Tā nebija tautas izvēle, tas bija mūsu liktenis, cerība, pārbaudījums

Atzīmējot Latvijas faktiskās neatkarības 10. gadadienu. Saeimas svinīgajā sēdē vakar, 21. augustā Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume:

Sargājot Latviju kā tautas dzīvības avotu

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie valdības locekļi! Kolēģi! Ekselences! Mīļie viesi! Dāmas un kungi!

1991.gada 21.augustam kā vēstures ritējuma pagrieziena punktam ir nenovērtējama nozīme gan Latvijas un pārējo Baltijas valstu, gan Krievijas, Eiropas un visas pasaules dzīvē.

Baltijas valstīm 21.augusts cerēti, bet gluži negaidīti atnesa ilgoto faktisko neatkarību un aizsāka šo valstu neatkarības reālas atjaunošanas ceļu. Patiesības labad gan jāteic, ka janvāra un augusta notikumi nebija Baltijas tautu izvēle. Tie drīzāk bija šo tautu liktenis, cerības un pārbaudījums, kuru tās godam izturēja. Tādēļ 21.augusts mūsu tautai simbolizē 50 gadus slēpto tautas pozitīvo enerģiju, spēju un gribu izšķirošā brīdī organizēties un rīkoties, lai piepildītu savas ilgas un cerības.

Latvijas vēsturē 1991.gada 21. augusts vienmēr būs atceres diena ar īpašu vēsturisku un konstitucionālu nozīmi. Toreiz ne tikai Augstākā padome, bet arī Latvijas iedzīvotāji kopīgā cīņā un vienotībā sagaidīja Latvijas valstisko neatkarību, apliecinot to visai pasaulei un aicinot pasauli atzīt to. Latvijas Republikas konstitucionālais likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pasludināja pilnīgu Latvijas neatkarību un atcēla 4.maija Neatkarības deklarācijā noteikto pārejas posmu uz to. To pašu izdarīja arī Lietuva un Igaunija, bet jau 24.augustā Krievijas vadītājs B.Jeļcins parakstīja dekrētu par bijušo Baltijas padomju republiku valstisko suverenitāti.

Tagad tā vien šķiet, ka augusta notikumi risinājās paši no sevis un ka citādi nemaz nevarētu būt, bet bija taču interfrontiešu draudi, bija OMON ņirgāšanās, bija upuri un runas par veco koncentrācijas nometņu atjaunošanu. Vecā vara bez cīņas negribēja atkāpties.

Baltijas valstīm šis notikums atvēra durvis pilnīgi jauniem procesiem. Toreiz, 1991.gadā, Eiropas Savienība un NATO mums bija tāls, pat utopisks mērķis. Tagad mūs ir atzinusi gan Eiropa, gan pasaule, mēs esam kļuvuši par līdztiesīgu partneri daudzās starptautiskās organizācijās.

Nogaidīšanas un cerību laiks bija beidzies. Latvija atkal cēlās augšā no pelniem modruma un apņēmības pilna, gļēvumu un kūtrumu atstājot vecajai impērijai. Tauta atkal kvēloja par savu Tēvzemi. Latvijas zeme vēl bija jāpamet okupācijas armijas karavīriem, tiesas priekšā bija jāstājas personām, kuras vainojamas genocīdā pret latviešu tautu, bija jāizcīna grūtas, smagas cīņas par neatkarību, patstāvību un demokrātismu.

Baltijas tautām valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā starptautiskā situācija bija daudz labvēlīgāka nekā toreiz, kad tās šo neatkarību zaudēja. 1990. un 1991.gadā Eiropā bija palikusi tikai viena totalitāra lielvalsts — PSRS. Turklāt tā atradās starptautiskā izolācijā un pārdzīvoja smagu iekšējo krīzi, tajā bija aktivizējušies demokrātiskie spēki, kuri kavēja visreakcionārāko totalitārisma piekritēju centienus ar militāra spēka palīdzību pagriezt vēstures ratu atpakaļ. Visa tā rezultātā padomju impērija dažu mēnešu laikā beidza pastāvēt.

Otrs Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu veicinošs priekšnosacījums bija 1921.gadā iegūtais starptautiski tiesiskais statuss, kas turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā. Starptautiskā sabiedrība nekad nebija atzinusi Latvijas un pārējo Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu PSRS sastāvā, neraugoties uz Padomju Savienības centieniem to panākt. Taču turpmākie notikumi, kas saistīti ar Otro pasaules karu un pavērsieniem Rietumeiropas valstu liktenī, novērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību no mūsu zemi piemeklējušās nelaimes, un ir ļoti sāpīgi, ka desmitiem tūkstošu arestēto, deportēto un nogalināto latviešu likteni aizēnoja karš. Un tikpat sāpīgi ir tas, ka mazas tautas pastāvēšanas, tās tiesību un interešu aizsardzības garants eksistēja tikai formāli un ka starptautiskās sabiedrības protesti nespēja ietekmēt PSRS politiku.

1991.gada 21.augusts noslēdz garu un tumšu posmu Latvijas vēsturē. Cerēsim, ka tautas liktenis nekad vairs netiks atstāts nezināmai nākotnei. Diemžēl daudzi jautājumi saistībā ar mūsu neseno pagātni vēl joprojām nav atrisināti. Kā Latvijas tautas augstākajai pārstāvības organizācijai mums ir pienākums katrā ziņā panākt to, lai visa sabiedrība uzzina, kas bija galvenie PSRS īstenotās genocīda politikas plānotāji un realizētāji Latvijā 1940.—1941.gadā.

Mūsu uzdrīkstēšanos toreiz saprata un atbalstīja pasaules valstis — Islande un Dānija, Austrālija un Norvēģija, Vācija un Zviedrija mūsu valsts neatkarību atzina jau pirmajās dienās. Sākās Eiropas atbrīvošanās no padomju ideoloģijas un hegemonijas, bet pasaulei šis laiks jau iezīmēja vesela laikmeta galu.

Runājot par šā vēsturiskā notikuma nozīmīgumu, nekad nedrīkstam aizmirst un pienācīgi nenovērtēt jau ilgi pirms tā pastāvošo tautas sīvo pretestību okupācijas režīmam mūsu zemē, ārvalstīs dzīvojošo mūsu tautiešu stingro nostāju Latvijas neatkarības jautājumā, kā arī nozīmīgu Rietumvalstu politisko spēku atbalstu šai nostājai, pilsoņu kustību, daudzo grupu un organizāciju aktivitātes Latvijā un Baltijā, politisko disidentismu Krievijā, citās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs. Neapšaubāmi ļoti būtisks bija arī to bijušās PSRS tautas deputātu nopelns, kuri ar mūsu Tautas frontes atbalstu tika ievēlēti cīņai par Latvijas neatkarību Maskavā. Tikai visi kopā mēs veicinājām Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Godātie klātesošie! Kopš 1991.gada 21.augusta ir pagājuši jau desmit gadi, un, domāju, nebūšu kļūdījies, teikdams, ka Latvijas centieni demokrātiskā valstiskuma nostiprināšanā ir bijuši sekmīgi. Mēs nepārprotami esam apliecinājuši savu politisko orientāciju uz demokrātiskās pasaules vērtībām, virzību uz iekļaušanos Eiropā un transatlantiskajās struktūrās.

Jebkuras valsts ārpolitika pauž tās nacionālās intereses. Tieši nacionālo interešu vadīta, Latvija 1995.gadā iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā, un tas pamatoti ir uzskatāms par svarīgāko notikumu Latvijas politiskajā dzīvē pēc neatkarības atjaunošanas. Kopš 1995.gada ir panākts liels progress Latvijas virzībā uz Eiropas Savienību, ir sāktas iestāšanās sarunas. To gaitā atvērtas 29 un aizvērtas 16 sadaļas. Tas liecina, ka daudzās jomās Latvija jau tagad ir gatava pilnvērtīgi iekļauties vienotajā Eiropā. Taču slēgto sadaļu skaits nav galvenais kritērijs. Galvenais sarunu kritērijs ir mūsu nacionālo interešu aizstāvība, to saskaņošana ar visu dalībvalstu interesēm, un to, kādu rezultātu šajās sarunās esam sasnieguši, jau visai tuvā nākotnē izvērtēs mūsu tauta.

Eiropas Savienība ir likumu savienība. Iestāšanās sarunas ir tikai viens no posmiem. Sekmīga likumdošanas aktu saskaņošana un administratīvā spēja tos ieviest ir tikpat svarīgi posmi Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību.

Tā kā Latvija ir parlamentāra republika un valdība par savu darbu ir atbildīga parlamenta priekšā, arī iestāšanās sarunas notiek ciešā kontaktā ar parlamentu. Šāds sadarbības modelis sevi ir attaisnojis — likumdošanas pārņemšanā Latvija ir guvusi augstu Eiropas Savienības novērtējumu. Uzņemoties savu atbildības daļu, iesaistoties nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un atklāti diskutējot par Eiropas Savienību un Latvijas attīstībai vislabvēlīgāko modeli, Saeima kā tautas pārstāvības institūcija nostiprina savu nozīmīgumu.

2000.gada sākumā Saeima pieņēma Latvijas Republikas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā. Esmu gandarīts, ka ziņojums paredzēts ne tikai mūsu valdībai, bet gan visai tautai, visai sabiedrībai, jo integrācijai Eiropas Savienībā nepieciešams visas sabiedrības atbalsts. Šis process agrāk vai vēlāk ietekmēs katra sabiedrības locekļa dzīvi. Mēs plānojam pabeigt iestāšanās sarunas 2002.gadā, lai mūsu pilsoņi kā pilntiesīgi Eiropas Savienības locekļi varētu piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2004.gadā.

