Kāds ir Zviedrijas ieguldījums

Jespers Haglunds ( Jesper Haglund ), Eiropas kustības Zviedrijā prezidents, Eiropas Parlamenta deputāts

Viena no tēmām, kuru gribētu skart, ir Eiropas Savienības dalībvalstu sadarbība ar kandidātvalstīm un paplašināšanās process.

Vienīgais, ko es zinu par šīm valstīm, ir pārsteidzošā attīstība pēdējo desmit gadu laikā. Es zinu, ka ikreiz pēc saimnieciskas un politiskas lejupslīdes šis reģions spēj atkal nostāties uz kājām. Bijuši arī ekonomiski un politiski sekmīgi periodi. Vienā gadu simtā piedzīvota gan lejupslīde, gan labklājība. Vienā brīdī tas bija ļoti bagāts un plaukstošs reģions, tad visu sagrāva padomju impērija, bet šis reģions ir atkal atguvies un kļuvis stiprs. Es zinu, ka 1930.gadā Latvija un Igaunija bija 15 pasaules bagātāko valstu vidū. Tad nāca Otrais pasaules karš un padomju impērija. Tagad šis reģions ir atkal nostājies uz kājām, un tas ir tāds, par ko jums ir jābūt lepniem.

Šo valstu, kuras visādā ziņā vēlas kļūt par savienības dalībvalstīm, pievienošanās procesā svarīgi ir tas, ka mums ir jārunā ne tik daudz par paplašināšanos kā par reintegrēšanos, mums ir jāsaprot, ka tas ir Eiropas veseluma atgūšanas process. Pēc padomju impērijas nospiestībā aizvadītajiem gadiem jūs Baltijas reģionā zināt, kāda ir demokrātijas vērtība, tāpēc nebūtu vietā runāt par to. Neaizmirsīsim, ka arī dažās Rietumeiropas lielvalstīs bija nepieciešamība izveidot un attīstīt demokrātiskas kustības. Tāpēc nedrīkstam būt augstprātīgi savā sadarbībā, mums jābūt vienlīdzīgiem partneriem.

Manas runas temats faktiski ir Zviedrijas ieguldījums paplašināšanās procesā. Kā zināms, Zviedrijā šo procesu uzskata arī par nevēlamu. Varbūt esat dzirējuši, ka Zviedrijas attieksmi nosacīti pielīdzina "marksistu attieksmei" pret ES. Mūsu attieksme pret ES joprojām ir negatīva, bet mēs jau kādu laiku esam šīs organizācijas dalībnieki. Jā, es domāju, mums, jums un Eiropas valstīm ir kas kopīgs, un es ceru, mēs varam sekmēt Eiropas sadarbību. Praktiskas zināšanas ir nozīmīgas ES un Baltijas reģiona sadarbībai.

Otra lieta ir drošība. Baltijas jūra bija kā robežšķirtne starp Austrumiem un Rietumiem. Zviedrija ilgu laiku nezināja gandrīz neko par to, kas notiek otrpus jūras. Tagad tā ir kā tilts, kas palīdz mums dzīvot kā kaimiņiem un partneriem. Tas ir labs veids, kā veidot drošību, bet sadarbība ar ES būs vislabākā garantija reģiona drošībai.

Aktuāla ir minoritāšu problēma. Zviedrijā ir notikušas pat minoritāšu pārstāvju slepkavības. Mums Zviedrijā ir ļoti nacionālistiski noskaņotas un pat nacionālsociālistiskas organizācijas. Un šī var būt vēl viena problēma, kuru var atrisināt sadarbībā ar citām valstīm, kam ir tādas pašas problēmas. Runājot par vidi, tā noteikti ir starptautiskās sabiedrības un Eiropas interešu joma, kā zināms, piesārņojumam robežu nav. Šī ir viena no trim jomām, kam Zviedrijas prezidentūras laikā tika pievērsta uzmanība, pārējās divas ir paplašināšanās un nodarbinātība. Darbība šajās jomās varētu būt Zviedrijas ieguldījums. Tā ir problēma, kuras risinājumu, izveidojot apkārtējās vides stāvokļa uzlabošanas fondu, varētu sekmēt ES.

Baltijas reģiona valstu sadarbība var būt daudzējāda, to var īstenot daudzās jomās, tādās kā gaisa, Baltijas jūras piesārņojums, narkotisko vielu tirdzniecība, transporta sistēmas utt.

Svarīga ir sadarbība sociālajā un politikas līmenī. Zviedrijā ir 300 kopienas un 200 no tām ir attīstījušas sadarbību ar Viduseiropas un Rietumeiropas valstīm. Nobeigumā es gribētu darīt zināmu to, ko esmu sapratis:

— sabiedrības viedokli nevajadzētu uztvert kā kaut ko pašu par sevi saprotamu;

— savā darbībā būtu jābalstās uz sabiedrības konsensu;

— valdībai savs viedoklis ir jādara sabiedrībai zināms iespējami atklāti.

Mums ir jābūt godīgiem pret tautu.

No Eiropas kustības Latvijā izdevuma "Virziens — Eiropa"

Kopas redaktors — "LV" informācijas redaktors GINTS MOORS