Baltijas jūras telpa ir mūsu ģeogrāfiskā un kultūras dzimtene

Bjerns Engholms ( Björn Engholm ), bijušais Šlēsvigas–Holšteinas ministru prezidents un Vācijas kanclera kandidāts

Atļaujiet man mest tiltu no kultūras uz politiku, kura mūsdienās, manuprāt, parasti ir ekonomika.

Aptuveni pirms nedēļas vadīju semināru jauniem arodbiedrību darbiniekiem par Ziemeļeiropas tēmu. Divas stundas es viņiem stāstīju, kas ir Ziemeļeiropa, kas ir Mare Balticum — Baltijas jūra. Pēc deviņdesmit minūtēm es beidzu un konstatēju, ka 80 procentiemdalībnieku nav konkrēta priekšstata, kur atrodas Viļņa, kur atrodas Kēnigsberga/Kaļiņingrada... Tad viņi paņēma ģeogrāfisko karti un meklēja Kaļiņingradu un Viļņu, un Rīgu, un Sanktpēterburgu. Citiem vārdiem sakot, četrdesmit, piecdesmit gadus ilgā Eiropas sadalījuma dēļ mēs visi esam fiksēti tikai vienpusēji. Mēs zinām visu par Madridi, mēs pazīstam Maljorku kā savu vestes kabatu, katrs kaut kad ir bijis atvaļinājumā Turcijā. Bet kas ir Baltijas jūra un kur ir Barenca jūra un Baltā jūra — to līdz pat šodienai nezina neviens! Es esmu pārliecināts — lauzt šo vienpusējo fiksējumu joprojām ir viens no izšķirošajiem jautājumiem Eiropā. Es semināra dalībniekiem teicu: Štetīna/Ščecina no manas dzimtās pilsētas Lībekas neatrodas tālāk kā no Berlīnes — no rīta ar vilcienu var izbraukt uz Štetīnu, iepirkties un vakarā būt atpakaļ uz "Tagesschau" (Latvijas TV "Panorāmas" līdziniece Vācijā — Red. ) ziņām. Lielākā daļa neapzinās, ka, raugoties no Lībekas vai Hamburgas, Danciga atrodas tuvāk nekā Frankfurte, un Rīga no manas dzimtās pilsētas ir sasniedzama tikpat ātri kā Minhene.

Apziņa, ka Eiropas centrs uz vertikālās ass neatrodas vis pie Hannoveres vai Getingenes, bet aptuveni Malmes augstumā, — šī apziņa vēl nav izveidojusies. No Malmes līdz Špicbergenai ir tikpat tālu kā līdz Sicīlijas dienvidu krastam. Tas nozīmē — Eiropas centrs atrodas pie Baltijas jūras, nevis pie Vidusjūras vai kaut kur citur. Vidusjūra ir Eiropas Savienības nomales jūra. Ir tikai viena īsta centrālā jūra, iekšējā jūra, un tā ir Baltijas jūra.

Ja ņem Baltijas jūras reģiona kodolu, tad tas sastāv no Šlēsvigas–Holšteinas, Meklenburgas–Priekšpomerānijas (nedrīkstu aizmirst Neibrandenburgu, kura šodien šeit ir pārstāvēta), Ziemeļpolijas, Kēnigsbergas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Pēterburgas, Somijas, lielas daļas Zviedrijas, Dienvidnorvēģijas un Dānijas. Ja to visu saskaita kopā, tad mēs esam aptuveni 70 miljoni ļaužu, kuri dzīvo saistībā gan ar Baltijas jūru, gan savstarpēji. Tā ir piektā daļa no pašreizējās Eiropas Savienības! Mēs veidojam piekto daļu un jau tagad esam salīdzinoši tikpat lieli kā dažas no valstīm, kas ir pie Vidusjūras. Bet jājautā, kur ir Ziemeļu balss Briselē vai Strasbūrā? Var konstatēt, ka tās nav. Vienas balss, ar kuru runāt Ziemeļi ir pelnījuši, līdz pat šodienai vēl nav.

Es domāju, ka mums jāapzinās, ka mēs Ziemeļos varētu būt ievērojami stiprāki nekā esam šodien. Aptuveni 25 līdz 50 procenti no visas Baltijas jūras apkārtnes desmit valstu eksporta un importa attiecināmi tikai uz šo Baltijas jūras valstu telpu. Tātad, izsakoties ekonomiski, iekšējā tirdzniecība ir lielāka nekā visos salīdzināmos Eiropas reģionos. Ko mēs Vācijā īsti neapzināmies: Vācijas eksports uz Baltijas jūras valstīm ir lielāks nekā eksports uz Ameriku un Japānu kopā — vairāk nekā simts miljardu vācu marku vērtībā. Tas nozīmē, ka starplaikā Baltijas jūras reģions, lai gan ne visi Berlīnē to ir aptvēruši, mums ir kļuvis arī par centrālo ekonomisko partneri.

Arī ekonomiskā pieauguma rādītāji šajā reģionā, arī mazajiem partneriem — Baltijas valstīm —, no gada gadā ir ievērojami. Mēs rēķinām, ka nākamajos desmit gados Baltijas jūras apkārtnes valstīs, ja mazliet laimēsies, reālais sociālā produkta pieaugums būs vairāk nekā trīs procenti gadā. Tādējādi mēs būsim viens no dažiem ekonomiskā buma reģioniem Eiropā un vienā gadu desmitā sasniegsim lielāku progresu nekā divos gadu desmitos iepriekš.

Man šķiet svarīgi norādīt, ka mums ir daudz vairāk nekā tikai ekonomiskās iespējas. Eiropas Ziemeļos mums ir kopīga vēsture. Tā ne vienmēr ir bijusi miera vēsture, un, ja vācieši dāņiem, zviedriem vai baltiešiem stāsta par Hanzas savienību, tad dažkārt ierauga sarkanas ausis un sarkanas acis, tāpēc ka atsauc atmiņā šīs vēstures nepatīkamās lietas. Ko tomēr nevar aizmirst: Hanza agro viduslaiku pasaulē uzcēla tiltus pāri visām robežām, tā bija paraugs neticami ekspansīvam merkantilam garam, kāds mums šodienas pasaulē ir nepieciešams. Tā bija arī kopiena, kas daļēji darbojās multikulturāli. Tie taču bija tirgotāji, kuri pāri noteiktajām robežām transportēja valodas elementus, tēlus, grāmatas, izturēšanās veidus, mentālās formas... Es domāju, ka Hanza senās dienās ir radījusi daudz kopības, kura arī šodien mentāli ir mūsos — ja arī dažas Hanzas iezīmes vairs nevērtējam augstu.

Turklāt Ziemeļeiropas vēsturē ir neticami cieša sasaiste sajaukšanās dēļ: nav gandrīz neviena angļu karaliskā nama, kurš kaut kad nebūtu sadarbojies ar šlēsvigiešiem, tāpat nebija neviena zviedru karaliskā nama, kas nebūtu saradojies ar dāņiem. Poļi un lietuvieši, krievi un šlēsvigieši, prūši un meklenburgieši — visi bija saradojušies pāri vēsturiskajiem blokiem. Šodien Zviedrijā ir karaliene vāciete. Šodien Vācijā ir futbola tradīcija, ko ir izveidojuši tikai un vienīgi poļu viesstrādnieki. Mūsu valstīs apkārt Baltijas jūrai ir kaut kas, ko nevar atrast, — tā ir nacionālā norobežošanās. Pārmērīgām nacionālām identitātēm pie mums vispār nav vēsturiskā pamatojuma, mēs esam sajaukušies — ar visām no tā izrietošajām sekām — līdz šodienai.

Kas mūs vieno vēl pāri visam minētajam — tie ir dabiskie dzīves apstākļi. Mums visiem ir plašas āres. Mums visiem ir pieeja jūrai, kuģiem un ostām. Klimatiskie apstākļi Ziemeļos ir līdzīgi. Varētu sacīt: pie Adrijas katru dienu ir zilas debesis, bet skaistās pelēkās, apmākušās debesis, aukstā jūra — tas ir tipiski ziemeļeiropeiski, citiem tādu nav. Un smolandieši vai latvieši, igauņi vai somi, holšteinieši vai dāņi, poļi vai priekšpomerānieši — viņi pēc saviem dzīves apstākļiem un tātad arī savā mentālajā veidolā ir daudz līdzīgāki, nekā varētu domāt pēc dažiem konfliktiem vēsturē. Aizbrauciet uz Dienvideiropu un pavaicājiet, ko domā grieķi par portugāļiem, spāņi par itāliešiem, tad jūs konstatēsit, ka šeit, Ziemeļos, mēs esam daudz tuvāk Baltijas jūras ģimenes idejai nekā Vidusjūras reģiona ļaudis Dienvidos. Tas nozīmē, ka mums ir iespējas, par kurām esmu pārliecināts, ka tās veido ļoti nozīmīgu pamatu nākotnei.

Arī Baltijas jūras literatūra, par kuru, baidos, mēs cits par citu kopumā zinām pārāk maz. No Knuta Hamsuna romāniem caur Ibsena drāmām līdz lielajiem Jāna Krosa vēsturiskajiem romāniem. Nav jāaizmirst Teodors Štorms vai Fricis Reiters, vai latviešu Jānis Rainis, vai Pumpura Lāčplēša leģenda paralēli somu eposam "Kalevala". Iemetiet acis šajos tekstos, un jūs konstatēsit, ka visapkārt Baltijas jūrai ir pavisam līdzīgi literatūras motīvi, pavisam līdzīgi arhetipi, tātad līdzīgi pamācoši piemēri par to, kas ir labs un kas ļauns, kas atļauts un kas aizliegts.

Ņemiet mūziku: kas klausās Sibēliusu vai Grīgu, taču arī Čurļoni, tas teiks — tā nepārprotami ir Ziemeļu mūzika. Tā ir neverbāla saprašanās emocionālā veidā, kādas citur nav.

Un visbeidzot — dižā arhitektūra. Ejot pa Rīgu — brīnišķīgais lielpilsoniskais jūgendstils. Vai arī jūs vērojat sarkanķieģeļu gotiskās baznīcas — no Lībekas cauri Marijas baznīcai Dancingā līdz... kur nu tīk. Tā ir tipiska Ziemeļu arhitektoniskā gara izpausme un līdz ar to uzskatāms simbols kopīgai dzimtenei.

Es domāju, ka šī kultūras bāze ir stiprākā Ziemeļu saistviela. Šī kultūras bāze ir tveramāka un noslogotāka nekā visas ekonomiskās un politiskās saiknes. Un otrādi: ekonomika un politika ir tik labas, cik pieļauj cilvēku kultūras bāze.

Nācijas ir izdzīvojušas cauri gadsimtiem, jo tās bijušas spējīgas kultūras ziņā izturēt ārpuses spiedienu. Kas uzlūko Polijas piecas dalīšanas, tas ir pārsteigts, ka Polija vispār vēl ir uz kartes. Tas, ka igauņi, latvieši un lietuvieši pēc ilgas apspiestības tik ātri atrod savu identitāti, ir kultūras sasniegums. Tas nav politisks vai ekonomisks, bet pirmām kārtām kultūras sasniegums. Un, ka vācieši savā ziņā ir labi izturējuši Vācijas sadalījumu, tam ir sakars, kā Ginters Grass formulējis, ar to, ka mēs bijām kultūras nācija un kā tādu esam sevi apzinājušies. Tātad arī nākotnē kultūra, manuprāt, būs stiprākais identitāšu un kopību nesējs. Mēs sekmīgi pārdzīvosim šo nākotni tikai tad, ja stāvēsim pretī antikultūras tendencēm. Skaidri un vienkārši izsakoties: ja mums izdosies stāvēt pretī kultūras makdonaldizācijai. Ja mums ir kas liekams pretī globālās trivializācijas tendencēm, kā nav citiem, tad tā ir patstāvīga nāciju kultūra apkārt Baltijas jūrai.

Šādā nozīmē es vēlētos, lai Baltijas jūras tautu kultūras sastapšanās netiktu veicinātas mazāk nekā politiskā un ekonomiskā kopība. Nedrīkst būt tā, ka nākotnē visur dominētu ekonomika. Šodien Rīgā vai Lībekā, vai Stokholmā mēs esam diezgan vienādi. Ekonomiskā globalizācija veido mūs vienādus. Mobilie telefoni ir identiski, personālie datori ir identiski, jaunieši šeit un tur sūta pa e–pastu vienas un tās pašas dziesmas... Tātad ekonomiski tas viss ir piegriezts plakani. Šīm globalizācijas jeb globālās trivializācijas, kultūras vienādošanas tendencēm likt pretī šīs telpas specifiskumu, tās īpašo juteklību, tās īpašo estētikas veidolu — tas man šķiet pamats nākotnei.

Šajā sakarā es vēlētos, lai Gētes institūts vai kāds cits nonāktu pie idejas uzrakstīt grāmatu par Baltijas jūras vēsturi, kurā būtu sakopots viss, kas mums ir kopīgs, nevis tikai tas, kas šķir. Nacionālajām vēsturēm bieži jāietver smagās vēstures nastas, bet tas, kas mūs vieno, bieži vien nav ietverts. Viena grāmata desmit valodās, kurā būtu kopīgais attīstībā, stāsti un teikas, un attēli, un kuru varētu lasīt liels un mazs. Atraktīva un vienkārša, kuru varētu izdalīt gan skolām, gan universitātēm. Kura šo kopīgo, kas patiešām pastāv, padziļina arī literāri un izplata ļaužu prātos. Visbeidzot, es vēlētos, lai Ziemeļu kopība — tātad Baltijas jūras reģions kopumā, neaizmirstot Barenca jūras kopienu, kas atrodas augstāk uz ziemeļiem, — Briselē, Strasbūrā un citās pasaules vietās runātu vienā balsī. Lai mēs neveidotu šeit citu Eiropu Eiropas vietā, lai mums būtu kāre uz Eiropu un mēs teiktu: mums, sešdesmit, septiņdesmit miljoniem cilvēku Eiropas ziemeļos, ja mēs gribam, var būt ārkārtīgi liels iespaids šajā Eiropas kopienā! Tātad runāt vienā Ziemeļu balsī un, otrkārt, rūpēties, lai ceļā uz Eiropas Savienību neiedibinātos jaunas šķiras. Ne tā, ka pirmā šķira rītdien iesoļo savienībā, otrai vēl jāpagaida un ar trešo šķiru vēl ilgi nenotiek sarunas. Jo tuvāki būs laika ietvari tiem, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, jo intesīvāk savienība paliks šajās valstīs un jo mazākas būs atšķirības starp valstīm. Tā būtu mana vēlēšanās.

Kāds autoritatīvs mūsdienu franču vēsturnieks izsakās, ka, pēc viņa domām, Eiropa pastāvēs un izdzīvos kultūrā vai arī tā kā vienība nepastāvēs vispār. Uzskatu, ka šis teiciens ir attiecināms arī uz Ziemeļiem. Ja mēs apzināmies sevi kā kultūras kopību un Eiropas Savienībā uzstājamies kopā, rodas arī stiprāka bāze mūsu politiskajām un ekonomiskajām prasībām. Es ceru, ka šī atziņa Ziemeļos izplatīsies un mūsu diskusija kaut par pāris soļiem vedīs šajā virzienā.