgama, kā lavīna, un katra nozare iet arvien vairāk dziļumā. Tas ir pacienta interesēs, jo pacients grib saņemt visefektīvāko ārstēšanu visātrākā veidā, un tas tiek izdarīts. Taču, lai nonāktu līdz šaurajam speciālistam, pacients vispirms ir jāskata kopumā. Notiek mijiedarbība starp tā saukto ģimenes ārstu un speciālistu.

— Kāpēc jūs sakāt — tā saukto ģimenes ārstu?

— Manā un daudzu manu kolēģu izpratnē, ģimenes medicīna Latvijā attīstās ne pārāk pareizi. Ģimenes ārsts tiek gatavots kā daudzu speciālistu zināšanu un prasmju summa. Viņš nevar būt šī summa. Būtu absurdi pieņemt, ka cilvēks varētu strādāt kā terapeits, bet vienlaikus viņš būtu arī ausu ārsts un zinātu, ko darīt ar ausi, saprastu, ko darīt ar acīm, un vēl spētu vadīt grūtniecības norisi. Tas nav pareizi jau pašā saknē. Bet kas gan ir pareizi — viņam jāseko, kādas viņa pacientam bijušas alerģijas, kā reaģējis uz operācijām, vai cilvēkam vairāk būtu jāārstējas slimnīcā vai mājās. Varbūt mājās pieci dzīvo vienā istabā un tur ārstēšanās nekādus rezultātus nedod. Citam atkal ir liela māja, viņš labāk var ārstēties mājās nekā slimnīcā. Pie kura speciālista doties? Tie ir jautājumi, kuros ģimenes ārsti būtu īpaši jāizglīto, lai saprastu, kā pa visīsāko ceļu savu pacientu novadīt pie speciālista. Vēl arī izskaidrošanas darbs. Ko tie visi svešvārdi nozīmē? Kādas problēmas sagaidāmas? Piemēram, no Onkoloģijas centra atnāk atbilde — pieci nesaprotami vārdi, kas pacientam uzdzen bailes un nedrošību. Ģimenes ārsta uzdevums ir tos izskaidrot saprotamā valodā. Izvērtējot to, ko pacients var un ko nevar saprast, informācija ir jāpasniedz viņam vispiemērotākajā formā. Taču ko mēs redzam dzīvē? Ģimenes ārsts ir tas pats iecirkņa terapeits, kuram klāt pielikta vesela rinda funkciju. Piemēram, ka viņš var arī bērnus ārstēt. Cita lieta — bērnu veselības aprūpe ģimenes ietvaros.

— Bet to taču joprojām dara bērnu poliklīniku ārsti?

— Tie jau arī tagad ir ģimenes ārsti un var skatīt pieaugušos. Vēl viņiem uzlikta arī veselības aprūpes naudas pārvaldīšanas funkcija, kam ārsti nav gatavoti. Tas jau bija galīgi grāvī! Es joprojām esmu tajos ieskatos, ka pamatizglītība — seši gadi — visiem ārstiem tiešām ir vienota. Tas ir pamats, kas jāņem cauri. Tu zini, kādas ir normas, kādas — patoloģijas, kādas ir pamatslimības, kādas pamatos ir ārstēšanas metodes. Un tālāk sākas tie divi būtībā diezgan atšķirīgie virzieni — šaurs speciālists un ģimenes ārsts. Tās ir divas dažādas ideoloģijas. Vieni visu dara ar savām rokām, bet otri pamatdarbā būtībā neārstē, bet vada ārstniecības procesu. Ja ģimenes ārsts grib ko darīt pats, tad viņš to dara, bet tajā laikā viņš ir šaurs speciālists. Ja viņam, teiksim, patīk mazā ķirurģija, viņš ir ieguvis sertifikātu, tad viņš var šūt brūces, ambulatori reponēt kaulu lūzumus un mežģījumus. Lūdzu, to viņam neviens nevar aizliegt. Par to viņš saņem kā traumatologs, jo tas nav ģimenes ārsta darbs. Otram savukārt patīk ginekoloģija, un viņš nodarbojas ar to. Trešajam — ultraskaņas izmeklējumi vai vēl kas cits. Tā ir cita joma, ko viņš pieķer klāt. Gluži tāpat kā šaurais speciālists būtībā var darboties arī kā ģimenes ārsts.

