Sv.Pētera baznīcā atklāta Kārļa Cīruļa grafikas izstāde "Vecrīgas dziesminieks"

"Mans senais draugs ir mana bērnība, kuru veidoja mans tēvs un māte. Un viņi man mācīja uzticību, uzcītību un pāri visam godaprātu. Šis ir mans pūrs." Tā Kārlis Cīrulis rakstīja 1982. gada janvārī. Mākslinieka piezīmju lapiņās izteiktās atziņas labi sabalsojas ar klusināto ērģeļu mūziku Sv.Pētera baznīcas velvēs, kur Rīgas svētku dienās ļaudis uzrunā Kārļa Cīruļa smalkie oforti ar Vecrīgas ieliņām, laukumiem, pagalmiem, namu portāliem un baznīcu torņiem. Izstādīti darbi lielākoties no Valsts mākslas muzeja krājuma, mazliet arī no privātkolekcijām. Dažus sev īpaši tuvus Vecrīgas skatus ekspozīcijai atvēlējusi mākslinieka dzīvesbiedre Vita Cīrule. Viņa arī vislabāk zina stāstīt, kā tapis katrs darbs, jo bieži vien pavadījusi mākslinieku viņa klejojumos pa Vecrīgu. Lūk, viens no pēdējiem darbiem — "Vecrīgas elēģija". Kāpēc elēģija? Tāpēc, ka mākslinieks juta pamazām gaistot vecpilsētas īpašo noskaņu. Elēģiskā nots te ir tas pēdējais kociņš, kas vēl patvēries starp namiem, cilvēkiem un Vecrīgas sunīšu biežajiem apciemojumiem.

Kārlis Cīrulis piedzima Rīgā 1925. gada 1.septembrī, no mazām dienām auga garu rosinošā vidē, jo tēvs interesējās par mākslu un kādu laiku mācījies Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, bet tēvabrālis Ansis Cīrulis bija pazīstams lietišķās mākslas meistars, gleznotājs un grafiķis. Kārlis 1957. gadā pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu un līdz pat aiziešanai aizsaulē 1994. gada februārī aktīvi piedalījās izstādēs. Līdztekus stājgrafikai viņš darbojās arī grāmatu un lietišķajā grafikā. Izmantoja linogriezumu un dažādas jauktās tehnikas, taču pazīstams un neaizmirstams kļuva ar saviem ofortiem, ko raksturo trausla, izsmalcināta līnija, kodinājuma faktūru daudzveidība un tonālā bagātība. Kopā ar dzīvesbiedri Vitu, kas ir ādas plastikas māksliniece, viņi izveidoja trīs Vecrīgas albumus, kurus kā suvenīru aizveduši līdzi daudzi Rīgas viesi.

"Es cenšos strādāt labi paša darba dēļ," mēdza teikt mākslinieks. Un piezīmju lapiņai, kas datēta ar 1987. gada 30. decembri, viņš uzticējis atziņu: "Daba pati mums, māksliniekiem, māca, kā caur skaistumu jāatklāj noslēpums, jāatklāj tā, ka, paverot mazu maliņu uz noslēpumu, cilvēku patiesībā ierauj noslēpumā iekšā, liekot tam izjust mākslas varenību pār sevi, liekot cilvēkam apjēgt dabas — tālās un tuvās — nebeidzamo mūžību, radot nebeidzamas ilgas pēc patiesās atziņas."

Vecrīgas noslēpumainais skaistums šajās dienās gaida savus atklājējus arī Sv.Pētera baznīcā. Izstāde būs atvērta līdz septembra beigām.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore