Lai pazītu un godinātu savējos, rīdziniekus

Akadēmiķis Jānis Stradiņš

Referāts konferencē "Rīgas vīzijas" Rīgas Kongresu namā 2001. gada 17. augustā

Ekselences, prominences!

Cienījamie goda rīdzinieki, dāmas un kungi!

Sirsnīgi sveicu visus še pulcējušos, un ja ielūgto viesu skaits vēl būtu sasniedzis pilnus 800, tad mēs šajā zālē redzētu visu Rīgas eliti. Taču nav grūtāka uzdevuma, kā izvēlēties lakstīgalas, nodefinēt, saaranžēt un sasēdināt slavenības.

Ojārs Spārītis lūdza mani šodien sniegt ziņojumu par 100 visu laiku slavenākajiem rīdziniekiem. Arī šis uzdevums nav ne tikai viegls, tas nav arī viennozīmīgs, tādēļ šādā veidā to uzņemties nevarēju, pat tagadējās Rīgas slavenības, kā zināt, atlasīt nebija viegli. Šāds saraksts atliekams ja ne uz nākamo lielo Rīgas jubileju, tad vismaz uz kādiem gadiem. Taču piekritu izteikt pārdomas par dažiem slaveniem rīdziniekiem, galvenokārt tiem, kas jau mūžībā.

Tad nu jāprecizē, kas ir slavens rīdzinieks un kādā ziņā, kādās aprindās slavens? Savā nozarē, ar savu devumu Rīgai? Kādā mērogā slavens — priekš Latvijas? Rīgas? Pasaules? Slavens vienai dienai, smalkajām aprindām vai slavens laikmetiem? Un kas vispār ir rīdzinieks, vai tas, kas pilsētā dzimis, vai tas, kurš Rīgā ienācis un pārlaidis te raženākos mūža gadus, varbūt ieklīdis kā komēta, kā meteorīts, atstājot žilbinošu trasi? Vai arī viņam, šim slavenajam, jāsajūt kāda iekšēja saite ar Rīgu, lai kļūtu rīdzinieks? Vai šī piederība Rīgai ir formāla uzturēšanās pilsētā vai arī kāda garīga saite? Un tad piederība kādai Rīgai — Rīga taču ir tik dažāda, vāciska, latviska, krieviska, multinacionāli kosmopolitiska, greznā centra Rīga un īpatnējā priekšpilsētu Rīga. Rīga laiku gaitā ir bijusi tirdzniecības, rūpniecības (amatu) un kultūras pilsēta, runāšu galvenokārt par pēdējo.

Aplūkosim vispirms cilvēkus, kas neapšaubāmi iegājuši Rīgas vai Latvijas vēsturē, daži no tiem — arī lielajās pasaules enciklopēdijās, vai tos var uzskatīt par slaveniem rīdziniekiem.

Te ir tradicionālie hrestomātiskie uzvārdi Rīgas vēsturē: bīskaps Alberts, lībietis Imauts, kas nodūra Bertoldu, Livonijas Indriķis, luterāņu sprediķotājs Andrejs Knopkens, Kalendāra nemieru vadītājs Mārtiņš Gīze, superintendents Hermanis Samsons, pirmais studētais latvietis Johans Reiters, būvmeistari Bindenšū un Hāberlands, mastu brāķeri un koktirgotāji Šteinhaueri — pirmie latviešu tiesību cīnītāji Rīgā, novadpētnieks J.K.Broce, arhitekti J.Baumanis, K.Pēkšēns, E.Laube, uzņēmējs Tīlo, Rīgas Latviešu biedrības dibinātājs B.Dīriķis, arhitekts un mecenāts Kristaps Morbergs, pilsētas galvas Holanders, Kerkoviuss un Armitsteds, Rīgas hronists Augusts Deglavs un Augusts Dombrovskis Mīlgrāvī. Pēc tam Rīgas vēsture lielā mērā saplūst ar Latvijas vēsturi un grūti tās šķirt.

Vai Krišjānis Barons bija rīdzinieks? Viņš kārtoja Latvju Dainas arī Rīgā, pareizāk sakot, Āgenskalnā un Mīlgrāvī (pie Dombrovska Burtnieku namā). Organiska saistība ar Rīgu viņam varbūt nebija, tomēr domāju, ka arī K.Barons Rīgas jubilejā noteikti jāatceras kā slavens rīdzinieks. No citiem jaunlatviešiem K.Valdemārs, J.Alunāns, Kronvalda Atis, Auseklis savukārt pavisam noteikti nebija rīdzinieki. Varbūt vienīgi Fricis Brīvzemnieks te darbojās mūža nogalē, kad viņš jau vairāk bija tautskolu inspektors. Tādēļ arī K.Ulmanis kādā no savām 30. gadu pēdējām runām Rīgu nosaucis par svešu pilsētu, kuru jāatgūst, jāpadara par latviešiem savējo, runā par Rīgas atgūšanu.

Vai Rainis bija rīdzinieks? Ar Rīgu viņš saistīts trijos mūža posmos — ģimnāzista gadi, "jaunstrāvnieka" — laikraksta redaktora un politiķa gadi, pēdējie 9 mūža gadi. Kopumā Rīgā viņš varētu būt pavadījis kādus 15 sava mūža gadus. Rīgas motīvu Rainim nav daudz, "Ugunī un naktī" tie ienāk kā kaut kas svešāds, bet — "Nevienam es Rīgas nedošu, tik tiem, kas cēla tās stiprumu..."; "darbaļaužu sūrsūrā vara"; ir "Rīgas ragana" ar šo pašu Rīgas kungu nodevības motīvu. Raiņa mītnes Rīgā ir samērā nepievilcīgas, tomēr viņam sava Rīga, saistība ar strādnieku un inteliģences Rīgu bija. Rainim ir piemineklis Rīgas centrā, bet tas šķiet mazliet atsvešināts varbūt.

Vai Kārlis Ulmanis bija rīdzinieks? Viņš bija zemgalietis, daži jaunības gadi (ne visai veiksmīgi) pārlaisti arī Rīgā, meklējot sevi. Taču Ulmaņa mūža raženākais posms — politiķa, Latvijas neatkarības cīnītāja, pretrunīga valstsvīra posms nepārprotami aizvadīts Rīgā, arī 18. novembra akts saistās ar Rīgu. Rīgu Ulmanis īpaši nemīlēja, vairāk bija saistīts ar laukiem, taču centās — varbūt vairāk nekā jebkurš cits — padarīt Rīgu par Latvijas galvaspilsētu, veidot "latvisko Rīgu". Par savām izrīcībām Vecrīgā bija iesaukts "Namplēsis", tomēr jāatzīst, ka Doma laukums ir guvums Rīgai, arī Finansu ministrijas ēka dara Vecrīgu monumentālāku. Rīgas pilī Ulmanis tikpat kā nav dzīvojis (tikai 1 gadu), taču devis tai Triju Zvaigžņu torni, viņa uztverē simbolisku. Manuprāt, piemineklis Kārlim Ulmanim Rīgā pienāktos, un centrā, kaut kādā saistībā ar 18. novembri, nevis 15. maiju.

Vai Jānis Čakste bija rīdzinieks? Ar Rīgu saistās viņa mūža pēdējie 8 gadi, kad viņš vadīja Tautas padomi, Satversmes sapulci, bija pirmais Latvijas Valsts prezidents, rezidēja pilī. Taču vairāk bija saistīts ar Zemgali, Jelgavu, Aučiem. Ar Rīgu dziļāka saistība bija otrajam Valsts prezidentam — Rīgas advokātam, arī Rīgas pilsētas galvam Gustavam Zemgalam, kuram tieši šajā brīdī atklāj piemiņas plāksni.

Vai Jāzeps Vītols bija rīdzinieks? Arī ne tipisks, kā komponists viņš uzauga Pēterburgas tradīcijās, taču viņa darbs Latvijas konservatorijas veidošanā, Rīgā aizvadītie 25 gadi, mūzikas dzīves veidošana, dara viņu arī par rīdzinieku.

Vai Vilhelms Purvītis bija rīdzinieks? Te jāsaka tas pats, kas par Vītolu — 25, pat vairāk mūža gadi Rīgā, un Mākslas muzejs, Mākslas akadēmija, kurus viņš izveidojis, arī Rīgas priekšpilsētu noskaņas gleznās.

Vai Kārlis Zāle bija rīdzinieks? Nezinu, cik cieša bija viņa iekšējā saistība ar toreizējo Rīgu, bet viņa veidotais Brīvības piemineklis un Brāļu kapi ir kļuvuši ne tikai par Latvijas, bet arī par Rīgas simboliem.

Vai Pauls Stradiņš bija rīdzinieks? Cēlies no Sēlijas, mācījies Pēterburgā, arī viņš Rīgā bija ienācējs. Taču viņa mūža darbs pamatā saistās ar Pārdaugavu, ar slimnīcu, ko tagad tautā dēvē par "Stradiņiem", ar Medicīnas vēstures muzeju, kas sāka veidoties tajā pašā slimnīcā un ko viņš atstājis mantojumā Rīgai. Tā arī ir sava veida Rīgas zīme — pasaulē, medicīnas zinātnē, viens no trim šāda veida pasaulē, divi pārējie — Londonā un Vašingtonā.

Vai Jānis Endzelīns bija rīdzinieks? Rīgā aizvadīti 40 viņa darba gadi, viņš bija Latvijas Universitātes profesors, Rīgā izkopti pareizas latviešu valodas principi, izpētīta šī valoda kā struktūra, un Rīga nav bijusi tikai formāls elements Endzelīna dzīvē, tātad viņš bija arī rīdzinieks.

Par Aleksandru Čaku kā rīdzinieku nav jāšaubās: "Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam, tā gan."

Vai Zenta Mauriņa bija rīdziniece? Ar Rīgu saistās 24 viņas mūža gadi, viņas autobiogrāfiskajās grāmatās "Iedrīkstēties ir skaisti", "Dzelzs aizbīdņi krīt" ir nostalģija pēc Rīgas, Rīgas ceriņiem, kurus pilsēta zaudējusi, pēc Rīgas liepām, pēc Rīgas mītnes Kuldīgas ielā.

Vai Vizma Belševica ir rīdziniece? Priekšpilsētas "Bille", dzejoļu "Rīga klusē" un "Latviešu Indriķa piezīmes uz Livonijas hronikas malām" autore mums šodien noteikti jāatceras.

Tāpat var runāt par Brigaderi, Skalbi, Mārtiņu Zīvertu un Rūdolfu Blaumani, Ojāru Vācieti, Ēriku Ādamsonu, Sudrabkalnu, Andreju Upīti, Plūdoni, Virzu, Aspaziju, daudziem citiem latviešu vārda māksliniekiem. Savu ne īpaši pozitīvo attieksmi pret Rīgu Imants Ziedonis deklarējis vairākkārt, taču, šķiet, kaut kas pie Rīgas "velk" arī viņu. Šodien viņš ir šajā zālē, tātad rīdzinieks. Un nedrīkstētu mūsu sarunā šodien izpalikt Augusts Deglavs, kura romānam "Rīga" ir gluži nepārvērtējama kultūrvēsturiska nozīme; kaut tāds romāns rastos par Rīgu 20./21. gadsimta mijā.

Minēto cilvēku mūžos un darbos izpaužas visai pretrunīgā Latvijas un Rīgas saistība, zināmas pretešķības starp topošo Latviju un seno Rīgu, kura varbūt ne visai vēlas kļūt par nelielas valsts galvaspilsētu, jo jūtas suverēna un diža pati, ar citu mērķu orientāciju, ar citu vērtību skalu, itin kā pat ar citiem mērogiem. Un tomēr — svešķermenim Rīgai bija jākļūst par Latvijas sirdi, un tāda viņa šodien arī ir.

Atcerēsimies varbūt, ka Rīgā kopš 1919. gada darbojas Latvijas Universitāte, nevis Rīgas Universitāte, kaut tradicionāli universitātes nosauc pilsētu, ne valsts vārdā (līdzīgi izņēmumi Eiropā ir Islandes Universitāte, Baltkrievijas Universitāte, Katalonijas Universitāte). Šajā sakarā zīmīgs ir cita pasaules mērogā slavena, bet Rīgā mazāk pazīstama rīdzinieka — Paula Valdena liktenis. Latvietis, dzimis Rozulas "Pīpēnos", zemnieka sētā, vienā gadā un dienā ar Jāzepu Vītolu, viņš sava mūža raženāko cēlienu nostrādāja vecajā Rīgas Politehnikumā — Rīgas Politehniskajā institūtā, kas savulaik bija vecākā un slavenākā tehniskā universitāte Krievijas impērijā. Valdens bija izcils ķīmiķis, kas lika pamatus 2 šīs zinātnes nozarēm — dinamiskajai stereoķīmijai un neūdens šķīdumu elektroķīmijai, kura atklātās parādības un likumības joprojām iekļautas mācību grāmatās, kurš trīs reizes nominēts Nobela prēmijai. Valdens bija Rīgas Politehnikuma rektors, un neatkarīgās Latvijas valdība 1919. gadā aicināja viņu uzņemties arī jaunās Latvijas Augstskolas vadību. Taču viņam radās domstarpības par jaunās universitātes orientāciju, kā viņam šķita, pārāk nacionālu, uz Latviju virzītu un gala rezultātā Rīga zaudēja savu slavenāko zinātnieku (Valdens 1919. gadā pārcēlās uz Vāciju), bet ieguva nacionālu universitāti. Par šo drāmu runā slavens rīdzinieks Mariss Vētra savos brīnišķīgajos memuāros, un es to esmu mēģinājis analizēt esejā "Pauls Valdens — latvju tautas pazudušais dēls", ko nolasīju 1988. gadā, saņemot pirmo Paula Valdena balvu. Atceros, kādreiz man iznācis pavadīt pa Rīgu kādu Haidarabadas ķīmiķi. Tas priecājās, ka redzējis vietu (LU vecajā ēkā), kur atklāta "Valdena apgriezenība", par to varēšot pastāstīt studentiem, tikai nezinot, kā viņiem izskaidrot, kas ir Rīga un kur tā atrodas. Ja apdomājam, ka arī Rīgā ne katrs zinās Haidarabadu — Rīgas lieluma un nozīmības pilsētu Indijā, tad skaidrāka kļūst lietu relativitāte.

Līdz ar to esmu pienācis sava referāta otrai būtiskākai daļai, par tiem slaveniem rīdziniekiem, kas vairāk pazīstami starptautiskai sabiedrībai nekā dzimtajā Rīgā. Lielākoties tie ir Baltijas vācieši vai arī Rīgā dzimuši ebreji.

Nupat Rīgā pie Vērmanes dārza atklāts piemineklis pirmajam, pagaidām vienīgajam Nobela prēmijas laureātam no Baltijas, Paula Valdena skolotājam un iedvesmotājam, es pat sacītu — ideālam, ķīmijas profesoram Vilhelmam Ostvaldam. Vilhelms Ostvalds neapšaubāmi ir viens no tiem rīdziniekiem, kurus visvairāk pazīst pasaulē, vismaz Vācijā, tādēļ pie viņa nopelniem pakavēšos sīkāk.

Rīgā dzimušais ķīmiķis un filozofs Vilhelms Ostvalds šodien gan šķiet mazliet aizmirsts, taču 20.gadsimta sākumā viņa vārdu daudzināja plašā sabiedrība ne tikai Vācijā, bet arī Krievijā, Skandināvijas zemēs, Anglijā, Amerikā, Japānā un citur. Ostvaldu pazina ne tikai kā fizikālās ķīmijas pamatlicēju, bet arī kā filozofu, kurš noliedza "matērijas" un atomu eksistenci, sludināja domu, ka vienīgā realitāte ir tikai enerģija, kustība, bet matērija ir tikai enerģijas sakopojums. Ne mazāku popularitāti bija guvusi Ostvalda krāsu teorija, idejas par vienotu starptautisko naudu, starptautiskām mērvienībām, pasaules valodu "Ido", skolu reformu, potenciālu ģēniju atklāšanu skolnieku vidū. Viņš bija arī viens no pacifisma kustības ierosinātājiem un vadītājiem Pirmā pasaules kara priekšvakarā.

Vilhelms Ostvalds dzimis Rīgā 1853.gadā. Viņa tēvs bija te mucinieks, un nākamā zinātnieka dzimtā māja atradās tagadējās Rīgas dzelzceļa stacijas rajonā, pie Speķupes. Pēc ne visai sekmīgām skolnieka gaitām dzimtajā Rīgā viņš devās studēt uz Tērbatas universitāti. Pētnieciskai darbībai tematu izvēlējās gluži patstāvīgi, pirmos panākumus guva kā asistents un privātdocents Tartu.

Kad Rīgā 1881.gadā atbrīvojās ķīmijas profesora vieta, Ostvalda skolotājs K.Šmits ieteica jauno cilvēku Politehnikuma direktoram G.Kizerickim jūsmīgiem vārdiem: "Viņš ir Rīgas bērns, uz kuru dzimtā pilsēta jau tagad var būt lepna." Nepilnos 6 darbības gados Ostvalds Rīgā izveidoja fizikālās kīmijas zinātniskos pamatus kā sistēmu, un tas varbūt ir pats nozīmīgākais, kas Rīgā zinātnes jomā ir izdarīts.

Plaša mēroga zinātniskai darbībai Rīga bija par šauru un nomaļu, tādēļ kopš 1887.gada Ostvalds pārcēlās uz Leipcigas universitāti, turpinot tur Rīgā aizsāktos darbus un izveidojot ļoti plašu starptautisku zinātnisku skolu, no kuras nākuši gandrīz 100 profesori — sava laika slavenākie fizikālās ķīmijas pārstāvji. Leipcigā Ostvalds izveidojis analītiskās ķīmijas zinātniskos pamatus, izveidojis jaunu, zinātnisku katalīzes izpratni un (kopā ar znotu inženieri Braueru) rūpniecisku metodi amonjaka katalītiskai oksidēšanai par slāpekļskābi (šo metodi vēl šodien plaši lieto slāpekļa minerālmēslu ražošanai).

1895.gadā Ostvalds sāk veidot savu filozofisko sistēmu, uz dabzinātņu sasniegumiem, uz termodinamiku balstītu. Pirmoreiz viņš to deklarē Lībekā, 67.Vācu dabaspētnieku un ārstu kongresā nolasītajā referātā "Die Ueberwindung des wissenschaftlichen Materialismus" , mēģinot veidot zinātni bez matērijas un atomiem. Šo sistēmu viņš nosauca par enerģētisko pasaules uzskatu, tas guva gan daudz piekritēju, bet vēl vairāk noliedzēju.

1906.gadā pēc brauciena uz ASV (viņš bija pirmais apmaiņas profesors Amerikā no Vācijas) negaidīti atteicās no profesora pienākumiem Leipcigas universitātē un darbojās kā privātzinātnieks savā lauku mītnē "Enerģija", netālu no Leipcigas. Ķīmija viņu vairs nesaistīja, viņš izvērsa darbu filozofijā, socioloģijā, pētījumus par krāsu fizioloģisko uztveri, rakstīja par dabaszinātņu vēsturi un zinātnisko atklājumu psiholoģiju. Viņš uzlūkojams par tagad modernās "science of science" celmlauzi. No enerģētisma viedokļa Ostvalds aplūkoja dažādus kultūras, psiholoģijas, valodniecības, audzināšanas jautājumus, vēršas pret šķiru cīņu un sludināja cīņu ar mieru. Visa pamatā viņš lika "enerģētisko imperatīvu" — "Vergeude keine Energie, verwerte und vermehre sie!" Savā cīņā pret atomiem un molekulām viņš gan cieta sakāvi jau ap 1909.gadu, kad Žans Perrēns pierādīja šo daļiņu reālu eksistenci, taču no enerģētisma vispār Ostvalds neatsacījās arī pēc tam, Ostvalds bija cīnītājs pret oficiālo baznīcu, no 1910.gada viņš uzņēmās E.Hekeļa dibinātās antireliģiskās Vācu monistu savienības vadību.

Ostvalda uzskati un pretrunīgā sabiedriskā darbība izraisīja daudz kritikas (starp citu, ļoti sīki Ostvalda enerģētismu kritiskā garā, tikai no citas puses iztirzājis V.Ļeņins, nosaucot viņu par "ļoti ievērojamu ķīmiķi un ļoti juceklīgu filozofu"), neatkarīgā un skarbā rakstura dēļ Ostvaldam bija ne mazums ienaidnieku. Taču viņš veicis izcilu darbu zinātnē un filozofijā, arī zinātnes organizācijā; viņš bija viens no Kaiser–Wilhelm–Gesellschaft (tagad — Max Planck Gesellschaft ) izveidotājiem. Ostvalds miris 1932.gada 4.aprīlī Leipcigā, apbedīts klintī savas lauku mītnes "Energie" parkā.

Atgriežoties pie Ostvalda Rīgas perioda, vēlreiz uzsvērsim, ka Ostvalds ir mūsu vienīgais Nobela prēmijas laureāts.

Būdams ķīmijas profesors Rīgā, V.Ostvalds dzīvoja tagadējā K.Barona ielā 8 un strādāja LU "vecajā ēkā". Pēc aizbraukšanas no Rīgas viņš uzturēja tikai epizodiskus sakarus ar savu dzimto pilsētu un, šķiet, tajā ieradās ciemoties tikai vienreiz, 1901.gadā, sakarā ar savu vecāku zelta kāzām. Maz viņš uzturēja sakarus arī ar bijušajiem novadniekiem, toreizējo vācbaltiešu vidū viņš jutās kā "autsaiders". Ir pat aizvainojuma pilnas liecības no viņa bijušo paziņu puses, ka Ostvalds vairījies ar tiem tikties. Pret latviešu nacionālajiem centieniem Ostvalds bija noskaņots nelabvēlīgi. Viņš jutās vairāk kā vācietis un pat pasaules pilsonis un maz bija saistīts ar dzimto pilsētu.

Ostvalda brālis Eižens Ostvalds bija ievērojams mežzinātnieks Rīgā, LU goda doktors un profesors, kurš izstrādāja "meža rentes" teoriju un izkopa (meliorēja) Rīgas apkaimes mitros mežus. Rīgas tuvumā pie Ķekavas ir "Ostvalda kanālis", kas izveidots 20.gadsimta sākumā.

Arī V.Ostvalda piemiņa tiek turēta cieņā Rīgas ķīmiķu vidū. Tomēr īstā V.Ostvalda piemiņas vieta ir Grosbotenē mītne "Energie" , kur atrodas Ostvalda piemiņas vieta, tiek analizēts un izdots viņa zinātniskais mantojums. 1990.gadā tur dibināta Vilhelma Ostvalda biedrība, un šo rindiņu rakstītājam ir gods būt ievēlētam tajā par goda biedru.

Bez Ostvalda vismaz tikpat pazīstams, taču laikam jāsaka būtu — daudz pazīstamāks ir vācu filozofs un Apgaismes darbinieks "Vētras un dziņu" laikmeta aizsācējs un tā ideologs Johans Gotfrīds Herders, kurš Rīgā uzturējās gan tikai 5 gadus (1764–1769) (ieradās 20 gadu vecumā un bija Domskolas palīgskolotājs), bet izveidojās te kā personība. Ne velti Herderu sauc par "Rīgas adoptētu dēlu". Viņš lika pamatus tautas un tās daiļrades izpētei, faktiski bija folkloristikas pamatlicējs (viņam pieder termins "tautas gara mantas"), valodas vēsturiskās teorijas izveidotājs, viens no progresa koncepcijas pamatlicējiem, ārkārtīgi rosīgs kultūras un dzejas izpratnes analizētājs. Kultūrvēsturē viņam pamatoti piešķirts tautas dzejas un arī latviešu tautas dziesmu "atklājēja" gods. Herders uzlūkojams par mazo tautu identitātes, arī latviešu, nacionālisma pirmo ideologu, kurš varbūt nemanāmi ir ietekmējis gan Garlību Merķeli, gan nacionālromantismu, "tautisko atmodu", gan lielā mērā arī pārējo. Šodien par Herderu populārāks gan ir cits viņa laikabiedrs, mistiski noskaņotais filozofs Hāmanis, kurš īslaicīgi uzturējās arī Rīgā kā Bērensu tirdzniecības nama darbinieks. Bērensi bija mecenāti gan Herderam, gan Hāmanim, gan Imanuēlam Kantam Kēnigsbergā, kura nemirstīgie darbi izdoti Rīgā. Tā Rīgā izdotās "Praktiskā prāta kritikas" (1788) nobeigumā pirmoreiz drukāti slavenie vārdi: "Zvaigžņotā debess virs manis un morālais likums manī." Honorārs Kantam bija lašu gaļa no Rīgas.

Ar Rīgu saistīti vairāku cilvēku vārdi, kuru darbība iezīmē cilvēka izraušanos no planētas Zemes Visumā. Tāds ir vispirms Frīdrihs Canders, Rīgas ārsta dēls un Rīgas Politehnikuma students, kurš no 20 gadu vecuma, kopš 1907. gada izstrādājis pirmos starpplanētu kuģošanas projektus (rokraksts "Visuma kuģi (ētera kuģi), kuri nodrošinās satiksmi starp zvaigznēm. Kustība pasaules telpā. Gaiskuģošana un kosmiskie lidojumi"), veicis pašus pirmos raķešu inženiertehniskos aprēķinus, izvirzījis daudz spožu oriģinālu ideju (piemēram, par saules buru, par kosmisko siltumnīcu, kuras prototipu iekārtojis sava tēva Zasulauka mājā). 1915. gadā kopā ar rūpnīcu "Provodņik" evakuējies uz Maskavu, tur kļuvis par pirmās Krievijā konstruētās raķetes "GIRD — X" autoru, miris 1933. gadā no pārpūles un tīfa. Viņš bija ļoti temperamentīgs, nervozs cilvēks, savu kosmosa fantāziju pilnīgi apsēsts, taču risināja tās ar ģeniālu apskaidrību, intuīciju, bija arī rēķinātājs, konstruktors. Candera vārdā nosaukta mazā planēta, apvidus uz Mēness, viņa skolnieks un līdzgaitnieks bija slavenais Sergejs Koroļovs. Kislovodskā Koroļovs uzstādīja Canderam kapa pieminekli, kurā iekļauts GIRD raķetes precīzs modelis.

Bez Koroļova viens no PSRS kosmosa programmas vadītājiem bija Mstislavs Keldišs, "kosmisko lidojumu teorētiķis", izcils matemātiķis un mehāniķis, kurš bija izveidojis lidmašīnu spārnu stabilizācijas aprēķinus, arī izstrādājis jaunas metodes lietišķā matemātikā un hidroaerodinamikā. Ar Keldišu saistās pirmo "sputņiku" radīšana un cilvēku lidojumi kosmosā. Viņš dzimis Rīgā 1911. gadā kā RPI inženierprofesora Vsevoloda Keldiša dēls, kurš savukārt bija Rīgā dzīvojošā kara ārsta Mihaila Keldiša dēls. 1920. gadā Keldišu ģimene gribējusi atgriezties no evakuācijas Maskavā uz Rīgu, bet profesora vieta te bijusi aizņemta un Mstislavs Keldišs veidojis savu karjeru Maskavā līdz pat PSRS Zinātņu akadēmijas prezidenta amatam. 1962. gadā, kad viņš iegriezās Rīgā inspicēt Latvijas PSR ZA, viņu maz interesēja dzimtā pilsēta un māja, kur dzimis (Valdemāra ielā ar piemiņas plāksni), viņš noburkšķējis, ka tā jau nav viņa dzimtā māja, atceroties Strēlnieku dārzu. Keldišam kā divkārtējam Sociālistiskā darba varonim uzstādīts krūšu tēls pie Universitātes, Ļ.Bukovska veidots.

Bolderājā dzimis kosmonauts Anatolijs Solovjovs, kuram pieder cilvēka uzturēšanās ilguma rekords kosmosā. Savā pirmajā lidojumā 1988. gadā viņš bija paņēmis kosmosā Candera fotogrāfiju, no kurām vienu nodeva Candera muzejam Rīgā, bet viņa vizīte dzimtajā pilsētā 1988. gada karstajā vasarā pagāja gandrīz nepamanīta.

Slavens rīdzinieks neapšaubāmi ir Georgs Šveinfurts, Āfrikas apceļotājs, ne mazāk nopelniem bagāts kā Livingstons vai Tūrs Heijerdāls, kas pirmais noskaidrojis Nīlas izteku un zinātniski aprakstījis pigmeju ciltis. Viņš savā laikā bija labākais Āfrikas pazinējs un viens no labākajiem kultūraugu izcelsmes zinātājiem.

Rīgā dzimušais ķirurgs Ernsts Bergmanis lika pamatus aseptiskajai metodei ķirurģijā.

Rīgā īslaicīgi (1864–1868) uzturējies vācu fiziķis, pirmais RP ķīmijas profesors Augusts Tēplers, kurš te aprakstījis gluži jaunu metodi skaņas radīto sabiezējumu optiskai fiksēšanai — šlīru metodi (tagad teplerogrāfiju) un izveidojis (pirms V.Sīmensa) pirmo elektrības mašīnu, kas darbojusies pēc dinamo principa. Šīs mašīnas modelis šodien skatāms lielajā Vācu muzejā Minhenē, bet Tēplera kapu Drēzdenē grezno uzraksts: "Viņš pirmais redzējis skaņu" (" Als erster sah er den Schall "). Tātad pirmoreiz skaņa ir saskatīta Rīgā. Cits izgudrotājs ir Rīgā dzimušais baltvācietis Valters Caps, viņš izgudroja pirmo miniatūrfotoaparātu "Minox", kuru kopš 1938. gada pirmoreiz pasaulē izlaida VEF. Caps vēl ir dzīvs, 96 gadi, pēc 2 nedēļām būs Rīgā, lai saņemtu viņam piešķirto LZA Dr.h.c. diplomu.

Nav piemirsts arī dzimis rīdzinieks Kristjāns Panders, Rīgas rātskunga dēls, viens no ievērojamākajiem paleontologiem un embriologiem 19. gs. sākumā, Darvina evolūcijas teorijas priekštecis, atklājis devona bruņuzivju pārakmeņojumus un ievedis jēdzienu par konodontiem.

Rīgas ārsta dēls Verners fon Bergengrīns, starp citu, dzimis tajā pašā mājā, kur F.Canders, Kaļķu ielā (tagad tajā vietā ir Pepsi forums), ir viens no izcilākajiem 20. gs. vācu rakstniekiem, "iekšējās emigrācijas" pārstāvis Hitlera režīma laikā, kura daiļradē varbūt kaut kas radniecīgs ar Mihailu Bulgakovu. Viņa viduslaiku vēstures atainojumi beletristikā ir pavisam meistarīgi. Un jāsaka, ka slavenā Bulgakova Margarita arī ir no Rīgas. Jeļena Bulgakova, Margaritas prototips romānā "Meistars un Margarita", kuru tik spoži tulkojis Ojārs Vācietis, ir rīdzinieka Sergeja Nirenberga meita (tēva kaps rodams uz Mēness ielas). Tātad raganas Rīgā ir bijušas vienmēr, pret tām nav jāvēršas. Atcerēsimies arī Puškina mūzu Annu Kernu.

Plašu (gan vairāk lokālu) rezonansi savulaik guva vēsturnieka Kārļa Širrena, Rīgas mācītāja dēla, dzimuša rīdzinieka, darbība 19. gs. vidū. Viņš uzstājās ar ļoti asu polemikas rakstu pret Juriju Samarinu, pret slavofīļu, rusifikācijas politiku Baltijā, aizstāvot Baltijas vācu muižnieku un pilsētu privilēģijas, tādēļ bija spiests emigrēt uz Vāciju (pirms tam bija bijis Tērbatas universitātes profesors). Šodien Vācijā darbojas viņa vārdā nosauktā vācbaltiešu organizācija — Kārļa Širrena biedrība. Baltijas vācieši viņu uzlūko par vienu no saviem "diženajiem".

Gluži tāpat kā Karls Širrens, pasaules mērogā ar paliekamu veikumu zinātnē varbūt īpaši neizceļas arī Rīgas farmaceits, ārsts, ķīmiķis un botāniķis Dāvids Hieronīms Grindelis, tomēr viņa vārdā nosaukta kurvjziežu ģints Grindelia , ķīmiska viela — grindelskābe (atklāta 1962. gadā Romā), Rīgas medikamentu firma "Grindeks". Viņš bija pirmais latviešu izcelsmes dabzinātnieks, no Rīgas mastubrāķeriem, ļoti enerģisks, daudzpusīgs, darbīgs cilvēks, zinātnes organizators, Austrumeiropā pirmās farmaceitu biedrības dibinātājs (1803) un pat Rīgas pilsētas avīzes redaktors. Āgenskalna kapos ir Grunduļu–Grindeļu kapliča no 18. gs, kuru kopj firma "Grindeks".

Pasaules mērogā neapšaubāmi izcila personība ir britu ideju vēsturnieks un filozofs Jesaja Berlins, viens no liberālisma teorijas pamatlicējiem, "ideju vēstures" koncepta autors. Rīgas koktirgotāja dēls, 1920. gadā viņš pārcēlies ar ģimeni uz Londonu, vēlāk kļuva par Britu akadēmijas prezidentu un no Lielbritānijas karalienes saņēma sera titulu. Viņa simtgadē 1999. gadā atklāta piemiņas plāksne Alberta ielā pie Berlinu nama ar sfinksām.

Šo Alberta ielu arhitektoniski veidojis ievērojamais Mihails Eizenšteins, kurš savu jūgendstila ēku dēļ varbūt pašreiz kļuvis slavenāks nekā viņa dēls Sergejs Eizenšteins, arī rīdzinieks, viens no lielajiem revolucionāriem un reformatoriem pasaules kinomākslā, filmu "Bruņukuģis Potjomkins" un "Ivans Bargais" režisors.

Slaveno rīdzinieku — ebreju skaitā nedrīkstētu izpalikt arī ģeniālais šahists Mihails Tāls, populārais estrādes mākslinieks Arkādijs Raikins, pretvēža un antibakteriālo medicīnas preparātu un Organiskās sintēzes institūta radītājs akadēmiķis Solomons Hillers. Rīgas geto bojā gāja Simons Dubnovs, izcils ebreju vēsturnieks, kurš sacerēja ļoti pazīstamu 10 sējumu ebreju vēsturi pasaulē.

Rīgā dzimis un tikai Rīgā visu īso mūžu nodzīvojis igaunis Jāks Pētersons, igauņu dzejas un valodas izpētes agrīnais celmlauzis, kura dzimšanas dienu Igaunijā svin kā "dzimtās valodas dienu", te mācījies Igaunijas valsts dibinātājs Konstantīns Pētss, te dzimis lietuvju valodnieks Eduards Volteris. Nepiemirsīsim arī krievu fabulista Ivana Krilova īslaicīgo darbošanos Rīgas pilī, nepiemirsīsim slaveno tēlnieci Veru Muhinu.

Slaveno rīdzinieku skaitā varētu iekļaut dažādu nozaru izcilības vēl un vēl. Te būtu ievērojami sportisti, mākslinieki, arhitekti, zinātnieki. Raimonds Pauls un Imants Kalniņš, Pēteris Vasks, Leonīds Vīgners un brāļi Kokari, Mihails Barišņikovs un Gidons Krēmers, Māris Liepa, — tie ir tikai daži. Rīgā dzimis pasaulslavenais arhitekts Gunārs Birkerts, "Gaismas pils" autors, viens no hologrāfijas pamatlicējiem Juris Upatnieks, vairākus citus vēl nupat minēju lekcijā Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongresā, tādā kārtā šis temats ir gluži neizsmeļams.

Varbūt šīsdienas sanāksme varētu dot ierosmi "Slaveno rīdzinieku enciklopēdijai", ko varētu veidot bez steigas, pārrunājot detaļas un portretējuma veidus. Neliela nodaļa tajā būtu veltāma arī pasaules mēroga personībām, kas iegriezušās Rīgā, sākot ar viduslaiku zinātnieku Albertu Lielo un karali Stefanu Batoriju līdz nākamajam ASV prezidentam Kenedijam un pāvestam Jānim Pāvilam II (protams, ja neiznāk kā ar Onorē Balzaku, kurš no Rīgas atceras vienīgi kādu netīru ielu un ēstuvi). Arī Rihards Vāgners, Lists, Berliozs, Šaļapins, Klāra Šūmane bijuši Rīgā. Eižens Dalbērs, operas "Ieleja" autors, miris 1932. gadā Rīgā, ģeniāls spāņu rakstnieks Anhels Ganivets 1898. gadā šķīrās no dzīves Daugavas viļņos, pēc tam kad bija veicis apvērsumu spāņu literatūrā (tur ir tāds jēdziens "1898. gads").

Šāda pieeja ļautu gūt pilsonisku priekšstatu par Rīgu tieši pasaules kontekstā, par mainīgo, ņirbošo, kosmopolitisko, varētu pat sacīt, multikulturālo vidi, kas te valdījusi laikmetu gaitā, tāpat kā fakts, ka Rīgā izdots Imanuela Kanta nemirstīgās grāmatas "Tīra prāta kritika" pirmizdevums (1781) un citi Eiropas kultūrā nozīmīgi darbi, ka Kanta izdevējs un arī mecenāts bijis Rīgas grāmatizdevējs Hartknohs, kuru šodien arī jāpiemin izcilo rīdzinieku skaitā.

Taču problēma par Rīgu un Latviju, par Rīgas vietu visā Baltijas reģionā paliek. Šķiet, ka "īsti lielo" cilvēku no Rīgas nācis pamaz, ka Rīgas vieta pasaules slavenību enciklopēdijā nebūtu vienreizēja. Arī Latvijas mēroga lielās personības un pat baltvācu personības mazāk dzimušas Rīgā, nekā Latvijas provincē. Ja tas tā patiešām ir un ja tā nav tikai subjektīva ilūzija, tad vajadzētu paanalizēt arī cēloņus. Vai pilsēta neveicinātu dižgaru dzimšanu, bet varbūt tā tas bijis pagātnē?

Turklāt šķiet, īsti slaveni rīdzinieki, pasaules mēroga personības Rīgai palikuši svešinieki. Vai daudz esam dzirdējuši par to pašu Ostvaldu, Berlinu, Canderu, Bergengrīnu, Šveinfurtu, Capu? Varbūt viņi nav pasaules dižgari, tomēr kultūrvēsturē vērā ņemamas personības gan, dzimtā pilsēta ne allaž tos atceras.

Taču šā vai tā, slavenību Rīgai ir liku likām, vajag tikai aplūkot tās pareizā rakursā, paspodrināt, lai viss spīdētu un laistītos.

Tātad daži secinājumi:

1) Vajadzētu radīt atgriezenisku saiti starp rīdzinieku dzimtajā pilsētā un rīdzinieku svešumā;

2) Vajadzētu radīt labvēlīgu vidi intelektuālām investīcijām, lai ievērojamiem rīdziniekiem būtu motivācija atgriezties;

3) Vajadzētu vairāk godināt slavenos rīdziniekus dzimtenē. Nupat ar "Grindeks" gādību atklājām pieminekli Ostvaldam. Ja zālē ir kādi mecenāti, gribētu tos lūgt atbalstīt piemiņas zīmes, piemēram, Paulam Valdenam vai Jānim Endzelīnam Rīgā;

4) Vajag, lai mēs pazītu un popularizētu "savējos" pasaulē. Brīžam kļūst pat nepatīkami, cik lielās tautas izceļ savējos un noklusē mazo tautu izcilus pārstāvjus;

5) Vajag, lai Rīgas jubileja nav vienreizējs akts, bet sākums procesam, vai turpinājums procesam, lai nākamā dienā pēc svētkiem nesāktos paģiras. Lai veidojas mierīgs, nosvērts, darbīgs Rīgas patriotisms, kas pavadītu mūs visu 21. gadsimtu.