— Vai šīs jūsu atziņas ņem vērā, sagatavojot jaunos ģimenes ārstus?

— Mēs jau nevaram gatavot ārstus citādi, nekā viņiem paredzēta vieta veselības aprūpes sistēmā. Diemžēl arī mūsu augstskolā ģimenes ārsts vairāk tiek gatavots kā šauro specialitāšu summa nekā pacienta ārstniecības procesa vadītājs. Es ceru, ka ar laiku tas mazliet mainīsies, bet pagaidām ir bezjēdzīgi sagatavot speciālistu, ja viņam pēc tam būs jāstrādā citādā sistēmā. Mēs nevaram izraut savu izglītību no šīs sistēmas. Tas attiecas galvenokārt uz rezidentūru — ģimenes medicīnas rezidentūra ir viena no šobrīd vissāpīgākajām problēmām. Tur ir daudz rezidentu, tur ir valsts pasūtījums un programma, bet tur visu laiku kaut kas mainās, nav skaidrs, kas tad īsti ir ģimenes ārsts un kas nav. Beigu beigās lielākā daļa ģimenes ārstu, kas šobrīd ir, nākuši no citām specialitātēm. Ir asinsvadu ķirurgi, ir infekcionisti, nemaz nerunājot par iecirkņa terapeitiem. Katrs nāk ar savu bagāžu, savu pieredzi, savu domāšanas veidu. Tā ir ļoti neviendabīga speciālistu kopa. No izglītības viedokļa mēs mēģinām savu domu ielikt, cik mēs to varam, bet nevaram izrauties no konteksta. Ietekmēt politiku — tas prasa laiku. Un to arī darām.

— Kas jums pašam ārstu sagatavošanā šķiet veiksmīgs un kas — mazāk veiksmīgs?

— Par laimi, mēs neesam pazaudējuši diezgan daudz tā labā, kas bija iepriekšējā mācību sistēmā. Studenti ļoti daudz jau no agrīniem studiju gadiem ir klīnikā. Viņi tur parādās otrajā gadā un diezgan regulāri darbojas trešajā kursā. Tā ir liela atšķirība no daudzām Rietumu valstīm un, es uzdrošinos apgalvot, nekādu kaitējumu pacientam nerada. Bieži vien tas ir pat labāk, ja students pacientu ir rūpīgi izmeklējis, tad vēl docents vai profesors pacientu ir apskatījis kopā ar studentu. Kas tur var būt slikts? Reizē ar to mūsu studentiem rodas tieša, nepastarpināta saskare ar medicīnu. Tās nav tikai grāmatas, auditorija, dators.

Man šķiet, ka labi atrisināta rezidentūra, kas sākotnēji, sevišķi ministrijas vadībā, netika ar sajūsmu uzņemta. Agrāk pēc pamatkursa bija divi gadi ordinatūrā vai viens gads internatūrā. Tagad ir seši gadi vispārējo studiju un 3—5 gadi rezidentūrā, atkarībā no specialitātes. Šī shēma sakrīt ar Eiropas regulēto profesiju direktīvām. Taču viena lieta ir pieņemt kādu dokumentu, otra — iedzīvināt to praksē. Un tas, manuprāt, ir izdevies ļoti labi. Sistēma ir iedibināta, un speciālists savā profesijā ir ļoti labi sagatavots, salīdzinājumā ar bijušo PSRS un agrīnajiem 90. gadiem. Ir sakārtotas studiju programmas gan medicīnā, gan citās ar veselības aprūpi saistītās nozarēs. Programmas nav sastingušas, seko laikam līdzi. Ir jāmeklē līdzsvars, lai neaizskrietu notikumiem pa priekšu un neieliktu pamatkursā nepārbaudītas lietas, un lai nekļūtu arī pārāk stagnātiski. Šķiet, mūsu programmās līdzsvars ir labs, tās visu laiku atjaunojas. Mums ir labi integrētas preklīniskās, bāzes disciplīnas ar klīniskajām disciplīnām, kas mūsu gadījumā notiek tāpēc, ka visas preklīniskās disciplīnas māca ārsti. Rietumu pasaulē bioķīmiju, morfoloģiju, bioloģiju, anatomiju māca speciālisti, kas nav ārsti. Jau pieminēju diezgan sekmīgo paaudžu maiņu. Mēs esam spējuši pilnībā nodrošināt visu studiju procesu ar kvalificētu akadēmisko personālu, nevis — cik ir, tik ir. Par to liels paldies visam akadēmiskajam personālam, kas strādā, neraugoties uz to, ka materiālais gandarījums ne tuvu nav tāds, kādam tam būtu jābūt. Un, protams, tie ir studēt gribošie, jo Latvijā ir liels īpatsvars to, kuri grib studēt medicīnu, misijas vadīti.