Arī iestāšanās vai neiestāšanās Eiropas Savienībā ir svarīga izvēle. Sabiedrība ir atvērta un domājoša, un mūsu pienākums ir pievērst īpašu uzmanību šim aspektam. Mums jādomā par to, kā pievērst visas sabiedrības uzmanību Eiropas Savienības jautājumiem, paturot prātā, ka sabiedrība nebūs gatava atbalstīt tik svarīgu lēmumu, ja tai nebūs pietiekamas un objektīvas informācijas gan par Eiropas Savienību, gan par mūsu valdības politiku un, neapšaubāmi, par Saeimas pieņemtajiem lēmumiem. Savukārt aizvien pieaugošais eiroskepticisms zināmā mērā ir tautas dzīvotspējas pazīme. Mums vairāk būtu jāsatraucas par to sabiedrības daļu, kurai Latvijas dalība Eiropas Savienībā un tajā notiekošie procesi ir dziļi vienaldzīgi.

Ir daudz pietiekami nozīmīgu jautājumu, bez kuru atrisināšanas mēs nevaram virzīties uz priekšu. Viens no tādiem ir Eiropas nākotne, tās nākotnes vīzija. Domāju, jūs piekritīsit, ka kopš 1948.gada maija, kad Hāgā notika Eiropas kongress, kuru varam uzskatīt par būtisku impulsu jaunās Eiropas apvienošanas vēsturē, Eiropas stūrakmeņi — miers un labklājība — ir sākuši mazliet plaisāt. Arī mums ir pienākums droši izteikt savas domas par Latviju Eiropā, Eiropas nākotni un Eiropas valstu sadarbību. Arī mums ir jādomā, kā tuvināt Eiropas Savienību tās pilsoņiem, kā padarīt to spēcīgāku un labāku. Mums jānonāk pie atziņas, ka Eiropas liktenis ir arī Latvijas rūpe.

Esam pietuvojušies arī otram mūsu stratēģiskajam mērķim — pilntiesīgai dalībai NATO. Toreiz, 1991.gadā, pat nesapņojām par to, ka izredzes saņemt uzaicinājumu kļūt par alianses dalībvalsti 2002.gada novembrī NATO dalībvalstu vadītāju sanāksmē būs ļoti reālas. Tagad skaidri apzināmies, ka tikai Latvijas dalība NATO līdz ar integrāciju Eiropas Savienībā kalpos par drošas un stabilas Eiropas izveidi. Tādēļ mums skaidrāk kā jelkad ir jāapzinās savas saistības gan attiecībā pret pašmāju ikdienas dzīvi un valsts sakārtošanu, gan arī attiecībā pret nākamajiem sabiedrotajiem.

Varam būt gandarīti, ka aizsākusies diskusija gan Vašingtonā, gan Eiropā par NATO paplašināšanos, varam būt apmierināti ar NATO valstu vadītāju deklarēto apņemšanos 2002.gadā sammitā Prāgā uzņemt jaunas dalībvalstis, jo šī apņemšanās paver iespējas mums būt starp tām. NATO dalībvalstu vadītāju kopīgais paziņojums un ASV prezidenta Buša runa Varšavā apliecināja alianses politikas kontinuitāti un Baltijas valstu leģitīmo vietu paplašināšanās procesā.

Līdz šim mēs, Saeimas deputāti, esam aktīvi piedalījušies Latvijas sagatavošanā dalībai NATO: gan rīcības plāna realizēšanā, aizsardzības finansējuma palielināšanā līdz 2% 2003.gadā, līdzdalības nodrošināšanā Miera uzturēšanas spēkos Balkānos, efektīvas budžeta plānošanas sistēmas ieviešanā. Mums skaidri ir jāapzinās, ka nav pareizi pretnostatīt sociālās vajadzības un nepieciešamību paaugstināt valsts aizsardzības spējas atbilstoši NATO standartiem, jo Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis uzliek mums īpašu atbildību rūpēties par savas valsts drošību.

Runājot par Latvijas dalību NATO, bieži tiek minēts Krievijas faktors. Balstoties uz triju jauno NATO valstu — Polijas, Čehijas, Ungārijas — pieredzi, var pieņemt, ka Latvijas un Krievijas attiecības pēc Baltijas valstu uzņemšanas NATO uzlabosies, tomēr, no otras puses, ir vērojamas tendences, kas liek secināt, ka Krievija ir izvirzījusi sev mērķi — kavēt Baltijas valstu uzņemšanu, tādēļ mums nepieciešams skaidrs signāls, ka, pieņemot lēmumu par jaunu dalībvalstu uzaicināšanu, Krievijai nebūs izšķirošā loma. Tas radītu drošību. Vērā ņemama ir arī NATO un Krievijas dialoga intensificēšanās, kas, cerams, palīdzēs stiprināt Krievijā tos spēkus, kuri uz NATO raugās racionāli, ar izpratni.

Akcentējot vēl vienu ļoti svarīgu Latvijas ārpolitikas prioritāti, proti, labu kaimiņattiecību uzturēšanu ar Krievijas Federāciju, jāteic, ka, neraugoties uz sarežģīto Latvijas un Krievijas attiecību vēstures mantojumu, Latvija šo vēlmi ir apliecinājusi ļoti skaidri. Šī gatavība ir apstiprināta Saeimas akceptētajā ārpolitikas koncepcijā un kā ideja vijas cauri visu Latvijas valdību deklarācijām.

Arī Latvijas parlaments ir ieinteresēts abpusēji izdevīgu un konstruktīvu attiecību izveidē ar Krievijas likumdošanas institūcijām. Par būtisku elementu Latvijas un Krievijas dialoga aktivizācijā izvirzās nepieciešamība izveidot ciešāku kontaktu starp Latvijas Republikas Saeimu un Krievijas Valsts domi. Šī sadarbība varētu paplašināties parlamentu vadības līmenī, starp atsevišķām politiskajām grupām, kā arī parlamentāro draudzības grupu ietvaros.

Vienlaikus ir skaidri jāapzinās, ka būtisku ieguldījumu Latvijas un Krievijas dialoga veicināšanā varētu sniegt abu valstu vienots skatījums uz pagātni. Tā trūkums tagad nereti izraisa nesaprašanos, neuzticību un savstarpējus pārmetumus. Es šeit domāju Latvijas okupāciju un nežēlīgās represijas pret mūsu tautu. Šis fakts diemžēl joprojām nav guvis ne Krievijas valdības, ne parlamenta oficiālu apstiprinājumu. Izmantojot iespēju, gribu vēlreiz aicināt Krievijas Federācijas parlamentāriešus spert šo soli un atzīt to, kas sen jau ir skaidrs starptautiskajai sabiedrībai.

Godātie klātesošie! Pēdējā laikā mūsu tautā atskan spēcīgas balsis, tās noskaņojumā virmo dažādas strāvas. Mūsu uzdevums reizē ir viegls un grūts — ieraudzīt un izlasīt neskaitāmos zelta graudus, kuri ne vienmēr ir saskatāmi pelavu kaudzē, ko daudzi tik labprāt cenšas iztēlot par zelta domu kalnu.

Latvija ir ar asinīm, ar pašu sāpēm un sajūsmu izsapņota un izveidota valsts. Tā jāsargā kā tautas dzīvības avots.

 

Runa Latvijas Republikas konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas 10.gadadienai veltītajā Saeimas svinīgajā sēdē 21.augustā

Satiksmes ministrs, bijušais Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs:

Lai neaizmirstam nevienu,kas sekmēja neatkarību

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Ekselences! Cienījamās deputātes un godātie deputāti!

Vispirms es gribētu pateikties Saeimas Prezidijam par uzaicinājumu teikt uzrunu šajā svinīgajā sēdē.

Kā jau tika atzīmēts, Konstitucionālā likuma būtība ir tā, ka tas no 4.maija deklarācijas svītroja pārejas periodu Latvijas valsts atjaunošanai de facto un par tiesisko pamatu pasludināja 1922.gada Satversmi. Pieņemot 1990.gadā Neatkarības deklarāciju tieši šādā redakcijā, Augstākās padomes deputātu vairākums, manuprāt, rīkojās godprātīgi gan pret tautu, gan pret sevi, jo 1990.gada maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību de facto vēl nebija iespējams, jo visi finansiālie, militārie un administratīvie varas resursi bija Maskavas rokās. Arī neatkarīgas valsts likumdošanas bāzes vēl nebija. Līdz ar to nebija citas alternatīvas kā vien lēni, soli pa solim atjaunot Latvijas neatkarību.

Latvijas neatkarības pretinieki gan Maskavā, gan Latvijā cerēja, ka pamazām, arīdzan soli pa solim, viņi nostiprinās savas pozīcijas un viss atgriezīsies vecajās sliedēs.

Jāsaka, ka viņi bija organizēti, centās apvienoties un galarezultātā izveidoja Vislatvijas glābšanas komiteju. Tā mītiņoja, pieņēma rezolūcijas ar prasību nekavējoties ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi.

Kādā tikšanās reizē PSRS prezidents Mihails Gorbačovs man un Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim jautāja: "Kā jūs, biedri, vadāt republiku, ja tik īsā laikā Latvijā ir radies tik daudz neapmierināto? Ne no vienas citas republikas tik daudz sūdzību nav saņemts."

Iepazīstoties ar PSRS Aizsardzības ministrijas amatpersonu liecībām, tagad ir skaidrs, ka padomju militārās struktūras bija gatavas ārkārtas stāvokli Baltijas valstīs ieviest jau tūlīt pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gadā. PSRS prezidents to vilcinājās darīt. Viņam bija jārēķinās, manuprāt, arī ar to, ka no Baltijas valstīm ievēlētie neatkarībai uzticīgie PSRS tautas deputāti, kuru skaitā bija arī deputāti no Latvijas Tautas frontes, kopā ar Krievijas demokrātiem asi iestājās pret diktatūru un aizstāvēja demokrātiju.

Skaidrs, ka Latvija attiecībā uz PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu bija kandidāts numur viens. Jebkurš neuzmanīgs Augstākās padomes solis varēja šo nelabvēlīgo notikumu attīstību paātrināt. Taču arī nogaidoša pozīcija varēja izrādīties liktenīgi samiernieciska un radīt apstākļus, kuros būtu jāstrādā PSRS prezidenta vadībā.

Es neņemos prognozēt, cik ilgā laikā būtu bijis iespējams likvidēt divvaldības situāciju Latvijā, ja viss būtu noticis citādi.

Taču tad sekoja 18. un 19.augusta nakts — pučs, kas apturēja paša PSRS prezidenta darbību, kuram pučisti lūdza, ja tā var izteikties, turpināt rūpēties par savu veselību Melnās jūras kūrortā. Visā PSRS teritorijā tika ieviests ārkārtas stāvoklis, un Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins jau no paša rīta man oficiāli paziņoja, ka esot iecelts pārstāvēt jauno Maskavas varu Latvijā.

Situācija bija patiesi saspringta, nomācoša. Tomēr Augstākās padomes Prezidijs un valdības locekļi neatliekami apsprieda radušos situāciju, izstrādāja paziņojuma tekstu un lūdza mani nekavējoties vērsties ar to pie tautas. Es to izdarīju un nolasīju šo paziņojumu gan radio, gan televīzijā. Paziņojumā nepārprotami nosaucām PSRS Ārkārtas komiteju par pučistiem un viņu darbību par nelikumīgu. Aicinājām tautu to neatbalstīt un iesaistīties nevardarbīgas pilsoniskās nepakļaušanās kampaņā. Šādu nostāju apstiprināja arī Augstākā padome savā sēdē. Līdz ar to Latvijas parlaments un valdība faktiski bija pasaulē pirmie, kas valsts augstākās varas līmenī sniedza oficiālu vērtējumu apvērsumam Padomju Savienībā. Tajā pašā laikā pasaules lielvalstu vadītāji gan izteica tikai bažas un cerību, ka PSRS ārpolitika nemainīsies.

Taču Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins reaģēja ātri. Viņš telefoniski man paziņoja, ka nekavējoties mani arestēs, ja vēlreiz vērsīšos pie tautas ar līdzīga satura aicinājumiem. Savukārt, ja Latvijas Tautas fronte vai Augstākā padome organizēs barikādes, tad armijas tanki un bruņumašīnas saņemšot pavēli sašķaidīt visu savā ceļā. Un lai necerot, ka atkārtosies janvāra barikāžu murgs Rīgā, viņaprāt.

Ģenerālis Kuzmins ne tikai draudēja, bet arī rīkojās. Pievedceļus Rīgai, tiltus un galvenās tranzīta ielas bloķēja bruņumašīnas. OMON ieņēma daudzus stratēģiski svarīgus objektus, tostarp radio un televīziju.

Mani personīgi dziļi aizkustināja un morāli stiprināja žurnālistu rīcība. Piemēram, Latvijas radio ēkā iebrūkot omoniešiem, tika atskaņota Latvijas valsts himna. Darbu uzsāka nelegālā raidstacija. Televīzijas žurnālisti OMON iebrukumu rādīja līdz pašai pēdējai iespējai.

Toties nevaldāms prieks šajā laikā pārņēma Latvijas neatkarības pretiniekus. Viņi nekaunējās atklāti paust lepnumu par notiekošo, jo pēc tā esot tiekušies visu šo laiku pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas.

Tomēr Augstākajā padomē ievēlētie Latvijas Tautas frontes deputāti, uzkrājuši vairāk nekā gadu ilgu pieredzi, strādājot konfrontācijas apstākļos, neapjuka, un šajā ekstremālajā situācijā parlaments, OMON bruņumašīnām patrulējot Vecrīgā, pieņēma Konstitucionālo likumu, pilnībā atjaunojot Latvijas neatkarību. Šim likumam bija milzīga politiska un praktiska nozīme. Juridiski noslēdzās divvaldības posms Latvijā. Tālākas attiecības Maskava varēja ar Latviju kārtot tikai kā ar neatkarīgu valsti.

Konstitucionālais likums pavēra ārvalstīm iespēju atzīt Latvijas valsts neatkarību, protams, kontekstā ar tālākajiem notikumiem Maskavā. Savukārt Latvijai pavērās iespēja pievienoties nozīmīgām starptautiskām organizācijām — Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Parīzes hartai.

Kā izgāzās pučs Maskavā, tas ir reizē īss un garš stāsts. Nenoliedzami, šeit nopelns ir Krievijas tā laika demokrātiem, īpaši Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājam. Viņi rīkojās ļoti izlēmīgi un mērķtiecīgi, kā rezultātā Ārkārtas komitejas locekļi tika arestēti.

Nesen mūsu presē izlasīju ļoti interesantu Mihaila Gorbačova atzinumu, ka viņa lielākā kļūda esot bijusi tā, ka Borisu Jeļcinu nav savlaicīgi aizsūtījis par vēstnieku uz kādu "banānu republiku" (viņa izteiciens). Viņaprāt, ja tas būtu izdarīts, tad PSRS būtu saglabāta. Grūti spriest, vai ar PSRS Gorbačovs domāja arī Baltijas valstis. Tomēr nenoliedzami, ka Borisam Jeļcinam gan PSRS demontāžā, gan Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā ir īpaša loma.

Vēl Maskavas Baltais nams bija barikādēs un tā iemītnieki bruņuvestēs, kad ieradāmies tur, lai praktiski kārtotu Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumus. Vispirms pēc mūsu lūguma tika nomainīts Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins, pret kuru Latvijas Republikas prokuratūra izvirzīja apsūdzību par draudiem likumīgi ievēlētām amatpersonām. Pieprasījām izvest no Latvijas OMON. Protams, galvenais jautājums, kurš izrietēja no pieņemtā Konstitucionālā likuma, bija Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas un PSRS puses.

Redzot Augstākās padomes un valdības stabilitāti, ārvalstis sāka sniegt paziņojumus par Latvijas valsts diplomātisko atzīšanu. Pirmā, kā zināms, to izdarīja Islande. Ļoti svarīgs bija Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētāja dekrēts par Latvijas neatkarības atzīšanu un aicinājums arī PSRS un citām valstīm to darīt. Pirmais ārvalstu vēstnieks pie mums ieradās no Dānijas. Tas viss notika īsā laikā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas tauta nekad neaizmirsīs to morālo un praktisko atbalstu, kuru tā toreiz saņēma no visiem saviem draugiem.

Godātie klātesošie! No mana īsā atskata uz to, kas notika pirms desmit gadiem, varētu likties, ka Augstākajā padomē ir bijušas, kā kādreiz teica, tikai "darba un cīņas uzvaras". Tomēr nē. Tāpat kā šodien, arī toreiz mūsos bija šaubas un bija viedokļu konfrontācijas. Bija arī vājuma brīži un kļūdas. Un tomēr man šķiet nenoliedzami tas, ka pārveidojumi, kuri toreiz tika veikti pat divvaldības apstākļos, ir tiesiski korekti un sabalansēti ar tā laika politiskajām iespējām.

Dabiska ir mūsu vēlme, laika ziņā attālinoties no tādiem vēsturiskiem periodiem kā 1991.gada augusts, meklēt tā laika varoņus. Tomēr, atzinīgi novērtējot deputātu balsojuma vēsturisko lomu, mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ko tajās dienās izturēja Latvijas radio un televīzijas darbinieki. Nedrīkstam aizmirst visus tos, kuri apsargāja stratēģiski svarīgos objektus un tajos atradās. Es gribu pateikties arī Augstākās padomes darbiniekiem, kuri tāpat kā deputāti, pildot savu pienākumu, riskēja un kritiskajos brīžos neatstāja parlamenta ēku dienām un naktīm.

Latvijas vēsturē gan 1990.gada 4.maijs, gan 1991.gada 21.augusts ir iezīmējuši nopietnus pagrieziena punktus. Tie bija kulminācijas brīži tautas vēlmei atgūt savu neatkarīgo valsti. Tomēr vienlaikus šie pagriezieni it kā neiezīmē neko principiāli jaunu mūsu vēsturē, jo arī 1918. gadā Latvijas neatkarība tika izcīnīta, pateicoties visas tautas un tās priekšstāvju vienotībai. Tas liecina, ka, kopā esot un kopā tiecoties uz mērķi, mēs varam paveikt patiešām lielas lietas, gūt nozīmīgus panākumus. Varbūt tieši tādēļ, atzīmējot Latvijas neatkarības atjaunošanas desmitgadi, svarīgi ir domāt par to, kā izvirzīt mērķus, kas ir tuvi tautai, un kā, kopīgi strādājot, tos sasniegt.

Svinīgās sēdes viesu rindās: bijušais ASV vēstnieks Latvijā Ints Siliņš, bijušais VFR vēstnieks Latvijā grāfs Hāgens fon Lambsdorfs, bijušais Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis un bijusī Lietuvas valdības vadītāja Kazimiera Prunskiene

Saeimas svinīgajā sedē klausītāju rindās: Valsts prezidente, Ministru prezidents, ministri, deputāti

Saeimas prezidijā: Saeimas sekretāres biedrs Aleksandrs Bartaševičs, Saeimas sekretāre Silvija Dreimane, Saeimas priekšsēdētāja biedri Rihards Pīks un Romualds Ražuks

Svinīgās sēdes dalībnieki noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa: no kreisās — ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Ministru prezidents Andris Bērziņš; ziedus sakārto Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; ar cieņu neatkarības aizstāvjiem — Indulis Bērziņš, Jānis Straume un Andris Bērziņš Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Runa Latvijas Republikas konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas 10.gadadienai veltītajā Saeimas svinīgajā sēdē 21.augustā

Konferencē "Sarežģītais gājums no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju" Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Kad vēsture nav nolemtība

Pagājušajā gadsimtā augusts Latvijas valsts neatkarībai ir bijis īpašs, izšķirošiem notikumiem bagāts mēnesis. 1920. gada 11. augustā tika parakstīts Latvijas miera līgums ar Krieviju. 1939. gada 23. augustā tika noslēgts Latvijas neatkarībai liktenīgais Molotova – Ribentropa pakts. 1940. gada 5. augustā Latviju inkorporēja (kā toreiz stāstīja: uzņēma) Padomju Savienībā. 1991. gada 21. augustā Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", ar kuru faktiski tika pabeigta valstiskās neatkarības atgūšana. 24. augustā Krievija atzina Latvijas neatkarību.

Molotova un Ribentropa 1939. gada 23. augustā parakstītais līgums un slepenais protokols pavēra ceļu Vācijas un PSRS agresijai un izraisīja Otro pasaules karu. Jau 1. septembrī Vācija iebruka Polijā, bet 17. septembrī to izdarīja arī PSRS. Padomju Savienības un Vācijas triumfa un draudzības demonstrācija bija kopīgā karaspēka parāde Brestā pēc Polijas kampaņas beigām. Toreiz komunistu un nacistu kareivji un virsnieki kopā soļoja zem Staļina un Hitlera portretiem.

Ja šodien kāds brīnās, kā var savienot nacionālsociālisma un komunisma idejas un kā iespējama tāda putra mūsdienu nacionālboļševiku, komunistu, "Līdztiesības" aktīvistu un citu sarkano, brūno un sarkanbrūno galvās, tad lai atceras, ka nekā jauna te nav — vēsturē tas jau ir bijis.

Parāde Brestā ir notikums, kuru nevēlas atcerēties vecie komunisti un Latvijas tā sauktās 1940. gada sociālistiskās revolūcijas apoloģēti. Ja kādam vēl nav kauna murgot, ka nav bijis 1939. gada 23. augusta un vēlāk 28. septembra slepeno protokolu, tad jāatzīst, ka sarkanie un brūnie Brestā brāļojās tāpat vien — tikai uz savstarpējās mīlestības un idejiskās brālības pamata.

Toreiz, 1939. gadā, virkne valstu, Latviju ieskaitot, palika vienas. Izrādījās, ka valdību pasludinātā neitralitāte nav šķērslis lielvalstīm, kas bija nostājušās uz agresijas ceļa. Latvijai nebija uzticamu sabiedroto, kas steigtos palīgā. 1940. gada jūnijā Latviju, tāpat kā Lietuvu un Igauniju, okupēja PSRS karaspēks.

Jā, protams, toreiz pasaulē bija pilnīgi cita situācija. Neviens nespēja vai negribēja garantēt drošību arī lielākām valstīm. Lielbritānija un Francija ar Minhenes vienošanos 1938. gada 29. — 30. septembrī Čehoslovākiju atdeva Hitleram, cenšoties atpirkties no agresora.

Citāda bija arī Latvija, jo 1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā valsts liktenis lielā mērā bija atkarīgs no viena cilvēka izpratnes par ārpolitiku. Bijušā Latvijas ārlietu ministra un diplomāta Voldemāra Salnāja dzīvesbiedre Milda Salnāja pēc neatkarības zaudēšanas ar rūgtumu konstatēja: "Teļu audzēšana un cūkkopība Latvijā bija populārāka par ārpolitiku." Lai gan, vērtējot objektīvi, arī aktīvākas un veiksmīgākas Latvijas ārpolitikas apstākļos diezin vai būtu bijis iespējams iegūt reālas drošības garantijas.

Uz veseliem 50 gadiem Latvija zaudēja neatkarību. Taču tauta pati aktīvi veidoja savu vēsturi. 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā bija Tautas frontes dibināšana, tautas manifestācijas, janvāra barikādes un pretošanās pučistiem. Jaunās valsts pamatu veidošana sākās jau pirms faktiskās neatkarības atgūšanas.

Tagad jau desmit gadus mums ir sava neatkarīga valsts, kuru bieži mēdzam kritizēt. Ir dzirdēts arī sakām, ka "mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti". Manuprāt, pārāk reti, tikai svinīgos atceres brīžos, spējam atskatīties uz neilgo atjaunotās valsts vēsturi un novērtēt pārmaiņas.

Par spīti visam aizvadītajos desmit gados ir izveidota demokrātiska valsts, un ar Latviju pasaulē rēķinās tāpat kā ar jebkuru citu valsti. Mēs neesam un nebūsim lielvara, taču mēs gribam būt tur, kur arī ikviena neliela valsts spēj būt patiesi neatkarīga, attīstīties un kļūt līdztiesīga ar citām zemēm.

Mēs esam pierādījuši, ka spējam būt ekonomiski neatkarīgi. Rubika, Dīmaņa un kompānijas brīdinājumi, ka nevarēsim iztikt bez "lielā brāļa", izrādījās nožēlojama propagandas akcija. Arī dažu veco padomju ekonomistu, profesoru un kolhozu priekšsēdētāju pareģojumi par vispārēju badu un preču trūkumu bija tikai viņu intelektuālās nabadzības apliecība. Mēs spējam dzīvot bez Krievijas. Cita lieta, ka joprojām esam ieinteresēti izveidot savstarpēji izdevīgas, normālas ekonomiskās attiecības, un tā nav Latvijas vaina, ka šobrīd imports no Krievijas ir sarucis līdz 10 procentiem, bet eksports līdz 4,3 procentiem no kopējā apjoma.

Latvijas un Krievijas sadarbības iespējas, protams, ir krietni plašākas, tāpēc Latvijas valdība dara visu iespējamo, lai stāvoklis uzlabotos. Domāju, ka šodien neviens nav pret to, tikai vieni ir gatavi maksāt jebkuru cenu, lai varētu labi pelnīt, citi uzskata, ka nedrīkst maksāt ar piekāpšanos lietās, kas skar Latvijas neatkarību un valsts pašcieņu.

Šobrīd Latvija ir valsts, kas ne tik ātri, kā mēs vēlamies, bet attīstās. Tā ir valsts, kuras ekonomikas pieauguma tempi pagājušajā gadā bija un, iespējams, arī šajā gadā būs straujāki nekā citās Eiropas Savienības kandidātvalstīs.

Cienījamie klātesošie!

Es esmu pārliecināts, ka, ņemot vērā Latvijas sarežģīto vēsturi, kas aizvadītajā gadsimtā ir bijusi satricinājumu, karu, revolūciju, nacionalizāciju un deportāciju vēsture, mūsu pamatuzdevums ir un būs valstiskās neatkarības neatgriezeniskuma nodrošināšana. Pašlaik garantijas drošībai var dot tikai NATO — organizācija, kādas diemžēl nebija 1939. un 1940. gadā. Mūsu centienus nesen Bratislavā ļoti precīzi raksturoja Čehijas prezidents Vāclavs Havels — cilvēks, kuram politika ir ne tikai interešu, bet arī sirdsapziņas jautājums.

Citēju: "Baltijas valstis liek skaidri saprast, ka ne tikai ģeogrāfiski, bet arī kultūras un vēstures plāksnē tās uzskata sevi par Rietumu daļu un tāpēc ir īpaši ieinteresētas pievienoties NATO. Mēs visi zinām, ka tās pirms kara bija neatkarīgas valstis un ka Padomju Savienība tās pievienoja ar varu, balstoties uz noziedzīgo Ribentropa—Molotova paktu. Tāpēc man nav saprotams, kādēļ šīm trim brīvajām valstīm nevar tikt piešķirta pēc iespējas drīza dalība, jo īpaši tāpēc, ka tās smagi strādā, lai būtu tam gatavas. Piekāpšanās Krievijas ģeopolitiskajām vai ģeostratēģiskajām interesēm vai, iespējams, pat tās raizēm par prestižu būtu ļaunākais, ko alianse šajā lietā varētu darīt. Tas nozīmētu atgriešanos pie Ribentropa—Molotova pakta, tā leģitimitātes apstiprināšanas; pie atziņas, ka Krievijai ir tiesības izveidot sev apkārt sanitāro kordonu vai arī tās interešu sfēru, kas eifēmiski tiek dēvēta par "tuvajām ārzemēm" vai, īsi sakot, pašiem atgriezties pie vecā pasaules un valstu sadalījuma neatkarīgi no to gribas. Tā patiesībā būtu atteikšanās no pamatprincipiem Vašingtonas līgumā — fundamentālā NATO dokumentā, kurā pausta pārliecība, ka demokrātiskās eiroatlantiskā reģiona valstis ir tiesīgas brīvi izvēlēties veidu, kādā tās vēlas aizstāvēt savu brīvību, ka aliansei ir jābūt pieejamai, ja tās izvēlas kolektīvo drošību."

To, ka Havels nav vientuļš sapņotājs, apliecina ietekmīgākās NATO dalībvalsts — ASV — prezidenta Dž. Buša teiktais 2001. gada 15. jūnijā, uzstājoties Varšavas bibliotēkā: "Mēs varam uzbūvēt atvērtu Eiropu — Eiropu bez Hitlera un Staļina, bez Brežņeva un Honekera, bez Čaušesku, un jā — bez Miloševiča."

