Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Rīdzinieki un laikmetu grieži. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.08.2001., Nr. 120 (2507) https://vestnesis.lv/ta/id/53302

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Sieviete mūsdienu Latvijas zinātnē: vai ir un kur ir problēma

Vēl šajā numurā

18.08.2001., Nr. 120 (2507)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Rīdzinieki un laikmetu grieži

Dr. habil. oec. Oļģerts Krastiņš

Referāts konferencē "Rīgas vīzijas" Rīgas Kongresu namā 2001. gada 17. augustā

Par Rīgas vēsturi ir sarakstītas vairākas biezas grāmatas un simtos skaitāmi zinātniski un publicistiski raksti. Tajos minēti visi bīskapi, arhibīskapi, mestri, birģermeistari un citi Rīgas un Latvijas zemju vietvalži. No dažādiem un pretrunīgiem viedokļiem vērtēts, ko labu un sliktu tie devuši Rīgai.

Pavisam maz vēsture stāsta par tiem, kuri īstenībā uzcēla Rīgu. Kuri strādāja ar cirvjiem, zāģiem un mūrnieku ķellēm rokās. Pat viņu skaits gadsimtiem ilgi palika nezināms.

Pirmo sāka skaitīt karaspēku. Gandrīz uz labu laimi uzšķirot Latvju mazo enciklopēdiju (1932.g. izd.), varam izlasīt, ka 1559.gadā Rīgu ielenca 10 tūkst. vīru liels krievu karaspēks, bet 5 tūkst. vīru lielajam Rīgas garnizonam izdevās uzbrukumu atsist. (2083.lpp.) Ģenerāļiem karotāju skaits bija jāzina, lai plānotu savas avantūras.

Cik tajā laikā bija Rīgas civiliedzīvotāju, vēsture klusē. Plašākus datus varam atrast pat par Rīgas namiem nekā par cilvēkiem, kuri tajos dzīvoja.

Pēc dažu vēsturnieku domām ap 1710.gadu — tātad pirms Lielā ziemeļu kara — Rīgā un tās priekšpilsētās dzīvoja ap 11 tūkst. iedzīvotāju.(Latvijas padomju enciklopēdija, 8.sēj., 381. lpp. ) Kad 1709.gada rudenī sava karaspēka priekšgalā ierodas Pēteris I un 15. novembrī pats izšauj uz Rīgu pirmās trīs bumbas, pilsētai sākas grūtu pārmaiņu laiks.

Īpaši smagi cieš Rīgas priekšpilsētas. Kā norāda vēsturnieks Jānis Straubergs savā plašajā monogrāfijā "Rīgas vēsture" (1936/37) 1718.gadā Rīgas iekšpilsētā dzīvoja vairs tikai 4870 cilvēku, bet priekšpilsētās vairs tikai 1021.( 414. lpp.) Ar saviem 5 tūkst. iedzīvotāju mūsdienu izpratnē Rīga būtu vērtējama tikai kā pilsētciemats. Protams, Rīgas politiskā, administratīvā un saimnieciskā nozīme bija daudz lielāka.

18.gadsimtā Rīga pārdzīvo lūzumu gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Gadsimta sākumā Rīga ir gandrīz identiska ar mūsdienu Vecrīgu, bet gadsimta beigās tā jau ir izgājusi ārpus šīm robežām un ir ceļā uz lielpilsētas statusu. 1797.gadā, pēc J.Strauberga datiem, Rīgā dzīvoja 28 tūkst. iedzīvotāju, no tiem iekšpilsētā 10 tūkst., priekšpilsētās – 18 tūkst.( Turpat — 414. lpp. )

Par rīdzinieku sadalījumu pēc tautībām joprojām ticamu datu nebija. Svarīgāka par tautību bija piederība kādai kārtai. Valdošās kārtas bija trīs: zemju īpašnieki (muižnieki) un namnieki jeb patricieši, kuri veidoja Rīgas rāti, tirgotāji, kuri bija apvienoti Lielajā ģildē, un amatmeistari — Mazajā ģildē. Protams, šajās priviliģētajās kārtās bija gandrīz vienīgi vācieši. Gadsimta beigās (1779.gadā), pēc J.Strauberga datiem, kas savukārt balstās uz tā laika policijas pārskatiem, 46% no Rīgas iedzīvotājiem bija vācieši, 32% latvieši, 13% krievi un 8 – 10% poļi. (Turpat — 417. lpp. ) Saprotams, ka varas un īpašumu sadalījums nepavisam neatbilda šiem procentiem. Tādēļ starp latviešiem, kuri bija ieguvuši zināmu turību, parādījās tā sauktie "staltkāji", kas tērpās vācu parauga drēbēs un skaitīja sevi par vāciešiem.

Sākot ar 1779.gadu, policijas pārskatu rubrikās tautības pazīme tiek jaukta ar kārtu pazīmi. Tā 1806. gadā Rīgā ir reģistrēts 591 muižnieks, 109 garīdznieki , 22 tūkstoši namnieku un brīvo cilvēku, 5 tūkstoši krievu un 3 tūkstoši poļu (J. Straubergs 418.lpp.) — pavisam 33,7 tūkst. iedzīvotāji.

Mazliet novirzoties no tēmas, šodien svētku dienā gribas nolasīt vienu citātu, kas raksturo tā laika Rīgas kungu attieksmi pret svētkiem, un kā to novērtē vēsturnieki: "Rīgas kungu reprezentēšanās kāre ir apbrīnojama. Uz valdnieku kronēšanām, bērēm un citiem svinīgiem gadījumiem, kad jāpiedalās arī pilsētām, Rīga sūta nevis vienu vai divus pārstāvjus, bet parasti veselus sešus, t.i., pa divi no katras kārtas: divus no rātes un pa divi no katras ģildes. Nelīdz nekādi valdības pārstāvju aizrādījumi, ka tik lielas delegācijas sūtīt nav vēlams un tas ļoti dārgi izmaksā. Rīgas kārtu pārstāvji tomēr nelaiž garām iespēju par pilsētas naudu pabraukāties un reprezentēties." (404.lpp.) Tas notika, kad valdīja Anna (1730 – 1740), Elizabete (1741 – 1761), Katrīna II (1762 – 1796), Pauls (1796 – 1801).

Septiņpadsmitajā gadsimtā blakus senajām zinātnes nozarēm: matemātikai, fizikai, vēsturei, ģeogrāfijai un citām sāka veidoties jauna. Astoņpadsmitajā gadsimtā to nosauca par statistiku.

Viens no vēsturiski senākajiem statistikas uzdevumiem ir bijis un palicis arī mūsdienās noskaidrot valstu un pilsētu iedzīvotāju skaitu un sastāvu pēc tautībām, dzimuma, vecuma un daudzām citām pazīmēm.

Rīgā pirmā statistikas prasībām atbilstošā iedzīvotāju skaitīšana notika 1867.gada 3.martā, nākamā – 1881.gadā, bet 1897.gadā 28.janvārī — pirmā vispārējā tautas skaitīšana Krievijas impērijā. Kopš šī laika mums ir samērā ticami dati par Rīgas iedzīvotāju skaitu un arī nacionālo sastāvu.

Šādus datus par laika periodu no 1867.gada līdz 1925.gadam ir apkopojis pirmais lielais un līdz šim nepārspētais latviešu statistiķis Marģers Skujenieks. Marģers Skujenieks bija ne vien statistiķis, bet arī valstsvīrs. Viņam liela nozīme Latvijas valsts nodibināšanā un izveidošanā. Šogad atzīmējām 105.gadadienu kopš Marģera Skujenieka dzimšanas ar piemiņas plāksnes atklāšanu Lielajos kapos un lasījumu Rīgas Latviešu biedrībā.

Minētos datus par Rīgas iedzīvotājiem M.Skujenieks ir apkopojis plašā tabulā savas monogrāfijas "Latvija. Zeme un iedzīvotāji" 3.izdevumā (1927.g.) 268.lpp.

1867.gadā Rīga jau ir bijusi liela daudznacionāla pilsēta. Šajā laikā Rīgā dzīvoja vairāk nekā 102 tūkstoši iedzīvotāju. No tiem lielākā daļa – 43% bija vācieši, apmēram vienādā skaitā latvieši (24%) un krievi (25%), ebreji (5%).

Nākamo trīsdesmit gadu laikā Rīgas iedzīvotāju skaits gandrīz trīskāršojās, 1897.gadā sasniedzot 282 tūkstošus. Lielāko pieaugumu deva latvieši, galvenokārt iebraucēji no laukiem un citām pilsētām. Latviešu īpatsvars šajā laikā sasniedza 45% no rīdzinieku skaita. Par trešdaļu pieauga arī vāciešu un krievu skaits Rīgā, taču viņu īpatsvars bija kļuvis daudz mazāks.

Pirms Pirmā pasaules kara Rīga kļuva pusmiljona pilsēta. 1913.gada skaitīšanā Rīgā reģistrēja 218 tūkstošus latviešu, 100 tūkstošus krievu, 69 tūkstošus vāciešu, 34 tūkstošus ebreju, 48 tūkstošus poļu un vairākus tūkstošus leišu, igauņu un citu tautību iedzīvotāju. Procentuālais tautību īpatsvars bija šāds: latvieši 42%, krievi 19%, vācieši 13%, poļi 9%, leiši un ebreji – pa 7%.( M. Skujenieks, 268. lpp.)

Platu svītru Rīgas attīstībai pārvilka Pirmais pasaules karš. Kad 1915.gada augustā cara valdība sāka Rīgas evakuāciju, pēc Ernesta Blanka tēlojuma "No Pēterpils uz Rīgu aizbrauca sevišķa komisija un centrālās Krievijas rūpnieku pārstāvji, kuri savā starpā dalīja Rīgas rūpniecību. Katrs rūpnieks gribēja vairāk dabūt savai fabrikai. Notika Rīgas rūpniecības izlaupīšana… Rīgas fabrikas izpostīja tādā mērā, ka no tām palika pāri tikai tukšas sienas". Visa tā aizvešanai, pēc dažādu novērotāju datiem, kurus apkopojis Arnolds Aizsilnieks, izmantoti 12 – 30 tūkstoši, varbūt pat 80 tūkstoši preču vagonu.( "Latvijas saimniecības vēsture", 31., 32. lpp.)

Fabriku iekārtām līdzi devās arī liela daļa strādnieku, galvenokārt krievu tautības. Rezultātā 1917.gadā Rīgā palika tikai 211 tūkstoši iedzīvotāju, mazāk nekā puse no 1913.gada iedzīvotāju skaita. Bēgļu gaitās bija devušies visu tautību iedzīvotāji, arī rīdzinieki – latvieši. Tomēr latviešu īpatsvars Rīgā pieauga un pirmo reizi Rīgas vēsturē pārsniedza pusi no iedzīvotāju skaita. (54% — 1917.g. —M. Skujenieks, 268. lpp.)

Mūsdienās deviņdesmito gadu sākumā, kad Padomju armija atstāja Latviju, neizveda gandrīz neko. Arī vairums strādnieku palika uz vietas. Politiķi un vēsturnieki vēl nav atbildējuši, kā Latvijai bija labāk: kad visu aizveda, vai visu Latvijai "nevajadzīgo" atstāja uz vietas. Divdesmito un trīsdesmito gadu vēsturnieki un tautsaimnieki gan Rīgas izlaupīšanu novērtē kā milzīgu zaudējumu.

Sākās Rīgas un visas Latvijas atjaunošanas darbs pirmās neatkarīgās Latvijas valstī. Kā izmainījās Rīgas iedzīvotāju skaits šajā laikā, izsmeļošas ziņas dod četras Latvijas brīvvalsts laikā notikušās tautas skaitīšanas (1920; 1925; 1930; 1935).

Vismazākais rīdzinieku skaits divdesmitajā gadsimtā tika konstatēts 1920.gadā – 181 tūkstotis, tikai nedaudz vairāk kā pirms pusgadsimta – 1881.gadā. Vēlāk, atgriežoties bēgļiem un Rīgai piesaistot jaunus iedzīvotājus, kopējais rīdzinieku skaits stabilizējās: 338 tūkst. 1925.gadā, 385 tūkst. 1935.gadā. Latviešu īpatsvars Rīgā šajā laikā pieauga no 55% līdz 63%. Perioda beigās otrajā vietā pēc izplatības bija ebreji (11%), trešajā — vācieši 10%, ceturtajā — krievi 7%. (Latvija skaitļos 1938. g., 68. lpp. ; Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā, 292. lpp.)

Rīga palika daudznacionāla pilsēta, šoreiz ar pamatnācijas dominanti, un nekādas nopietnas nacionāla rakstura problēmas neradās.

Tomēr viena problēma palika. To saskatīja daudzas tā laika valdības, bet īpaši saasināti apzinājās Kārlis Ulmanis un viņa domubiedri. Apkopojot 1935.gadā notikušās rūpniecības, amatniecības un tirdzniecības skaitīšanu rezultātus, tālaika tautsaimnieks Alfreds Ceihners rakstīja: "Latviešu svars lielrūpniecības vadībā un kapitālos 1935.gadā bijis tikai 24%, lai gan latvieši sastāda 76% no iedzīvotāju kopskaita. Turpretī vāciešu un žīdu svars lielrūpniecības kapitālos un vadībā ir kopā 72%, lai gan šīs abas tautības sastāda tikai 8% no iedzīvotāju kopskaita." "Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika", 1939. – 413.lpp.) Tāpat tirdzniecībā un citās visienesīgākajās saimniecības nozarēs latviešu svars bija daudz mazāks nekā ebreju un vāciešu. Minētie dati attiecas uz visu Latviju, bet tā kā lielā rūpniecība un tirdzniecība koncentrējās Rīgā, tie raksturo arī Rīgu. Latvieši nespēja dažos gados samobilizēt tik lielus līdzekļus, lai sekmīgi konkurētu ar tām tautībām, kuras gadsimtus valdījušas Latvijā. To spēja tikai neatkarīga nacionāla valdība. Īsā laikā tika izveidoti ap 30 nacionāli uzņēmumi — lielas akciju sabiedrības ar pilnīgu valsts kapitālu vai lielāko valsts kapitāla daļu.

Šie K.Ulmaņa valdības lēmumi ir uzņemti ar atzinību, bet arī kritizēti. Ir pat apgalvots ka K.Ulmanis gribējis iznīcināt privātīpašumu. Tādēļ šo domu nobeigsim ar viņa 1937.gada 31.marta runas nobeiguma rindkopu:

"Neviena valdība pasaulē nav priekš tam, lai viņa spēlētu fabrikantu, kuģotāju, tirgotāju, importieri un eksportieri. Tas nav valdības uzdevums. Bet, ja visa attīstības gaita prasa, lai valdība kādā uzņēmumā ir dalībniece un lai viens tāds loks iziet cauri, kur valdība ir grūtību nesēja un atbildētāja, tad gala mērķis tomēr ir privātā iniciatīva, privātā saimniekošana un arī privātā atbildība." ( A. Ceihners, 424. lpp.)

Plašu un vispusīgu informāciju par Rīgu, arī par tās iedzīvotājiem pirmās Latvijas neatkarības laikā var iegūt Rīgas pilsētas valdes 1932.gadā izdotajā lielformāta rakstu krājumā "Rīga kā Latvijas galvas pilsēta".

Jaunu melnu svītru Rīgas attīstībai pārvilka Eiropas pārdalīšana Molotova—Ribentropa slepenā protokola ietvaros un Otrais pasaules karš. Jau 1940.gadā vērtēja, ka Rīgas iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar 1935.gadu, ir samazinājies par 30 tūkstošiem. Šos skaitļus gan nevar uzskatīt par tik drošiem kā tautas skaitīšanās iegūtos. Nozīmīgs notikums bija Rīgas vāciešu repatriēšanās uz Vāciju. 1935.gadā Rīgā dzīvoja ap 39 tūkstoši vāciešu. (Statistikas tabulas 1940., —6. lpp.; Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 292. lpp.)

Nākamā tautas skaitīšana, par kuru gan maz runā, notika vācu okupācijas apstākļos. Oficiāli uzrādīja, ka Rīgā dzīvo 308 tūkstoši iedzīvotāju, atkal par kādiem 40 tūkstošiem mazāk nekā 1940.gadā. Visus iedzīvotājus nemaz neskaitīja. Tikai četri vārdi no 1943.gada statistikas gada grāmatas: "Nav skaitīti arī žīdi." Tā tekstā (137.lpp.). Varbūt vairs nebija ko skaitīt? Taču vēl vairāk pārsteidz, ka attiecīgi koriģēts arī 1935.gada skaitīšanā iegūtais iedzīvotāju skaits: no 385 uz 341 tūkstoti. Starpība 44 tūkstoši precīzi sakrīt ar 1935.gadā Rīgā saskaitīto ebreju skaitu. Tātad šī tautība bija jāsvītro ne vien no tagadnes, bet arī no pagātnes. Tādas tautības vispār nav bijis. (Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā, 292. lpp.; Statistikas biļetens Latvijas ģenerālapgabalam, 1943. —138. lpp.)

Vēsturnieki ar bijību skaita, cik lielus upurus nesuši latvieši, krievi, ebreji, poļi un visas citas tautības no rietumu un austrumu iekarotāju represijām, cik gāja bojā, brālim karojot pret brāli, divās svešās naidīgās armijās. Upuru skaits vairāk apzināts un vērtēts kopumā pa Latviju. Cik no viņiem bija rīdzinieki, apkopojošu datu pašreiz nav autora rīcībā. Tādi dati noteikti būs. Pagaidām nolieksim galvas nevainīgo upuru priekšā un darīsim visu, lai vēsture neatkārtotos.

Pirmos desmit pēckara gadus iedzīvotājus neskaitīja un par viņu skaitu un sastāvu nerakstīja. Laikam toreiz skaitļi būtu pārāk briesmīgi, ja tos atklāti publicētu.

Taču jau pirmajos pēckara gados sākās pretēji procesi: Rīgā gan organizēti, gan neorganizēti ieradās lielas cilvēku masas no dažādiem Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas apgabaliem. Pēc vērtējuma 1950.gada sākumā Rīgā bija jau ap 482 tūkstoši iedzīvotāju — par kādiem 100 — 130 tūkstošiem vairāk nekā 1935. — 1943.gadā. Rīdzinieku skaits atkal tuvojās 1913.gadā reģistrētajam maksimumam. (Latvijas PSR iedzīvotāju skaits un izvietojums, krievu valodā 1979. — 14. lpp.)

Pirmā tautas skaitīšana padomju apstākļos notika 1959.gadā un tajā Rīgā reģistrēja 580 tūkstošus iedzīvotāju. Rīga atkal bija pusmiljona pilsēta un skaitliski lielāka nekā 1913.gadā. (Rīga skaitļos 1997. — 29. lpp.)

Latvieši atkal Rīgā bija mazākumā — 45% no rīdzinieku skaita pret 63% 1935.gadā. Turpretī krievu īpatsvars sasniedza 43%. Īstenībā viņu skaits un īpatsvars bija vēl lielāks. Militārpersonas skaitīja dienesta vietās, taču statistikas pārskatos sadalīja vienmērīgi pa visu valsts teritoriju. Tā kā Rīgā bija dislocētas lielas PSRS armijas vienības, īpaši virsnieki, oficiālajā Rīgas iedzīvotāju skaitā tie nonāca tikai daļēji.

Centrālā statistikas pārvalde ir aprēķinājusi Rīgā iebraukušo un izbraukušo personu skaitu pa piecu gadu periodiem. Pirmajos piecos pēckara gados (1946.— 1950.) Rīgā uz dzīvi iebrauca 273 tūkstoši personu (vairāk nekā ceturtdaļmiljons!), bet izbrauca 120 tūkstoši. Tātad Rīgas iedzīvotāju skaits šajā īsajā laikā pieauga par 153 tūkstošiem. ( Rīga skaitļos 1997. — 47.lpp.)

Nākamajos piecos gados (1951. — 1955.) Rīgas iedzīvotāju skaits migrācijas rezultātā pieauga par 77 tūkstošiem.

Krasas izmaiņas Rīgai atnesa t.s. Berklava idejas. 1956.—1960.gadu laikā migrācijas saldo Rīgā bija tikai 16 tūkstoši, desmitā daļa no pirmās pēckara piecgades migrācijas saldo.

Nākamajās piecgadēs 1961.—1980.gadu periodā Rīgā uz paliekošu dzīvi palika ap 40 tūkstoši katros piecos gados. (Turpat — 47.lpp.)

Turpmākās tautas skaitīšanas, kas notika 1970., 1979. un 1989.gadā, konstatēja tālāku Rīgas vienvirziena izaugsmi. Ik katrus desmit gadus pilsētas iedzīvotāju skaits pieauga, aptuveni rēķinot, par 100 tūkstošiem, vienlaikus samazinoties latviešu īpatsvaram.

1989.gadā Rīgā saskaitīja 910 tūkstošus iedzīvotāju, un presē visai nopietni apsprieda, kad Rīga kļūs par miljona pilsētu. Taču vēsture bija lēmusi citādi. Šis ir lielākais Rīgas iedzīvotāju skaits, kāds tajā jebkad reģistrēts.

No 1989.gada Rīgas iedzīvotājiem vairs tikai 37% bija latvieši, bet 47% krievi. Pārējās tautības veidoja 16%. Latvieši bija kļuvuši izteikta minoritāte savā galvaspilsētā. (Turpat — 34. lpp.)

Īstenībā Rīga par Latvijas galvaspilsētu kļuva tikai pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas. Šie notikumi visiem vēl svaigā atmiņā, par tiem daudz runāts un rakstīts. Tādēļ atzīmēsim pavisam īsi, kas notika ar Rīgas iedzīvotājiem.

1991.—1995.gadu laikā Rīgā iebrauca 41 tūkst. personu, galvenokārt rietumos un austrumos dzīvojušie latvieši, bet izbrauca 95 tūkst. galvenokārt krievi, baltkrievi, ukraiņi, kuri atgriezās savā etniskajā dzimtenē. Rīgas iedzīvotāju skaits tā rezultātā samazinājās par 54 tūkstošiem. (Turpat.)

Nākamajos 1996. — 1999.gados Rīgas iedzīvotāju skaits stabilizējās. Šajā periodā iebrauca ap 30 tūkstoši, izbrauca – 47 tūkstoši, samazinot rīdzinieku skaitu apmēram par 17 tūkstošiem. (Turpat.)

Pēdējā tautas skaitīšana, kura bija pirmā atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, notika pavisam nesen, 2000.gadā. Pēc šīs skaitīšanas datiem, Rīgā dzīvo 764 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem 314 tūkst. latviešu (41%), 335 tūkst. krievu (44%) un ap 115 tūkst. daudzu dažādu citu tautību iedzīvotāju (15%). Kaut arī latviešu īpatsvars ir nedaudz pieaudzis, Rīga joprojām ir izteikti daudznacionāla pilsēta – tāpat kā visus iepriekšējos 800 gadus.

Līdz šim esam runājuši par Rīgas iedzīvotājiem faktoloģiskā skatījumā, vairoties no politiskiem, sociāliem un etniskiem secinājumiem. Tie svētku reizē it kā neiederētos. Svētkos jārunā vai nu par labo, vai nemaz. Tomēr īsti konsekventi nedrīkstam būt.

Visi zinām sakāmvārdu, ka Rīga nekad nebūs pabeigta. Ja apgalvošu, kaut vai svētku noskaņas dēļ, ka Rīgā vairs nav problēmu, riskēju, ka mēs visi nogrimsim Daugavas dzīlēs.

Tādēļ vismaz pāris problēmas ir jāieskicē: tās, kuras tieši saistītas ar mūsu tēmu – Rīgas iedzīvotājiem.

Nekad Rīga pati nav nodrošinājusi savu iedzīvotāju skaita pieaugumu, dzimstībai pietiekami pārsniedzot mirstību. Visos laikos Rīga ir politiski un saimnieciski valdījusi pār tuvākajiem un tālākajiem apgabaliem. Rīgā ir bijis augstāks dzīves līmenis, nekā apkārtējās pilsētās un laukos. Rīgai ir pieticis visa, tikai ne bērnu, kas nepieciešami skaitliskai izaugsmei. Rīga vienmēr paļāvusies uz migrantu pieplūdumu.

Rīgā mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu 1915.— 1920.gadā, 1929.gadā, 1933. — 1935.gadā ( Statistikas tabulas 1940. — 11. lpp. ) un, protams, ik gadus kopš 1990.gada. Pēdējo gados (1993.—1999.), mirstībai pārsniedzot dzimstību , Rīga zaudē ik gadu 5 — 7 tūkstošus iedzīvotāju. ("Rīga skaitļos", 36. lpp.; "Demogrāfijas gadagrāmata" 2000 — 66. lpp. un citu gadu analogi izdevumi.)

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Rīgai jaunus spēkus nodrošināja Latvijas lauki, īpaši Latgale, kur dzimušo skaits ievērojami pārsniedza mirušo skaitu, bet deviņdesmitajos gados izmirstam visas Latvijas mērogā. Un arī tad Rīgā iedzīvotāju dabiskais samazinājums par 0,5 – 2 promiļu punktiem izteiktāks nekā vidēji Latvijā. Vai atkal gaidīsim starpvalstu migrāciju, jo daba tukšumu nemīl?

Vairāki pētījumi ir parādījuši, ka tautas vitalitāte ir atkarīga no labklājības līmeņa. Turklāt labklājība ir jāsaprot nevis īslaicīgi, bet perspektīvā skatījumā. Lai uzdrošinātos dot dzīvību bērniem, ir jābūt pārliecībai par savu labklājību vismaz tuvākajos 15 – 20 gados: par darbu, mājokli un citu nepieciešamāko. Tieši šīs drošības sajūtas daudziem rīdziniekiem pietrūkst.

Otra problēma, kuru gribētos ieskicēt, ir rīdzinieku pārmērīgā noslāņošanās pēc materiālās dzīves līmeņa.

Nerunāsim par jaunbagātniekiem, kuri būvē iežogotas pilis kāpu zonā, aizsprosto tauvas joslas pie Lielupes un Pierīgas ezeriem. Tāpat nerunāsim par bezpajumtniekiem, kuri jau iztiesāti no saviem dzīvokļiem. Par abām šīm kategorijām statistikas datus iegūt grūti. Jāvadās pēc tā, ko savāc žurnālisti un parāda televīzijā un laikrakstos.

Mūsu rīcībā ir dati par rīdzinieku pamatmasu, varbūt 95% no visām Rīgas mājsaimniecībām. Ja tās sakārtojam viņu rīcībā esošo ienākumu augošā secībā un secīgi izveidojam 10 vienādi lielas deciļgrupas, tad 2000.gadā trūcīgāko desmitdaļas ienākumi bija no nulles līdz 36 latiem mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli (vidēji grupā 25 lati), bet turīgāko deciļgrupā no 160 līdz 2479 latiem (vidēji 299 lati). Tātad trūcīgāko desmitdaļai bija jāizdzīvo ar 8% no tā, ko varēja izdot turīgāko desmitdaļa. Nemaz neskaitot ekstremālās grupas.

Varbūt vēl vairāk uztrauc tas, ka, lai ienākums sasniegtu oficiāli atzīto iztikas minimumu (2000.gadā 84 lati mēnesī), mājsaimniecībai jāpaceļas vismaz līdz 7. deciļgrupai. Citiem vārdiem — 2000. gadā ap 75% no rīdzinieku pamatmasas dzīvoja zem iztikas minimuma.

Prieku par to, ka 1996.—2000. gadu periodā rīdzinieku vidējais reālais dzīves līmenis ir manāmi uzlabojies, nomāc tas, ka šajā pašā laikā ir sistemātiski pasliktinājies dzīves līmenis Latvijas laukos. Tieši no laukiem Rīgai ir jāsaņem ne vien maize, piens, gaļa, bet, kā redzējām iepriekš, arī tautas dzīvā spēka pieaugums.

Daudz runājam par dažādām integrācijām: tautību, ticību, politisko uzskatu. Pēdējā laikā domā par to, kā integrēt rīdziniekus ar viņu suņiem. Tikai par sociālo integrāciju nerunā, kaut arī tā būtu primārā un galvenā. Turpinās sociālā dezintegrācija.

Lielas jubilejas atzīmē ar svētkiem un pieminekļiem. Vēsture ir jāatceras un jāciena. Taču, manuprāt, vēl svarīgāk ir no vēstures mācīties.

Nesen Rīgas Latviešu biedrībā balsojām par Kārļa Ulmaņa pieminekļa projektiem. Taču viena projekta tur pietrūka. Projekta izdot Kārļa Ulmaņa kopotos rakstus un runas. Tā, lai katrā skolā, katrā bibliotēkā varētu izlasīt, kā radās trīsdesmito gadu brīnums. Kā tika realizēta prasība "uzlīdzināt visus uz augšu!". Tā būtu vislabākā Kārļa Ulmaņa godināšana.

Esmu pārliecināts, ka arī starp Rīgas domniekiem ir bijušas spilgtas personības, tikai mēs par viņiem maz zinām. Svētku reizē un darba dienā celsim gaismā viņu domas un darbus un no tiem mācīsimies. Vēsture jāiemūžina ne vien akmeņos, bet vispirms mūsu domās.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!