Kāpēc integrācija Eiropā ir dzinējspēks

Tomass Bertelmanis ( Tomas Bertelman ), Zviedrijas vēstnieks Latvijā

Man ir ļoti liels prieks būt vienam no runātājiem šodienas konferences sākuma daļā. Es pieņemu, ka šis gods man dots tāpēc, ka Zviedrija prezidē Eiropas Savienībā, bet varbūt es varētu būt pārstāvis valstij, kura stipri identificējas ar Baltijas jūras telpu.

Mani mazliet intriģē konferences nosaukums, un man jāatzīst, ka "Kulturaufgabe" izklausās nedaudz cēlāk nekā "culture task", bet varbūt tas ir tikai manas zviedru auss aizspriedums.

Jebkurā gadījumā, es domāju, jūs zināt, ka Eiropas Savienības paplašināšanās citu vidū ar četrām valstīm, kurām ir robežas ar Baltijas jūru, ir galvenā prioritāte Zviedrijas prezidentūras laikā Savienībā. Pēc vairāk nekā trim ceturtdaļām mandāta laika mēs esam apmierināti ar līdz šim sasniegto progresu. Ir labas izredzes, ka mērķus un centienus, kas mums bija janvārī, Eiropas Savienība piepildīs Gēteborgā jūnijā. Lai sasniegtu nepieciešamo vienošanos par slaveno sadaļu par iedzīvotāju brīvu kustību, būs vajadzīgi daži kompromisi, bet par iespējām mēs pamatā paliekam optimisti. Pēc ārlietu ministru sanāksmes Nīčepingā pagājušās nedēļas nogalē mūsu cerības ir pēc iespējas ātri atrast kompromisu šai jautājumā.

Bet labprātāk nekā vingrinājumu par atvērtām un slēgtām sadaļām es gribētu sniegt dažas piebildes par šīs konferences nosaukumu, un ne no prezidentūras, bet gan no kaimiņu valsts pie Baltijas jūras viedokļa.

Ir bijis ne mazums konferenču pēdējā dekādē, kurās runātāji, aizrāvušies ar iedvesmotību un daiļrunību, ir salīdzinājuši Baltijas jūru ar Vidusjūru, varbūt jaunāku un nabadzīgāku māsu, bet tomēr... Bet liktenīgā kļūda šajā līdzībā ir, ka mums nekad un nekur šeit nav bijusi Roma ar spējām uzspiest kopēju kultūru, vienā ziņā arī kopēju likumdošanas sistēmu, kopēju reliģiju un kopēju valodu. Ir taisnība, ka apmēram pirms 4000 gadiem, jaunajā akmens laikmetā tā sauktā laivu cirvja jeb kaujas cirvja kultūra, šķiet, bija izplatījusies visapkārt Baltijas jūrai. Bet mēs par to daudz nekā nezinām, un kopš tā laika pārsvarā drīzāk ir bijusi dažādība. Šodien ap Baltijas jūru satiekas četras dažādu valodu grupas un vismaz tikpat daudz reliģiju, nemaz nerunājot par dažādām politiskām pieredzēm.

Bet, es domāju, ir piemēroti, un tieši šīs konferences ietvaros, kura notiek Gētes institūtā sadarbībā ar Eiropas kustībām Meklenburgā–Priekšpomerānijā un Šlēsvigā–Holšteinā, atzīt, ka visstiprākais kultūras iespaids ir nācis, saprotams, no Vācijas. Zināmā mērā šeit tiešām ir saikne ar Vidusjūru, jo, kad arābi slēdza Vidusjūru 7. un 8. gadsimtā, tolaik pastāvošie austrumu–rietumu tirdzniecības ceļi, t.i., starp Āziju un Rietumeiropu, pārslēdzās uz ziemeļu ceļu caur Kaspijas un Melno jūru, Krievijas upēm uz Baltijas un beidzot uz Ziemeļu jūru. Zīda ceļš un Dzintara ceļš tad patiešām bija savienoti kopā.

Šīs maiņas pirmajos gadsimtos jauno tirdzniecību dominēja vikingi caur Gotlandi un Novgorodu. Bet drīz parādījās Lībekas stiprais iespaids. Tie bija gotlandieši, kas atveda lībekiešus uz Novgorodu un Daugavu. Bet lībekieši bija tie, kas sekmēja Stokholmas celšanu, kad 13. gadsimtā Zviedrijas galvaspilsēta tika pārvietota, un viņi atstāja savu zīmogu uz daudzām citām pilsētām ap Baltijas jūru, arī uz Rīgu. Tāpēc stokholmietim ir tik viegli justies Rīgā kā mājās. Ar savu enerģiju, organizēšanas spējām, kā arī ar savām tehniskām un juridiskām zināšanām Lībekas vācieši atstāja stipru kultūras ietekmi uz visu Baltijas jūras apgabalu — ietekmi, kas kļuva pat stiprāka ar reformāciju un protestantismu, vismaz Ziemeļvalstīs.

Varbūt es kavējos par ilgu pie šī vēsturiskā fona, bet man tas šķiet dabiski, ja man priekšā stāv izteiciens "Kulturaufgabe im Ostseeraum". Tagad dzinējspēks ir integrācija Eiropā — un šeit es esmu un runāju angliski. Es gribētu citēt manu draugu Ojāru Kalniņu, Latvijas institūta vadītāju, kad viņš norāda, ka tas, kas notiek, nav Latvijas atgriešanās Eiropā, jo Latvija vienmēr ir bijusi Eiropā, bet Eiropas atgriešanās Latvijā pēc pusgadsimta aizmirstības un nevērības. Un šī atgriešanās ir vienreizēja, radoša un labvēlīga rakstura. Eiropas Savienība ir mūsu vienreizējais projekts, kas atļauj saviem locekļiem stiprināt kopējas pamatvērtības, uzturēt iekšējo saliedētību un solidaritāti, radīt izaugsmes apstākļus un tajā pašā laikā pieņemt un pat veicināt būtisko kultūras dažādību starp saviem locekļiem.

Kas Eiropas Savienībai būtu jādara kā "Kulturaufgabe", un tā arī tiešām to dara, ir palīdzēt kandidātvalstīm ap Baltijas jūru stiprināt Eiropas demokrātiskās pamatvērtības, sekot likumiem plašākajā nozīmē un veidot stipru pilsonisku sabiedrību — lietas, kas tika sagrautas pusgadsimta apspiešanā un ko nevar atjaunot vienas dienas laikā ar lēmumiem un dekrētiem. Šīs ir vērtības, kuras arī ES dalībvalstīm katrā paaudzē ir jāiekaro atkal un atkal, un viņu galīgā nostiprināšanās būs jāizstrādā visām kandidātvalstīm, pat pēc pievienošanās Savienībai. ES tiešām ir vērtību apvienošana, un no šī viedokļa piederība Savienībai būs kā piederība ģimenei ar stipru iekšēju solidaritāti, bet arī ar piesardzīgiem, pašpārliecinātiem locekļiem, kuru stingrie viedokļi varbūt traucēs un patiesi traucēs veciem paradumiem un nostiprinātām interesēm. Tas pat varētu būt kaitinoši — kļūt par jaunu locekli, bet tā būs cena, ko būs vērts maksāt ģimenes dzīves svētībai.

Šis, kā es to redzu, ir pamatlikums "culture task" jeb "Kulturaufgabe" (kultūruzdevumam) plašākā nozīmē Eiropas Savienībai Baltijas jūras telpā. Saprotams, ir vēl daudzi citi uzdevumi, kas ir saistīti ar kultūru visnoteiktākajā nozīmē, un tad mēs skaidri redzam, ka šī integrācija ir pilnīgi abpusēja lieta, tā ir bagātināšanās visos virzienos. Kultūras ziņā Eiropas Savienība un Baltijas jūras telpa stipri iegūs no topošās paplašināšanās. Bet tā, es ceru, jau būs tēma vēlākām runām nākamo divu dienu programmā.