"Vienīgi Rīgā es esmu mājās"

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš

Runa konferencē "Rīgas vīzijas " Rīgas Kongresu namā 2001.gada 17.augustā

Cienījamās dāmas, godājamie kungi! Rīdzinieces un rīdzinieki, visi, kam Rīgas likteņi pie sirds!

Esmu aicināts runāt par tematu, kas šķietami vienkāršs un skaidrs, taču patiesībā netverams kā migla, tiklīdz to mēģina iesprostot formulējumos. Ikvienam no mums par šo tēmu ir zināma pieredze, tomēr tā grūti vispārināma, secinājumus neiespējami attiecināt uz visiem.

Tātad: Rīga un rīdzinieki. Plašāk: cilvēks un pilsēta. Vēl plašāk — kas ir tās saites, kas cilvēku ar pilsētu vieno, kas cilvēkam ļauj, iespējams pat, liek justies kādai pilsētai piederīgam?

Vai var runāt par Rīgas dvēseli? Vai patiešām ir tā, ka šī pilsētas dvēsele ienāk arī mūsos un pēc tam, kad mūsos ienākusi, mēs vairs nespējam no tās tikt vaļā?

Es domāju, ka aicināt mani runātājos mudinājusi pragmatiska viltība. Izteikties par tik slidenu tēmu akadēmiskus ļaudis varētu kavēt eksaktu argumentu trūkums. Turpretī rakstnieka sacīto var ņemt nopietni vai uzlūkot par fantāziju, pievienoties vai pasmaidīt.

Rīga ir gan Pēterbaznīcas tornis, kas dur debesis, gan ubags uz bulvāra stūra. Iebraucējs, vērtēdams pilsētu, redzēs kā vienu, tā otru. Šis kopāsalikums pirmajā brīdī var likties dīvains, taču pamatojas realitātē. Protams, ubags un tornis ir nesalīdzināmi lielumi. Tomēr torņi paši no sevis kā sēnes mežā neaug. Tos būvē daudzi, taču būt vai nebūt nereti izšķir viena vienīga cilvēka misijas apziņa, uzņēmība, neatkarīga domāšana, drosme. Šodien grūti iedomāties, ka gandrīz trīsdesmit gadus pēc pēdējā kara — līdz 1973.gadam — Pēterbaznīcas torņa vietā rēgojās tikai pamatnes stumbenis. Nav izslēgts, ka Rīgai vēl šobaltdien būtu laupīta staltākā smaile, ja daži apņēmīgi cilvēki — katrs atsevišķi un visi kopā — neuzņemtos risku padomju apstākļos iezīmēt sevi pilsētas ainavā. Šajā gadījumā nevis ar savām figūrām, bet ar torni.

Mēs varam pateikties Dievam, ka grūtajā pasaules ekonomiskās krīzes laikā aizgājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad latvieši sadūšojās Rīgas centrā uzcelt Brīvības pieminekli, savā ziņā materializētu dvēseļu nospiedumu, mums bija tēlniecības ģēnijs Kārlis Zāle. Viņš neapšaubāmi izmainīja Rīgas galvenos akcentus un lielas tautas daļas vērtību apjēgu vispār.

Un otrādi, vai Aleksandrs Čaks bez Rīgas nospieduma sirdī būtu dzejnieks, kuru zina profesors un skolēns, ministrs un sētnieks?

Erikam Ādamsonam vācieši kara laikā aizliedza ar paša vārdu publicēt romānu "Sava ceļa gājējs", un viņš pieņēma pavārdu Eriks Rīga. Tādus publiskus apliecinājumus bez dziļāka pamatojuma nemēdz sniegt.

Priekšstatus par esamības kodolu pēdējā laika zinātniskās teorijas satricinājušas pamatu pamatos. Ja kāds patiesības grauds atradīsies Li Smolina versijā par atsevišķu universu nāvi, kolapsējot tā sauktajos "melnajos caurumos", lai pēc tam kosmiskā sprādzienā izkaisītu sēklu jauniem universiem, tad dvēseles esamībai (ceļojošai esības enerģijai) jāsāk ticēt. Tādā gadījumā arī zemeslode nav nekas cits kā kodēts stāds Visuma dobē, kur arī Rīgas dvēselei jābūt iezīmētai.

Lai kā būtu, Rīgas dvēsele nav solo dziesma. Drīzāk koris vai polifona simfonija, kur viļņo un skan daudzas dažādas balsis.

Nosaukšu četrus cilvēkus, kas Rīgas sejā radījuši vaibstus, ar kuriem saistās mani galvenie priekšstati par manu pilsētu. Tie ir: Kārlis Zāle, Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu autors, Ruperts Bindenšū, Pēterbaznīcas torņa būvmeistars, Georgs Kūfalts un Andrejs Zeidaks, Rīgas unikālās zaļās rotas radītāji.

Bet varbūt viss ir pilnīgi otrādi. Varbūt pilsēta ir telpa, kas dzīvo ar mūsu dvēselēm, atkarībā no apstākļiem liekot vai nu sarauties kā sveču lāktīm caurvējā, vai drošā pavēnī ļaujot degt ar plašu liesmu.

Kopš Rīgā ar savu dvēseli ienācis Barontēvs un Rainis, Emīls Dārziņš un Jāzeps Vītols, Aspazija un Brigadere, Jānis Endzelīns un Janis Rozentāls, Rūdolfs Blaumanis un Jānis Poruks, Imants Ziedonis un Pēteris Vasks un daudzi viņiem līdzīgi, mēs paši esam kļuvuši vairāk paši, auguši ticībā saviem spēkiem un mērķu noturībā.

Vēstures grimasēm labpaticis, ka latviešiem par savu vietu Rīgā arvien nācies sūri cīnīties un diemžēl jācīnās šobaltdien, kaut mūsu tiesības ir neapstrīdamas un ieguldījums Rīgas veidošanā aužas cauri laiku laikiem.

Joprojām bieži lietotais sižets, ka vācu kuģi piestājuši primitīvā cilšu apdzīvotā krastā un uzcēluši Rīgu pieder tai patiesību kategorijai, kurā bērnus atrod kāpostos. Rīga radās politisku gājienu un līgumattiecību rezultātā starp spēkiem, kas nebūt nebija nesamērojami. Ar lībjiem rēķinājās gan Roma, gan vāci līdz brīdim, kamēr to diktēja intereses. Vēlāk viss mainījās. Gluži kā 1940.gadā, Padomju Savienībai okupējot Latviju. Neaizmirsīsim, ka topošā Rīga, kurai pirms 800 gadiem bīskaps Alberts pārmeta kristību krustu, ietvēra arī lībiešu daļu. Sākotne radās no apstākļu spiestas sadarbības, to apņēma kopīga aizsargsiena, ko simboliski vēl šodien savā ģerbonī nes Rīgas pilsēta.

Vēsturnieki saka — ja Rīgas vietā pirms pilsētas formālās dibināšanas nebūtu bijusi osta, Rīgas nebūtu. Jā, Rīgas dvēsele nav iedomājama bez dzīvīga, nepārtraukta ostas darba vairāk nekā astoņsimt gadu garumā. Rīgai veltīti daudzi epiteti, es gribētu pievienot vēl vienu: Rīga — lielas dzirnavas, kur osta ir dzenrats. Osta vienmēr bijusi mūsu darbalauks, sākot ar līvu kuģotājiem un ar tā sauktajiem četriem latviešu amatiem.

Rīgas likteņi vijušies raibi, daudzējādā ziņā latviešiem neizdevīgi. Mūsu senču diskriminācija izpaudās efektā, ko apraksta Markess savos romānos — viņi bija, viņi piedalījās, bet viņus neredzēja. Un tad mums pašiem dažkārt jābrīnās. No kādiem mākoņiem 17.gadsimtā nokrita Jānis Reiters, kas Bībeles tulkošanā sekmīgi sacentās ar Ernestu Gliku! Jānis Reiters bija Rīgas amatnieka dēls, rīdzinieks jau nez kurā paaudzē.

18.gadsimtā latviešu Šteinhaueru dzimtai piederēja daudzkārt lielākas Rīgas platības nekā tiem, kas negribēja atzīt viņu tiesības. Šteinhaueri pieprasa rātei 80000 dālderu sāpju naudas, tiesā uzvar un liek Rīgai gandrīz bankrotēt.

19.gadsimtā Zemgales zēnu Kristapu Morbergu neredzēja, kad viņš, pastalās auts, ar maizes kulīti plecos ienāca Rīgā. Pāris gadu desmitu vēlāk Rīgā redzams kļuva herr Morberg, kas brauca sešu zirgu karietē pa vienu no lepnākajiem Rīgas bulvāriem, kam pats bija devis gan apveidu, gan dvēseli. Vecumā Morberga kungs uzrakstīja testamentu, visu savu bagātību novēlot jaunu, centīgu un apdāvinātu latviešu jaunekļu izglītības veicināšanai. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Morbergs norādi par latviešu jaunekļiem svītroja, argumentējot, ka Latvijā universitāte varot būt tikai latviska un tikai taisnīga. Morberga mantojums darbojas arī šodien.

Vai Rīga iedomājama bez Dombrovska mecenātisma, kas tik labvēlīgi ietekmēja liela pilsētas rajona dzīvi ar pretalkohola biedrību "Ziemeļblāzma"? Ar Burtnieku namu, kur brīvi no rūpēm varēja strādāt daudzi mūsu ievērojami rakstnieki un mākslinieki?

Lauciniekam viss dzimst un top no savas dzīvesvietas mīlestības. Lauciniekam viņa tīrums, viņa birztala, viņa mežs vienlaikus ir gan estētiska (dvēseliska), gan ekonomiska kategorija.

Pilsētniekam apvāršņa skaistums ar viņa labklājību nav saistīts. Viņa "tīrumus", viņa "birztalas" ikdienā veido datora ekrāns, rakstāmgalds, rasējamais dēlis, laboratorija vairāk vai mazāk vienveidīgā telpā. Šī īpatnība 20. gadsimta beigās sāka veidot jaunu cilvēku modeli — asfalta nomadus, kas gatavi klīst no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti, no kontinenta uz kontinentu, meklējot lielākas ērtības, labāku vietu pie mašīnām, pie rakstāmgalda, pie datora, pie rasējamā dēļa. Varbūt ar laiku izveidosies arī virtuālās dvēseles tips. Pagaidām interneta bezrobežu plašumiem dvēsele, šķiet, vēl nav adaptējusies.

Latviešu pilsētnieciskums, paldies Dievam, ir nedaudz īpatnējs. Katrs no mums šādi vai tādi joprojām jūtas saistīts ar laukiem. Un nes sevī kādus laucinieka psiholoģijas recidīvus. Jā, esmu pilsētnieks, tomēr pavasara vakaros es tramīgi pētu Vērmandārza vai kanālmalas koku zarus, kas snaikstās pret vieglajām, gaišajām debesīm, un meklēju atkusušās zemes smaržu. Varbūt tā ir kāda iekšēja oža. Ap mani plešas klusums, ko pilsētas trokšņi netraucē. Tāpat kā lauku novakarēs klusumu netraucē govju māvieni, suņu rejas un cilvēku balsis.

No tādām izjūtām, liekas, izaug vienotā piederības apziņa, kad mums nepieciešamā pasaule kļūst par kaut ko ļoti personīgu — kā mūsu ķermenis, kā mūsu balss, kas skan ne tikai citiem dzirdami; bet arī dziļā klusumā un pat miegā sapņojot.

Ja sakām, ka daudzi rīdzinieki saistīti ar laukiem, tad to pašu var teikt otrādi — vai ikviens Latvijas lauku iedzīvotājs vairāk vai mazāk saistīts ar Rīgu. Tā ir unikāla, diez vai kur citur sastopama situācija, kas, domājot par Rīgas dvēseli ,virza pat uz misterioziem kopsakariem.

Ko jaunos gados skolā uzzinājām par Ēģipti? "Nīla regulāri iziet no krastiem un ar straumes nestām auglīgajām dūņām audzē bagātas ražas."

Kad kārtējos Dziesmu svētkos tikai kā kora dziedātājs vien Rīgā ienāk katrs simtais valsts iedzīvotājs, mani ikreiz pārņem sajūta, ka tie ir regulāri, bagāti mūsu tautas dvēseles pali, kas Latvijas valsts galvaspilsētai atnes garīgas auglības pienesumu turpmākām ražām.

Jā, šādās reizēs Rīgā ieplūdušais tautas vilnis ir milzīgs. Gadsimtos slīpētu kultūras zīmju rotāts, gājiens plūst un plūst, veci , jauni, vēl un vēl, četras stundas, piecas, vēl un vēl. Gājiena dalībnieku skaits svārstās no divdesmit līdz trīsdesmit tūkstošiem, kā kuro reizi. Un pēkšņi es saraujos. 1941. gada jūnijā un 1949. gada martā, kopā ņemot, komunisti aizveda uz Sibīriju divreiz vairāk ļaužu, nekā sevī iever šis Dziesmu svētku gājiens. Reāli un uzskatāmi es ieraugu baismīgo no tautas miesas izkampto robu. Manā acu priekšā cits nebeidzams gājiens: vīri, sievas, bērni, sirmgalvji, laucinieki, rīdzinieki, latvieši, arī krievi, vācieši, ebreji, poļi. Ar niecīgiem mantību sainīšiem, bet ar neatņemamu, neaizliedzamu dvēselisko uzkrājumu sevī. Gara un jūtu iekrājumi, piederības apziņa stiprākajiem no viņiem palīdzēja pārciest necilvēciskos apstākļus, saglabāt personību un atgriezties mājās. Tā nav literāra izdoma. To apstiprina neskaitāmas liecības, ko glabā Okupācijas muzejs un arī daudzie atmiņu pieraksti, kas iznākuši grāmatās. Notikumi Torņkalna stacijā, kur nesen atklāja piemiņas zīmi neaptveramajiem sāpju ceļiem, nekad nebūs šķirami no Rīgas pieredzes.

Padomju armijai otrreiz tuvojoties Rīgai, turpat 200 000 bēgļu izmisumā devās trimdā uz Rietumiem. Viņu neiznīdejamā piederības apziņa koncentrējusies vienotā ticības un pārliecības jaudā, piecdesmit gadus pasaulē turpināja uzturēt un kopt neatkarīgās Latvijas ideju. Tāds garīgās enerģijas starojums nevar izgaist bez pēdām. Tas lauzās uz Rīgu, uz Latviju atpakaļ. Un stiprināja arī mūsu apņēmību.

Latvietis būdams, es galvenokārt runāju par Rīgas dvēseles latviskajām inspirācijām, tomēr nešauboties, ka tādas ir un var būt arī citu tautību rīdziniekiem, kas pret šo pilsētu jūt mīlestību un pienākumu vai arī glabā to gaišā atmiņā.

Staļina—Hitlera "sarkanā līnija" Eiropas kartē, ko daži politiķi gribētu atjaunot, tautu dzīvē iešķēla baigu brūci, kuras rēta miljoniem cilvēku sagādā sāpes vēl šobaltdien. Tieši sarkanā līnija pārsvītroja vācu tautības rīdzinieku tālāko līdzdalību Rīgas veidošanā, pavēra vārtus neskaitāmām ģimeņu un personību traģēdijām un Rīgas atmiņā ierakstīja traģisko stāstu, kas ar ebrejiem šeit notika vācu okupācijas laikā.

Rīga, kurā es piedzimu un skolas uzdevumus septiņus gadus pildīju pie stikla cilindrā gailošas petrolejas liesmas, ir aizgājusi uz neatgriešanos. "Tajā Rīgā" ielas galvenokārt pildīja vieglie ormaņi un smagie ormaņi. Uz baznīcu laulāties brauca karietē. Uz kapiem aizgājējus veda zirgu vilkti līķrati. Jaunais brīnums — radio— skanēja retā mājā. Par tālrādi avīzes rakstīja kā par fantastu sapni. Galvenā mūzikas mašīna bija gramofons. Lidmašīnas lāgā neturējās gaisā. Palūkojieties, cik daudz Meža kapos pieminekļu ar simboliskajiem propelleru krustiem.

Nākotnē dzīve mainīsies vēl straujāk, un kāda būs Rīga pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem varam vienīgi minēt. Paredzējumus būvē no esošajiem priekšstatiem, taču vēsture liecina, ka gaidītais piepildās reti. Iejaucas jaunas idejas, rodas jaunas iespējas, kādas cerības sabrūk, jauna, vārga gruzde uzsliesmo.

Pasaule balansē uz pārvērtību sliekšņa. Zinātne, jaunas tehnoloģijas pasauli pārvērš par laboratoriju, kas var atnest labumu, bet var arī tuvināt elli.

Par cerīgu asnu es uzskatu apstākli, ka tie, kas šajā nākotnes pasaulē dzīvos un strādās, ir jau mūsu vidū. Viņi ir no tā skolnieku Dziesmu svētku gājiena, no tā kopkora, ko tradicionālajā gadu kāpē klausāmies Dziesmu svētku estrādē. Viņi kopā ar mums bija pie atjaunotā Brīvības pieminekļa 24. jūlijā. Lāčplēša dienā, arī viņu degts, liesmo dvēseļu piemiņas mūris Daugavmalā, vietā, kur 1919. gadā viņu vectēvi un vecvectēvi ar šautenēm rokās veidoja aizsargmūri mūsu valsts neatkarībai. Viņi ir izgājuši neatkarības, cilvēcības un savu sakņu mīlestības pamatstundas. Jaunā dzīve viņus pārveidos, bet Rīgas dvēsele jau ir viņos un to vairs neizmest pa roku galam kā izdzertu plastmasas pudeli.

Ir ļaudis, kas nopūšas: ak, kaut es dzīvotu Parīzē... Romā... Londonā... Ņujorkā! Patiesi, katrai pilsētai savs jaukums. Taču manī ir sajūta, kas stāv pāri visam. Pēc ilgas prombūtnes es sēžu lidmašīnā, jau izlaiž eleronus, jau būkšķ riteņu šasijas, vēl tikai mazs loks, pēdējais pagrieziens. Apakšā zaļie Rīgas torņi, Daugava ar tiltiem, pilsēta, ko es pazīstu kā mīļu seju. Sirds rimst, esmu aizvēris acis un tomēr visu redzu. Man gribas smaidīt. Es atgriežos mājās. Vienīgi Rīgā es esmu mājās.

Apcerot tikai daļēji izprotamo, šajā gadījumā — dvēseles jautājumus, domas spieto plaši un kā "Gēstas Berlinga" noslēgumā, apaugot ar fantāziju, iegūst pārsteidzošus izmērus. Tad nu dabiski rodas jautājums, uz ko bija jāatbild arī bundziniekam Rusteram: kā bites zosu lielumā tiks iekšā parastos stropos.

Atbilde katram var būt citādāka. Tomēr — nebaidīsimies no laika! Laiks rada bites un laiks rada stropus. Jeb, kā sacīja Rusters: "Gan jau bites zinās!"