14. un 15.augustā Rīgas Latviešu biedrības namā notika Pasaules latviešu zinātnieku otrais kongress. Programmā bija: desmitiem sekciju, simtiem referātu un tikšanos, tūkstošiem jaunu atziņu

Kongresa organizācijas komitejas līdzpriekšsēdētājs Imants Freibergs:

— Kā vērtējat nule notikušo kongresu?

— Tas ir savdabīgs Latvijas zinātnes 2001. gada foto. Ieskats, kas šodien notiek Latvijas zinātnē.

— Bet vēsturiskā kontekstā? Jūs piedalījāties arī Pasaules latviešu zinātņu kongresā 1991. gadā.

— Jā, to ir grūti salīdzināt, jo Latvija tad vēl atradās padomju sistēmā un Latvijas zinātne vēl bija iesaistīta padomju apritē. Vispirms jau ar lielo personāla skaitu. Laikam tolaik Latvijā bija septiņpadsmit tūkstoši zinātnieku, kas daudz darbojās militārā jomā, it īpaši elektronikā. Protams, pēc neatkarības atjaunošanas Latvija kā maza valsts tādus darba apjomus nevar atļauties, un tik milzīgs zinātnieku apjoms mums arī nav vajadzīgs. Slikti gan, ka Latvijā patlaban ir mazs doktorantu skaits, tikai kādi tūkstoš trīssimt cilvēki. Tas ir slikts rādītājs, salīdzinot kaut vai ar Igauniju un citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tas ir tādēļ, ka jauniešiem jādomā par iztikas līdzekļiem. Viņi ilgi studē, jo strādā, un, ja cilvēks ko dara tikai pa vakariem un svētdienās, paiet ilgs laiks, ja viņš vispār nonāk līdz doktora grādam. Otrs būtisks faktors — ka promociju kritēriji doktorantiem ir nereālistiski augsti. Tiek prasītas kādas piecas publikācijas starptautiskos žurnālos. Es domāju, padome šos promociju kritērijus ir uzskrūvējusi šausmīgi augstu. Arī tas kavē jauno zinātnieku virzību. Manuprāt, šie kritēriji būtu jāpārskata.

— Jūs esat visai kritiski noskaņots. Bet acīmredzot tieši tāda attieksme vislabāk var sekmēt zinātnes attīstību. Kā vērtējat savas zinātnes jomas attīstību Latvijā šajos desmit gados? Informātika Latvijā pirms desmit gadiem bija vēl bērnu autiņos, un padomju okupācijas režīma apstākļos lielākajai daļai cilvēku pat nebija īsta priekšstata, ko zinātne nozīmē.

— Protams, informātikas jomā bijusi acīmredzama attīstība. Gan Latvijā, gan visā pasaulē. 1991. gadu šajā jomā nevar salīdzināt ar 2001. gadu. Šī nozare ir ļoti būtiski pieaugusi, un atbilstoši aizvien lielākajam šo speciālistu pieprasījumam industrijā ir audzis arī šīs jomas studentu skaits universitātē. Romāno Prodi prognozē, ka Eiropā vien pēc pāris gadiem jau trūks piecsimt tūkstošu informātikas speciālistu.

Un kur tad vēl pasaulē. Protams, arī Latvijā mēs redzam viņu trūkumu. Bet šeit arī paveras jaunas iespējas, kur mēs varam pilnveidot savu ekonomisko izaugsmi.

— Ko jūs, profesor, pats tagad darāt zinātnes jomā Latvijā? Diemžēl specifisku apstākļu dēļ pēdējos divus gadus Latvijas plašsaziņas līdzekļos par Imantu Freibergu kā zinātnieku bijis mazāk informācijas nekā par citiem jūsu dzīves aspektiem.

— Es, piemēram, esmu Latvijas Informācijas tehnoloģijas un telekomunikāciju asociācijas prezidents. Mūsu asociācija veicina industrijas attīstību un arī mēģina panākt mūsu informācijas produktu un pakalpojumu eksportu. Nodarbojos ar šiem uzdevumiem, cenšoties arī piesaistīt investīcijas informātikas jomā. Nodarbojos arī ar izglītības attīstību. Piemēram, sadarbojos ar Vidzemes augstskolu, kur šoruden tiks sākta jauna pasaules līmeņa informācijas tehnoloģijas programma. Es arī piedalījos šīs programmas izstrādāšanā. Piedalījos arī profesionālās izglītības koledžu darba grupā. Tā ka es pašlaik daudz daru arī izglītības laukā.

