Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sarežģītajā gājumā no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.08.2001., Nr. 121 (2508) https://vestnesis.lv/ta/id/53329

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar mākslinieka sveicienu pašā vecpilsētas sirdī

Vēl šajā numurā

22.08.2001., Nr. 121 (2508)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Sarežģītajā gājumā no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju

Atzīmējot Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas desmito gadadienu, vakar, 21.augustā, Rīgā notika konference, ko rīkoja Latvijas Tautas frontes muzejs.

Lai analizētu Latvijas neatkarības atjaunošanas reālos vēsturiskos apstākļus, konferencē piedalījās vēstures, ekonomikas un politisko zinātņu speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas. Referātu pamattēma bija 1939. gada 23. augusta Molotova — Ribentropa pakts un tā esamības atzīšana PSRS Tautas deputātu kongresā 1988. gadā un 1991. gada augusta pučs Maskavā, Baltijas valstu attīstības ceļi un perspektīvas. Konferences darbu ievadīja Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Ar savu klātbūtni konferenci pagodināja akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs, kam bijusi izcila loma Baltijas tautu cīņā pret padomju totalitāro režīmu. Rīgā viņš ieradās tiešā ceļā no Tallinas, kur 20. augustā bija piedalījies Igaunijas valsts neatkarības atjaunošanas svētkos. Viesis no Maskavas sirsnīgi apsveica Latvijas tautu ar atbrīvošanos no represīvā padomju režīma, atgādinot, ka toreiz, pirms desmit gadiem, Latvijas un Krievijas ļaudis neuzvarēja viens otru, bet gan kopīgā cīņā pieveica kopīgo ienaidnieku — varmācīgo padomju režīmu. Nekāda atgriešanās pie tā nav vairs iespējama. Taču, pēc akadēmiķa vārdiem, Krievijā vēl daudzi diemžēl ir veco padomjlaika stereotipu, vecās psiholoģijas varā. Ir vārda brīvība, nevienu vairs nevajā par viņa reliģiskajiem uzskatiem, ir preses brīvība, bet ne visi cilvēki jūtas iekšēji brīvi. Joprojām trūkst pietiekamas informatīvās bāzes. Cilvēki meklē vainīgos ārpus sevis, nevēlas atzīt savas vainas. Akadēmiķis iebilda pret konferences nosaukumu — par gājumu no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju: "Kas ir sociālistiskā diktatūra? Nekāda sociālisma jau nav bijis. Tā bija policejiski fašistiska valsts, kurā pastāvēja partijas un represīvo orgānu divvaldība. Arī priekšstats par partijas vienvaldību un visspēcību bija maldīgs. Valsts drošības komiteja modri uzraudzīja arī partiju. Pastāvēja divvaldības diktatūra." Trīspadsmit gadus Maskavā vadot politiski represēto personu reabilitācijas komisiju, Aleksandrs Jakovļevs izskatījis tūkstošiem lietu, zaudēdams nakts miegu un līdz sirds dziļumiem pārdzīvodams vajāto cilvēku likteņus. Un vēl kāds šausmīgs fakts: 80 procentos gadījumu nodevēji nākuši no pašu cilvēku vidus. Nosodīt viņus grūti: bija necilvēcīgi spīdzināšanas paņēmieni, bija Ļeņina iedibinātie "kritikas un paškritikas" principi, kas mācīja nodot sevi un savu tuvāko.

Akadēmiķis atgādināja par Molotova—Ribentropa slepenās vienošanās fakta izpētes komisijas darbību, kam nācies sastapties ar vēsturiskās patiesības noskaidrošanas pretinieku naida izvirdumiem — ir šauts uz viņa dēlu, ir aizdedzināta viņa meitas automašīna, pie viņa dzīvokļa durvīm kā ļauns brīdinājums likti bēru vainagi. Līdzīgi draudēts arī citiem komisijas locekļiem. Baltijas valstis, pēc akadēmiķa vārdiem, ar savu kraso nostāju palīdzēja drīzāk atrisināt šo mezgla jautājumu un tuvināt brīvības stundu. "Un neko labāku, neko saldāku par cilvēka brīvību, par tautas brīvību cilvēce nav izgudrojusi!"

Akcentējot starptautiskā atbalsta lielo nozīmi Baltijas tautu cīņā par savas valstiskās neatkarības atjaunošanu, konferencē runu teica Zviedrijas Karalistes vēstnieks Latvijā T. Bertelmans. Konferencē piedalījās arī zviedru diplomāts Larss Fredens, viens no pirmajiem ārvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, kam par nopelniem Latvijas labā 1995. gadā tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Igaunijas pirmais valdības vadītājs Edgars Savisārs un pazīstamais lietuviešu filozofs profesors Broņislavs Kuzmicks atgādināja, ka tikai kopīgā cīņā Baltijas tautas varēja atkarot savu neatkarību un kopības gars arī turpmāk jāuztur un jākopj: "Vēsture mainās, kaimiņi paliek." Par to tika runāts arī preses konferencē, īpaši sakarā ar Latvijas un Krievijas attiecību uzlabošanas perspektīvām.

"Atdzimšana iespējama vienmēr" - tāds bija Latvijas Tautas frontes pirmā priekšsēdētāja Daiņa Īvāna uzrunas kopsaucējs. Ar tādu pārliecību runāja arī vēstures zinātņu doktore Ilga Apine, aicinādama pienācīgi novērtēt tautas sociālās atmiņas būtisko nozīmi, un bijušais PSRS Tautas deputāts habilitētais tieslietu doktors Ilmārs Bišers, atgādinādams šo Latvijas tautas sūtņu neatlaidīgo un grūto cīniņu, kas par Latvijas neatkarību tika izcīnīts Maskavas varas gaiteņos. Latvijas pirmā premjerministra Ivara Godmaņa un bijušā Tautas frontes vadītāja Romualda Ražuka runas publicējam atsevišķi.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!