Kāpēc Igaunijā uzticība ES ir zema

Prof. Dr. Pēteris Tulviste ( Peeter Tulviste), Eiropas kustības Igaunijā prezidents, Igaunijas prezidenta kandidāts

Igaunijā Eiropas kustība patlaban noteikti nav vispopulārākā organizācija, tāpat kā ideja par pievienošanos Eiropas Savienībai. Es varētu pastāstīt par problēmām Igaunijā un mēģināt rast skaidrojumu tam, kāpēc ES ir tik nepopulāra, kā arī nedaudz pastāstīt, ko Eiropas kustība un citas organizācijas varētu darīt, lai izmainītu sabiedrības viedokli. Pagājušajā mēnesī sabiedriskās domas aptauja pavisam skaidri parādīja, ka vairāk nekā puse no Igaunijas iedzīvotājiem ir pret pievienošanos ES.

Kāpēc tas ir tā? Pēc manām domām, šis nepopularitātes iemesls ir sociālā krīze, kas piemeklējusi Igaunijas sabiedrību pēdējos gados. Šo krīzi izraisīja ārkārtīgi straujā sabiedrības attīstība pēdējos desmit, divpadsmit gados, kas savukārt nav slikti. Var teikt, ka šī reģiona problēmas, kas mums ir jārisina, nav tik nopietnas kā tās, kuras mums bija padomju laikā. Atšķirība, protams, ir — viss ir citādi, tās nav Padomju Savienības jeb tās bezcerīgās sabiedrības problēmas, kura nebija spējīga pastāvēt. Tagadējās problēmas ir citas, un tās saistās ar ārkārtīgi straujo sabiedrības attīstību. Tas nepadara pašas problēmas vieglākas, taču rast to risinājumu šodien ir vieglāk. Mēs zinām, kurp ejam, un varam brīvi apspriest problēmas un mēģināt atrisināt tās. Tā ir liela atšķirība, salīdzinot ar padomju laiku. Tas ir dabiski, ka tad, kad ir grūti, mēs jautājam, kurš ir atbildīgs. Protams, valdībai lielā mērā vajadzētu uzņemties atbildību par notikušo. Kad kaut kas darbojas nepareizi, dažreiz ir grūti tautai izskaidrot, kāpēc mēs to darām tik slikti, un prese stāvokli dažkārt pasliktina vēl vairāk.

Ļoti daudzi ES lēmumi ir nepopulāri. Igaunijā likumā paredzēto izdevumu pastāvīga pieauguma dēļ, un tas savukārt nepopulāru padara organizāciju kopumā.

Aptuveni pirms desmit gadiem man bija saruna ar kolēģi no Norvēģijas, un es viņam pajautāja, kāpēc Norvēģija nevēlas pievienoties ES. Atbilde bija ļoti vienkārša: "Mums ir bijis tik maz laika būt pilnīgi neatkarīgiem." Norvēģija ieguva savu neatkarību pirms diezgan ilga laika, bet mēs — pirms desmit gadiem.

Arī Austrijas gadījums ir interesants. Mazās valstis virzību uz ES uztver ļoti nopietni, Igaunija nav izņēmums. Šo problēmu apspriešanai izmanto divu veidu termiņus. Pirmkārt, mazais pretstatā lielajam. Lielās valstis agresīvi diktē noteikumus mazajām valstīm, nosaka, kas tām jādara. Otrkārt, vēsturiskās pieredzes jautājums. Dažreiz cilvēkiem, kuriem ir kopīga pieredze, ir arī kopīgs viedoklis par to, kā būtu jāuztver mūsu pašu pieredze. Šajā sakarā svarīgākais ir tas, ka par Hitleru var runāt arī kā par personu, kas strādnieku ģimenēm par brīvu piešķīrusi dzīvokļus, un neminēt visu pārējo. Pilnīgi iespējams minēt komunismu un neminēt tirāniju un visu to ļaunumu, ko cilvēkiem nodara šī sistēma, — runāt vienīgi par lielām rūpnīcām un katram nodrošinātu darbu.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc Igaunijā uzticība ES ir zema — domāju, ka to var attiecināt arī uz Latviju un Lietuvu. Tā ir milzīgā birokrātijas mašinērija, kas bez mitas visām dalībvalstīm izdod visdažādākos likumus, ierobežojumus, gradācijas un nosaka, kas kam būtu jādara.

Pilnīgi skaidrs, ka, tiklīdz tas būs iespējams, mums ānostiprina Igaunijas un Krievijas, ES un Krievijas, NATO un Krievijas robeža. Mūsu vēsturiskā pieredze liek mums uzmanīties no mūsu lielā kaimiņa. Tāpat ir arī citām mazajām valstīm, kam ir kopīga robeža ar Krieviju. Bet es nenoraidu tādu iespēju, ka kādu dienu Krievija varētu kļūt par ES un NATO dalībvalsti. Šis ir jautājums, par kuru mūsu valstis ir visvairāk noraizējušās, un iemesls, kāpēc cilvēki netic, ka ES mums palīdzēs un aizsargās mūs no Krievijas.

Jebkurā gadījumā mums nopietnāk, nekā tas ir darīts līdz šim, būtu jāņem vērā vēsture un kultūra sabiedrības procesos un politikā.