— Vai tie nāk no mediķu ģimenēm?

— Ir arī mediķu dinastijas, bet ir daudz medicīnā ieinteresētu cilvēku, kuri nāk nevis tāpēc, ka pēc tam būs ļoti ienesīgs darbs un varēs pelnīt lielu naudu. Ja būtu tā, mēs mācību procesu varētu izkārtot daudz formālāk, bet tagad mums tiešām ir ļoti labi studenti, kuri atnākuši mācīties, nevis materiālas, bet iracionālas motivācijas vadīti. Kāda var būt materiālā motivācija — ilgi jāmācās, alga maza…

Ir savas grūtības. Kā jau teicu, valsts finansēto studiju skaits ir viena trešā daļa no nepieciešamā. Iznāk diezgan dīvaini. Gadā absolvē 60 ārstu, bet profesionālo asociāciju Latvijā vien ir 120—130. Vēl ir zāļu tirgus. Tātad iznāk, ka jāgaida divus trīs gadus, kamēr kādā asociācijā parādās jauns speciālists. Mēs jau varam aizbildināties — lūk, te ir valsts pasūtījums, bet es visu laiku jūtu pārinodarījuma skatienus, kādus asociācijas vērš mūsu virzienā. Jūs neesat sagatavojuši… Otra nepatīkama lieta ir tā, ka veselības aprūpē un medicīnā ir ļoti dārgas studijas, it īpaši zobārstniecībā. Lielbritānijā vienam medicīnas studentam paredzēti 50 tūkstoši mārciņu, mums vienam medicīnas studentam gadā — nepilni 2000 latu. Tad nu grozi, kā gribi, jo cenas tomēr ir diezgan salīdzināmas. Vienīgā atšķirība ir darba algā, viss pārējais maksā tik, cik maksā, mēs neko nevaram nopirkt lētāk. Tātad mums daudz kas jāveic ar tīru entuziasmu, bet aparātus un mācību līdzekļus izdomāt nevaram. Mēs kombinējam gan slimnīcu, gan pašu materiālo nodrošinājumu, bet tā ir nebeidzama kombinēšana. Un rezerves jau nav bezgalīgas. Es jau nesaku, ka pilnīgi viss ir jādod valstij, bet valsts tomēr ir galvenā ieinteresētā medicīniskajā izglītībā. Nevienai firmai vai slimnīcai nevar uzlikt par pienākumu nodrošināt medicīnisko izglītību, kura dod atdevi pēc 15—20 gadiem. Protams, jāvar piesaistīt arī privātlīdzekļus un firmu līdzekļus, bet tas ir koks ar diviem galiem. Medicīnā, jau studiju procesā, ir jāieaudzina neatkarīga domāšana, jo iespēja medicīnā nonākt atkarībā no zāļu firmām, instrumentu ražotājiem utt. — tā ir atsevišķa tēma.

Par grūtībām mēs īpaši negaužamies. Visa sistēma ir sakārtota, katrs lats ir uzskaitīts un tiek izmantots vislabākajā veidā. Ja mums to latu būtu drusku vairāk, mēs prastu tos labi izmantot, jo zinām, kur tie būtu vislietderīgāk ieguldāmi.

Atrisinājumu gaida arī rezidentūra, jo patlaban ir izveidojusies pretruna. Ārstniecības likumā rezidents ir nosaukts par strādājošo, viņam jāatrodas darba līguma attiecībās ar medicīnas iestādi, kas par viņu maksā nodokļus utt., taču pēc Augstskolu likuma rezidents ir studējošais, viņam jāsaņem stipendija un jābūt pie kādas no augstskolām. Tagad notiek sarežģīta savstarpēja līguma slēgšana – ko slimnīca deleģē augstskolai un otrādi, kā arī citādas absurdas izdarības. Tās kopumā ir tās grūtības, kuras mums traucē. Bet lai nu tās būtu vienīgās!

Helēna Grīnberga