Kultūra kā līdzeklis ceļā uz integrāciju

Dr. Vita I.Matīsa ( Vita I.Matiss ), Latvijas Ārpolitikas biedrības prezidente

Pārdomājot, no kāda redzespunkta šīsdienas tēma būtu aplūkojama, es atdūros pret konferences latvisko nosaukumu — "Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums". Precīzāk sakot, mani mulsina vārds "uzdevums". To var tulkot dažādi: Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums, Eiropas integrācija kā kultūras nolūks vai Eiropas integrācija kā kultūras pienākums. Bet lai kuru nozīmi mēs uzsvērtu, domas virziens šķiet skaidrs: kultūra kā līdzeklis ceļā uz Eiropas integrāciju, kultūra kā instruments, kura intensīva lietošana un izmantošana darīs Eiropas kopību dziļāku un plašāku.

Šī premisa likās pietiekami pamatota, jo tā balstījās uz pazīstamu priekšstatu: šai shēmai ir līdzība ar Eiropas Savienības pamatprincipiem. Jo kas gan bija Eiropas Ogļu un tērauda kopiena 1952. gadā, šis praktiskais plāns apvienot visus tērauda un ogļu resursus Eiropā, ja ne Roberta Šūmaņa ideālistiskās vīzijas par politiski apvienotu Franciju un Vāciju ieviešanas veids — apvienošana, kas būtu nodrošināta ar ekonomisku sadarbību un tirdzniecību? Eiropas integrācijas vēstures pamatprincipi izvirzīja, ka ar šādiem ikdienišķiem līdzekļiem, kā tarifu atcelšana ogļu un tērauda rūpniecībā, var cerēt sasniegt cēlo politisko mērķi — ilgstošu mieru starp Franciju un Vāciju —, bet skaidrs, ka kultūras apmaiņas un intensīva sadarbošanās veicināšana kultūras laukā varētu radīt tādas pašas sekas, pat ar plašāku dalībnieku skaitu.

Tūlīt nāk prātā šādas konkrētas kultūras sadarbības gadījumi tiklab reģionālā, kā arī plašākā Eiropas līmenī. Tieši šeit, Rīgā, ir spožs baltiešu reģionālās sadarbības paraugs: Rīgā radis mājvietu Gidona Krēmera dibinātais orķestris KREMERata Baltica, kurā spēlē jauni un talantīgi mūziķi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Mums daudzkārt bijusi iespēja pārliecināties, ka šis baltiešu izlases orķestris muzicē tiešām saskanīgi, meistarīgi, priecīgi, demokrātiski un aizkustinoši. Viņi pat mazliet nopelna savas labklājības celšanai, lai gan lielākoties ārzemju koncertturnejās. Šādu piemēru nav mazums, un ir pamats argumentēt, ka, veicinot dažādu zemju labāku savstarpēju saprašanos, paplašinot tulkotās literatūras izdošanu, rīkojot starptautiskas mākslas izstādes un mūzika sarīkojumus, mēs palīdzam veidot kopīgu kultūras vērtību un pieredzes apmaiņas telpu.

Problēma ar ogļu un tērauda plānu ir, ka, to pielietojot kultūras jomā, var redzēt, ka kultūra nepakļaujas lietošanai kā līdzeklis politiskai integrācijai, it īpaši Eiropas kontekstā. Orķestris KREMERata Baltica var būt ideāls baltiešu reģionālās sadarbības paraugs, bet pat ar augstāko gara un iztēles lidojumu grūti izdarīt secinājumu, ka mūziķu harmoniskā un saskanīgā spēle kaut mazākā mērā spētu ietekmēt Latvijas un Lietuvas sarunas par jūras robežām. Kultūrai atšķirībā no ekonomikas vienmēr ir grūti pierādīt savu noderīgumu un lietderību.

Būtiskākais sarežģījums ogļu un tērauda plānā, kad to pielieto kultūras jomā, ir ar to kļūdaino pieņēmumu, kas ir šī mēģinājuma pamatā. Ne šaurā nacionālā nozīmē, ne plašākā civilizācijas nozīmē kultūra atšķirībā no ekonomikas un tirdzniecības nav līdzeklis. Un atšķirībā no politiskās integrācijas kultūra nav arī mērķis. Kultūra ir sākuma punkts, morālais pamats, uz kura mēs veidojam savas politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās rīcības principus un noteikumus.

