Ārlietu ministrijas valsts sekretārs:

— intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 15.augusta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— Šodien raidījumā "Varas pozīcija" viesojas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš. Šonedēļ Latviju apmeklēs virkne Vācijas amatpersonu, tostarp federālais prezidents Johanness Rau. Kurās sfērās Latvijai ir ļoti būtiski saņemt Eiropas lielvalsts — Vācijas — atbalstu?

Māris Riekstiņš:

— Domāju, ka mana atbilde uz šo jautājumu varbūt vislabāk varētu raksturot jau pašu iebraucošo viesu sastāvs. Tātad šajās dienās Latvijā būs federālais prezidents Johanness Rau. Jau šobrīd Rīgā atrodas Vācijas finansu ministrs Eihels. Rīgā ieradīsies arī liela Vācijas Bundestāga delegācija, kura pārstāv Baltijas sadarbības grupu Vācijas parlamentā. Tas liecina par to, ka starp Latviju un Vāciju sadarbība pastāv ļoti plašos jautājumos, ļoti plašās sfērās. Vācija faktiski ir mūsu lielākais tirdzniecības partneris, viens no lielākajiem investoriem Latvijā. Un, kā jūs minējāt, Vācija Eiropā ir ļoti būtiska spēlētāja, viņas viedoklis ir svarīgs tajos jautājumos, kas arī Latvijai ir nozīmīgi gan ārpolitiski, gan arī iekšpolitiski. Es runāju par Eiropas Savienības paplašināšanos un arī par NATO paplašināšanos. Šie divi jautājumi — Eiropas Savienība un NATO — protams, būs galvenās sarunu tēmas, tāpat arī mūsu divpusējās attiecības. Vācijas pozīcija šajos jautājumos mums raksturojama kā labvēlīga. It īpaši ja ir runa par Eiropas Savienību. Vācija ir ļoti aktīva Eiropas Savienības procesa paplašināšanās virzītāja. Attiecībā par NATO situācija ir tāda, ka Vācijas valdībai šobrīd vēl nav formulētas pozīcijas. Tas, kas ir patlaban, ko dzirdam no Vācijas puses, ir atsevišķu amatpersonu vai atsevišķu politiķu izteikumi vai priekšlikumi par to, kādā veidā NATO paplašināšanās process būtu jāvirza.

— Runājot par NATO, Vācijas aizsardzības ministrs Rūdolfs Šārpings nesen izteicās, ka NATO paplašināšana neapdraud Krieviju, bet tieši pretēji — alianse grib padziļināt sadarbību starp aliansi un Maskavu un ka Krievijai galu galā nāksies atzīt, ka alianses paplašināšana to neapdraud.

M.Riekstiņš:

— Īstenībā man šis Šarpinga kunga izteikums, kas tika pausts Sanktpēterburgā, neliekas kāds īpašs pārsteigums. Man būtu grūti iedomāties, ja Šārpinga kungs pateiktu kaut ko citu. Domāju, ka visas alianses dalībvalstis gan publiski, gan arī diplomātiskās sarunās, runājot ar Krieviju par NATO paplašināšanas jautājumu, vienmēr cenšas pasvītrot to — arī Latvija kā kandidātvalsts cenšas uzsvērt to mūsu sarunās ar Krieviju, — ka NATO paplašināšanās nav solis, kas ir vērsts pret šo valsti. Šeit runa ir par stabilitātes zonu paplašināšanu Eiropā, ir runa par to, ka valstis, kurām ir tāda pati izpratne par vērtībām, par tādiem jautājumiem kā demokrātiskās institūcijas valsts pārvaldē, kā cilvēktiesības, — ka tās vēlas apvienoties un būt kopā. Būt gatavas aizsargāt šīs vērtības, ja gadījumā kāds tās apdraudēs.

— ASV padomniece nacionālās drošības jautājumos Kondolīze Raisa ir pieļāvusi iespēju, ka Krievija nākotnē varētu kļūt par NATO dalībvalsti. Par ko šādi izteikumi liecina?

M.Riekstiņš:

— Domāju, ka šie izteikumi ir jāvērtē tās debates ietvaros, kura faktiski ir sākta Eiropā un arī Amerikā par to, kādā veidā alianse nākamgad Prāgā lems par šīs organizācijas tālāku paplašināšanos. Kā mēs labi atceramies, šo debati sāka Vāclavs Havels ar savu runu Bratislavā šī gada maijā. Pēc tam bija fundamentāla Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Buša runa Varšavā, un šī debate ir sākusies. Tā ir sākusies, kā es jau minēju, Eiropā, arī Amerikā. Un bieži vien šīs debates ietvaros tiek runāts: kur tad ir tās robežas, kur ir tā līnija, kas definētu, kur NATO vairs tālāk nepaplašināsies. Un dažkārt arī Krievijā politiķi vai amatpersonas mēģina uz šīs nots spēlēt, sakot, nu redziet, Krievija droši vien nekad nevarēs kļūt par šīs alianses dalībvalsti. Man šķiet, ka atbilde ir pilnīgi viennozīmīga, un to ir definējuši arī NATO dalībvalstu pārstāvji, ka šīs durvis ir atvērtas jebkurai valstij, kura ir gatava izpildīt tos kritērijus, kuri raksturo pašreizējās NATO dalībvalstis. Un, ja Krievija kādā dienā skaidri definēs, līdzīgi kā to ir izdarījusi Latvija vai Igaunija, vai Slovēnija, ka viņa vēlas kļūt par NATO dalībvalsti, un viņa arī būs spējīga izpildīt tos pašus kritērijus, kādi tiek patlaban prasīti no mums un no pārējām deviņām šīm kandidātvalstīm, tad, es domāju, nav izslēgta iespēja, ka kādā brīdī, kad Krievija šos kritērijus izpildīs, tā varētu kļūt par NATO dalībvalsti. Vai tas notiks — tas jau ir cits jautājums. Tas lielā mērā atkarīgs no tā, kā Krievijas politiķi paši turpinās reformas savā valstī.

— Bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers nupat laikrakstā "The Washington Post" ir izteicies, ka patlaban visaktuālākais izaicinājums Krievijas un ASV attiecībām ir tieši NATO paplašināšana. Viņš saka, ka viens no viņa argumentiem, kā varētu attīstīties tālāk attiecības trīsstūrī: NATO, Baltijas valstis, ASV, — ka pievienošanos NATO var uzskatīt ne tik daudz par drošības, cik par politiskās un ekonomiskās attīstības jautājumu.

M.Riekstiņš:

— Šķiet, ka Kisindžera kunga izteikumi jāvērtē šīs pašas debates ietvaros. Protams, ir patīkami, ka Kisindžers, kurš līdz šim savos izteikumos un savos rakstos vai lekcijās vairāk orientējies uz pasaules lielvarām, uz to savstarpējām attiecībām, ka arī viņš šajā konkrētajā rakstā pievērš pastiprinātu uzmanību tieši Baltijas valstu jautājumam. Mēs saprotam, ka tas ir viens no jautājumiem, par kuru NATO dalībvalstis ar Krieviju runās, vienlaikus pasakot, ka Krievijai šajā ziņā nebūs nekādu veto tiesību. Domāju, ka mums ir jāseko ļoti rūpīgi šai debatei un vairāk jākoncentrējas uz to, kas mums pašiem šeit uz vietas, Latvijā, jādara gan attiecībā uz bruņotiem spēkiem, gan attiecībā uz attiecīga finansējuma piešķiršanu, gan turpinot, manuprāt, ļoti pozitīvi novērtēto Eiropā — mūsu dalību miera uzturēšanas operācijās dažādos Eiropas reģionos. Tādējādi Latvija, piedaloties šajos miera uzturēšanas pasākumos, ļoti skaidri apliecina savu vēlmi ne tikai iegūt kaut kādas garantijas brīdim, ja nu gadījumā kāds mūs apdraudētu, bet mēs esam paši gatavi ar saviem cilvēkiem, saviem ekspertiem braukt uz tām vietām, kur miers ir apdraudēts, un palīdzēt šo mieru stiprināt.

— Analītiķi, analizējot notiekošo diplomātu aprindās un attiecības starp ASV, NATO, Krieviju, saka, ka Rietumi sāk tādu kā Krievijas pārliecināšanas kampaņu NATO paplašināšanās jautājumā. Proti, pārliecināt Maskavu, ka NATO nav tas lielais bubulis, no kura jābaidās. Jūs tam piekrītat, ka tādas aktivitātes notiek?

M.Riekstiņš:

— Es negribētu to definēt tik vienkāršoti, ka sākas kaut kāda Krievijas pārliecināšanas kampaņa. Man gribētos tomēr ticēt tam, ka arī Krievijā ir reālpolitiķi, un gribētos ticēt, ka šādu cilvēku Krievijas politiskajā elitē varētu nākt aizvien vairāk un vairāk. Ka viņi ļoti labi saprot un apzinās, ka NATO un arī rietumvalstis tiešām nav apdraudējums Krievijai, ka nevienam rietumvalstīs, kur ir sasniegts attiecīgs labklājības līmenis un ģimenēm un bērniem ir visas iespējas dzīvot un izglītoties, un veidot savu dzīvi tālāk, ka tur kāds lolotu vai perinātu plānus — apdraudēt Krieviju, jo tas, protams, varētu izvērsties par konfliktu. Manuprāt, tādas domas nevienam nav. Un Krievijā, šķiet, politiķi to apzinās. Varbūt šeit jautājums ir pilnīgi cits. Par to, ka Krievijā ir amatpersonas vai arī politiķi, kuri mēģina no šīs debates iegūt, teiksim, taktiskas dabas ieguvumus sarunās, kas skar pilnīgi citus jautājumus. Vai nu tie būtu ekonomiskās sadarbības jautājumi, vai tie būtu jautājumi, kas attiecas uz Krievijas iesaistīšanos starptautiskajās struktūrās. Es, protams, šeit runāju diezgan teorētiski, bet neizslēdzu tādu iespēju. Tai pašā laikā mēs zinām, ka Krievijā ir politiķi, kuri droši vien ļoti patiesi tic, ka NATO — tā ir viena organizācija, kas ir radīta tikai un vienīgi ar mērķi apdraudēt Krieviju. Droši vien, ka tādi ir, bet man gribētos ticēt, ka tādu kļūst aizvien mazāk un mazāk, respektīvi, viņu ietekme kļūst aizvien mazāka un mazāka.

— Ārlietu ministrijas vadībai šonedēļ paredzēta tikšanās ar ASV Nacionālās aizsardzības universitātes vadības pārstāvjiem un 13 šīs universitātes klausītājiem — brigādes ģenerāļu un kontradmirāļu grupu. Gribu piebilst, ka šī ir pirmā reize, kad vienlaikus ierodas tik daudz amerikāņu ģenerāļu. Kas šajās sarunās tiks skarts, un ko mēs gribētu dzirdēt, un kā šādas vizītes varētu palīdzēt Latvijai ceļā uz NATO?

M.Riekstiņš:

— Es domāju, ka runa ir ne tik daudz par to, ko mēs vēlētos dzirdēt. Protams, mēs esam pateicīgi par katru vērtīgu padomu, bet šī jūsu minētā augsto militāro personu grupa ir šeit ieradusies ar mērķi uz vietas iepazīties ar to, kādā veidā Latvija veic tā sauktos mājas darbus, lai sagatavotos dalībai aliansē. Mums ir jāapzinās, kāds patlaban izskatās šis process vai kādā veidā šie lēmumi tuvākajos mēnešos vai gada laikā līdz Prāgai varētu tikt pieņemti. Droši vien klausītāji ir dzirdējuši, ka katrai kandidātvalstij pastāv tā sauktais dalības plāns, pēc kura tā strādā, lai modernizētu savus bruņotos spēkus un nostiprinātu civilo kontroli pār tiem. Ir virkne vēl citu jautājumu, kas attiecas uz likumdošanu un drošību. Katru gadu notiek šī plāna izvērtēšana, un katrai dalībvalstij ir arī savs vērtējums par to, ko katra kandidātvalsts ir paveikusi. Šis pēdējais izvērtējuma cikls notiks šī gada novembrī. Būs pirmā nopietnā sanāksme Briselē ekspertu līmenī un tad nākamā gada martā vai vēlākais aprīlī ministru līmenī, kur alianse dos vērtējumu visām kandidātvalstīm, tostarp Latvijai. Šī jūsu minētā militārpersonu grupa — arī tā zināmā mērā ietekmēs to, kādā veidā Amerika vai Amerikas valsts struktūras formulēs savu novērtējumu par Latvijā padarīto. Tā ka šī ir ļoti nopietna vizīte, tai arī rūpīgi gatavojas, it īpaši aizsardzības un bruņoto spēku pārstāvji. Bet es domāju, ka mūsu veikums šajā devumā ir visnotaļ labs. Mēs ceram, ka šī vizīte tiešām palīdzēs to mērķu sasniegšanā, par kuriem mēs šodien runājam.

— Un visbeidzot — drīz beigsies vasaras atvaļinājumu laiks un intensīvākas kļūs arī diplomātiskās aktivitātes. Vai varam prognozēt, kad varētu notikt Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas tikšanās un cik tālu ir abu pušu sagatavotie līgumi?

M.Riekstiņš:

— Tā ir tēma, kura daudziem nedod mieru. Ārlietu ministrijā mums tā nedod mieru tai ziņā, ka šobrīd faktiski — un tāda situācija jau ir vairāku mēnešu garumā — ir sagatavoti astoņi līgumi starp Latviju un Krieviju, kuri būtu parakstāmi. Tie ir ļoti būtiski ekonomiskās sadarbības līgumi, respektīvi, par investīciju aizsardzību, par gaisa satiksmi, par sadarbību muitas jomā. Ļoti praktiskas dabas līgumi, kuri, mūsuprāt, būtu vērtīgi gan Latvijas, gan Krievijas uzņēmējiem, iedzīvotājiem, amatpersonām. Šobrīd diemžēl jākonstatē, ka Krievijas puse mēģina šīs sarunas virzīt tādā veidā, ko viņi sauc par paketes principu. Viņi it kā mēģina definēt, ka ekonomiskās sadarbības līgumi interesē tikai Latviju, tāpēc tai pašā laikā būtu jāliek pretī vai jāparaksta citi līgumi, par kuriem Krievijai it kā būtu lielāka interese. Te tiek minēts līgums par sociālo nodrošināšanu, par kapu apkopšanu un tā tālāk. Mums šķiet, ka tāda pieeja nav īsti pareiza, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie līgumi, par kuriem es jau minēju, ir sagatavoti. Tie ir gatavi, un nevar apgalvot, ka šie ekonomiskie līgumi ir tikai Latvijas interesēs. Tie, mūsuprāt, ir arī Krievijas interesēs. Šodien pie Ministru prezidenta bija arī Krievijas vēstnieks. Tika runāts par šo jautājumu. Mēs ceram, ka rudens pusē šīs starpvaldību komisijas darbs varētu tikt atsākts. Katrā ziņā Latvijas puse paudusi gatavību strādāt. Tā ka šeit, mūsuprāt, ir vajadzīga attiecīga reakcija no Krievijas Federācijas puses.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā