"Jūtu, ka man neuzticas"

"Komsomoļskaja pravda"

— 2000.04.20.

Krievijas valdības pilnvarotā pārstāvja vietnieks Čečenijā Bislans Gantamirovs oficiāli paziņojis par savu atkāpšanos. Kas slēpjas aiz tā čečena lēmuma, kuru pēdējās vizītes laikā spieda pie savām krūtīm Vladimirs Putins?

— Bislan, vai jūsu atkāpšanās ir nevēlēšanās strādāt ar pilnvaroto pārstāvi Nikolaju Košmanu?

— Košmans ir ierēdnis, bet Gantamirovs ir vismaz republikas mēroga politiķis un politiķis, kas nopietni ietekmē kā politisko, tā militāro notikumu gaitu Čečenijā. Košmanam mani pakļaut neizdosies.

— Vai tad ir tāda vēlēšanās?

— Kā jebkuram pirmā ranga vadītājam. Bet domstarpības... Pozīcija, kuru aizstāv Košmans (padarīt Gudermesu par Čečenijas galvaspilsētu), ir kaitīga čečenu tautai un visai Krievijai kopumā. Groznija — tā ir ne tikai Čečenijas vēsture, jo tieši no šīs pilsētas Krievija izplatīja savu ietekmi Kaukāzā. Turklāt Groznija ir ārpusteipu teritorija. Vienīgā administratīvā teritorija, kas nepieder nevienam teipam, dzimtai.

— Taču to atjaunot nav reāli — vienas vienīgas drupas...

— Sabrukums un drupas netraucē pilsētas statusam. Un arī Gudermesā, vienalga, vajadzēs būvēt administratīvās ēkas – vai tad vienkāršāk nav tās atjaunot vecajā vietā? Pirmajās dienās pēc Groznijas atbrīvošanas šeit atradās no 8 līdz 12 tūkstošiem cilvēku, bet tagad — līdz 80 tūkstošiem.

— Militāristi, starp citu, apgalvo, ka puse no viņiem esot čečenu kaujinieki.

— Kādēļ tad jūs, militārie priekšnieki, viņus neķerat rokā? Kādēļ ļaujat brīvi staigāt pa pilsētu? Es nedomāju, ka Groznijā iespējams lielmēroga dumpis. Ja kas ir reāls, tad tie ir diversijas akti. Kā jebkurā Čečenijas pilsētā.

— Vai ar Nikolaju Košmanu jums bija domstarpības vienīgi galvaspilsētas noteikšanas jautājumā?

— Arī jautājumos par valdības veidošanu — tai jābūt čečeniskai.

— Bet tad pastāv nodevības draudi.

— Ja Čečenijā nevar atrast cilvēkus, kuriem vadība var uzticēties, tad iznāk, ka visa Čečenijas tauta ir pret Krieviju un negrib dzīvot tās sastāvā. Pēc šādas loģikas iznāk, ka karaspēks šeit ieradies nevis atbrīvot, bet gan iekarot republiku.

— Kāda pārvaldes forma, jūsuprāt, ir efektīva republikā?

— Čečenijai ir sava konstitūcija, ko atzinis federālais centrs un kas nerunā pretim Krievijas pamatlikumam. Tur skaidri un gaiši uzrakstīts, kā pārvaldāma Čečenija.

— Militāristu vidū pastāv uzskats: sāksies trešais Čečenijas karš — pret Bislanu Gantamirovu un miličiem, kurus viņš apbruņojis.

— Lai nomierinās. Pēc dažām dienām Gantamirovam nebūs vairs viņa milicijas. Lai dara ar to miliciju, ko grib — lai karo ar to, atbruņo...Taču trešais Čečenijas karš būs tiešs dažu militāristu un ierēdņu tuvredzīgas nacionālās politikas rezultāts.

— Tuvredzīgas?

— Mēs tā arī neesam federāļu pusē piesaistījuši pašus čečenus.

— Vai pašlaik jums neuzticas?

— Jā, es jūtu neuzticību pret sevi pēc Apvienotā grupējuma militārās vadības maiņas. Čečenijas milicija līdz pat šim brīdim nesaņem pat minimālo atalgojumu. 70—80 procentu personālsastāva nesaņem pārtiku, viņiem nesniedz medicīnisko palīdzību, nepiešķir līdzekļus pat apbedīšanai. Kaut pateicību būtu izteikuši pie bojā gājušā miliča līķa! Saproti, izsalkuši cilvēki ar ieročiem būs spiesti kaut ko darīt. Un, ja runājam atklāti, jau dara... Es taču apsolīju viņiem — beigsies karš, būs alga, pārtika. Karš ir beidzies, bet viņiem atņem ieročus un sauc par vahabitiem.

— Ar ko esat nodomājis nodarboties turpmāk?

— Es nelauzīšos. Paskatīšos, ko man piedāvās.

Sergejs Gerasimenko