Kultūra ir galvenais civilizācijas definīcijas komponents, tās kopsaucējs. Daži piemēri: "civilizācija ir morālā vide, kas aptver zināmu skaitu valstu, kur katra nacionālā kultūra ir tikai īpaša daļa no visa" (1); vai — civilizācija ir "kultūras sfēra... kultūrai raksturīgo pazīmju un parādību krājums" (2); civilizācija ir "zināma cilvēces kopuma īpaša, oriģināla kultūras radīšanas procesa rezultāts" (3); vai — "civilizācija un kultūra abas attiecas uz visaptverošu cilvēku dzīvesveidu, un civilizācija ir kultūra ar lielo burtu" (4). Kā daži labi pazīstami autori ir pierādījuši, mūsdienu pasaulē — pēc aukstā kara — vissvarīgākās ir nevis cilvēku ideoloģiskās, politiskās vai ekonomiskās, bet gan kultūras atšķirības. "Ja cilvēkus šķir ideoloģija, bet vieno kultūra, kā tas bija ar divām Vācijām, viņi apvienojas, turpretim, ja cilvēkus vieno ideoloģija, bet viņiem ir atšķirīga civilizācija un kultūra, kā tas bijis Padomju Savienībā un Dienvidslāvijā, viņi šķiras." (5)

Samjuela Hantingtona tēze, ka atšķirībām starp civilizācijām un kultūrām un nevis ideoloģijām un lielvarām vajadzētu būt galvenajām konflikta līnijām globālā politikā 21. gadsimtā, radīja diezgan lielu satraukumu ar viņa bēdīgi slavenā raksta "Civilizāciju sadursme?" parādīšanos 1993. gadā. Šodien mūsu mērķis nav diskutēt par viņa tēzi, gribu tikai minēt, ka visu triju Baltijas valstu līderi bija diezgan apmierināti, redzot, ka slavenajā kartē, kur ar treknu līniju atdalīti Rietumi no "pārējā", viņu valstis neapšaubāmi ievietotas Rietumu civilizācijas robežās.

Kādas ir tās Rietumu civilizācijas, tās Eiropas—Amerikas civilizācijas (es abus šos jēdzienus uzskatu par līdzīgiem) kultūras vērtības pārliecības, kas atšķir tās no citām civilizācijām? Kas atšķir mūsu Rietumu, mūsu eiropeisko "morālo vidi" no citu civilizāciju morālās vides? Ja viena no civilizācijas iezīmēm tiešām ir "morālā vide", tad, piemēram, vai Latvija pilnībā iederas Rietumu blokā, kur Hantingtons tik neapšaubāmi to novietojis?

Bieži tiek minētas šādas pazīmes, vērtības un uzskati, kas Rietumu civilizāciju un kultūru atšķir no citām civilizācijām: valodu dažādība, baznīcas un valsts šķiršana, garīgā un laicīgā vara, tolerance, sabiedrības daudzveidība un pārstāvnieciskās institūcijas, klasiskās civilizācijas mantojums, katolicisms un protestantisms, demokrātija un tiesiskums, individuālisms.

Katru no šīm pazīmēm varētu plaši analizēt, bet tieši pēdējā — individuālisms — ir tā, kas visskaidrāk nošķir Rietumu civilizāciju no citām civilizācijām. Paradoksāli, bet individuālisms ir Rietumu kultūras galvenā vērtība, kuru Eiropas tautas, upurējot daļu sava individuālisma un apvienojoties kopā dažādās politiskās formās, ieskaitot Eiropas Savienību, ir mēģinājušas aizstāvēt.

Indivīda izvēle, indivīda brīvība, indivīda atbildība, indivīda kritiskā domāšana, indivīda talants un radošais gars, indivīda centieni un ģēnijs — individuālisms tā dažādajās izpausmes formās — bijis stimuls daudziem sasniegumiem, ar ko pamatoti var lepoties Eiropas kultūra un Rietumu civilizācija. Tupretim tajos gadījumos, kad daudz piemērotāk ir runāt par Eiropas barbarismu pretstatā Eiropas civilizācijai, traģiski pietrūkst īpašību, kas raksturīgas indivīda kritiskai domāšanai un indivīda izvēlei, un acīm redzami izpaužas masu tirānija un valsts augstākā vara. Cieņa pret individuālismu ir arī pamatā tiem fundamentālajiem Rietumu politiskās domas un institūciju principiem — tādiem, kā cilvēktiesības, vienlīdzīgas tiesības, plurālisms, demokrātija un liberālisms —, ko citām civilizācijām, kas nepieder pie Rietumu civilizācijas, ir grūti saprast, nemaz nerunājot par to atzīšanu. Kā ir secināts kādā zinātniskā pētījumā, kurā salīdzināts individuālisms un kolektīvisms: "Vērtības, kas ir vissvarīgākās Rietumos, visā pasaulē ir vismazsvarīgākās." (6)

Mūsu nodoms šeit nav kritizēt Āzijas vērtības vai kaut kādā veidā noniecināt Konfūcija filozofijas likto uzsvaru uz varu kā vērtību un indivīda interešu pakļaušanu sabiedrības interesēm. Izprotot Rietumu toleranci, plurālismu un cieņu pret indivīda izvēli, būtu ļoti nepareizi ieņemt šādu nostāju. Taču man kā cilvēkam, kā latvietei, kā ziemeļeiropietei un kā eiropietei individuālisms ir ļoti svarīgs, un es esmu gatava likt lietā visus pieejamos resursus, lai to aizstāvētu. Šajā gadījumā, uzrunājot auditoriju, kurai nav nepieciešama šāda pārliecināšana, mans arsenāls būs ierobežots, bet spēcīgs. Indivīda un individuālisma aizstāvībai es izmantošu Josifa Brodska un Milana Kunderas darbus. Viņi abi bija izjutuši valsts tirāniju, viena viedokļa diktātu un viduvējības kategorismu un tāpēc bija daudz jutīgāki nekā vairums cilvēku pret trauslām vērtībām, ko vairums eiropiešu uzskata par pašsaprotamām. Individuālisms, pēc Brodska domām, pats par sevi ir ierocis pret ne mazāku ienaidnieku kā ļaunuma iemiesojums: "...visdrošākā aizsardzība pret ļaunumu ir ekstrēms individuālisms, domāšanas oriģinalitāte, dīvainība, ja gribat — pat ekscentriskums... Ļaunumu piesaista saliedētība. Ļaunumam vienmēr patīk liels skaits, pašapzinīga nelokāmība, ideoloģiska tīrība, dresētas armijas un bilances." (7)

Ļaunumu piesaista saliedētība, tam vienmēr patīk liels skaits... Daudzi mani latviešu draugi nepiekristu šim novērojumam, jo pieredze viņiem ir iemācījusi kaut ko citu. Liels skaits un saliedētība Latvijas kontekstā — dziesmu svētki ar tūkstošiem kora dziedātāju un simtiem tūkstošu skatītāju, Tautas frontes kustība astoņdesmito gadu beigās, kad visi burtiski sadevās rokās un izveidoja solidaritātes ķēdes, 1991. gada janvāra barikāžu laika kolektīvais biedriskums, roka festivāli kopā ar tautas demonstrācijām — tās noteikti nebija ļaunuma izpausmes. Bet vai labā izpausme? Tā tas bija Dziedošās revolūcijas laikā, kad skaitliskais pārsvars, draudoša, nepielūdzama un nepiekāpīga saliedētība bija padomju impērijas un tās aizstāvju pusē. Astoņdesmitajos gados atrasties pūlī un būt tā daļai vēl nozīmēja personisko izvēli, personisko risku un personisko atbildību.

Tā kā latviešiem īsā vēstures laika posmā ir bijusi gandrīz vienīgi pozitīva pieredze par pulcēšanos lielā skaitā, viņiem joprojām bieži vien ir grūti pat konceptuāli atzīt iespēju, ka tautiešu pūlis var nemanāmi un vienā momentā pārslēgties no "labā", kas uzņemas atbildību, uz bezatbildīgo "ļauno". Pat vēl grūtāk ir iztēloties, ka fiziski mazāk iespaidīgās saliedētības un solidaritātes izpausmes — vēl visur pastāvošām savstarpēju pakalpojumu sniegšana draugu un radinieku starpā, "dots pret dotu" domāšanas veids — nav nekaitīgas, lai neteiktu, ka tā nav tīri "labā" izpausme. Un es bieži domāju, vai ir kāda sakarība starp faktu, ka tās valstis, kur ir zems korupcijas līmenis, — daudzās Ziemeļeiropas valstīs — ir arī tās valstis, kur visilgāk pastāvējis individuālisms, pašpaļāvība un indivīda atbildība. Jebkurā gadījumā tās nav valstis, kur nozīmīga loma ir lielām ģimenēm, klaniem vai ciltīm.

Čehu rakstnieks Milans Kundera apgalvo, ka maza nācija līdzinās lielai ģimenei un ne vienmēr pozitīvā nozīmē. Lielas ģimenes ir kolektīvisma forma, kurā nav daudz vietas indivīda ekscentriskumam vai tā atzīšanai. Šī īpašība var kavēt radošā ģēnija attīstību mazā nācijā vai, kā to teicis Kundera: "Kad Nīče skaļi un nežēlīgi kritizēja vāciešu rakstura iezīmes, kad Stendāls paziņoja, ka dod priekšroku Itālijai, nevis savai dzimtenei, neviens vācietis, ne francūzis neapvainojās; ja kāds grieķis vai čehs uzdrošinātos teikt to pašu, viņa ģimene to nolādētu kā nicināmu nodevēju."(8)

Tātad lielā ģimenē, kas ir maza nācija, jūs apspiežat indivīda kritiskās domāšanas dziņu, baidoties, ka ģimene var jūs nolādēt. Jūs apspiežat impulsu norādīt ar pirkstu vai nosodīt, jo jūs uzskatīs par nicināmu nodevēju. Un ja visa ģimene slepeni vienojas apspiest individuālos impulsus, jums ir auglīga augsne kukuļņemšanai, korupcijai un arī — viduvējai literatūrai, kas nav nejaušība.

Notrulinošā un kritiskā atmosfēra lielā ģimenē, kas ir maza demokrātiska nācija, ir gandrīz paradīze salīdzinājumā ar lielas nācijas, kurā kaut vismazākā mērā ir autoritārisma iezīmes, kaitīgo ietekmi. Ja ir jāizvēlas starp lielu ģimeni, kas kritizē to, ko jūs sakāt, tomēr atļauj to teikt vai sliktākā gadījumā jūs par to izstumj no sabiedrības, un anonīmu svešinieku grupu, kas vai nu ignorē to, ko jūs sakāt, vai iesloga cietumā, vai nogalina par to, ka jūs sakāt, esmu pārliecināta, ka lielākā daļa no mums izvēlētos pirmo gadījumu.

Jums, kas šeit pārstāvat lielākās Eiropas valstis ar garāku indivīda kritiskās domāšanas vēsturi, kas ir galvenais komponents jūsu eiropeiskās identitātes izpratnē, es gribu ar piemēru parādīt, kā mazas nācijas — lielas ģimenes — daudzās saites var sasaistīt.

Eiropas kustība Latvijā dažu pēdējo gadu laikā ir paveikusi brīnišķīgu darbu, un es priecājos, ka varēju pieņemt uzaicinājumu uzstāties šajā konferencē. Šis uzaicinājums man tika izteikts apmēram tajā pašā laikā, kad Eiropas kustībai bija viens no svarīgākajiem pasākumiem — "Gada Eiropas cilvēka" ievēlēšana Latvijā. Uzzinot 2000. gada decembra vēlēšanu rezultātus, man tūlīt iešāvās prātā iespējamā tēma lekcijai šajā konferencē.

Lūdzu, nepārprotiet, man nav nekādu personisku vai citādu iebildumu pret "Gada Eiropas cilvēka" balvas ieguvēju Renāru Kauperu un viņa poproka grupu "Prāta vētra", kas Eirovīzijas dziesmu konkursā 2000. gada maijā ierindojās trešajā vietā. Tas, šķiet, bija galvenais iemesls, kāpēc Eiropas kustība Latvijā izvēlējās dot viņam vēl vienu, šoreiz vietējo, Eiropas pagodinājumu. Es nekad neesmu tikusies ar Kaupera kungu un viņa grupu, bet esmu dzirdējusi, ka tie ir ļoti šarmanti zēni. Es šī apbalvojuma piešķiršanu apšaubu tikai tāpēc, ka nesaprotu, kādas Eiropas vērtības un principi ir šī lēmuma pamatā. Es apšaubu šo apbalvojumu, tāpēc ka es būtu gribējusi dzirdēt vismaz kādu diskusiju Latvijā par tematu "Kas eiropeisks ir Eirovīzijas dziesmu konkursā, izņemot tā nosaukumu?". Kas eiropeisks ir konkursā, kur visi dalībnieki dzied angļu valodā — nē, pat ne angļu valodā, bet Amerikas popmūzikas valodā, un kur tie, kam labpatīk, piemēram, dziedāt franču valodā, parasti paliek pēdējā vietā?

Pagājušā gada decembrī es nekavējoties atteicos no domas runāt par šo tēmu, jo man bija sajūta, ka esmu savas ģimenes potenciāla nodevēja. Visi pārējie šķita pilnībā apmierināti ar šo izvēli, un bija acīm redzams, ka tas, ka mani kā latvieti nedaudz mulsināja šis apbalvojums, bija tikai mana problēma, nevienu citu tā neskāra. Turklāt es pie sevis nospriedu, ka ir saprotami, kāpēc mēs, latvieši , vēl tik ļoti lielu uzmanību pievēršam formai, nevis saturam, jo tik ilgus gadus vārds "Latvija" un latviskie simboli bija liegti un vārda "Latvija" izrunāšana vai Latvijas karoga glabāšana tika piepildīta ar sevišķu saturu un nozīmi; ir saprotami, ka tagad mūs pārņem prieks, redzot, ka vārds "Latvija" ir trešajā vietā uz miljoniem televizoru ekrānu visā pasaulē eiropeiskā vai pat pseidoeiropeiskā kontekstā. Turklāt, cik ārkārtīgi nepieklājīgas šādas piezīmes šķistu tiem, kas mani viesmīlīgi ielūguši piedalīties konferencē. Un tā es atļāvu ģimenes saitēm mani sasaistīt, kamēr Milans Kundera man atkal palīdzēja no tām atbrīvoties. Pirms dažām dienām, kad es atkal sāku domāt par šīsdienas lekcijas tēmu, nejauši uzdūros kādai rindkopai viņa darbā "Grāmata par smiekliem un aizmiršanu" ("The Book of Laughter and Forgetting"), kas, šķiet, pilnībā izskaidro, kāpēc man instinktīvi likās, ka jebkuras nacionālās izcelsmes poproka grupas drīzāk grauj, nevis atbalsta Eiropas vērtības un pārliecību; Kundera palīdzēja man izteikt vārdos manu neveiklības sajūtu. Es citēju: "...eksistē pirmatnējs mūzikas stāvoklis, pirmsvēstures stāvoklis, stāvoklis pirms pirmo šaubu izteikšanas, pirms pirmajām pārdomām, pirms pirmajām spēlēm ar motīviem un tēmu.

Šis pirmatnējais mūzikas stāvoklis (mūzika bez domas) atspoguļo cilvēkam piemītošo stulbumu. Sirdij un prātam bija jāpieliek milzīgas pūles, lai mūzika paceltos pāri šim stulbumam, un tā ir tā brīnišķīgā arka, kas sniedzas pāri gadsimtiem Eiropas vēsturē, kas līdzīgi raķetei ir izdzēsta tās trajektorijas augstākajā punktā pie debesīm. Mūzikas vēsture ir gaistoša, bet ģitāru idiotiskums ir mūžīgs." (9)

Tiktāl mēs Kunderas vārdus varam vienkārši izskaidrot ar faktu, ka viņam ir vecmodīgi un novecojuši uzskati par mūziku, bet turpinājumā viņš izvirza iznīcinošu apsūdzību popmūzikai kā režīma instrumentam, minot piemēru no Čehijas vēstures, ka poproks cenšas izpatikt pūlim un kontrolēt to: "1972. gadā, kad Karels Kloss ( Karel Klos ), čehu popmūzikas dziedātājs, aizbrauca no valsts, Husaku pārņēma bailes. Viņš nekavējoties aizsūtīja uz Frankfurti Karelam Klosam personisku vēstuli, no kuras es citēju, neizdomājot nevienu vārdu: "Dārgais Karel! Mēs neko no jums nevēlamies. Lūdzu, atgriezieties, mēs darīsim jūsu labā visu, ko vien vēlēsities. Mēs palīdzēsim jums, jūs palīdzēsit mums..." Padomājiet par to: Husaks, ne aci nepamirkšķinājis, atļāva emigrēt ārstiem, zinātniekiem, astronomiem, sportistiem, režisoriem, filmu producentiem, strādniekiem, inženieriem, arhitektiem, vēsturniekiem, žurnālistiem, rakstniekiem, gleznotājiem, bet viņš nepieļāva domu, ka Karels Kloss varētu aizbraukt no valsts. Tādēļ ka Karels Kloss pārstāvēja mūziku, kurai nav atmiņas... Aizmiršanas Prezidents un Mūzikas Idiots abi bija vienādi. Viņi darīja vienu un to pašu darbu. "Mēs palīdzēsim jums, jūs palīdzēsit mums."" (10)

Šie ir diezgan spēcīgi vārdi, un tā mēs, mazāk nozīmīgas un gļēvākas būtnes, uzmundrinām sevi un apbruņojamies ar cienījamu un slavenu eiropiešu pārliecinošajām domām un atziņām. Bet slaveni un cienījami viņi kļuva tieši pateicoties tam, ka viņi uzdrošinājās nepakļauties ģimenei un apliecināt individuālisma pirmatnējību un nosodīt vienveidības un viduvējības uzbrūkošo varu.

Taču problēma neslēpjas muzikālajā gaumē. Problēma ir tā, ka vispār nenotika debates par to, kas ir eiropeisks Eirovīzijas dziesmu konkursā, kādas Eiropas vērtības un pārliecību pārstāv grupa "Prāta vētra". Un tas ir nožēlojami, jo debates noteikti būtu bijušas dzīvas un interesantas. Tiem, kas ir gatavi apgalvot, ka poproka mūzikai ir individuālisma galējā izpausme, man būtu bijis vēl viens Kunderas citāts, ko likt pretī: "Mūzika, ko sauc par roku, pārvērš indivīdus par vienu kopīgu masu: šeit runāt par individuālismu un hedonismu ir tikai viena no mūsu laika mistifikācijām, jo mēs vēlamies redzēt sevi citādus, nekā patiesībā esam." (11)

Ir nožēlojami, ka debates par saturu pretstatā vienkāršai formas novērtēšanai vispār nenotika. Taču latvieši nav vienīgie, kas uzskata, ka prāta nodarbināšana ar formu prasa mazāk laika, mazāk pūļu un mazāk domāšanas nekā kritiska un konstruktīva būtisku jautājumu izskatīšana. Tas, ko sauc par Eiropas debatēm Briselē un citās Eiropas valstu galvaspilsētās, bieži vien nav nekas vairāk kā virkne viegli iegaumējamu saukļu, kurus izmanto, lai noslēptu faktu, ka nav notikušas reālas pārmaiņas, ne arī panākts būtisks progress "Eiropas arhitektūras pārbūvē". Širaks dzied savu dziesmiņu par to, ka tas, kas mums ir vajadzīgs, "nav Eiropas Savienotās Valstis, bet gan Savienotās Eiropas Valstis", Blērs atkal skaita savu pantiņu par to, ka tas, kas mums ir vajadzīgs, ir "lielvara, nevis lielvalsts" ("a superpower, but not a superstate"), u.t.t. un tā vēl joprojām. Es baidos, ka mums nāksies uzklausīt vēl daudz šādu veiklu vārsmu, pirms tiks pieņemti būtiski lēmumi par paplašināšanos un citiem būtiskiem jautājumiem.

Varbūt latviešu pievēršanos formai var daļēji attaisnot ar Latvijas neseno pagātni, kad nacionālajos simbolos bija ielikts īpašs saturs un nozīme (pirms 20 gadiem par Latvijas karoga glabāšanu bēniņos varēja izsūtīt uz Sibīriju, bet tas gan nav pietiekams iemesls, lai šodien mūsu politiķi uzskatītu — jo ilgāk karogi plīvos pie skolas ēkām, jo vairāk pieaugs patriotisms bērnu vidū). Eiropai nav pat šāda atttaisnojuma tās atturība ir risināt būtiskus jautājumus, tā vietā nodarbojoties ar formu.

Apšaubot popmūzikas grupas ievēlēšanu par "Eiropas gada cilvēku", es riskēju aizvainot gan savu lielo ģimeni, gan šodienas viesmīlīgos saimniekus, bet es uzņēmos šo risku, tāpēc ka uzskatu: šī izvēle spilgti ilustrē divas problēmas, kurām ir izšķiroša nozīme Eiropas integrācijas nākotnei.

Pirmkārt, pievēršanās formai — gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā — ir jānomaina ar pievēršanos saturam. Ja latvieši iegūst pirmo, otro vai trešo vietu kādā konkursā, kura nosaukumam pievienots priedēklis eiro —, tas automātiski nenozīmē, ka viņi ir priekšzīmīgi ievērojuši Eiropas normas, manieres un uzvedību; ja biezas piezīmju burtnīcas ir pilnas ar diagrammām, tabulām un analītiskām rindkopām, tad tas automātiski nenozīmē, ka izdarīta īsta analīze un ES normas ir tiešām izpildītas. Eiropas Savienībai savukārt jāapzinās, ka ar pazīstamiem pantiņiem un izteiktu birokrātisko obstrukcionismu nevar aizstāt grūtu, būtisku politisko lēmumu pieņemšanu.

Otrkārt, popmūzikas grupas kolektīva izpatikšana pūlim, šķiet, ir tiešs pretstats individuālismam kā vienai no Eiropas kultūras un Rietumu civilizācijas pamatvērtībām. Latvietim pūlis, kur viņš ir kopā ar citiem latviešiem, vēsturiski ir bijusi droša, pacilājoša un morāli iedvesmojoša atrašanās vieta. Lai pilnībā kļūtu par eiropieti, latviešu apziņā daudz dziļāk jāiespiežas individuāla riska, individuālu centienu un individuālas atbildības sajūtai. Lai pilnībā paliktu eiropieši, visiem eiropiešiem ir jāsaglabā cieņa pret individuālisma vērtību, jāatzīst, ka individuālisms nav sinonīms egoismam, un jāsaprot, ka individuālisma trūkums un attiecīgi neiecietība pret dažādību lielā mērā bija atbildīgi par vislielākajām 20. gadsimta traģēdijām, — tam visam jāsaglabājas mūsu apziņas epicentrā.

Atgriežoties pie savas sākotnējās dilemmas, šīs sanāksmes nosaukuma — "Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums", es tagad saprotu, ka mana problēma saistīta ar faktu, ka premisa un izteiktais arguments nosaukumā ir kļūdains. Ja kultūra ir gan civilizāciju, gan nāciju centrālais komponents, tā pārstāv noteiktas vērtības un pārliecību, "morālo vidi", kas virza mūsu politisko, sociālo un ekonomisko darbību. Eiropas kultūras, Rietumu civilizācijas "morālā vide" atšķiras no citām civilizācijām. Kā eiropieši mēs izveidojam tādas organizācijas kā Eiropas Savienība, tāpēc ka mēs jūtam, ka mūsu kultūrā ir noteiktas vērtības, tādas kā individuālisms, ko ir vērts aizsargāt. "Kultūras aizsardzība kā Eiropas integrācijas uzdevums" — tas būtu daudz piemērotāks konferences nosaukums, jo Eiropas Savienības augstākais mērķis taču ir noteiktu eiropiešiem dārgu vērtību aizsargāšana. Šajā nozīmē Eiropas integrācija ir līdzeklis un kultūras, civilizācijas aizsardzība — mērķis.

Nobeigumā kā paradosku es gribu minēt to, ka esmu pārliecināta: latvieši būs lieliski eiropieši, tāpēc ka viņi no savas nesenās pagātnes zina — lai aizsargātu zināmas vērtības un kultūru, ir jāiet uz barikādēm, un, lai aizstāvētu savas individuālās tiesības, ir jāpievienojas lielākam kopumam. Latvieši intuitīvi zina — lai aizsargātu noteiktus fundamentālus principus, mēs vai nu turēsimies kopā, vai ļausimies, ka mūs pakar katru atsevišķi.

Vēres

1. Emile Durkheim and Marcel Mauss, "Note on the Notion of Civillization", Social Research, 38(1971), p.811.

2. Fernand Braudel, On History (Chicago: University of Chicago Press, 1980), pp. 177, 202.

3. Christopher Dawson, The Dynamics of World History (La Salle, IL: Sherwood Sugden Co., 1978), pp. 51, 402.

4. Samuel Huntington, The Class of Civilizations and the Remaking of World Order (New York: Simon & Schuster, 1997), p. 41.

5. Ibid., p. 28

6. Henry C. Triandis "Cross–Cultural Studies of Individualism and Collectivism", in Nebraska Symposium on Motivation 1989 (Lincoln: University of Nebraska Press, 1990), pp. 44–133.

7. Joseph Brodsky, Less than One. Selected Essays (London: Penguin Books, 1987), p. 385.

8. Milan Kundera, Testaments Betrayed. An Essay in Nina Parts (London: Faber and Faber, 1995), p.193.

9. Milan Kundera, The Book of Laughter and Forgetting, p. 248.

10. Ibid., p. 249

11. Milan Kundera, Testaments Betrayed, p. 90.