Ar vienkāršu, elegantu risinājumu

Rīgā dzimušais arhitekts ar pasaules vārdu Gunārs Birkerts uzdāvinājis Rīgai savu vīziju Okupācijas muzeja paplašināšanai

Projekts paredz Grēcinieku ielas pusē uz pagrabstāva pamatiem uzcelt ar gaišām akmens plāksnēm apšūtu piebūvi, kuras gala siena būtu no stikla. Līdz ar to muzejs iegūtu papildus telpas 500 kvadrātmetru platībā un tā veidolu ar tumšā un gaišā kontrastu varētu uztvert kā metaforu — tumsa nav visspēcīga, tai blakus stājas gaisma, un caurspīdīgā stikla siena ir logs uz pasauli.

Ar savu ieceri Gunārs Birkerts Okupācijas muzeja darbiniekus, Rīgas domes locekļus un interesentus iepazīstināja 16. augustā. Tika izteikti dažādi viedokļi, jo arhitektu vidū, sabiedrībā un Rīgas domē nav vēl vienprātības nedz attieksmē pret Okupācijas muzeja (kādreizējā Sarkano strēlnieku muzeja) padomju laikam raksturīgo arhitektūru, nedz muzeja atrašanās vietu. Okupācijas muzejam izteikts pat priekšlikums pārcelties un tā dēvētajiem čekas pagrabiem Stabu ielas stūra mājā vai uz Arkādijas parku tuvāk Torņkalna stacijai.

Latvijas Okupācijas muzeja fonda valdes priekšsēdētājs profesors Valters Nollendorfs uzskata, ka Gunāra Birkerta piedāvātais projekts ļautu ļoti vienkārši un eleganti atrisināt gan jautājumu par muzeja ēkas veidolu, gan tā iekļaušanos Rātslaukuma apbūves kontekstā. Arī viņa paša attieksme pret šo ēku nav izveidojusies vienā dienā:

— Kad 1988. gadā pirmo reizi ierados Rīgā, man šī drūmā ēka likās kā tāds bluķis, kas aizlikts pilsētai priekšā. Arī tagad, kad iezīmējušās Rātslaukuma vēsturiskās apbūves kontūras, es to uztveru kā robežu, bet kā atvērtu robežu, kas iezīmē šķirtni starp seno viduslaiku pilsētu ar Rolanda statuju centrā un jauno, mūsdienīgo Rīgu, kur centrālā ass ved no Brīvības pieminekļa uz Daugavu un Akmens tiltu, kas saistās ar nozīmīgiem notikumiem latviešu tautas dzīvē.

Tie atgādina, ka mūsu vēsture nav ritējusi pa kādu gludu šoseju — ir bijis Piektais gads, ir bijušas Brīvības cīņas, ir bijusi Atmoda. Arī Gunārs Birkerts no pašiem sākumiem sekoja diskusijām par Okupācijas muzeja likteni, publiski izteicās par tā palikšanu pilsētas centrā. Pagājušajā gadā viņš pavadīja muzejā vairākas stundas, iepazinās ar plānojumu un paziņoja: "Muzejam te jāpaliek — kā vēstures lieciniekam un arhitektūras piemineklim!" Viņš ļoti labi prot ielikt pazemē ventilāciju, dabūt iekšā gaismu, tāpēc tūlīt no sākuma izšķīrās par pagrabstāva izmantošanu. Muzejs tādējādi iegūs telpas, kas nepieciešamas izglītības un pētniecības programmu realizēšanai, jaunu ekspozīciju sagatavošanai. Un tumšās padomjlaika kastes vietā tiek piedāvāta mūsdienīga celtne, kur melnā okupētā Latvija ir līdzsvarā ar gaišo, balto Latviju.

Līdzīgu viedokli pauda arī muzeja konsultants vēsturnieks Rihards Pētersons:

— Tā ir laba dāvana Rīgai. Man šis priekšlikums patīk. No arhitektūras viedokļa tas ļauj risināt ļoti būtisku pilsētas telpas situāciju un reizē likvidē psiholoģisko barjeru, kas daudziem liedz pieņemt šīs melnās kastes atrašanos Rātslaukumā. Svarīgāka par visu būs sabiedrības attieksme — vidi jau veido cilvēki, un galvenais būs tas, kā sabiedrība pieņems vai nepieņems piedāvāto risinājumu.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore