Toreiz augustā, no tumsas uz gaismu ejot

Par drūmo vēstures "izrādi" ar laimīgām beigām pirms desmit gadiem

Andrejs Krastiņš, bijušais Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks, — "Latvijas Vēstnesim" 16. augustā

Savulaik, pirms desmit gadiem, tā sauktā augusta puča dienās toreizējais Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš ne vien savu amata pienākumu dēļ atradās pašā notikumu epicentrā, bet arī bija 1991. gada 21. augustā pieņemtā vēsturiskā Konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" teksta autors. Līdz ar to viņa atmiņas par šīm dažām dienām ir jo īpaši nozīmīgas, raugoties no notikumu precīza atainojuma un novērtējuma viedokļa. Tāpēc "LV" lūdza Andreju Krastiņu atbildēt uz dažiem jautājumiem, tuvojoties Latvijas Republikas valstiskās neatkarības de facto atjaunošanas 10. gadadienai.

— Kad un kā jūs uzzinājāt, ka PSRS ir noticis valsts apvērsums? Vai šī vēsts tobrīd šķita pavisam negaidīta?

— Ziņa par tieši tāda veida apvērsumu, protams, visiem bija negaidīta. Taču jau iepriekš bija jūtams, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt, neskaidras nojautas gaisā visu laiku virmoja. Tomēr apvērsuma norise pēc šāda scenārija bija pārsteigums.

Paradoksāli, bet pirmās ziņas par puča sākšanos saņēmu no ārzemēm. Ap pulksten 7 no rīta 19. augustā man piezvanīja pa tālruni tautietis no Kanādas — Roberts Dambergs no Halifaksas — un jautāja, vai es zinot, ka pie mums noticis valsts apvērsums un ka Mihails Gorbačovs ir arestēts vai izolēts. Protams, es vēl neko nezināju. Tūdaļ ieslēdzu televizoru, bet tobrīd pārraidīja tikai klasisko mūziku. Šķiet, tas bija pēdējais telefona zvans, jo pēc tam man sakari ar ārpasauli pazuda. Protams, uzreiz saposos un devos ceļā uz Augstākās padomes namu.

— Kā tālāk risinājās notikumi?

— Sākot no šī agrā pirmdienas rīta, turpmākās trīs dienas es visu laiku uzturējos Augstākajā padomē — gan dienu, gan nakti. Līdz pat paša puča beigām.

Pārsteidzoši ātri un lielā skaitā tūdaļ sabrauca deputāti no visām Latvijas malām. Nemitīgi nācās nodarboties gan ar informācijas ievākšanu, gan ar alternatīvo sakaru līniju izveidi. Atceros, ka toreiz mums radio pārraides gāja caur translācijas tīklu, kas tika organizēts nelegāli. Mūsu deputātu nostāja bija gluži vienota. Bez liekas kavēšanās tika izstrādāti vairāki svarīgi dokumenti — Augstākās padomes Prezidija un Ministru padomes paziņojums par to, ka Ārkārtējā stāvokļa valsts komiteja ir nelikumīgs veidojums, un paziņojums par vispārējā streika organizēšanu Latvijā.

Bija jārisina dažādi tehniska rakstura jautājumi. Tiesa, drošības jautājumi mazākā mērā, salīdzinot ar janvāra barikāžu dienām. Lai gan bija mūris ap Augstāko padomi, tomēr Iekšlietu ministrijas apsardzi varēja uzskatīt par gluži nominālu. Pateicoties Ziemeļrietumu elektrotīkliem, tomēr tika nodibināti telefona sakari. Atceros, ka šajā ziņā lieli nopelni bija nelaiķim Gunāram Koemecam un arī vairākiem deputātiem, tostarp Arturam Punovskim.

Man bija pastāvīgi sakari ar 1. policijas bataljonu. Bet tieši tajā brīdī biju pie telefona, kad tika ieņemta tā dislokācijas vieta. Pienākumu bija ļoti daudz, un viss gāja vienā plūsmā. Piemēram, ļoti svarīga bija sakaru ar Igauniju un Lietuvu nodibināšana. Cilvēki brauca un centās tikt cauri visur izvietotajiem blokposteņiem.

Bet galvenokārt tajās dienās vajadzēja nodarboties ar Augstākās padomes politikas īstenošanu, uzsverot, ka šis apvērsums ir PSRS iekšējā lieta un ka mēs uz visiem tiem militārajiem un čekas pasākumiem reaģējam jau kā neatkarīga valsts.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Starp citu, vienojāmies ar katoļu baznīcas pārstāvjiem par to, ka ārkārtējā krīzes gadījumā mēs varētu izmantot turpat līdzās esošās Jēkaba baznīcas un katoļu kūrijas telpas. Bija jārēķinās ar visādām iespējamībām. Īsi sakot, kritiskajā situācijā bija jādara daudz kas tāds, kas nepavisam nav saistāms ar parlamenta dabiskajām funkcijām. Nepārtraukti pienāca ziņas par ieņemtajiem objektiem — televīziju, radio, telefona centrāli, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biroju un Tautas frontes Centra rajona nodaļu, kas atradās Ģertrūdes ielā, un citiem.

— Laikam gan toreiz augustā situācija bija stipri atšķirīga salīdzinājumā ar janvāri?

— Jā, protams. Apstākļos, kad apvērsumā bija iesaistīti lieli Maskavas tiešā kontrolē esoši militārie spēki, cilvēki netika aicināti uz barikādēm. Jāsaka, ka mūsu pretinieki jau savlaicīgi darbojās, lai nebūtu masu pacēluma un netiktu pieņemts lēmums par barikāžu izveidi. Kad 21. augustā Doma laukumā ienāca bruņutransportieri, cilvēku tur tikpat kā nebija.

Kaut gan jau 20. augustā sāka nākt kopā izkliedētais 1. policijas bataljons, iezīmējās vēlākā drošības dienesta pirmsākumi. Kaut kādi mūsu spēki nelegāli sāka veidoties. Bija taču skaidrs, ka tie milicīši, kas sargāja ieeju Augstākās padomes ēkā, to nenosargās un nemaz nemēģinās to darīt.

Bet deputātu noskaņojums visumā bija kaujiniecisks un nopietns. Biju gandarīts, ka viņu vidū nebija bēgšanas vai pazušanas mēģinājumu. Visu laiku, protams, klausījāmies un skatījāmies ārzemju radio un televīzijas ziņu pārraides. Apmēram jau zinājām, kā mainās situācija Maskavā un citur.

Un tad nāca tas stāvokļa tiesiskais risinājums no mūsu puses.

— Kā tas viss norisinājās?

— Hronoloģiski kā pirmie valstisko neatkarību de facto atjaunoja igauņi. Jau naktī no 19. uz 20. augustu sapulcējās manas partijas — LNNK — valde un nolēma aicināt Augstākās padomes deputātus pieņemt dokumentu, kas atzītu par spēku zaudējušu 4. maija Deklarācijas punktu, kas noteica pārejas periodu valsts varas atjaunošanai de facto , un noteiktu, ka Latvijas valstisko statusu nosaka 1922. gada 15. februāra Satversme. Pēc mana ierosinājuma 20. augusta vakarā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē tika nolemts, ka šāds dokuments ir jāpieņem. Toreiz es tad arī tiku pilnvarots šāda dokumenta projektu sagatavot. Strādāju pie tā kopā ar deputātu Romānu Apsīti, un jau 21. augustā agri no rīta teksts bija sastādīts.

Tobrīd jau bija zināms, ka Maskavā Boriss Jeļcins un viņa piekritēji izrāda nopietnu pretestību pučistiem. Tajā laikā Boriss Jeļcins vēl bija draudzīgi noskaņots pret baltiešiem, tāpēc gan mēs viņu atbalstījām, gan viņš mūs atbalstīja. Nenoliedzami, situācija ar katru stundu mainījās uz gaišo pusi. Šis Konstitucionālā likuma teksts savā ziņā bija unikāls, jo tas bija paredzēts konkrētai politiskajai situācijai valstī. Tam gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā nozīmē vajadzēja būt īsam un konkrētam likumam, kas patiešām atjaunotu valstisko neatkarību de facto. Tajā pašā 21. augusta rītā teksts tika pavairots un izdalīts deputātiem, lai to jau tūdaļ varētu pieņemt Augstākās padomes plenārsēdē. Viens otrs no Tautas frontes frakcijas gan mēģināja izjaukt šo procedūru, tomēr tas neizdevās.

Sēdi šoreiz vadīja Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns, jo man pašam bija jāuzstājas ar ziņojumu par pieņemamo dokumentu. Anatolijs Gorbunovs tobrīd bija aizņemts ar kaut kādu sakaru uzturēšanu. Pēc mana ziņojuma sekojušās debates nebija diez cik garas. Atceros vienīgi to epizodi, ar ko vēlāk radās pārpratumi. Deputāts Andris Plotnieks faktiski mēģināja būtiski mazināt šī Konstitucionālā likuma nozīmi. Viņam piebalsoja Juris Bojārs un vēl daži citi. Viņi centās realizēt to savu veco ideju par tā sauktās otrās republikas radīšanu. Tas nozīmētu nevis valsts atjaunošanu, uz ko mēs stāvam un balstāmies, bet gan izveidot kaut ko jaunu, tādējādi atsakoties no agrākajiem īpašumtiesību likumiem, starptautiskajiem līgumiem un daudz kā cita, kas apliecina mūsu valstiskuma pēctecību. Tika mēģināts nomainīt likuma tekstā vārdus "valstiskais statuss" ar vārdiem "starptautiski tiesiskais statuss", kas padarītu grūti iespējamu 18. novembra Latvijas valsts atjaunošanu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Galu galā par dokumenta pieņemšanu nobalsoja itin visi klātesošie deputāti, izņemot, protams, nedaudzos interfrontiešus. 111 balsoja par un 13 pret. Taču Andris Plotnieks iepriekš bija sagatavojis savu projektu, ko mēs nepieņēmām. Es pret šo "starptautiski tiesisko statusu" kategoriski iebildu, un arī Augstākā padome šo formulējumu jeb labojumu noraidīja. Atceros vēl, ka aicināju neķēpāties un neieslīgt liekās diskusijās, jo tieši tajā brīdī bija nepieciešams šādu dokumentu pēc iespējas ātrāk pieņemt. Omoniešu bruņutransportieri jau vilka nost tos bluķus projām no Jēkaba ielas, mētāja dūmu sveces un dzenāja apkārtējos cilvēkus. To varēju vērot pat pa Augstākās padomes lielās sēžu zāles logiem, atrodoties uz tribīnes paaugstinājuma. Tas tiešām bija pats kritiskākais brīdis. Arī Indulis Bērziņš aicināja pasteigties. Taču Andris Plotnieks paguva iegrūst to savu tekstu sēdes sekretariātā, un līdz ar to vēlāk tehniskas kļūdas dēļ publicēšanai aizgāja šis Andra Plotnieka teksts. Izcēlās pat skandāls par to, ka publicēts ne tas teksts, par ko tika nobalsots. Protams, šī kļūda tika izlabota, jo no sēdes stenogrammas ir pilnīgi skaidrs, kurš teksts tika pieņemts.

Pēc tam jau situācija krasi mainījās un pučistu apvērsums cieta pilnīgu neveiksmi. Jau pēc dažām stundām kļuva skaidrs, ka tas ir izgāzies. Taču ievēroju, ka vēl naktī uz 22. augustu no Kara tribunāla telpām Pils ielā nāca kaut kādi bruņoti cilvēki un klīda turpat apkārt Augstākās padomes namam.

Tomēr, pieņemot šo Konstitucionālo likumu, mēs beidzot bijām pasludinājuši pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību. Tas arī bija skaidrs un nepārprotams aicinājums visām pasaules valstīm atzīt mūsu valsti de facto . Bet šī plašā atzīšana starptautiskā līmenī jau ir cits sarunas temats. Sākās intensīva neatkarīgas valsts struktūru veidošana. Jau 23. augustā tika pieņemts likums par Zemessardzi, nodibinājām Augstākās padomes apsardzes dienestu. Tūdaļ sākās kompartijas, VDK un citu okupācijas režīma struktūru ēku, īpašumu un mantu pārņemšana.

— Kad jums radās nojausma vai pārliecība, ka šis apvērsums beigsies ar fiasko?

— Jau ilgāku laiku mēs diezgan labi zinājām par to intensīvo pretdarbību, ko veica Latvijā īpaši lielā skaitā koncentrētie PSRS specdienesti. Zinājām par dažādiem demokrātisko spēku izolācijas pasākumiem, nevēlamo personu sarakstiem. Viss tika gatavots ļoti nopietni, tomēr izpildījums izrādījās visai neprofesionāls. Situācijas nopietnību jau no paša sākuma labi apzinājos. Taču jau 19. augusta vakarā man radās nojauta, ka apvērsums neizdosies. No esošās informācijas bija skaidrs, ka pučisti tomēr nav pilnīgi pārņēmuši varu. Gan Krievijā, gan Baltijas valstīs, gan ārvalstīs vērojamā protesta reakcija liecināja par to. Daudz kas man kļuva skaidrs, jau noskatoties to "slaveno" preses konferenci, kurā pučisti uzstājās ar sadrūmušiem ģīmjiem un drebošām rokām.

Bet mēs neizslēdzām arī tādu variantu, ka pučs Baltijas valstīs, tostarp īpaši Latvijā, varētu turpināties lokalizētā veidā. Latvijā atradās Baltijas kara apgabala pavēlniecība, tās teritorija bija piesātināta ar dažādiem piekomandētiem specdienestiem un specvienībām, ieskaitot Rīgas OMON vienību. Dažbrīd pat pieļāvu tādu iespējamību, ka Mihails Gorbačovs Maskavā atgriezīsies un ka tur kaut kādā veidā tā iepriekšējā vara atjaunosies, bet Latvijā varētu tikt īstenots priekš mums bēdīgāks scenārijs. Jāatzīst taču, ka pat Krievijas demokrātisko spēku aprindās bieži vien izpaužas proimpēriskas tendences.

Tomēr 1991. gada augustā viss mums beidzās negaidīti veiksmīgi, lai gan tobrīd mēs varbūt pat vēl nebijām morāli īsti gatavi šai pilnīgai neatkarībai. Jā, pieļāvām tajā laikā arī atsevišķas kļūdas, taču tās neizrādījās liktenīgas. Rīkojāmies un pieņēmām lēmumus, kā saka, normas robežās.

Tā bija drūma izrāde pirms desmit gadiem ar negaidīti laimīgām beigām.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors