Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio 21.augustā

Intervija Latvijas Radio 21. augusta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Andris Siksnis.

"Varas pozīcijā" Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Kā allaž 15 minūtēs centīsimies runāt par mūsu valsts un arī starptautiskām aktualitātēm. Vispirms neapšaubāmi par šodienu — 21.augustu. Šodien ar Tautas frontes muzeja iniciatīvu notiek Latvijas neatkarības atjaunošanas 10. gadadienai veltīta konference "Sarežģītais gājums no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju". Protams, arī jūs piedalāties neatkarības 10. gadadienas pasākumos, nupat bijāt arī Saeimā. Vai varat atsaukt atmiņā 1991.gada — šīs desmitgades pašus pirmos mirkļus, tā laika augustu? Kurā vietā jūs tolaik bijāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs tolaik bijām Latvijā līdz pat 18.augustam, jo bija noticis Pasaules latviešu zinātnieku pirmais kongress, un varēja jau manīt, ka Latvija straujiem soļiem tuvojas savai de facto neatkarībai. Taču, aizbraucot 18.augustā uz Stokholmu, kur abi ar vīru piedalījāmies starptautiskā zinātnieku konferencē, mēs otrā rītā, ierodoties uz šīs konferences atklāšanu, dzirdējām no saviem starptautiskajiem kolēģiem, ka ir noticis pučs. Mēs bijām tankus manījuši, faktiski jau dodoties uz lidlauku, kad mums bija radinieks atbraucis pakaļ un teica, ka tepat pie Juglas jau manījis tanku kustību. Redzējām arī karavīrus uz krustcelēm, tāpat arī pilsētas ielās. Ka kaut kas veidojas, bija skaidrs, bet vēl bija cerība, ka nekas tik nopietns nenotiks. Mums bija pārsteigums tas, ka pučs bija noticis. Tobrīd bijām neērtā situācijā — bija jāpiedalās zinātniskā kongresā, bija jālasa referāti un tai pašā laikā no ziņām zviedru televīzijā, kas raida zviedriski, bija jāmēģina izprast, kas notiek, un jācenšas kaut kur atrast starptautiskās ziņas un informācija par to, kas notiek. Vērojot ārzemēs, kā tas tika atspoguļots, bija skaidrs, ka pasaules uzmanības centrā toreiz bija Maskava un tur notiekošais. Tas, ka Igaunijā un tad Latvijā un Lietuvā tika pieņemti šie konstitucionālie likumi par neatkarības de facto atjaunošanu — tas arī bija precīzi laikā izdarīts, izmantojot situāciju. Var tikai apsveikt tos, kas toreiz šo lēmumu pieņēma, kad Doma laukumā jau bija ieradušies tanki. Tas deva pamatu tam, ka pēc tam vienu pēc otras mūs varēja atzīt pasaules valstis. Pēc dažām dienām šeit jau parādījās pirmā — Zviedrijas vēstniecība.

— Rīga un Latvija vēl, šķiet, dzīvo Rīgas 800 gadu kulminācijas iespaidā, priecājoties par brīnišķīgajiem svētkiem pagājušās nedēļas nogalē. Jūs Doma laukumā atklājāt svinības un aktīvi piedalījāties daudzos pasākumos, tostarp tikāties arī ar kaimiņvalstu prezidentiem, ar Vācijas prezidentu, ar Zviedrijas karali. Kas jums šķiet vērtīgākais un patīkamākais Rīgas svinību laikā, no vienas puses, un ko jums izdevās ar kolēģiem no ārvalstīm pārrunāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Ar kolēģiem bija izdevība pārrunāt ne tikai svētkus, bet arī mūsu savstarpējās attiecības. Mēs izmantojam katru minūti un katru brīdi, kad šādas izdevības ir dotas. It īpaši Vācijas Bundestāga prezidenta vizīte — tā bija oficiāla vizīte ar visu pieņemšanu, ar sarkano tepiķi un tā tālāk. Tā ka tā bija politiski nozīmīga vizīte arī mūsu abpusējās attiecībās. Tā mums deva lieku izdevību uzrunāt Vācijas pusi attiecībā uz Latvijas ārpolitiskajiem mērķiem, ieskaitot mūsu vēlmi kļūt par NATO dalībvalsti. Svētkos, protams, galvenais akcents bija uz to, ka Rīga ir respektabla vecuma pilsēta ar ļoti ilgu, ļoti daudzslāņainu kultūru. Tā ir Eiropas līmeņa galvaspilsēta, tā ir Eiropas līmeņa pilsēta, kas sevi lieku reizi kā tādu ir pierādījusi ar šo svētku vērienīgumu. Man pašai personīgi vislielākais pārdzīvojums bija redzēt, cik ļoti priecīgi un civilizētā veidā svinētspējīgi ir latvieši, visi rīdzinieki un viņu viesi. Jo tās bija milzīgas cilvēku masas, kas bija sapulcējušās relatīvi mazā telpā. Es ļoti priecājos par to, ka bija tik sirsnīga, priecīga gaisotne viscaur, ka, neskatoties uz brīžam grūtiem fiziskiem apstākļiem, uz to, ka restorānos varbūt pietrūka ēdienu un dzērienu, visi bija labā omā, priecīgi, atraisīti. Valdīja tik ļoti pozitīvas emocijas, ka es ceru — tās mūs vēl pavadīs ilgi mūsu ikdienas gaitās.

— Kā nepatīkamais pagājušajās dienās jāmin Maskavas delegācijas neatbraukšana uz svētkiem. Jūs gan esat saņēmusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina apsveikuma vēstuli. Vai varat atklāt, ko raksta Putina kungs?

V.Vīķe–Freiberga: — Putina kungs nodeva sveicienus mutvārdos ar Pēterburgas gubernatora starpniecību. Viņš tos nodeva gan Ministru prezidentam, ar viņu tiekoties. Mēs arī personīgi tikāmies Rīgas pilsētas mēra oficiālajā pieņemšanā, un es viņam no savas puses arī nodevu sveicienus un laba vēlējumus. Tā ka tie bija mutiski nodoti sveicieni no viņa puses. Turpretim šodien es no prezidenta Havela ar viņa kancelejas vadītāja starpniecību, kas ieradies uz mūsu Konstitucionālā likuma pieņemšanas desmitgadi, saņēmu rakstisku apsveikumu tieši rokās. Mēs esam saņēmuši visādus apsveikumus — gan mutiskus, gan rakstiskus.

— Par Maskavas delegācijas neatbraukšanu tiek daudz runāts. Kā jūs paredzat — vai tas var sarežģīt gan abu pilsētu, gan varbūt arī valstu attiecības? Vai tas tomēr paies ne sevišķi nopietnā līmenī?

V.Vīķe–Freiberga: — To ir grūti prognozēt, jo no Latvijas puses nekādu būtisku sarežģījumu nav. Latvijas iestādes ir pieņēmušas tādu lēmumu, kas saskan gan ar starptautisko praksi attiecībā uz tā sauktām personām non grata , kas dažādu iemeslu dēļ nokļuvušas šādu nevēlamo personu sarakstā, kurām vīzas tiek uz zināmu laiku atraidītas. Man šķiet, ja nemaldos, tad Pereligina kungam šis apstāklis bija zināms. Droši vien arī Maskavai, sastādot savu delegācijas sarakstu, šis apstāklis tomēr bija zināms. Kā viņi to izvēlēsies traktēt un interpretēt, tas, protams, atkarājas no viņiem. Latvijas viedoklis ir pietiekami skaidrs. Šeit ir jautājums tikai par vienu personu, kas tik tiešām ir nokļuvusi šādā personas non grata sarakstā. No Latvijas puses te nav nekādas viedokļa maiņas ne mūsu ārpolitiskās attiecībās ar Krieviju kā valsti, ne arī iemesla, lai pasliktinātos attiecības starp abām pilsētām. Latvijas pilsētām, to skaitā arī Rīgai, ir ļoti labas, draudzīgas, saimnieciski nozīmīgas un arī sabiedriski nozīmīgas attiecības ar ļoti daudzām pilsētām. Ļoti ceru redzēt arī Maskavu šo sadarbības pilsētu sarakstā, bet tā kā nekā ir viņu izvēle.

— Otrs, nu jau var teikt — iekšpolitisks, skandāls saistāms ar Pētera Pirmā pieminekļa pēkšņo parādīšanos svētkos pašā Rīgas centrā. Tagad šis incidents jau ir sašūpojis partiju attiecības Rīgas domē, un nav zināms, kādas sekas politiķiem tas nesīs. Kā domājat jūs — vai šis piemineklis ir formāls iemesls, kā to dažkārt pasniedz, pašreizējām batālijām, vai tomēr tajā var saskatīt mērķtiecīgas likumsakarības un pašreizējās domes vēlēšanos tieši tā tam notikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Ja man būtu jāizsaka savs personīgais viedoklis, tad man šķiet, ka vienas bronzas statujas dēļ tūliņ gāzt kādu politisku koalīciju neizklausās īpaši nopietni. Tātad es pieņemu, ka te jautājumi ir daudz dziļāki, ka būtība ir kaut kur citur, nevis tieši konkrēti šī viena atsevišķā statuja, jo citādi tas izklausītos mazliet smieklīgi.

— Tātad koalīcijas partijām, teiksim, "Tēvzemei un brīvībai" un arī ārpus koalīcijas partijām Rīgas domē nebūtu par ko uztraukties un jāturpina darbs?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka viņiem īstenībā ir jautājums par to, vai viņi ir spējīgi sadarboties, tā jau ir visa koalīcijas būtība. Ja viņi nespēj sadarboties, tad, protams, tas nav iespējams, tad viņiem jāmeklē citi risinājumi. Būtībā atkal ir jautājums par to, cik tālu viņi ir gatavi par to debatēt. Cik es noprotu, tad tā fāze jau ir pagājusi. Domāju, ka Rīgas domē ievēlētajiem deputātiem tad ir jāmeklē citi risinājumi, kādā veidā viņi turpina darboties. Man ir žēl uz to visu noraudzīties, ņemot vērā, ka dome bija visai gausa, sākot savu darbību pēc ievēlēšanas. Šķiet, ka Rīgas vēlētāji būtu pelnījuši mazliet ātrāku un operatīvu ķeršanos pie darba ar visām tām municipālām problēmām, ar ko Rīgai ir jāsaskaras. Man it īpaši gribētos redzēt, lai Rīgas domnieki gādātu tikai par pilsētas labklājību un par saviem tiešiem pienākumiem, lai neizmantotu savus sēdekļus cita veida politiskām aktivitātēm.

— Ja runājam par Latvijas iekšpolitiskām aktivitātēm, tad Latvijas Bankas prezidents Einars Repše nesen negaidīti asi izteicās par pastāvošās valsts vadības nespēju tikt galā ar korupciju, un arī citas lietas viņš pārmeta pašreizējai valdībai. Šī publiskā paziņojuma rašanās tika saistīta ar Repšes iespējamo iesaistīšanos aktīvajā politikā, kam arī šodien sekoja turpinājums. Repšes kungs tiešām laikam grasās būt aktīvs politiķis. Kā jūs vērtējat apgalvojuma saturu — vai korupcija dažādās izpausmēs Latvijā zeļ un plaukst, un vai tiešām ir tā, ka visi tās apkarošanas mēģinājumi izskatās tikai formāli un teorētiski?

V.Vīķe–Freiberga: — To man noteikti negribētos teikt, tāpēc ka tas nozīmētu, kā saka, paziņot Latvijas valsts bankrotu, un to mēs neesam gatavi darīt. To, ka mums problēmas ir un ka viņas ir nopietnas, to jau neviens arī nenoliedz. Jautājums ir par to, cik labus risinājumus varam proponēt, lai uzlabotu situāciju. Īstenībā jautājums, manuprāt, ir par to, cik ātri mēs to varam darīt. Manā izpratnē mums Latvijā burtiski katru mēnesi jāuzrāda kaut kāds solis uz priekšu rezultātos, ņemot vērā mūsu patlabanējo vēsturisko situāciju. Latvijā būtu jāveic dažnedažādi uzlabojumi un jāsper dažādi politiskie, administratīvie un citi soļi, kas veicinātu korupcijas apkarošanu. Jaunai partijai, kas pieteiktu sevi uz šī pamata, es domāju, arī būtu visai drīz jānāk ar ļoti konkrētiem priekšlikumiem — kā viņi no savas puses proponē šos jautājumus risināt. Par diagnozi mums lielu domstarpību nevar būt. Bet būtu interesanti dzirdēt, un mēs visi Latvijā gaidīsim ar vislielāko interesi konkrētu priekšlikumu no šī jaunā politiskā spēka, kas sevi pa pusei ir tagad pieteicis. Būtu ļoti būtiski dzirdēt no viņu mutes, kā viņi proponē šo jautājumu risināt un ko konkrēti viņi proponē darīt.

— Varbūt šī notikuma otra daļa, par ko arī ne mazums dažnedažādu politiķu ir izteikušies. Kāds ir jūsu ieskats par situāciju, kad augstas amatpersonas, kas nav politiski angažētas vai nav politiskajās partijās, izsakās par politiķiem un, iespējams, par nākamajiem konkurentiem? Galu galā viņus klausās tikai tāpēc, ka viņi tiešām ir augstas amatpersonas, kaut arī ne politiskas.

V.Vīķe–Freiberga: — Te varētu būt sava veida ētiska problēma. Katram pilsonim, protams, ir tiesības izteikt savu politisko viedokli. Tas pieder pie demokrātijas pamattiesībām, tāpat viņam ir tiesības iet un savu balsi nodot par savu izvēlēto politisko spēku jebkurās vēlēšanās, vai tās būtu pašvaldību vai valsts līmenī. Bet tas ir tiesa, ka, ieņemot tādus amatus, kuros tiek prasīta politiskā neitralitāte... Protams, šādu amatu ieņemšana tai pašā laikā, kad notiek aktīva darbība politikā, īstenībā nav savienojami. Es domāju, ka cilvēkam ir jāizšķiras par vienu vai par otru.

— Un visbeidzot par šo nedēļu, par pasākumiem, kas jūs vēl gaida. Jūs dosieties vizītē pa Latviju, būsiet Cēsīs, Valmierā un Bauskā. Kāpēc tieši šīs trīs pilsētas, un kas katrā iezīmīgs un jums svarīgs?

V.Vīķe–Freiberga: — Doma bija tāda, ka sakarā ar šīm desmitgadēm, kas ir mūsu de facto neatkarības atjaunošana 21. augustā, kā arī 23. augusts, kas mums atsauc atmiņā Latvijas ceļu, šo Latvijas — Baltijas ceļu, kur Latvijas posms bija iezīmēts Baltijas ceļa, tā sakot, manifestācijā. Gribējās šī Baltijas ceļa Latvijas posmu izbraukāt no ziemeļiem līdz pat dienvidiem. Protams, ne jau kājām viņu nostaigāt, tas prasītu pārāk ilgu laiku, bet apstājoties trīs vietās: pie Igaunijas robežas Valmierā, centrā Cēsīs un pie Lietuvas robežas Bauskā, katrā mēģinot iezīmēt dažādas mūsu valsts attīstības jomas, kas ir tiešām būtiskas. Valmierā tā būtu izglītība un mūsu iesaistīšanās informācijas pasaulē, Cēsīs tā būtu mūsu drošība un reizē izglītība mūsu bruņotajiem spēkiem, Bauskā tā būtu mūsu lauksaimniecība un tās attīstība šajā Zemgales tradicionālajā lauksaimniecības reģionā.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— tiekoties ar Čehijas prezidenta kancelejas vadītāju

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 21. augustā Rīgas pilī tikās ar Čehijas prezidenta Vāclava Havela kancelejas vadītāju Ivo Mati, kurš ieradies Rīgā, lai atvestu prezidenta sveicienus Latvijas valsts atjaunotās neatkarības 10.gadadienā. Prezidente no sirds pateicās par šo apmeklējumu un prezidenta Havela sirsnīgo interesi par Latviju. V.Vīķe–Freiberga izteica augstu novērtējumu Čehijai un apbrīnu par Havela personīgo ieguldījumu, atbalstot Latviju atjaunotās neatkarības stiprināšanā. Prezidente atzinīgi novērtēja Havela morālā līdera lomu NATO paplašināšanās procesā, pateicoties par viņa publiski daudzkārt pausto nostāju, aizstāvot Baltijas valstu uzņemšanas nepieciešamību Ziemeļatlantijas aliansē. I.Mate dāvāja prezidentei sējumu ar Havela runām, kurās aizstāvēta NATO paplašināšanās, kā arī Bratislavā šogad sacīto runu ar Havela personīgu ierakstu. "Es ticu, ka 2002.gada Prāgas galotņu sanāksmes lēmums būs vēsturisks Baltijas valstīm un tiks iekļauts vēstures grāmatās," sacīja prezidente.

Abas puses pārrunāja atbalstu, kas saņemts no dažādiem NATO dalībvalstu pārstāvjiem paplašināšanās gaitai. Sarunas dalībnieki apspriedās arī par ES nākotni.

Tika pārrunātas iespējas sadarbības paplašināšanai ar Čehiju. Abas puses pauda gandarījumu par noslēgto līgumu tūrisma jomā. I.Mate informēja, ka rīt prezidents Havels saņems akreditācijas vēstuli no jaunās Latvijas vēstnieces Čehijā Ivetas Šulces.

Valsts prezidenta preses dienests