Un vēl: "Visām jaunajām Eiropas demokrātijām, no Baltijas līdz Melnajai jūrai, jābūt tādām pašām iespējām realizēt savu drošību un brīvību — un tādām pašām izredzēm pievienoties Eiropas institūcijām — kā vecajām Eiropas demokrātijām."

ASV prezidents arī solīja, ka neviena tauta vairs nekļūs par bandinieku citu valstu spēlēs: "Minhenes neatkārtosies, jaltas neatkārtosies."

Līdzīgu viedokli pauda arī ASV ārpolitikas veterāns Henrijs Kisindžers, kurš vienmēr ir piesardzīgi vērtējis Baltijas valstu uzņemšanu Ziemeļatlantijas aliansē, kurš 2000. gada 14. augustā "Washington Post" atzina: "ASV nekad nav atzinusi padomju režīma nodibināšanu šajās valstīs 1940. gadā, un ar pārliecību var sacīt, ka neviena valstu grupa nav vairāk pelnījusi Rietumu demokrātisko valstu aizsardzību kā šīs mazās valstis, kuras nespēj apdraudēt nevienu savu kaimiņvalsti."

To, ko valsts dara neatkarības nosargāšanai, pašlaik ne visi uztver ar izpratni un atbalstu. Jo gan ārpolitika, gan aizsardzība prasa līdzekļus. Atskan balsis, ka līdzdalība NATO ir pārāk dārga, ka Latvijai tā nav vajadzīga, it kā Vašingtonas līgumā nebūtu piektā panta par palīdzības garantijām. Šīs balsis saka, ka nauda, ko tagad tērējam aizsardzībai, jāatdod citām, viņuprāt, vajadzīgākām lietām.

Var jau mēģināt taupīt naudu arī uz ārējās drošības nostiprināšanas rēķina, taču tad mēs apzināti pakļaujam nenoteiktības riskam savu bērnu nākotni, un es nebaidos teikt — savu neatkarību.

Neatkarība nevar būt diskusiju objekts. Neatkarība ir vērtības, ar ko netirgojas un kuru nemaina ne pret kādiem materiāliem labumiem. Neatkarība un valsts drošība mums dod arī garantijas attīstībai. Jau tagad Latvija, Lietuva un Igaunija, neraugoties uz visām problēmām, attīstās ātrāk nekā NVS valstis.

Demokrātiskā pasaule nekad neatzina Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Tas bija pamats, lai sāktu likvidēt Molotova — Ribentropa pakta sekas. Šis process sākās ar Berlīnes mūra nojaukšanu un turpinājās ar PSRS sabrukumu, kad bijušo Padomju Savienības republiku vietā izveidojās jaunas valstis, jaunu Krieviju ieskaitot. Es gribu uzsvērt, ka attiecībās ar Krieviju ir arī gaišas lappuses. 1991. gada 24. augustā Krievija kā viena no pirmajām atzina Latvijas valstisko neatkarību un aicināja to darīt arī citas valstis. Šodien, tāpat kā toreiz, mēs esam pateicīgi par šo atbalstu, kas ir stūrakmens labām abu valstu attiecībām nākotnē.

Reizēm es sev jautāju — vai Molotova – Ribentropa gars šodien vēl klīst pa Eiropu? Jāatzīst, ka pēdējā laikā gan nekas nav manīts. Taču tikai pēc Baltijas valstu uzņemšanas NATO ar pilnu pārliecību varēs teikt, ka Nirnbergā pakārtā kara noziedznieka Joahima fon Ribentropa pelni nemēslo augsni mūsdienu politikai un arī viņa kolēģa, dabiskā nāvē mirušā kompartijas personālā pensionāra Vjačeslava Molotova, kurš guļ kādā Maskavas kapsētā, gars nedancina valstu vadītājus.

Vēsture nav nolemtība, un, ja cilvēki pretojas ļaunumam, beigu beigās taisnība vienmēr uzvar. Latvijas tautas izcīnītā neatkarība ir tam apliecinājums. Mūsu pašu rokās ir savas vēstures veidošana 21. gadsimtā. Pēdējo desmit gadu laikā Latvija ir pierādījusi, ka tā spēj ieņemt pilnvērtīgu vietu jaunajā Eiropā, kas tiek būvēta nevis uz vēsturiskas netaisnības, bet uz brīvības, demokrātijas un atklātības principiem. Esmu pārliecināts, ka mums pietiks spēka un prāta nenovirzīties no šiem principiem.

Runa konferencē "Sarežģītais gājums no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju" Rīgā 2001. gada 21. augustā

 

Saeimas priekšsēdētāja biedrs, bijušais Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks:

Kad tauta nostājas frontē

Nenovērtējama ir Latvijas Tautas frontes (LTF) loma trešās atmodas laikā — neatkarības atjaunošanas posmā 1988.—1991.gadā, kad Latvija ārkārtīgi īsā laikā, Tautas frontes vadīta un organizēta, nogāja ceļu no Gorbačova deklarētās perestroikas ar dažām tautai no augšas iedotām brīvībām līdz pilnībā de facto atzītai neatkarībai 1991.gadā. Kā bijušais Latvijas TF priekšsēdētājs es šodien vēlētos runāt par visdramatiskāko LTF un Latvijas pastāvēšanas posmu — 1990.gada beigām un 1991.gadu, kad pēc Maskavas un vietējās reakcijas uzbrukumiem visas trīs Baltijas valstis atguva faktisko valstisko neatkarību.

Atgādināšu un uzsvēršu, ka toreiz nebija cita efektīva instrumenta 1990.gada pavasarī ievēlētās Augstākās padomes un tās izveidotās Ministru padomes aizstāvēšanai un atbalstīšanai kā milzīgā, brīžiem pat līdz 240 tūkstošiem cilvēku lielā, visas tautas atbalstītā organizācija — Latvijas Tautas fronte. Pēc 1990.gada 4.maija, kad mūsu parlaments — Augstākā padome — pieņēma Latvijas neatkarības deklarāciju un pasludināja pārejas periodu līdz pilnīgas neatkarības de facto sasniegšanai, Latvijas Republikai nebija ne savas armijas, ne zemessardzes, ne labi organizētu vēstniecību ārzemēs, nebija arī efektīvas robežkontroles un muitas. Tajā pašā laikā tās teritorijā atradās milzīgs daudzums Padomju Savienības karaspēka un darbojās PSRS drošības dienesti.

Savukārt no Padomju Savienības mantotā milicija, it īpaši Rīgā, labi ja bija neitrāla, bet drīzāk gan negatīvi noskaņota pret notiekošajiem neatkarības atjaunošanas procesiem.

Tāpēc izšķirošajos brīžos vienīgais un pats efektīvākais ierocis Latvijas Republikas neatkarības simbolu — Augstākās padomes, Ministru padomes un tās ruporu — masu saziņas līdzekļu — aizstāvībai bija Latvijas Tautas fronte, kas apvienoja valsts iedzīvotājus nevardarbīgai pretošanās akcijai, kura vērsta pret neatkarības pretiniekiem. Šī LTF spēja saliedēt cilvēkus vienotās neatkarības idejas īstenošanai bez naida un asinskāres izrādījās stiprāka par padomju armiju, PSRS drošības dienestiem, īpašām milicijas vienībām, kā arī ortodoksālo kompartijas spārnu, kas visiem spēkiem pretojās neatkarības atjaunošanai Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. It īpaši efektīvi šīs savas spējas un īpašības LTF izmantoja 1990.gada rudenī, 1991.gada janvāra notikumu un augusta puča laikā, kad, izņemot organizētu Latvijas tautas nevardarbīgu pretošanos, mums nebija nekā cita ko likt pretī neatkarības ienaidnieku uzbrukumiem.

Tagad tik skaidrā un vispāratzītā tēze ar grūtībām tika pierādīta 1990.gada pavasarī un vasarā pēc LTF spožās uzvaras vēlēšanās un 4.maija deklarācijas pieņemšanas, kad šķita, ka LTF kā lielas tautas masas apvienojošs un organizējošs spēks vairs nebūs vajadzīga un to pilnībā varēs aizstāt Augstākā padome un valdība, virzot un vadot neatkarības atgūšanas procesus. Tā domāja daļa Latvijas neatkarības piekritēju, taču, par laimi, man un pārējiem toreizējiem LTF vadītājiem izdevās pārliecināt gan Augstāko padomi, gan sabiedrību kopumā par LTF nepieciešamību gaidāmajos izšķirošajos brīžos. Un dzīve ļoti drīz pierādīja, ka mums ir taisnība, jo nepagāja ilgs laiks, kad LTF jau nācās aizstāt gan armiju, kuras gluži vienkārši nebija, gan zemessardzi, kas vēl nebija izveidota, gan policiju, kas vēl nebija reformēta, gan skaidrot Latvijas cilvēkiem tābrīža stāvokļa un valdības īstenoto ekonomisko reformu būtību, cenšoties pēc iespējas mīkstināt to sekas. Mēs darījām visu, ko no mums prasīja situācija, arī to, ko tagad cilvēki kā pašsaprotamu lietu prasa no valdības un pašvaldībām, jo Latvijas valsts tolaik bija tikai sava atjaunotnes ceļa sākumā.

Kā notikumi risinājās toreiz, Latvijas Republikai kritiskajā neatkarības atjaunošanas posmā?

Šis posms aptver laiku no 1990.gada 4.maija, kad jaunievēlētā Latvijas Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, līdz 1991.gada 21.augustam, kad Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu.