— Jūs bijāt arī šī kongresa organizācijas komitejas līdzpriekšsēdētājs. Vai komitejas darbā tika izmantots tas, ka jūs labi pazīstat ārzemēs dzīvojošos latviešu zinātniekus?

— Jā, zināmā mērā tā bija. Jo man patiešām bija vairāk kontaktu ar latviešu zinātniekiem ārzemēs. Taču visumā visi trīs komitejas līdzpriekšsēdētāji darbojās dažādās jomās. Mūsu funkcijas nebija īpaši nodalītas.

— Esmu jau dzirdējis dažādus viedokļus par pasaules latviešu zinātnieku kongresu nākotni. Kādu jūs gribētu redzēt trešo un turpmākos kongresus?

— Ir derīgi laiku pa laikam sarīkot šādus kongresus, kuros pārstāvētas dažādas zinātnes nozares. Tie ļauj gūt kopainu, cik tālu mēs katrā jomā un zinātnes attīstībā kopumā esam tikuši. Kaut vai pēc referātu skaita redzams, kurās zinātnes nozarēs sasniegts vairāk, kurās — mazāk. Tā, kongresa programmu vien pārskatot, varam redzēt, ka ļoti daudz referātu bija dabas zinātnēs, it īpaši ķīmijā.

— Šajā kongresā, atšķirībā no pirmā, parādījās referāti arī angļu valodā. Līdz ar to Pasaules latviešu zinātnieku kongress varētu gūt plašāku rezonansi arī starptautiskajā sabiedrībā.

— Tas tika darīts arī tādēļ, lai tie latviešu zinātnieki, kas jau ilgus gadus strādā ārzemēs un vairs nelieto tik daudz latvisko terminoloģiju, nebaidītos piedalīties mūsu kongresā. Angļu valoda jau kļūst par starptautisku saziņas līdzekli arī zinātnē, un tas arī ļauj piesaistīt vairāk zinātnieku, kuri strādā ārpus Latvijas.

— Kongresā jūs pārstāvējāt arī Latvijas Universitāti.

— Universitātes informācijas tehnoloģijas daļā esmu konsultants, kur nodarbojos ar īpašiem attīstības projektiem.

— Es gan jūs nosaucu par profesoru - atceroties jūsu titulu Kanādā.

— Kā profesoram man vajadzētu daudz būt uz vietas un nolasīt vismaz divas lekcijas nedēļā, bet tas patlaban nav iespējams sakarā ar manu otro amatu.

— Vai pienākumi, ko Protokols uzliek jums kā Valsts prezidentes dzīvesbiedram, neatņem zinātniekam pārāk daudz laika?

— Tā ir. Taču šai lietai ir arī otra puse. Pavadot prezidenti ārvalstu vizītēs, es varu tikties ar saviem kolēģiem. Ar augstas klases informātikas speciālistiem un informācijas tehnoloģijas firmu vadītājiem un informēt viņus par informātikas attīstību Latvijā, kā arī runāt ar viņiem par investīcijām informātikas jomā Latvijā. Citos apstākļos man šādas iespējas nebūtu.

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža

— Kāds ir jūsu kopiespaids par kongresu?

— Esmu ļoti saviļņota un šo kongresu vērtēju ļoti augstu. Pirmkārt, šeit bija tāda kopības sajūta, kuras pēdējos gados mums ļoti bija trūcis. Kopības sajūta ar kolēģiem no dažādām zinātnes nozarēm, no dažādām valstīm. Arī sekcijā, kurā es biju, piedalījās ārzemju kolēģi, un mums bija iespēja viņus izvaicāt un uzzināt jaunu informāciju. Šeit nebija arī tās steigas, kas dažkārt rodas ārzemju konferencēs, kur tuvākus zinātnieku kontaktus bieži vien kavē arī valodas barjera un dažādi citi apstākļi. Man šķiet, mēs, Latvijas zinātnieki, ar šo kongresu arī sevi esam apliecinājuši visai pozitīvā nozīmē, jo iepriekšējā kongresā lielāko daļu referātu nolasīja ārzemju kolēģi. Šoreiz lielāko daļu referātu nolasījām mēs, zinātnieki, kas strādā Latvijā. Kongresā piedalījās arī daudzi jaunie zinātnieki, doktoranti un nolasīja ļoti kvalitatīvus referātus. Ārzemju kolēģi, cik es ar viņiem esmu runājusi, atzīst, ka šajos desmit gados izdarīts ļoti daudz.

