Lai mūsu zaļais zelts atgūtu savu vērtību

Aigars Kalvītis, ekonomikas ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Maija beigās Ministru kabineta (MK) sēdē tika pieņemts lēmums kā Latvijas daļu celulozes rūpnīcas pamatkapitālā ieguldīt nevis valsts mežus, bet naudas līdzekļus. Kādi apsvērumi rosināja mainīt sākotnējo lēmumu?

— Lēmums ir pilnīgi loģisks, tādēļ ka valstij, piedaloties šajā projektā un pērkot akcijas, ir diezgan grūti izmantot kādu citu maksāšanas līdzekli kā vienīgi naudu, jo grūti novērtēt, cik šis maksāšanas līdzeklis īstenībā ir vērts. Tieši mežu novērtēšana no sabiedrības un no valdības viedokļa ir visai riskants solis, jo trūkst pieredzes, cik mežu jāiegulda, cik maksās hektārs meža, un tā tālāk. Tālab valdība nolēma ieguldīt naudu. Valdības mērķis nav būt par akcionāru celulozes rūpnīcā mūžu mūžos. Investori vēlas, lai valsts līdzdarbojas šajā projektā, jo tādējādi tiek garantēta drošība projekta īstenošanā. Droši vien šī līdzdarbošanās vairāk par pieciem gadiem nebūs vajadzīga. Valsts savukārt pēc tam varēs pārdot akcijas. Tad ļoti viegli būs novērtēt, kāda atdeve būs bijusi ieguldītajai naudai.

Sabiedrībai šāda veida ieguldījums kalpos kā caurspīdīgs katalizators, jo tas dos iespēju novērtēt, vai šis projekts valstij nesīs vai nenesīs ienākumus.

— Pēdējā laikā lielu ieinteresētību par celulozes rūpnīcas projektu ir izrādījuši privātie mežu īpašnieki. Vai Latvijas Meža īpašnieku asociācija (LMĪA) ir izteikusi konkrētus priekšlikumus par savu iespējamo līdzdarbību? Kāda tā varētu būt?

— LMĪA pārstāvji piedāvāja vairākus iespējamos līdzdalības variantus. Viens no tiem ir ieguldīt naudu AS "Baltic Pulp" pamatkapitālā vai garantēt papīrmalkas iegādi no privātajiem mežiem. Šobrīd LMĪA pārstāvji piedalās arī MK izveidotās darba grupas sēdēs un iespējamie līdzdalības varianti tiek apspriesti.

— Cik daudz akciju, jūsuprāt, varētu iegādāties privātie mežu īpašnieki?

— To šobrīd vēl konkrēti pateikt nevar, taču ir skaidrs, ka tie nebūs 33% akciju, bet krietni mazāk, jo valsts līdzdalība uzņēmumā ir viena no potenciālo investoru prasībām. Šāda prasība ir arī loģiski saprotama.

— Kā MK lēmumu projektā piedalīties ar finansu resursiem vērtē sadarbības partneri – Somijas un Zviedrijas uzņēmumi?

— Investoriem ir vajadzīgs izejvielas nodrošinājums, un to var dažādā veidā kompensēt — vai nu garantējot piegādes ar piegādes līgumiem, ka būs izejviela, vai arī noslēdzot ilgtermiņa apsaimniekošanas līgumus, kā tas praktiski notiek Latvijā. Iespējas ir dažādas. Tas ir sarunu jautājums. Ir jāvienojas.

— Latvijas valstij rūpnīcas celtniecībā būs jāiegulda vairāk nekā septiņdesmit miljoni latu. Kur plānots rast šos līdzekļus?

— Mums nekas cits neatliks kā aizņemties šo naudu. Ja būs veiksmīga "Latvijas kuģniecības" privatizācija, tad varbūt varēs ieguldīt ieņemtos līdzekļus. Skaidrs, ka šī nauda ir jāgūst ārpus valsts budžeta, jo pati no sevis tā neradīsies. Ņemot vērā, ka naudu varēs atgūt, pēc tam pārdodot nopirktās akcijas, tas nav būtiski, ka to aizņemies ārējā tirgū — bankā. Protams, labāk būtu izmantot savu naudu, ko varētu iegūt no kuģniecības pārdošanas. Bet būtībā ir vienalga, kur iegūst līdzekļus akciju iegādei, jo nauda neies zudumā. Tā nav vienreizēja iemaksa.

Foto: Māris Kaparkalējs

— Cik lieli ieguldījumi būs nepieciešami infrastruktūras attīstībai?

— Šis jautājums vēl būtu pētāms un analizējams, bet eksperti lēš, ka tas nevarētu būt vairāk kā desmit miljoni latu. Infrastruktūra ir Latvijas investīcija mūsu valsts attīstībai.

— MK sēdē zemkopības ministrs Atis Slakteris ierosināja atcelt konfidencialitātes statusu celulozes rūpnīcas ekonomiskās un finansu ietekmes uz Latviju novērtējumam. Kādēļ tie līdz šim bija jātur slepenībā, bet nu tos var nodot atklātībā?

— Domāju, ka konfidencialitātes statuss šādiem projektiem obligāti ir nepieciešams, jo Eiropā ir daudz konkurentu, kas vēlas realizēt līdzīgus projektus. Ja tie kļūs publiski, tad konkurentiem būs pietiekami daudz informācijas, lai varētu analizēt gan vājās, gan stiprās puses un veiksmes projekta virzības gaitā. Tāpēc kādai daļai no ekonomiska rakstura informācijas ir jābūt konfidenciālai, un arī nākotnē tā noteikti būs. Maija beigās tika atslepenota senāk sagatavotā informācija, ko izmantoja, lai nodibinātu kompāniju un lai noslēgtu līgumu ar investoriem. Tā patiesībā ir novecojusi informācija, tāpēc to var publiskot. Visām niansēm un detaļām, kas būs saistītas ar biznesa noslēpumiem, noteikti saglabāsies konfidencialitātes statuss, jo šim projektam Eiropā ir arī alternatīvi projekti.

— Lūdzu, raksturojiet Latvijas ekonomiskos ieguvumus, īstenojot celulozes rūpnīcas projektu!

— Es negribētu izteikt minējumus par investīciju pieplūdumiem un iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumiem. Tas, protams, viss ir labi. Bet galvenais mērķis, kādēļ vispār ir nepieciešams celt celulozes rūpnīcu Latvijā, ir tas, ka šobrīd mēs nesaņemam adekvātu samaksu par saviem koksnes resursiem. Neracionāli izmantojot padomju laikos uzkrātās rezerves — neizzāģētos mežus — tiek noplicināta mežsaimniecība. To šobrīd mēs diemžēl ļoti veiksmīgi darām, neizmantojot koksni pilnā pārstrādes ciklā.

Celulozes rūpnīca nodrošinās dziļo koksnes ķīmisko pārstrādi, kurā varēs iegūt produktu ar daudz lielāku pievienoto vērtību. Tas nozīmē, ka meža īpašniekiem būs iespēja saņemt lielāku samaksu par meža resursiem. Īpaši svarīgi tas šobrīd ir tāpēc, ka pēdējos desmit gados mēs esam diezgan daudz papostījuši Latvijas mežus. Ir jāsāk tos atjaunot. Pašreizējie ekonomiskie rezultāti, ko iegūst, realizējot koksni, ir ļoti vāji. Ar meža atjaunošanu veicas diezgan slikti, jo trūkst naudas, ko ieguldīt atpakaļ mežos. Tāpēc celulozes rūpnīcas galvenais un visnozīmīgākais ieguldījums mežsaimniecības nozarei būs tieši tas, ka no vienas vienības, piemēram, viena kubikmetra koksnes, būs iespējams iegūt lielākus ienākumus. Pagaidām nozare strādā uz noplicināšanu. Tāpēc ķīmiskas pārstrādes, vai tā ir celuloze vai vēl kaut kas cits, ir ļoti būtiskas, lai būtu ekonomiskā atdeve pašai nozarei.

Šobrīd mežsaimnieki lepojas ar to, ka koksnes eksports veido trešdaļu no eksporta kopapjoma valstī. Diemžēl ienākumi nebūt nav adekvāti rezultātam. Trešdaļu no cenas viņi pazaudē tikai uz ekspedīcijas rēķina vien, nepārstrādājot koksni uz vietas, bet gan izvedot. Tāpēc vēlreiz uzsveru: celulozes rūpnīca būs lielākais ieguvums tieši pašai nozarei. Samaksa par koksni noteikti būs daudz augstāka, turklāt netiks nelietderīgi tērēta nauda daudzos citos posmos, kur šobrīd tā tiek izlietota, un radīsies iespējas efektīvāk atjaunot mežus. Šo lielo ieguvumu ir ļoti grūti izkalkulēt.

Runājot par makroekonomiskiem rādītājiem, protams, ir dažādas prognozes. Rūpnīcas celtniecības laikā IKP pieaugums varētu būt 1,5 %. Pabeidzot celtniecību, rūpnīca varētu dot 3% IKP pieauguma. Tātad arī no makroekonomiskā viedokļa ir ļoti daudz pozitīvu aspektu.

Gribu uzsvērt, ka tas būs pirmais industriālais projekts mūsu valstī pēc neatkarības atgūšanas. Mums nav industriālu projektu. Industrija šajos gados neko jaunu nav iedevusi. Šis deviņsimt miljonu eiro vērtais projekts būs pasaules mēroga industrijas projekts. Nav šaubu par tā nepieciešamību un vajadzību. Ja turpināsim strādāt ar tēvutēvu metodēm, mūsu kokrūpniecība zaudēs konkurētspēju. Jau šobrīd tā zaudē. Mēs redzam, kāda situācija šobrīd ir tirgū, īpaši tagad, kad svārstās eiro, — mēs vairs nespējam izturēt konkurenci tirgū. Tāpēc rūpnīca ir ļoti vajadzīga, un valstij ir jādara viss, lai šo projektu realizētu — lai investori uzbūvētu rūpnīcu. Jāsaprot tas, ka mēs paši to izdarīt nevaram. Tirgus pasaulē visās nozarēs ir ļoti sadalīts, ļoti specializēts. Tikai kāds no lielajiem tirgus "spēlētājiem" var ievest arī Latviju šajā tirgū. Paši mēs tajā iekļūt vienkārši nevaram.

Globālā tirgū nepārtraukti notiek konkurence. Piemēram, Skandināvijā ir vairākas grupas, kas ir daudz lielākas gan par "Södru", gan par "Metsaliitto", kas patlaban importē no Latvijas koksni, arī celulozes ražošanai. Skaidrs, ka "Södrai" un "Metsaliitto" būs jāmaksā līdzvērtīga cena, kas spētu konkurēt, piemēram, ar "Stora Enso" piedāvāto. Līdz ar to resursu pārdevēji noteikti varēs saņemt labāku samaksu par katru pārdoto koksnes kubikmetru. Turklāt nebūs tā kā šobrīd, kad ir izveidojusies gandrīz vai monopola situācija koksnes izvešanā uz Skandināviju. Būs divas iespējas: vai nu pārdot koksni izvešanai no valsts lielam ārvalstu koncernam, vai arī pārdot to rūpnīcai Latvijā. Konkurences rezultātā izejvielas cena noteikti pieaugs.

Svarīgi, lai celulozes rūpnīca ieietu pasaules apritē, iegūtu nozīmību šinī biznesā un tās akciju vērtība nepārtraukti augtu. Latvijas valstij ideāli būtu, ja pēc pieciem vai desmit gadiem, vēloties izstāties no projekta, tā saņemtu par akciju nevis tos septiņdesmit miljonus, ko ieguldīsim, dibinot rūpnīcu, bet gan trīsreiz vairāk, jo rūpnīcai kā tirgus dalībniekam būtu jau pavisam cita vērtība. Mūsu uzdevums, īstenojot šo projektu, ir nezaudēt naudu. Tas, ka uz vairākiem gadiem mēs to varbūt iesaldēsim, ir normāli. Tas nepieciešams tādēļ, lai investoriem būtu drošības sajūta. Tajā brīdī, kad valsts vēlēsies no projekta izstāties, iespējams, zviedru un somu investori akcijas pārpirks par daudz lielāku cenu. Tās varēs pārdot arī kādam citam akcionāram, kas vēlēsies iesaistīties projektā. Ja ieguldītos līdzekļus atgūsim ar peļņu, varēsim uzskatīt, ka projekts Latvijas valstij ir bijis ļoti veiksmīgs.

— Vai, īstenojot celulozes rūpnīcas projektu, lielākais ieguvējs valstī būs reģions, kurā darbosies uzņēmums?

— Protams. Pašlaik šis reģions ir ļoti neaktīvs. Tas rada lielas problēmas, valsti reģionāli attīstot. Ne velti par rūpnīcas atrašanās vietu izvēlējās tieši Latgales reģionu. Celulozes rūpnīca apkalpos teritorijas, proti, pirks izejvielas no mežīpašniekiem divsimt kilometru rādiusā. Tas nozīmē, ka darbības lauks skars daļu rajonu Latgalē, Vidzemē un Sēlijā. Celulozes rūpnīca pavērs iespējas biznesa attīstībai ekonomiski mazaktīvajos rajonos. Ļoti daudz būs jāveido infrastruktūras, apkalpojošo un sagādes uzņēmumu. Realizējot tik lielu projektu biznesa ziņā neattīstītā reģionā, var veidoties situācija, ka ģeometriskā progresijā pieaugs biznesa aktivitāte.

Nevar skatīties tik vienkāršoti: rūpnīcā būs tikai divsimt piecdesmit darba vietu. Tas tā nav. Viena rūpniecības darba vieta dod vismaz trīs četras darba vietas apkalpojošā sfērā. Plusu šajā projektā ir ļoti daudz.

— Vai projekta īstenošanā jūs saskatāt arī kādus mīnusus?

— Par mīnusu var uzskatīt risku, jo biznesā vienmēr pastāv risks zaudēt naudu. Tirgū var mainīties konjunktūra, var strauji kristies cenas laikā, kad rūpnīca sāks darboties. Visu jau nevar paredzēt.

Šobrīd tirgus konjunktūra celulozei ir ļoti izdevīga. Bet tas ir šobrīd. Tātad milzīgs risks ir ieiet tirgū neizdevīgā brīdī. Tomēr bizness nu reiz ir tāda lieta, kur jāuzdrīkstas nebaidīties no iespējamiem zaudējumiem.

Sabiedrībā tiek minēti arī mīnusi, kas saistīti ar ekoloģiju, un citi. Ikvienā projektā ir pozitīvie un negatīvie aspekti. Bet valstij ir ļoti svarīgi īstenot šo vērienīgo industriālo projektu, it īpaši jau reģionā, kas ir vājš savā ekonomiskajā attīstībā.