Šim laikam raksturīga divu spēku konfrontācija: viens no tiem bija Latvijas Tautas fronte, otrs — Komunistiskā partija. Visprecīzāk šo spēku samēru raksturoja pazīstamais trešās atmodas politiķis Latvijas TF frakcijas vadītājs Augstākajā padomē Jānis Dinēvičs. No vienas puses, bija LTF ar vairāk nekā 200 tūkstošiem biedru un plaši sazarotajām struktūrām visā Latvijā, kā arī ar tās atbalstu ievēlētā Latvijas Republikas Augstākā padome, kur divas trešdaļas deputātu bija LTF biedri, un tās izveidotā Latvijas Republikas valdība — Ministru padome. Vietējo vēlēšanu rezultātā 1989.gada 10.decembrī vairāk nekā astoņi tūkstoši pašvaldības deputātu bija ievēlēti ar LTF atbalstu.

Komunistu partija kontrolēja trešdaļu Augstākajā padomē ievēlēto deputātu, to atbalstīja daudzskaitlīga padomju armija, valsts drošības struktūras, kā arī īpašas milicijas vienības. Milicija bija sašķelta: liela tās daļa bija nelojāla Latvijai. Un tās neitralitāte izšķirošajos pagrieziena punktos bija labākais no tā, ko mēs varējām panākt. Komunistu partiju atbalstīja ortodoksāli domājošie PSRS saglabāšanas atbalstītāji, kas vēl aizvien centās saglabāt centralizēto valsti — PSRS — ar vadošo kompartijas lomu tajā. Šo atbalstītāju pamatslāni veidoja atvaļinātie PSRS virsnieki — aptuveni 62 tūkstoši vīru, kuriem klāt nāca vēl 24 tūkstoši, kas turpināja dienēt padomju armijā. Zināma atbalsta bāze komunistu aktivitātēm bija daļa padomju birokrātijas dažādos līmeņos, kā arī daļa nelatviešu, kas nebija droši par savu nākotni, un, protams, lielo, tieši no Maskavas pārvaldīto uzņēmumu administrācija.

Kas tad noteica LTF spēku un panākumus?

Pirmkārt, Latvijas cilvēku uzticība un LTF lielā autoritāte. Otrkārt, tas, ka padomju impērija bija sapuvusi un sabrukusi, tas, ka pašā Krievijā notika pārmaiņas un bija sācies demokratizācijas process. Treškārt, ļoti piesardzīgs, bet tajā pašā laikā konsekvents Rietumvalstu atbalsts. Ceturtkārt, Baltijas vienotība, Baltijas valstu solidaritāte. Piektkārt, latviešu emigrācijas organizāciju atbalsts.

Pilnīgi piekrizdams Jānim Dinēvičam, es minētu vēl vienu un, manuprāt, vissvarīgāko mūsu panākumu atslēgu — visu neatkarības atbalstītāju vienotību un spēju saliedēties nevardarbīgai pretošanās cīņai pret neatkarības pretiniekiem. Un tas bez konfliktiem un asins izliešanas, izšķirošajos brīžos cieši sastrādājoties Latvijas Republikas Augstākajai padomei, Ministru padomei un Latvijas TF, ļāva mums rīkoties pat pirmajā acu uzmetienā bezcerīgās situācijās, kad neatkarības pretinieku pārspēks bija milzīgs un pārsniedza mūsējo neskaitāmas reizes. Jebkuras domstarpības, savstarpēji ķīviņi un cīniņi Maskavā tiktu nosaukti un iztulkoti kā situācijas destabilizēšanās Latvijas Republikas Augstākajā padomē, un valdības nespēja kontrolēt situāciju kalpotu par lielisku ieganstu ārkārtas stāvokļa noteikšanai Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Un tādi droši vien bija Maskavas reakcionāro spēku plāni, taču mums izdevās nepieļaut to īstenošanu. Un tas, manuprāt, ir vislielākais LTF panākums šajā atbrīvošanās cīņas posmā.

Laikā no 1990.gada 4.maija līdz 1991.gada 21.augustam pieredzējām daudzus notikumus, kas nemitīgi sekoja cits citam. Jau toreiz bija skaidrs, bet tagad — pēc desmit gadiem — ir īpaši skaidrs, cik lielas bija briesmas vienas, bet liktenīgas Latvijas Tautas frontes kļūdas dēļ zaudēt visu. Tāpēc mums nebija tiesību liktenīgi kļūdīties. Tūlīt pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas pieņemšanas pret to vērsās Latvijas Komunistiskā partija, bet opozīcija Augstākajā padomē pieprasīja izšķirt šo jautājumu referenduma ceļā. Latvijas Pilsoņu kongress neatbalstīja referenduma ideju; tas uzskatīja, ka tikai pilsoņu vēlētam Latvijas Pilsoņu kongresam ir juridiskas tiesības pārejas periodā rīkoties Latvijas pilsoņu vārdā. Taču Latvijas Tautas fronte un tās frakcija Augstākajā padomē izvēlējās citu ceļu — virzīties soli pa solim, lēni, nezaudējot galveno virzienu, paturot galveno mērķi — neatkarību.

4.maija deklarācijas pretiniekiem par atbalstu kļuva Padomju Savienības prezidenta M.Gorbačova 1990.gada 14.maija dekrēts, kurā tika paziņots, ka visu Baltijas republiku neatkarības deklarācijas nav spēkā, jo tās ir pretrunā ar Padomju Savienības Konstitūciju.

Pēc mēneša M.Gorbačovs nāca klajā ar ideju izveidot neatkarīgu valstu savienību un uzaicināja Latviju parakstīt šīs jaunās savienības līgumu.

Tajā laikā B.Jeļcins tika ievēlēts par Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsēdētāju un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vadītāji uzsāka sarunas ar Krieviju.

Bet tad nāca viskritiskākais posms, ko iezīmē vietējās OMON vienības vardarbība. Pirmais uzbrukums notika 1990.gada 2.novembrī, kad tika ieņemts un izdemolēts Preses nams.

Kad 17.novembrī A.Gorbunovs un I.Godmanis atkārtoti noraidīja M.Gorbačova uzaicinājumu parakstīt jauno savienības līgumu, ekonomiskās blokādes draudi un militārais spiediens kļuva vairāk nekā reāli.

1990.gada 11.decembrī Latvijas Tautas frontes valde sagatavoja un publicēja tā dēvētās x stundas darbības plānu, pēc kura vadījās visas Latvijas iestādes un neatkarības idejai lojāli cilvēki 1991.gada grūtākajās dienās janvāra notikumu un augusta puča laikā un kura stratēģijas pamatā bija nevardarbīga pretošanās reakcionārajam komunistiskajam režīmam. Pārlasot šo dokumentu tagad, var just, cik nopietna bija tā laika situācija. Es varētu citēt 10.lappusi, kurā aprakstīta Latvijas Tautas frontes struktūrvienību darbība nelegālos pagrīdes apstākļos, proti, alternatīvu sakaru sistēmu izveidošana, naudas un tipogrāfiju resursu decentralizēšana. Lai aizsargātu Latvijas Tautas frontes cilvēkresursus, dokumentā bija izteikts aicinājums izveidot Latvijas Tautas frontes aktīvistu (Valsts drošības komitejai un Komunistiskajai partijai viņi bija labi zināmi) sarakstus un nosūtīt tos starptautiskajām organizācijām, lai šiem cilvēkiem nodrošinātu visu iespējamo aizsardzību.

Lai pretotos Maskavas spiedienam, Latvijas Tautas fronte savāca 1 002 829 parakstus pret jauno savienības līgumu.

1991.gads atnāca ar situācijas tālāku dramatizēšanos Latvijā. 2.janvārī OMON pilnīgi ieņēma Preses namu. Latvijas Tautas frontes valde, saprotot, ka īsā laikā ir neiespējami organizēt vairākas masu manifestācijas, jau kopš decembra atlika kārtējās manifestācijas rīkošanu. Tajā pašā laikā Tautas fronte gatavoja cilvēkus un resursus, lai apsargātu un aizstāvētu Augstāko padomi, Ministru padomi, valsts televīziju un radio, Tautas frontes galveno mītni un citus stratēģiski svarīgus objektus.

Un tad tā diena pienāca. 12.janvārī Latvijas Tautas frontes dome paziņoja, ka 1991.gada 13.janvārī Rīgā notiks masu manifestācija. Sagatavošanās laiks bija mazāks par 24 stundām, jo bija jābaidās, ka cilvēkus apturēs ceļā uz Rīgu. A.Gorbunovs un I.Godmanis tikās ar M.Gorbačovu Maskavā. M.Gorbačovs apsolīja, ka vardarbība Rīgā nenotiks.

13.janvārī apmēram 500 000 cilvēku no visām Latvijas malām pulcējās uz masu manifestāciju, lai protestētu pret militāro apvērsumu un padomju armijas rīcību Viļņā. Pēc Latvijas Tautas frontes iniciatīvas un saskaņā ar rūpīgi izstrādāto plānu nekavējoties tika celtas barikādes, un cilvēki no visas Latvijas tās sargāja no 13.janvāra līdz 27.janvārim. 16.janvārī tika nogalināts Roberts Mūrnieks. Viņš bija OMON pirmais upuris. 20.janvārī OMON uzbruka Iekšlietu ministrijai Rīgā un nogalināja piecus cilvēkus. Tās bija traģiskas, dramatisma pilnas dienas, tas bija vēstures brīdis, kas prasīja cilvēku upurus, taču reizē — arī laiks, kad mēs visi jutāmies vienoti, drosmīgi un gatavi aizstāvēt Rīgu un Latviju. Mēs visi sapratām, ka Baltijas likteņa atslēga atrodas pašā Baltijā — Viļņā, Rīgā un Tallinā. Ar to šis laiks atšķīrās no augusta puča, kad visi galvenie notikumi attīstījās Maskavā, bet mūs kā slogs spieda bezpalīdzīguma apziņa, sajūta, ka, lai cik vienoti esam, tomēr nespējam mainīt situāciju. Taču vēl pirms augusta Latvijas Tautas fronte darīja visu, lai atbalstītu 1991.gada 3.marta referendumu, kurā bija jāizšķir jautājums par Latvijas neatkarību. Referendumā 73,8 procenti dalībnieku balsoja par neatkarību (vēlētāju aktivitāte sasniedza 87,5 procentus).

1991.gada 4.augustā M.Gorbačovs trešo reizi aicināja padomju republikas 20.augustā parakstīt savienības līgumu. Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks A.Krastiņš noraidīja šo piedāvājumu. Taču arī M.Gorbačovam bija palicis maz laika. 19.augustā Maskavā sākās pučs. Varu pārņēma Valsts ārkārtējās situācijas komiteja, kas izsludināja visā Padomju Savienībā ārkārtējo stāvokli. OMON un militārie spēki ieņēma visus stratēģiski svarīgos objektus Rīgā un Latvijā. Augstākā padome un Ministru padome vērsās pie Latvijas tautas ar aicinājumu uzsākt nevardarbīgu pretošanos. LTF izstrādātā nevardarbīgas pretošanās taktika izteikta aicinājumā "x stundai". Noskaņojums, LTF rīcība, pati situācija 1991.gada 19.augustā bija pilnīgi atšķirīga no 1991.gada janvārī notiekošā, kad Baltijas valstu liktenis izšķīrās tieši šeit, Baltijā — Rīgā, Viļņā un Tallinā. 1991.gada janvārī mēs jutāmies stipri un spējīgi stāties pretī neatkarības pretiniekiem. 1991.gada augusta puča laikā no 19.augusta rīta līdz 21.augusta pēcpusdienai Baltijas valstu un visas PSRS liktenis izšķīrās Maskavā — un to mēs apjautām un ļoti labi sapratām. Baiļu sajūtas nebija, bet prāts teica priekšā, ka, iespējams, sekos represijas, tāpēc pakāpeniski sākām pāriet uz darbu pagrīdes apstākļos, pārvietojot gan LTF mītni, gan arhīvu, brīdinot un sagatavojot cilvēkus. Tomēr 1991.gada augusta pučs turpinājās tikai divarpus dienas. Tas bija īss, pārāk īss laiks, lai patiešām uzzinātu, kas ir kas Latvijā. Tā kādreiz izteicās akadēmiķis Jānis Stradiņš, un šajā ziņā nevar viņam nepiekrist. Taču līdz represijām notikumi nepaguva attīstīties. Lai gan jau 19.augusta rītā Latvijas kompartijas pirmais sekretārs A.Rubiks paziņoja par atbalstu apvērsumam, bet Baltijas kara apgabala virspavēlnieks F.Kuzmins pavēstīja Augstākās padomes priekšsēdētājam A.Gorbunovam par savu iecelšanu ārkārtējā stāvokļa ieviešanai Baltijā. Uz to Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs un Ministru padome atbildēja, ka Valsts ārkārtējās situācijas komiteja ir nelikumīgs veidojums, kuram nav nekādu pilnvaru Latvijā, un aicināja cilvēkus nesadarboties ne ar kādiem nelikumīgiem veidojumiem. Kā triecienspēku pučisti izmantoja īpašas nozīmes milicijas vienību jeb OMON vienību, kas 19. un 20.augustā ieņēma Latvijas Televīziju, Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldi, Iekšlietu ministriju, Rīgas starptautisko telefoncentrāli un Radio namu. 20.augustā tika ieņemta arī LTF mītne, sākās darbība jaunos apstākļos. Visspilgtākais un visnomācošākais to dienu iespaids: totāla informācijas blokāde, gandrīz vienīgā iespēja iegūt informāciju ir informatīvie mītiņi, kas notiek katru vakaru pie Augstākās padomes ēkas, kur tūkstošiem cilvēku sanāk uzklausīt Augstākās padomes deputātus un LTF vadītājus, lai gūtu priekšstatu par notiekošo. 21.augustā situācija saasinās vēl krasāk, Doma laukumā parādās OMON bruņutransportieri, bet tajā pašā laikā šajā visgrūtākajā un drūmākajā brīdī, kad šķiet, ka vairs nav nekādu izredžu, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņem Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas konstitucionālo statusu, tiek atcelts 1989.gadā noteiktais pārejas periods Latvijas Republikas atjaunošanai de facto . Vēl pēc stundas pučs pēkšņi sāk atslābt, bruņutransportieri aizbrauc no Doma laukuma, Maskavā B.Jeļcinu atbalstošie spēki sāk gūt virsroku un Krievijas ārlietu ministrs Kozirevs aicina atzīt Baltijas valstu neatkarību. Līdz vakaram OMON vienības atstāj Latvijas Televīziju un Radio namu. 22.augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņem lēmumu par puča atbalstītāju atbrīvošanu no amatiem iestādēs un organizācijās, bet 23.augustā — lēmumu par Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijā un nolemj pārņemt kompartijas īpašumus. 23.augustā gar ceļu no Tallinas līdz Rīgai un Viļņai deg Baltijas ceļa liesmojošie ugunskuri. Šo akciju Baltijas valstu tautas kustības bija iecerējušas kā protestu pret draudošo komunistisko reakciju un puču, taču liktenis bija lēmis tā, ka 1991.gada 23.augustā, Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas gadadienā, pēc augusta puča izgāšanās šī ugunskuru akcija pārvērtās par triumfa un svētku brīdi Baltijas valstīs, jo faktiskās neatkarības brīdis bija pienācis.

23.augustā Islande pirmā no ārvalstīm atzina Latvijas Republikas valstisko statusu, bet 24.augustā B.Jeļcins izdeva dekrētu, ar kuru atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstisko statusu. Līdz 18.septembrim to bija izdarījušas 79 valstis. 6.septembrī Padomju Savienības Valsts Padome pieņēma lēmumu par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstiskā statusa atzīšanu, bet 21.decembrī 11 bijušās Padomju Savienības republikas izveidoja jaunu savienību — Neatkarīgo Valstu Sadraudzību un Padomju Savienība beidza pastāvēt.

Runa konferencē "Sarežģītais gājums no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju" Rīgā 2001. gada 21. augustā

 

Saeimas deputāts, bijušais Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis:

Lai valsts neatkarība gūtu mūžības elpu

"Mēs esam uzvarējuši kauju, bet vai arī karu?..." Šie bija vārdi, ko man sarunā 1993. gadā teica leģendārs cilvēks — "Solidaritātes" dibinātājs un vadītājs, tā laika Polijas prezidents Lehs Valensa.

Tagad, pēc vairāk nekā 10 gadiem, kad atjaunojām mūsu valsts neatkarību, kad pēc tam pārvarējām grūtos pirmos atjaunotās valsts neatkarības gadus, domāju, ka esmu sapratis šī ģeniālā un reizē ļoti cilvēciski vienkāršā cilvēka dziļo domu.

Mums kauju uzvarēt nozīmēja atkarot, izcīnīt, atjaunot savu valstiskumu, ko mūsu tauta paveica un uzvarēja, sākot no 1987. gada notikumiem pie Brīvības pieminekļa, "Helsinku 86" un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības darbības, Latvijas Tautas frontes valdes 1989. gada 31.maija aicinājuma, LTF uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās, 1990. gada 4.maija deklarācijas, 1991. gada janvāra barikādēm un beidzot ar 1991. gada konstitucionālā likuma par valsts statusu pieņemšanu.

Tam sekoja smagi, bet it īpaši sākumā, pirmie atjaunotās valsts gadi: totalitārās, komunistiski sociālistiskās iekārtas demontāža, okupācijas karaspēka izvešana, komunistu atņemto īpašumu atgūšana, pilsonības nostiprināšana, zemes reforma, savas naudas atkalieviešana, tirgus ekonomikas pamatu veidošana, brīvas demokrātiskas sabiedrības veidošana mēģinājumi atrast saskaņu starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, Latvijas atgriešana starptautiskajā starpvalstu apritē.

Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka šie gadi, kuros Latvijas dzīve ritēja strauji un intensīvi, mums visiem bija reizē gan grūti, gan skaisti.

Esmu pārliecināts, ka divi galvenie sasniegumi:

— pirmais, ka esam atjaunojuši Latvijas valsts neatkarību, kas bija mūsu svēts pienākums,

— otrais, ka esam neatgriezeniski aizgājuši prom no totalitārās, komunistiski sociālistiskās iekārtas, kas 60 gadus indēja ne vienas vien paaudzes prātus un apziņu Latvijā, ir pierādījums: kauju esam uzvarējuši.

Lehs Valensa ar saviem biedriem "Solidaritātē" to uzvarēja Polijā, Latvijas Tautas fronte ar visas tautas nedalītu atbalstu to uzvarēja Latvijā.

To neviens mums nevarēs atņemt, jo vēl tagad šīs kaujas atskaņas un uzvara tajā dziļi mājo mūsu sirdīs.

Taču kādu karu domāja Lehs Valensa?

Mūsu paaudzes uzdevumi ir divi: pirmo mēs esam izpildījuši, taču ir vēl otrs, kuru paveicot mēs varam teikt, ka esam uzvarējuši arī visu karu.

Mums ir jāstrādā sūri un grūti, lai panāktu, ka atjaunotās Latvijas valsts neatkarība būtu mūžīga, neatgriezeniska. Lai nākamās paaudzes varētu drošībā attīstīt mūsu valsti, tautu, sabiedrību. Mums tas nozīmē, pārvarot mūsu pretrunas, politiskās batālijas un ķīviņus, panākt Latvijas uzņemšanu NATO, līdz ar to iegūstot mūsu valstij tādas drošības garantijas, kādu tai nekad nav bijis. Lai neatkārtotos 1940. gads vai pat 1990. gada 19. augusts. Nekad.

Mums tas nozīmē — panākt Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, lai Latvija pilntiesīgi un pilnvērtīgi varētu atgriezties Eiropas tautsaimnieciskajā apritē, no kuras tā vardarbīgi tika izrauta pirms 61 gada. Tikai izpildot šos abus uzdevumus, mēs varēsim teikt, ka mūsu paaudze ir veikusi savu vēsturisko pienākumu Latvijas valsts un tautas priekšā.

Tikai izpildot šos uzdevumus, mēs būsim neatgriezeniski nosargājuši mūsu galveno izkaroto vērtību — brīvību mums pašiem lemt, strādāt un veidot savu dzīvi.

Vienlaikus ar izkaroto brīvību valstij un tās cilvēkiem mums neatgriezeniski jāiemieso savstarpējā atbildība vienam par otru kā vienas valsts un tautas pārstāvjiem. Demokrātija un brīvība un savstarpēja atbildība.

Jo politiķiem ir divi galvenie uzdevumi: pirmais — ar savu darbību aizsargāt savu valsti un tautu no ārējiem draudiem, otrais — visiem spēkiem attīstīt savu valsti, mazinot atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem tajā. Realizējot tos, mēs būsim pilnībā atjaunojuši Latvijas valsti, kurā sabiedrība kopumā caur savstarpēju atbildību tās locekļu vidū iegūs labklājību.

Uz šiem abiem pīlāriem balstās mūsu mērķis un sapnis — Latvija kā brīva labklājības valsts, kurā izveidota demokrātiska sabiedrība visiem tās pilsoņiem — gan latviešiem, gan citu tautību pārstāvjiem.

Tomēr uzvarēt šajā karā nav viegli. Tas prasa gan cīņas gribu, gan upurus. Arī Polijas piemērs ar L. Valensas un "Solidaritātes" likteni parāda, ka cīņa šajā sabiedrības pārdzimšanas karā ir ļoti grūta un nežēlīga. Taču poļi ir vienu soli tālāk frontē: Polija ir NATO locekle, valstī pēc iestāšanās vairākkāršojās investīcijas, kas būtiski paātrināja tās ceļu uz otru mūsu kopējo mērķi — Eiropas Savienību.

Kāpēc arī mums Latvijā šis karš ir tik grūts, pat tad, kad, iespējams, ir jau redzamas tā beigas. Kāpēc tā vietā, lai saliedētu savas rindas vienotā frontē pēdējam uzbrukumam, mēs bieži vien sākam paļauties "saldajām" vilinājuma skaņām, ka nav jau vērts uzbrukt, ka upuri var būt ir par lielu, ka kāds mums šo uzvaru pienesīs klāt, ka vēl ir laiks savstarpēji noskaidrot spēkus un pat, nedod Dievs, pakarot savā starpā.

Ieskanas arī pilnīgi sakāvnieciskas notis, kas Latvijai ir jau bīstamas un naidīgas: ka varbūt arī pirmā uzvara kaujā nebija tā īstā, jo tā uzreiz nekādus lielos labumus neatnesa, ka varbūt ir vērts kāpties atpakaļ frontē?

Izcīnīt uzvaru jebkurā karā ir grūti, un to var veikt tikai pārliecināti cīnītāji. Vēsturē to ir veikušas veselas tautas. Lai minam varonīgo somu tautu, kas izcīnīja un nosargāja savu neatkarību. Tautu, kas sakoncentrēja visus savus spēkus un 90. gadu sākumā pārkārtoja savu tautsaimniecību no orientētas pamatā uz austrumu virzienu uz konkurētpieprasošo Eiropas un pasaules tirgu. Tā laika Somijas valsts prezidents Mauno Koivisto mani personīgi pārliecināja, cik grūts un izšķirīgs bija tas laiks somiem un kādu tautas spēku koncentrāciju un pašatdevi tas prasīja.

No visa sava apzinātā mūža latviešu tautai, sākot no zemgaļu aiziešanas uz Lietuvu 1290. gadā līdz pat šodienai — 2001. gadam, no pagājušajiem 711 gadiem tikai 32 gadus (22 gadus pirms Otrā pasaules kara un 10 gadus tagad), t.i., nepilnus 5 procentus laika ir bijusi iespēja tautai pašai pārvaldīt sevi, demokrātijā pat par sešiem gadiem mazāk. Visu pārējo laiku mūs ir apspieduši, okupējuši, centušies asimilēt.

Tāpēc mums nav ilgstoši pārmantotas demokrātijas pieredzes. Arī abus neatkarības laikus atdala nepārvarams 60 gadu pārrāvums, kas neļāva mūsdienu politiķiem, tautas vēlētiem vietniekiem — deputātiem, ministriem, vēlētiem pašvaldību deputātiem — pārņemt pozitīvo paaudžu stafeti. Domāju, ka tāpēc lielā mērā mūsu darbs ir daudzās lietās nekvalitatīvs, kas tieši kaitina tautu, izsauc reizēm tās sašutumu.

Galu galā karā un frontē visiem jākaro pašaizliedzīgi un ieceltie komandieri nevar un nedrīkst slēpties aiz ierindnieku mugurām, cenšoties izvairīties no uguns.

Mēs vairāk vai mazāk zinām, cik vajag laika, lai sagatavotu labu ārstu, lai taptu labs inženieris u.c. Taču mums vēl nav skaidrs, cik vajag laika, lai tauta radītu profesionālus politiķus, kas kalpotu tās interesēm godīgi un bez atelpas. Pagājušie vairāk nekā 10 gadi ir bijuši un ir smags vētīšanas laiks arī mūsu politiķu paaudzei. Un domāju, ka katrās nākamajās vēlēšanās ikviens politiķis visā pilnībā izjūt, kā viņa darbs tautā tiek vērtēts — smagi un tieši.

Politiķis piedzimst tad, kad viņš ir spējīgs pieņemt sev nepopulārus lēmumus, ja tādi ir vajadzīgi un nepieciešami sabiedrībai. Politiķis spēj atbildēt par saviem lēmumiem un neslēpjas aiz citu mugurām, savām partijām.

Es domāju un ceru, ka arī mūsu valsts liktenim izšķirošajā laika posmā tauta izvērtēs tos politiķus, kam uzticēs izcīnīt noslēdzošo kauju, kas nevis bārstīs neizpildāmus solījumus, ar kuriem, kā zināms, ceļš uz elli bruģēts, bet gan ar savu atbildību, darbu un, galvenais, pašaizliedzību būs tie cīnītāji, kas uzvarēs manis pieminētajā kaujā. Un tikai tad, kad šo karu būsim uzvarējuši, tad laikam pirmo reizi varēsim teikt, ka Latvijā ir izaugusi profesionālu politiķu paaudze.

Tad būs taisnība Leham Valensam, kas man teica: "Lai nepieļautu vēlreiz tautas apmuļķošanu ar saldajiem komunistu saukļiem, kas tikai attālina vai pat aptur tās virzīšanos uz civilizētu tautu sabiedrību, no kurienes gandrīz 60 gadus mēs tikām izrauti, ir jāuzvar ne tikai pirmā kauja, bet arī viss karš."

Katrai paaudzei laiks uzliek savu pārbaudījumu — mūsu vectēviem tā bija valsts dibināšana, tēviem — cīņa ar svešvarām un cīņa par tautas izdzīvošanu un saglabāšanu, mums — mūsu valsts neatkarības atjaunošana un šīs neatkarības neatgriezeniskuma nostiprināšana.

Pie konferences vadības galda: Zviedrijas vēstnieks Latvijā Tomass Bertelmans, Krievijas akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs un Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš; konferences starpbrīdī sarunā: Latvijas Tautas frontes divi bijušie vadītāji Dainis Ivāns un Romualds Ražuks un Tomass Bertelmans

Pirms desmit gadiem mēs nenobijāmies: ne janvārī, ne augustā. Ne tauta, ne tās politiķi: deputāti, valdības locekļi, apsardzes vīri, policisti ne arī daudzi drosmīgi ierindnieki. Kopā kauja tika uzvarēta.

Ticu, ka arī karu mēs uzvarēsim. Tad ja cīnīsimies pašaizliedzīgi — visi, nevis slēpjoties aiz citu mugurām, cerot tikai uz savu pašlabumu vai gudri pamācot, omulīgi, bez riska skatoties uz šo karu no malas. Arī pirms desmit gadiem mēs neredzējām savās rindās tos, kas tagad ņemas mūsu kaujas rezultātus pelt un apšaubīt.

Var nesaudzīgi šaustīt, var nicīgi kritizēt kaujas norisi, taču uzvaru, ko mēs izcīnījām pirms 10 gadiem, mēs savās sirdīs nekad nevienam apšaubīt neļausim. Un tas ir tāpēc, ka karš vēl nav uzvarēts. Un tajā uzvarēs tikai tie, kas pašaizliedzīgi cīnīsies.

Gudrais ir teicis: bez mīlestības un ciešanām nevar veidot savu dzīvi. Domāju, ka mums pirms desmit gadiem to netrūka un pietiks arī nākotnē.

Dievs svētī drosmīgo latviešu tautu, kas atjaunoja savu neatkarību un nosargās to mūžīgi mūžos.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Runa konferencē "Sarežģītais gājums no sociālistiskās diktatūras uz demokrātiju" Rīgā 2001. gada 21. augustā