Latvijas Universitātes asoc.profesore Ausma Cimdiņa:

Sieviete mūsdienu Latvijas zinātnē: vai ir un kur ir problēma

Referāts Pasaules latviešu zinātnieku 2. kongresā Rīgā 2001.gada 14. augustā

Tēma "Sieviete mūsdienu Latvijas zinātnē: vai un kur ir problēma?" ir vienlaikus pretencioza, pašsaprotama un uz diskusiju provocējoša, kā to kongresa programmā plānotā "apaļā galda" diskusija arī paredz. Pretencioza tāpēc, ka, iztrūkstot nopietniem ilglaicīgiem pētījumiem šajā jomā, uzstādīt atbilstošu "diagnozi" ir problemātiski. Pašsaprotama tāpēc, ka, ja šī problēma nepastāvētu, nebūtu nepieciešamības to iekļaut Pasaules latviešu zinātnieku kongresā un organizēt tai atsevišķu sekciju. Provocējoša tāpēc, ka atkarībā no skatu punkta uz to var sniegt daudz un dažādas atbildes, varbūt arī savstarpēji izslēdzošas.

No vienas puses, šo jautājumu var aplūkot virstēmas "Sieviete un demokrātija" jeb šobrīd valstiski svarīgās "Koncepcijas dzimumu līdztiesības īstenošanai" Latvijā ietvaros, un tādā gadījumā tas būtu galvenokārt dzimumu līdztiesības politikas jautājums, šinī gadījumā — zinātnē.

Kā zināms, sākot ar 1992.gadu, Latvija ir pievienojusies vairākām ANO konvencijām dzimumlīdztiesības sfērā, bet pēdējos gados, lai izskaustu dzimumnevienlīdzību zinātnes sabiedrībā, Eiropas Savienībā ir pieņemts speciāls dokuments — Rezolūcija par sievietēm un zinātni (1999.gada 20.maijā), kam ir sekojuši vērienīgi Eiropas Komisijas Briselē rīkoti starptautiski zinātnes forumi par tēmu "Women and Science", pieaicinot arī Eiropas Savienības kandidātvalstu pārstāvjus, tādējādi rosinot zinātnes politikas veidotājus un zinātniekus veltīt šim jautājumam pienācīgu uzmanību.

Lai nerastos pārpratumi, tūlīt jāpiebilst, ka zinātnē noteicošais, protams, ir nevis dzimums, bet spējas un atbilstoša profesionāla sagatavotība. Tomēr zinātnes politika, organizācija un pārvalde tieši atsaucas uz sievietes karjeras iespējām zinātnē un ir nenoliedzami būtisks jautājums, taču ne vienīgais problēmas "sieviete un zinātne" pozicionēšanā, definēšanā un risinājumā.

Izvirzot jautājumu par sievietes vietu un lomu tiklab sabiedrībā, kā zinātnē, runātājs nereti tiek turēts aizdomās, ka viņš iestājas par dzimumu unifikāciju jeb vēlmi, lai sieviete būtu kā vīrietis. Tā tas nav domāts. Dzimumdiference un ar to saistītās problēmas ir viena no prestižākajām un visplašāk pārstāvētajām pētījumu jomām mūsdienu Eiropas humanitāro un sociālo zinātņu pētījumu spektrā. Līdzās literatūrzinātnē, filozofijā, lingvistikā, vēsturē, socioloģijā un citās zinātņu nozarēs veiktajiem specializētajiem pētījumiem pēdējo gadu Eiropas zinātnes stratēģijā būtisku vietu ieņem jautājumi par sievietes vietu, lomu un specifiku tieši zinātnē — gan kā tās aktīvajam subjektam, gan arī izpētes objektam. Ar sievietei specifisko problemātiku visdažādākajās esības formās nodarbojas akadēmiskā feministika. Tās teorētiskie un metodoloģiskie pamati ir likti 20. gadsimta 80. gados, un par tās pamatlicēju parasti min amerikāņu filozofi Sandru Hardingu.

Par vienu no aktīvākajām feminisma epistemoloģēm Eiropā šodien ir izvirzījusies Utrehtas universitātes profesore Rosi Braidotti. Viena no Latvijas īpatnībām (maigi izsakoties) ir tā, ka ar feministiku saistītie priekšmeti pēdējā laikā tiek gan iekļauti augstskolu studiju programmās, taču Latvijas Zinātnes padomes un valsts pasūtīto pētījumu struktūrā ir maz vai arī vispār nav pārstāvēti. Sevišķi problemātiski tas ir universitātes tipa augstskolās, kuru darbības pamatprincips ir pētniecībā balstītas studijas, jo Latvijas situācijā akadēmiskā feministika nenoliedzami ir jauna un neapgūta nozare, kas prasa nopietnu pētniecisku pieeju.

Tēmas "Sieviete mūsdienu Latvijas zinātnē" pozicionēšana ir iespējama daudz un dažādos kontekstos. Pirmkārt. Salīdzinoši vēsturiskā pieejā, jo sievietes vieta un loma Latvijas zinātnē laika gaitā ir mainījusies, — no sievietes kā reta izņēmuma gadījuma 20.gs. 20.–30.gadu zinātnē līdz totālai atsevišķu zinātnes nozaru feminizācijai mūsdienās, sevišķi humanitārajās zinātnēs, filoloģijā un pedagoģijā, kur sieviešu zinātnieču īpatsvars sasniedz 90% un pat vairāk no kopējā zinātnieku skaita, un to nekādā gadījumā nevar uzskatīt par pozitīvu tendenci. Problēmas salīdzinoši vēsturiskajās studijās šajā ziņā rosinoši ir akadēmiķa J. Stradiņa pētījumi par sievietēm Latvijas zinātnes vēsturē "Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte", "Akadēmiķe Lidija Liepiņa — pirmā latviešu zinātniece" u.c.

Otrkārt. Būtisks ir jautājums par zinātnes un sievietes zinātnieces vietu un lomu mūsdienu sabiedrībā /sabiedriskais prestižs, vieta akadēmiskās hierarhijas struktūrā un līdz ar to līdzdalības iespējas svarīgu lēmumu pieņemšanas procesā, finansējums, zinātnes un zinātnieka sociālā atbildība, bioloģiski reproduktīvās saistības, dzīves kvalitāte u.c./ Par sievietes tēlu zinātnē un ar to saistītiem mītiskiem aizspiedumiem Pasaules latviešu zinātnieku pirmajā kongresa 1991.gadā zinātnes filozofijas aspektā ierunājās psiholoģijas profesore V.Vīķe-Freiberga no Kanādas. Salīdzinājumā ar Eiropas vidējiem radītājiem zinātnē nodarbināto sieviešu procentskaitlis Latvijā ir augstāks — vairāk nekā 60%. Arī studējošo vidū skaitliskais pārsvars ir sieviešu pusē, un tas veido 61% no kopējā Latvijas augstskolās studējošo skaita. Ar Eiropu līdzīgās pozīcijās Latvija ir tanī ziņā, ka akadēmiskās hierarhijas struktūrā sievietes atrodas galvenokārt lejas daļā un līdz ar to paveic lielāko daļu maz atalgotā "melnstrādnieku" darba zinātnē. Treškārt. Pats būtiskākais, manuprāt, ir jautājums par mūsdienu zinātnes iekšējo būtību un tās sarežģītību problēmas "sieviete un zinātne" kontekstā /terminoloģija, metodoloģija, varas diskurss, akadēmiskā brīvība u.c. /.

Savā referātā es gribētu izvirzīt atsevišķas tēzes galvenokārt saistībā ar trešo, zinātnes imanento jautājumu sfēru. Viens no galvenajiem šajā aspektā ir izziņas teorijas un ar to saistītās feminisma epistemiloģijas jautājums. Arī tad, ja zinātniekam pašam to vai citu iemeslu dēļ neizdodas radīt un producēt jaunas zināšanas savā jomā, viņa pirmais uzdevums ir spēt uzņemt un kritiski izvērtēt informāciju un par to informēt sabiedrību. Katras zinātņu nozares pamatu pamats ir terminoloģija, un, lai pēdējā pusgadsimta laikā brīvajā pasaulē radītās zināšanas feminisma un dzimumsocialitātes studijās varētu adaptēt latviešu valodas vidē, neatliekami risināms ir atbilstošas terminoloģijas jautājums. Piemēram, anglicisma "gender" latviskošanas problēma. Skandināvijas zinātnieces ir nonākušas pie secinājuma, ka automātiskais jeb burtiskais tulkojums "dzimte" nevis atklāj, bet tieši aizklāj šajā jēdzienā ietverto sociāli konstruētā dzimuma būtību. Šo pieredzi apkopo un vispārina profesores Karinas Viderbergas pētījums "Translating gender". Kā vienu no risinājuma iespējām norvēģu zinātniece piedāvā jēdzienu "gender" tulkot kā "dzimums", jo atkarībā no konteksta parasti esot nojaušams, vai ir runa par cilvēka bioloģisko dzimumu ( sex ) vai arī sociāli konstruēto dzimumu ( gender ). Tulkojot K.Viderbergas rakstu un meklējot "gender" optimālas adaptācijas iespējas latviešu valodas vidē, lingvistiskās filozofijas profesors Jānis Vējš ir proponējis jēdzienu "dzimumsocialitāte", aprādot, kāpēc burtiskais tulkojums "dzimte" daudzos gadījumos arī latviešu valodā nav piemērots.

Feminisma epistemoloģijas kontekstā būtiska ir arī "sieviete un valoda" attiecību problemātika plašākā, ne tikai terminoloģijas izpratnē. Lingvistiskās filozofijas un sociolingvistikas ietvaros ir izveidojusies tā sauktā feministiskā valodas kritika, kas pētī un analizē sievietēm naidīgus elementus valodā, kas darbojas zemapziņas līmenī, veicinot sievietes subordinatīvo statusu visdažādākajās sabiedriskās esamības formās, arī mākslinieciskajā un intelektuālajā jaunradē.

No izziņas teorijas viedokļa atbildams būtu arī jautājums, kāda galu galā ir argumentācija dzimumdiferences aktualizācijai tieši zinātnes jomā, kas taču pretendē uz objektivitāti un neitralitāti savos spriedumos un vispārinājumos. Kāpēc ir vai nav labi un pareizi, ja vīrietis zinātnē pārstāv cilvēci kopumā un sievieti zinātnes templī neielaiž, vai tieši otrādi — kāpēc nav pieļaujama atsevišķu zinātnes nozaru totāla feminizācija? Sava atšķirīga atbilde te droši vien būs humanitāro, sava dabas zinātņu pārstāvjiem. Es atbildēšu no humanitāro zinātņu skatu punkta. Līdz 20.gs. valdīja uzskats, ka humanitārie pētījumi veido objektīvu zināšanu kopumu un pasaules ainu, un ir vienalga, kas zinātniskas zināšanas rada — vīrietis un sieviete. Šodien saprašanas situācija ir mainījusies, un zinātne atzīst, ka sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgas psihiskās struktūras, kultūras un intelektuālās intereses, vērtību prioritātes u.c., un tas projicējas arī humanitāro zinātņu subjektivitātē. Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas humanitārās zinātnes šodien cieš no maskulīnās racionalitātes trūkuma, viens no atbildes variantiem ir — izglītības procesa totālā feminizācija skolā. Tanī ziņā, ka humanitāro zinību, piemēram, latviešu literatūras, kam ir būtiska nozīme skolēna personības izaugsmē, mediators skolā šodien ir gandrīz un vienīgi tikai sieviete. Domrakstu labošana un daiļdarbu tekstu analīze un interpretācija pēc būtības ir subjektīva aktivitāte, kurā svarīga loma ir femīno vai maskulīno saskarsmes formu, femīno vai maskulīno vērtību akcentiem un pasaules redzējumam. Protams, tas atspoguļojas arī eksāmenu rezultātos, jo savos domrakstos čaklākās, pareizākas, sekmīgākās un līdz ar to perspektīvākās izrādās meitenes. Salīdzinoši zemie vērtējumi skolas gala pārbaudījumos dažkārt burtiski nogriež ceļu uz augstskolu, ja arī kāds šādu domu klusībā vēl būtu lolojis. Iespējams, ka tas femīnās gaisotnes presings, kādu skolas gados izjūt jaunieši, zemapziņā viņiem nostiprina pārliecību, ka izglītība — tā ir sieviete, un, savas maskulīnās esības pašsaglabāšanas instinkta vadīti, turpmākajā izglītības ceļā no humanitārā norobežojas.

Lepojoties ar sievietes sasniegumiem zinātnē, tomēr nevajadzētu ignorēt jautājumu — par kādu cenu šie sasniegumi tiek gūti? Kā visas esenciālas izpausmes, sievietes sievišķība reizē ir viņas spēks un vājums, arī zinātnē. Spēks — tas ir sievietes kā Citādā auglīgā klātbūtne alternatīvu teoriju, metodoloģiju un zinātnisku zināšanu radīšanā un producēšanā. Vājums ir sievietes bioloģiskajā esamībā ieprogrammētie ierobežojumi, piemēram, sievietes bioloģiski reproduktīvais vecums sakrīt ar viņas "labākajiem" jeb karjeras veidošanas gadiem zinātnē, un tā ir ne tikai zinātnes "iekšēja" problēma, bet arī dzīves kvalitātes jautājums ne tikai sievietes privātās dzīves, bet visas sabiedrības mērogā.

Kaut gan par demogrāfiskās situācijas nopietnību Latvijā tiek runāts samērā daudz, no zinātniskās racionalitātes viedokļa neizskaidrojams ir fakts, kādēļ no mūsdienu sabiedrības vērtību skalas tik klusi un nemanāmi izzūd bērna un ģimenes nozīme sievietes dzīvē, un zinātniskā doma tai būtībā nepretojas. Cilvēciskais saprāts pamatoti saceļas pret cilvēku klonēšanu, un no tā vajadzētu sekot nākamajai loģiskajai konsekvencei — domai par sievietes kā ļoti nozīmīga cilvēkresursa ne tikai intelektuālajā, bet arī bioloģiski reproduktīvajā nozīmē īpašo statusu. Domājot par profesionālās kvalifikācijas kritērijiem zinātnē, kā diskriminējoša prasība attiecībā uz sievieti šajā gadījumā var izpausties prasība pēc mobilitātes jeb pētnieciskā darba pieredzes ārzemēs gan studiju, gan arī profesūras laikā.

Tie dzimumu attiecību modeļi un sapratnes situācija par sievietes vietu un lomu sabiedrībā un zinātnē, kas pastāv šodien, ir vēsturiski mantoti. Dzimumidentitāte un ar to saistītās cilvēka dzīves determinantes, izvēles un prioritātes ir viena no vissmalkāk un delikātāk risināmajām problēmām, jo tās skar ne tikai sabiedriski politisko, bet arī dziļi intīmo sfēru, cilvēciskās laimes un personiskās brīvības jautājumus. Zinātnei šodien ir jāuzņemas sava atbildības daļa vēsturiski mantoto dzimumu lomu un stereotipu izvērtēšanā, nepieciešamības gadījumā mainot uzvedību, attieksmi un vērtību izpratni, kas nosaka un ietekmē dzimumu lomu veidošanos caur izglītību, masu medijiem, mākslu, kultūru un arī pašu zinātni. Tomēr jāapzinās arī fakts, ka tradīcijām un sadzīves stereotipiem ir ārkārtīgi liela nozīme sabiedrības psihiskās veselības un psiholoģiskā komforta nodrošināšanā, kas ir svarīgs faktors katra cilvēka, arī zinātnieka/zinātnieces personības veidošanās procesā. Dzimumpiederības apziņa ir sevišķi nozīmīgs komponents psiholoģiska komforta uzturēšanā, un humānas sabiedrības interesēs ir, lai jēdzieni "zinātne" un "sievišķība" netiktu konfrontēti un uzlūkoti kā savstarpēji nepievilcīgi, nesaderīgi vai pat izslēdzoši lielumi. Starptautiskās zinātniskās konferencēs ar feministisku ievirzi ir nācies dzirdēt arī tik radikālus viedokļus, ka savu ideālstāvokli sabiedrība būs sasniegusi tad, kad dzimumam un tautībai cilvēka un sabiedrības dzīvē vairs nozīmes nebūs. Esmu iekodusi mēlē, lai nepateiktu: ja tā, tad vairs nekam nebūs nozīmes.