— Pasaules latviešu zinātņu kongresam pirms desmit gadiem bija arī liela politiskā nozīme, stiprinot nācijas pašapziņu, kas bija ļoti nozīmīgs faktors Latvijas valstiskās suverenitātes atjaunošanā. Atcerēsimies, ka pēc kongresa vēl bija komunistiskais pučs, kas Rīgā izvērtās par aizejošā okupācijas režīma agoniju.

— Jā, toreiz es to īpaši labi izjutu kā Zinātnieku savienības dibinātāja un locekle. Jo es ļoti aktīvi piedalījos arī pirmā kongresa organizēšanā. Atceros, toreiz mēs katru vārdu, ko nolasīja mūsu ārzemju kolēģi, klausījāmies ar ārkārtīgu uzmanību. Piemēram, Vairas Vīķes–Freibergas, tolaik Kanādas profesores, lekciju. Toreiz es Vairu Vīķi–Freibergu pirmo reizi ieraudzīju. Tā iznāca, ka zālē mēs ar viņu arī sēdējām blakus, un es savai vecākajai kolēģei vaicāju, kā viņa gatavojas lekcijām. Jo es pati tolaik vēl biju jauna lektore un vēl tikai strādāju pie savas disertācijas. Un Vaira Vīķe–Freiberga man atbildēja, ka viņa pirms lekcijām ļoti koncentrējas. Ka ļoti svarīga ir tieši koncentrēšanās. Aizmirstot visu apkārtni, koncentrēties vienai konkrētai problēmai. Vēlāk es bieži atcerējos šo viņas ieteikumu, un tas man lieti noderēja arī manā zinātniskajā darbā. Tagad, klausoties otrā kongresa atklāšanā Vairu Vīķi–Freibergu, tagad jau mūsu Valsts prezidenti, arī atcerējos šos viņas vārdus par koncentrēšanos, un man kļuva ļoti silti ap sirdi, apzinoties, cik daudz kas Latvijā šajos desmit gados ir mainījies. Un man ļoti gribētos, lai šī kongresu tradīcija turpinātos. Man gan liekas, ka desmit gadu periods ir pārāk liels laiks, jo mūsdienu pasaule mainās ārkārtīgi strauji. Ārzemēs ir salīdzinoši daudz jauno latviešu zinātnieku. Domāju, ka nākamajam kongresam vajadzētu notikt daudz ātrāk. Un ka tam vajadzētu būt orientētam tieši uz jaunajiem latviešu zinātniekiem ārzemēs, lai viņi varētu tikties ar jauno latviešu zinātnieku saimi te, Latvijā. Lai viņi varētu rast kopīgas intereses un domāt par kopīgiem sadarbības projektiem. Es domāju, to varētu sekmēt arī reintegrācijas fonds. Lai jaunajiem latviešu zinātniekiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, šeit būtu nodrošināti labāki darba apstākļi. Lai viņiem būtu ne vien patriotiskās jūtas, bet arī atbilstoši darba apstākļi. Tas varētu būt tilts, lai saistītu latviešu zinātnieku jauno paaudzi Latvijā un ārzemēs.

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Andris Ozols

— Kāds ir jūsu viedoklis par kongresu?

— Viedoklis ir ļoti pozitīvs. Bija ļoti liela atsaucība gan no vietējiem, gan ārzemju zinātniekiem. Un labi bija redzama mūsu zinātnes izaugsme, salīdzinot ar pirmo kongresu. Kongresā pirms desmit gadiem priecēja pats fakts, ka satikušies pasaules latviešu zinātnieki, toties šis kongress jau bija lietišķāks. Pārrunājot, kas izdarīts un ko vajadzētu darīt turpmāk. Šai sakarā es gribu atzīmēt mūsu Valsts prezidentes uzstāšanos, kas bija reizē emocionāla un arī lietišķa. Es domāju, šādi kongresi Latvijai dod samērā daudz.

— Pirmais kongress bija emocionālāks, un šis — salīdzinoši pragmatiskāks. Vai tāda varētu būt arī nākotnes attīstības tendence?

— Jā, tieši tā. Pirmajā kongresā visi referāti bija latviešu valodā, bet tagad daļa referātu bija arī angliski. Tādējādi mēs arī straujāk ieiesim pasaulē. Jo zinātne jau ir internacionāla.

— Bet vai līdz ar angļu valodas parādīšanos šajos kongresos necietīs latviešu zinātnieku vienotība Latvijā un pasaulē?

— Pagaidām par to nav jāuztraucas, jo referātu īpatsvars angļu valodā bija relatīvi neliels. Iespējams, ka dažiem latviešu zinātniekiem, kas strādā ārzemēs, ir grūtības uzrakstīt savu referātu latviski. Kongress parādīja arī to, ka viens no mūsu zinātnieku uzdevumiem ir domāt par zinātnes latviskās terminoloģijas straujāku attīstīšanu.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks Jānis Lejnieks

— Cik nozīmīgs šis kongress bija no jūsu viedokļa?

— Protams, man īpaši nozīmīga bija inženierzinātnes un arhitektūras sekcija. Zīmīgi, ka tieši šajā Pasaules latviešu zinātnieku otrajā kongresā bija noorganizēta viena kopīga sekcija arhitektiem, mākslas vēsturniekiem un inženieriem, kurā arī ķīmiķi runāja par akmens restaurācijas problēmām. Tas nozīmē, ka arī Rietumu izpratnē nav šķiramas inženiermetodes no mākslinieciskās izpētes un no kopējā arhitektoniskā redzējuma. Jo mēs nevaram tikai priecāties par Rīgas jūgendstilu vai par mūsu koka ēkām. Mums jābūt arī praktiskiem. Jārēķinās, kādas iespējas ir gan no tehniskā, gan ekonomiskā viedokļa — restaurēt vai konservēt ēkas. Protams, žēl, ka šis ir tikai otrais kongress atjaunotajā Latvijā. Pagājuši desmit gadi kopš pirmā kongresa.

— Vai uzskatāt, ka latviešu zinātnieku kongresi būtu rīkojami biežāk?

— Es domāju, jā. Jo mūsu kontakti tik ilgā laika posmā apsūbē. Mūsu kontaktiem jābūt regulārākiem.

— Jūsu darbs saistīts ar Rīgas arhitektūras vēsturi, un kongress notika Rīgas 800 gadu jubilejas svinību ieskaņā.

— Tas bija ļoti parocīgi mūsu ārzemju kolēģiem, kuri vienlaikus gribēja "nošaut divus zaķus": piedalīties kongresā un arī mūsu pilsētas jubilejas svinībās.

Pasaules latviešu zinātņu pirmā kongresa Ārzemju rīcības komitejas vicepriekšsēdētājs Andris Palejs

— Kas, jūsuprāt, šajā kongresā bija pats galvenais?

— Galvenā bija ideju apmaiņa starp zinātniekiem. Gaisotne kongresā bija lieliska. Svarīgi ir satikties, gūt jaunus paziņas un rast jaunas idejas.

— Ko jūs, latviešu zinātnieki, kas izauguši Rietumos un ieguvuši savās mītnes zemēs cienījamu vārdu, varat dot savai tēvzemei, kam šobrīd ir tik daudz vajadzību?

— Es gan neesmu speciālists inženierinformātikas tehnikā, bet es lietoju to. Bet būvinženierzinātnē man šeit jau ir piezvanījuši pāris cilvēku, kam ir problēmas, veicot atjaunošanas projektus. Un es viņiem palīdzēšu. Mūsu praktiskā pieredze taču ir neaizvietojama. Te, Latvijā, arī strādā būvinženieri, bet dažkārt viņiem vēl trūkst pieredzes. Un bez pieredzes jau neko nevar uztaisīt. Rīgā ir pāris firmu, kas labi veic atjaunošanas darbus, bet neko jaunu praktiski nebūvē. Un tās ir dažādas lietas.

Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Dītrihs Andrejs Lēbers

— Spriežot pēc dalībnieka kartes, jūs uz šo kongresu esat ieradies no Vācijas

— Es tomēr gribētu jūs palabot. Neesmu no Vācijas, bet no Rīgas. Es taču esmu Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis un Latvijas Universitātes goda doktors. Bet patlaban es patiešām esmu atbraucis no Vācijas, jo dažus mēnešus gadā dzīvoju Hamburgā.

— Kāds ir jūsu vērtējums par šo kongresu?

— Ļoti vērtīgs man likās jau pirmās dienas pienesums. Ne vien satura, bet arī formas ziņā. Bija prieks klausīties, un, neraugoties uz lielo referātu skaitu, es pat nenoguru. Pērle, protams, bija akadēmiķa Stradiņa referāts "Zinātne Rīgā 800 gados", par to nav šaubu. Taču visi citi referāti arī bija interesanti. Mans vērtējums ir patiešām pozitīvs, bez kādām atrunām.

— Es atceros, jūs piedalījāties arī pirmajā kongresā pirms desmit gadiem.

— Toreiz to tik skaidri neteicām, bet tā vēl bija Padomju Savienība. Jo mēs taču Rīgā iebraucām vēl ar padomju vīzām. Un brīnišķīgi, ka mēs tomēr varējām šeit Rīgā tikties un tik brīvi izrunāties. Tas mums deva patiešām spēcīgu grūdienu nākamajiem desmit gadiem. Tas bija liels pirmā kongresa rīkotāju nopelns. Šajā ziņā šis, otrais kongress, bija ļoti atšķirīgs. Pasaules latviešu zinātnieku otrais kongress notika atkal pašiem savā valstī, un zinātniekiem bija pietiekami daudz laika to sagatavot. Kad es redzu šo kongresa tēžu biezo grāmatu — tur ir ieguldīts milzu darbs. Dabūt visus šos referātus — tur bija jāpiestrādā. Bet tas tad arī sekmēja šī kongresa panākumus.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta loceklis Tālis Millers

— Kāda bija šī kongresa galvenā nozīme?

— Jau pirms kongresa zinātnieku aprindās ne reizi vien izskanēja doma, ka kongresa galvenais uzdevums ir inventarizēt Latvijas zinātnes šodienas stāvokli un izdarīt zināmas prognozes, kas varētu turpmāk notikt ar Latvijas zinātni un visu mūsu tautas saimniecību. Kongresā darbojās trīsdesmit sešas sekcijas, tika nolasīti daudzi interesanti referāti. Tie parādīja, ko mūsu zinātnieki sasnieguši pēdējos gados un pat vienā pēdējā gadā. Un tas arī ļauj vairāk vai mazāk prognozēt tālāko attīstību.

— Kas bija kopīgs un atšķirīgs šim un pirmajam pasaules latviešu zinātnieku kongresam pirms desmit gadiem?

— Starpība ir diezgan liela. Jo toreiz tā bija pati pirmā latviešu zinātnieku satikšanās. Un toreiz bija svarīga tieši šī pirmā informācijas apmaiņa. Šeit mēs inventarizējām pašu zinātnes attīstību kopumā. Šķiet, ka tieši ar tādu nosaukumu šis būs bijis pēdējais kongress.

— Vai jūs domājat, ka beigsies latviešu zinātnieku kongresu tradīcija kopumā vai ka turpmākie kongresi notiks ar citu nosaukumu?

— Latviešu zinātnieku kongresi noteikti notiks. Bet ne ar šādu nosaukumu. Es domāju, būs zinātniskie kongresi, zinātniskās apspriedes par jau konkrētiem jautājumiem. Gan teorētiskas, gan praktiskas konferences, gan arī kongresi.

— Kādu nosaukumu jūs ieteiktu nākamajam kongresam?

— Grūti uzreiz pateikt. Šī kongresa nosaukums jau arī neparādījās uzreiz, tas veidojās vairākus gadus. Un tas, kā redzat, bija atšķirīgs no paša pirmā kongresa pirms desmit gadiem. Svarīgi, ka kongresa nosaukums atbilda tā devīzei "Uz zināšanām balstīta sabiedrība Latvijā". Tā ir jauna, būtiska iezīme arī mūsu turpmākajai darbībai.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors