Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidents: - intervijā Latvijas Radio 23.augustā - intervijā Latvijas Televīzijā 23.augustā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.08.2001., Nr. 122 (2509) https://vestnesis.lv/ta/id/53378

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.284

Par atvaļinājuma piešķiršanu A.Kalvītim

Vēl šajā numurā

24.08.2001., Nr. 122 (2509)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio 23.augustā

Intervija Latvijas Radio 23.augusta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnāliste Sallija Benfelde

— Šodien mūsu studijas viesis ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Un pirmais jautājums — ir tāda ziņa, ka valdība piešķīrusi 3,1 miljonu latu "Latvijas dzelzceļa" dīzeļvilcienu atjaunošanai. Tūlīt pēc tam arī sekoja ziņa par to, ka "Latvijas dzelzceļš" saka: nu re, tas ir ļoti labi, tātad mēs varēsim neslēgt tās līnijas, kuras tika plānotas slēgt. Tātad — vai šie trīs miljoni latu nozīmē, ka tie, kas brauc ar vilcieniem, var priecāties, ka nekādas līnijas vairs netiks slēgtas? Vai tas ir saistīts ar to?

Andris Bērziņš: — Savā veidā — jā. "Latvijas dzelzceļā" ir katrai lietai savas izmaksas, un "Latvijas dzelzceļš" var pacelt tikai tik lielas izmaksas, cik viņiem ir naudas. Jāsaka, ka ritošais sastāvs, konkrēti dīzeļvilcieni, ir diezgan kritiskā stāvoklī, tie prasa remontu. Pēdējais dīzeļvilciens ir būvēts 1992.gadā. Mēs valsts investīciju programmas ietvaros paredzējām, ka nākamajā gadā 3,1 miljonu latu "Latvijas dzelzceļš" saņems renovācijas programmai. Tādējādi saglabājam biļešu cenas un netiek slēgta virkne maršrutu, kuri pretējā gadījumā "Latvijas dzelzceļam" būtu bijuši jāslēdz.

— Bet cerēt uz to, ka šī ir tā summa, kura palīdzēs atjaunot jau slēgtos maršrutus — Rīga–Liepāja, piemēram, un laikam Rīga–Ventspils — tas nav ar to saistīts, noteikti?

A.Bērziņš: — Tas nav tieši saistīts ar šīm lietām. Ir lietas, ko "Latvijas dzelzceļš" pats plāno, skatoties, kā cilvēki kustas, kur cilvēki brauc. Vai viņi brauc ar autobusiem vai ar vilcienu, un tās nav tieši saistītas lietas.

— Tad ir vēl kāda ziņa, bet es saprotu, ka tur jūs neko arī laikam nekomentēsit, par to, ka nākampirmdien tiks iesniegta tiesā Dānijā prasība par tā saukto sagriezto kuģi. Vai tur ir kas piebilstams?

A.Bērziņš: — Mēs vienkārši šo gala versiju šai prasībai izskatījām šodien valdībā. Mēs piekritām tām pozīcijām, kuras tieslietu ministre mums lika priekšā attiecībā uz pašu tiesvedību, uz to taktiku, kādu tur mēs ieturēsim. Sīkāk es neko nestāstīšu, jo tas ir tiesvedības sacensības jautājums advokātiem. Advokāti ir strādājuši, un viņiem savi argumenti ir jāsaglabā, zināmā noslēpumā līdz brīdim, kamēr viņiem ir jārunā.

— Vai jūs drīkstat vai nedrīkstat teikt, kā prognozē juristi — vai ir cerības šajā tiesā uzvarēt Latvijai?

A.Bērziņš: — Tas, protams, ir tiesas jautājums, bet es gribētu teikt, ka mūsu pozīcijas ir diezgan labas.

— Nākamais jautājums par to, par ko ik pa brīdim raksta arī laikraksti, protams, šīs ziņas parādās arī Latvijas Radio un televīzijā, proti — vai Ministru kabinetā šobrīd tiek risināts jautājums par medmāsu algām? Jo es zinu, ka šis rīkojums ir, bet reāli algas gandrīz nekur nav paaugstinātas.

A.Bērziņš: — Esmu uzdevis labklājības ministram padomāt, kā informēt sabiedrību par to, ka valdība ir pildījusi savus solījumus. Mēs 4,3 miljonus latu solījām, valdība tos atrada, budžetā ielika, budžeta grozījumos iebalsoja, atdeva slimokasēm. Slimokases savukārt šo naudu sadalīja — Centrālā slimokase pa visu Latviju, Latvijas pārējām slimokasēm, un tās ir atdevušas šo naudu slimnīcām. Valdība savus solījumus izpildījusi simtprocentīgi. Slimnīcu galvenie ārsti kā administratori grib, iespējams, šo naudu tērēt kaut kur citur, tādēļ viņi nevēlas, kā šodien mūs informēja labklājības ministrs, slēgt ģenerāllīgumu ar arodbiedrībām par kaut kādu daudzmaz vienādu algu paaugstinājumu visām tām medicīnas darbinieku kategorijām, kurām šī nauda tika pieprasīta. Pašlaik tur notiek diskusijas starp slimnīcu vadītāju biedrību un medicīnas darbinieku arodbiedrību. Labklājības ministrija šo procesu mēģina vadīt. Kas attiecas uz valdību, mēs savu solījumu esam izpildījuši.

— Tātad es saprotu, ka valdība nekādā mērā nevar turpmākajās norisēs iejaukties?

A.Bērziņš: — Turpmākajās norisēs valdība var iejaukties, bet tikai tik lielā mērā, cik lielā mērā valdība ir īpašnieks kādai no slimnīcām. Piemēram, Paula Stradiņa slimnīcā valdība ir īpašnieks, un labklājības ministrs var dot tiešus un konkrētus rīkojumus. Kas attiecas uz citām — pašvaldību, rajonu — slimnīcām, tur īpašnieki ir pašvaldība. Pašvaldība šajās slimnīcās nozīmē pilnvarniekus, un šiem pilnvarniekiem ir jāsanāk un jāpasaka slimnīcas galvenajam ārstam: tev jārīkojas tā! Tātad var ietekmēt procesu, un tie acīmredzot ir cilvēki, pie kuriem arī jāvēršas attiecīgiem medicīnas darbiniekiem.

— Ja mēs runājam vispār par tām lietām, kas noris veselības aprūpes jomā, tad es saprotu — jā, tā ir Labklājības ministrija, un tomēr, manuprāt, tur ir ļoti daudz neskaidrību visā šajā jomā. Vai tiešām vienīgi Labklājības ministrija var vadīt visas šīs lietas?

A.Bērziņš: — Labklājības ministrija ir atbildīgā par šo jomu, tai klāt kā padomnieki strādā vesela brigāde dažādu starptautisku ekspertu. Tuvākā laikā Labklājības ministrija nāks klajā ar tā saukto māsterplānu — tas būs ilgtermiņa attīstības plāns, kurš pateiks beidzot, kāda kurai slimnīcai ir specializācija, cik liels ir apjoms — tā, lai slimnīcām reāli būtu gan līdzekļi iegādāties modernas iekārtas, taču lai šīs iekārtas nedublētos, lai nebūtu tā, ka vienā slimnīcā un otrā slimnīcā pretī pāri ielai ir vienas un tās pašas modernās un ļoti dārgās iekārtas, bet trūkst kaut kā pavisam cita.

— Un vēl kāda ziņa par to, ka "Latvijas kuģniecība" iegādāsies trīs tankkuģus. Vai valdībai kāds jautāja padomu, vai tas notika atkal — sak, tā ir atsevišķa struktūra, ir cilvēki, kas par to atbild un tā tālāk, un tā tālāk?

A.Bērziņš: — Tas nav valdības jautājums. Valdība uzņēmuma tiešā saimnieciskā darbībā neiejaucas.

— Nē, protams, un tomēr! Tātad šinī gadījumā tas ir, teiksim, kuģniecības lēmums un valdība uz to noraugās un nevērtē?

A.Bērziņš: — Bet valdība jau vienmēr ir teikusi: ja kuģniecība grib pastāvēt kā nopietns un pelnošs uzņēmums, kā uzņēmums, kurš attīstās, nevis kurš jālikvidē pēc kāda laika, ka viņiem ir jāatjauno sava flote, jo vidējais kuģu vecums, ja es pareizi atceros, ir 17 gadi — tā ir viena lieta. Otra lieta ir tā, ka drīzumā no Eiropas Savienības viedokļa varētu stāties spēkā norma, ka naftu, raugoties no dabas aizsardzības viedokļa, var pārvadāt tikai tajos tankkuģos, kuriem ir dubultais dibens, dubultsienas. Visi šie jautājumi kuģniecībai kompleksi ir jārisina, un, ja kuģniecības rīcībā ir pašai savi nopelnītie līdzekļi, tad kādēļ lai kuģniecība nepieņemtu pareizus lēmumus!

— Vai jautājumā par kuģniecības privatizāciju šajās pēdējās nedēļās ir kaut kas mainījies vai izkustējies no vietas? Pieļauju, ka Rīga un Latvija, it sevišķi pēdējās nedēļās, bija aizņemta ar Rīgas astoņsimtgades svinēšanu un, protams, ir piemirsusi droši vien daudz?

A.Bērziņš: — Es biju divas nedēļas atvaļinājumā un vēl neesmu paspējis iedziļināties. Zinu, ka darba grupa strādā ekonomikas ministra Kalvīša vadībā, bet līdz Ministru kabinetam šis dokuments vēl nav nonācis.

— Kad varētu prognozēt, kad šis dokuments varētu nonākt pie jums?

A.Bērziņš: — Droši vien drīzumā! Domāju, ka droši vien kādu trīs četru nedēļu laikā.

— Kādas ir jūsu prognozes — vai līdz nākamās Saeimas vēlēšanām kaut kas būtisks notiks kuģniecības privatizācijas lietā vai tomēr ne?

A.Bērziņš: — Mēs esam pateikuši, ka turpināsim privatizāciju. Tiek dots uzdevums gatavot jaunas privatizācijas noteikumus. Mēģināsim kuģniecību pārdot par saprātīgu cenu, nekaitējot valsts interesēm. Savukārt, vai tur veiksies vai neveiksies, — tas ir jautājums, vai kāds to vēlēsies pirkt atbilstoši tiem privatizācijas noteikumiem, kuri tiks piedāvāti. Gribu teikt, ka nav nekas briesmīgs, ja trīs vai četras reizes nav izdevies kuģniecību privatizēt. Zinu, ka šāda veida projekti un tik lielas kompānijas šad un tad pasaulē tiek privatizētas pat piecus un septiņus gadus, un arī tur nekas nav noticis. Ir vienkārši jādomā par to, ka kuģniecībai kā uzņēmumam ir jāattīstās, tai pēc iespējas ir jāmēģina pieaudzēt savu vērtību. Savukārt valstij ir jādomā — kādā veidā, kā.

— Vai tomēr šis process, jūsuprāt, varētu noslēgties? Tātad — vai nu privatizē, vai ne?

A.Bērziņš: — Es ceru, ka varētu!

— Līdz pat Saeimas vēlēšanām?

A.Bērziņš: — Es negribētu to saistīt ar Saeimas vēlēšanām. Katrā gadījumā domāju, ka tuvākā gada laikā šis process varētu noslēgties.

— Tagad ir laiks atbildēm uz klausītāju jautājumiem. Te ir vairāki jautājumi, kas skar pensijas, un, proti, vai pensiju indeksācijai arī paliks nauda, ja šobrīd tā svaidās ar miljoniem? Ceram uz latiem, nevis uz santīmiem. Vai nevajadzētu mainīt Pensijas likumu, jo šobrīd, rēķinot pēc bāzes modeļa, ja cilvēks ir nostrādājis 40 gadu, viņš saņem tikai 32 latus.

A.Bērziņš: — Likums "Par pensijām" ar visiem grozījumiem ir atvērts, pašlaik atrodas Saeimā. Saeima tūlīt nāk no atvaļinājuma atpakaļ un sāk strādāt. Domāju, ka likums "Par pensijām" varētu būt viens no pirmajiem likumiem. Kas attiecas uz naudu, tad es gribu nomierināt visus pensionārus: valsts budžeta izdevumi un sociālās apdrošināšanas jeb pensiju nauda — tās ir divas dažādas naudas, un neviens no pensiju naudas nav paņēmis nevienu latu un nav novirzījis nekur citur.

— Tad ir jautājums: kas notiks ar "Latvenergo" trīs miljoniem, kāpēc tāds klusums?

A.Bērziņš: — Šo jautājumu vajadzētu uzdot prokuratūrai. Prokuratūras pārziņā ir šī lieta, un valsts vara šajā jautājumā neiejaucas. Viņai nav tiesību pat iejaukties.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas Televīzijā 23.augustā

Intervija Latvijas Televīzijas 23. augusta raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns.

— Labvakar! Šis ir jubileju laiks. Pirmā bija jums — 50 gadi. Es jūs apsveicu! Es atceros, kad Zigmundam Skujiņam bija 50 gadi, es prasīju: kā tu jūties 50 gadu vecumā? Viņš atbildēja, ka viss ir tāpat, tikai laiks ļoti ātri skrien. Sakiet, vai jūs jūtat, ka pēc 50 gadiem laiks sāk joņot?

A.Bērziņš: — Man jau vēl tikai divas nedēļas ir pagājušas. Taču man jau kopš 40 gadiem laiks ir ļoti ātri gājis uz priekšu, it īpaši pēdējie desmit neatkarības gadi. Tie ir šausmīgi ātrā tempā aizskrējuši.

— Bet tālāk skries vēl trakāk. Nemaz nepamanīs, ka pienāks sirmais vecums. Tāpat kā Rīgai astoņsimts gadi. Tā bija viena no retajām reizēm, kad visi bija apmierināti.

A.Bērziņš: — Te jāsaka uzreiz paldies aģentūrai "Rīga 800" un Ingunai Rībenai. Ir jāpasaka paldies arī Latvijas Kultūras fondam par skaisto emblēmu, ko tie deva Rīgas svētkiem bez atlīdzības. Tā bija emblēma ar skaistajiem Rīgas torņiem. Tā ir Kultūras fonda intelektuāla un reāla dāvana Rīgai.

— Visiem ir zināms, ka salūts maksāja 300 tūkstošus latu, un rets gadījums ir tas, ka šoreiz neviens neprotestēja un neteica, lai palielina pensijas uz šī salūta rēķina.

A.Bērziņš: — Varbūt kāds tā arī teica, bet pilsētai astoņsimtgade ir vienreiz.

Jāsaka, pietika iepriekšējā domes sasaukuma deputātiem prāta izšķirties par starptautiski atzītas kompānijas pieaicināšanu. Man liekas, ka šādā veidā, kad salūtu pakārto mūzikai un ir reāli redzamas kulminācijas un kritumi, kas ir reāli saskaņoti ar mūziku, nekas tāds vēl nav bijis. Es redzēju Stokholmā uguņošanu, kad Stokholmai piešķīra Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Toreiz salūts izmaksāja pusmiljonu dolāru. Toreiz šo salūtu Stokholmai uzsauca Honkongas uguņotāji. Bet man liekas, ka Rīgas salūts bija labāks.

— Vai jums un Ārgaļa kungam pēc Rīgas jubilejas pašreizējais mērs pateica paldies, ka jūs esat sagatavojuši šo jubileju?

A.Bērziņš: — Varbūt viņš gribēja pateikt.

— Bet neatrada laiku?

A.Bērziņš: — Mēs vēl neesam tā īsti tikušies.

— Man liekas, ka Bojāra kungam to vajadzēja izdarīt, jo jūs taču bijāt gatavojuši šo jubileju jau vairākus gadus. Viņš atnāca kā uzvarētājs. Kaut gan arī jūs plūcāt iepriekšējo valdību laurus.

A.Bērziņš: — Tā jau ir tā pēctecība, katram jāstrādā savā vietā godīgi un kārtīgi, tad jau tie augļi nāks. Pēc tam jau vairs nav tik svarīgi, kam tie augļi pienākas.

— Šajos svētkos puse Latvijas jutās kā rīdzinieki. Tā ir unikāla situācija. Cilvēkos nebija naida, nebija nekā negatīva.

A.Bērziņš: — Ziedonis jau ir teicis, ka katrs latvietis faktiski ir nācis no kūtspakaļas, un viņam ir pilnīga taisnība. Katram rīdziniekam ir kāds rads laukos, un katram lauciniekam ir radi Rīgā.

— Tukuma avīzē lieliem burtiem bija rakstīts "Rīga ir mūsu".

A.Bērziņš: — Arī tā var teikt. Rīga ir visas Latvijas pilsēta. Cilvēki dažkārt saka, ka Rīga Latvijai ir par lielu. Saka, ka ir jāapgriež spārni, Rīga jāpadara mazāka un tad jau tās ekonomiskās aktivitātes aizies uz pārējo Latviju. Rīga tiešām Latvijai ir par lielu. Bet jāsaka uzreiz, ka visus astoņsimts gadus Rīga jau nav bijusi Latvijas mēroga pilsēta. Tā nekad nav bijusi galvaspilsēta, kas domāta Latvijai. Rīga vienmēr ir bijusi galvaspilsēta jeb metropole veselam reģionam, faktiski visai Baltijai. Rīga ir galvenā Baltijas pilsēta. Vislielākā, vissmukākā un visnopietnākā.

— Jā, ar savām pretrunām, kuras astoņsimtgadē pazuda. Ir vēl viena jubileja — neatkarības desmit gadi. Tie tika nosvinēti klusi. Nākot uz raidījumu, es domāju, ka "Latvijas ceļš" visu laiku ir bijis pie šprices.

A.Bērziņš: — No 1994. gada.

— Vai jūs esat domājis par "Latvijas ceļa" kļūdām un to, kādēļ tik daudz cilvēku "Latvijas ceļu" lamā?

A.Bērziņš: — Protams, ka tiem, kas kaut ko dara, ir kļūdas. Mēs savā partijā par tām esam runājuši un droši vien turpināsim to darīt. Bet tai pašā laikā jāsaka, ir izdarītas ļoti daudzas pareizas un pozitīvas lietas. Piemēram, jautājums par īpašuma atdošanu iepriekšējiem īpašniekiem. Ir daudz piemēru apkārtējās valstīs, kur tas pilnībā netika izdarīts, un mēs redzam, ka tas ir sācis kavēt attiecīgās valsts ekonomiku. Latvijā šai ziņā viss tika izdarīts pareizi, lai gan tas sagādāja milzīgas galvassāpes likumdevējam, centrālajai izpildvarai un pašvaldībām. Mums ir reāli izdevies Latviju padarīt par brīvu valsti, izvest no Latvijas ārvalstu karaspēku, ir izdevies privatizēt 97 procentus uzņēmumu. Par privatizāciju varētu būt atsevišķs stāsts, kāpēc lielie padomju uzņēmumi neattīstījās un bankrotēja. Sešdesmit sešus procentus no iekšzemes kopprodukta šobrīd dod privātais sektors.

— Bet kas nav izdarīts, kāpēc sāk veidoties plaisa starp vēlētājiem un "Latvijas ceļu"?

A.Bērziņš: — Politikā, tāpat kā ekonomikā, ir noteiktas cikliskas parādības. Lai precīzi pateiktu, vai viss ir izdarīts pareizi, ir jāpaiet noteiktam laikam. Es negribētu teikt, ka partijas rindās ir vērojama roku nolaišana vai garastāvokļa zaudēšana. Nē, bet tai pašā laikā partijai iet astotais gads, parādījušās jaunas sejas, jaunas partijas.

— Seksologi saka, ka laulības dzīvē astoņi gadi ir tas brīdis, kad sāk viens otram apnikt.

A.Bērziņš: — Es atkal esmu dzirdējis, ja pēc astoņiem gadiem neizšķiras, tad dzīvo kopā ļoti ilgi.

— Desmit gadu jubilejā uzradās Repše un teica: visi ir korumpēti, es glābšu valsti.

A.Bērziņš: — Šis ir laikam Repšes kunga otrais paziņojums. Pēc viņa pirmā paziņojuma mums bija saruna, un es viņam teicu, ka man sieva mājās jautā, kur tad ir tie korumpēšanās rezultāti.

— Jūsu sieva neredz, varbūt citas redz.

A.Bērziņš: — Es nezinu.

— Repše savā intervijā Latvijas Televīzijā solīja, ja viņam būs liela alga, tad arī citiem būs liela alga.

A.Bērziņš: — Repšes kungs neko absolūti jaunu nav pateicis, to, ka pakāpeniski ir jāpaaugstina valsts sektorā strādājošajiem algas ar dažādiem mehānismiem, kaut vai paaugstinot minimālo algu, tas ir skaidrs visiem. Jautājums, kur to naudu ņemt. Tā nauda vispirms kādam ir jāsaražo.

— Repše bankā dabūja naudu.

A.Bērziņš: — Banka ir atsevišķs stāsts ar īpašu statusu, kuru patiešām visas "Latvijas ceļa" valdības ir uzmanījušas un nav ļāvušas nevienam tur bāzt nagus klāt. Centrālās bankas neatkarība ir viena no tām lietām, kāpēc Latvijā ekonomika tik labi attīstās. Tāpēc Repšes kungs var tik droši teikt: es uzbūvēju Centrālo banku. Cepuri nost, viņš to ir izdarījis. Bet šo banku jau faktiski uzbūvēja tās valdības, kas ir bijušas pirms Repšes un neļāva Centrālo banku raustīt un ietekmēt. Jāpasakās arī tām valdībām, kas noturēja stabilu makroekonomisko situāciju, neļāva tērēt vairāk, nekā ir ieņēmumi, un netaisīja milzīgus parādus.

— Sakiet, ja jums būtu rēķinā viens miljons dolāru vai latu, vai jūs, šodien vadot valdību, varētu būt neatkarīgāks savos lēmumos? Vai jums nevajadzētu rēķināties ar dažādām ietekmēm, sponsoriem, kompromisiem?

A.Bērziņš: — Pašreizējā situācijā man kompromiss būtu jāmeklē šā vai tā. Šajā konkrētajā gadījumā es gribētu teikt, ka es neesmu atnācis strādāt šo darbu tāpēc, lai pelnītu naudu. Es atnācu strādāt tāpēc, ka es saprotu, ka valstij ir vajadzīga ilgtermiņa stabilitāte. Es ceru, ka mēs ar Eiropas Savienību un NATO to arī panāksim.

— Kāds manis izdomāts cilvēks ar šausmīgu uzvārdu Kapunakts teica, ka Repše ir pārspējis slaveno Ostapu Benderu. Viņam arī vajadzēja uz balta šķīvīša ar zilu apmali atnest miljonu. Un otrs manis izdomāts cilvēks teica, ka Repše grib būt patiesi neatkarīgs un izvest valsti no situācijas, kādā tā ir. Kuram no šiem manis izdomātajiem cilvēkiem jūs piekrītat?

A.Bērziņš: — Tas, ka pastāv plaisa starp varu un sabiedrību, neapšaubāmi, ir fakts. Tas nav nekāds Latvijas fenomens, tā tas ir bijis visur un visos laikos. Mēs visi gribam, lai mūsu valsts būtu labāka. Es nevaru konkrēti pievienoties nevienam no šiem jūsu nosauktajiem cilvēkiem. Tā jūsu Kapunakts man ne sevišķi patīk, bet, protams, visiem ir ļoti daudz jāstrādā un kopā jāstrādā. Es stipri šaubos, vai kāds cilvēks neatkarīgi no tā, kas viņš būtu, Repše, Ulmanis vai kāds cits kungs, kā pestīšanas vai glābšanas eņģelis viens pats kaut ko varētu izdarīt. Viņam būs vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Tikai visi kopā mēs varam kaut ko izdarīt.

— Jūsu ārlietu ministrs nesen kādā intervijā teica, ka viņu baida varas nomaiņa, jo tas varētu apturēt mūsu ceļu uz NATO un ES. Vai tas ir "Latvijas ceļa" pirmsvēlēšanu triks — ja jūs mūs neievēlēsiet, netiksim Eiropā?

A.Bērziņš: — "Latvijas ceļš" to nekad nav teicis, attiecinot to uz sevi.

— Tā ir tāda jauna ideja — mīļā tauta, ja jūs neievēlēsiet mūs, jūs netiksiet NATO un ES.

A.Bērziņš: — Ne gluži tā tas ir domāts. Ja mani atmiņa neviļ, tad Bērziņš to teica, runājot kādā no diskusijām par iespējamo Satversmes maiņu un virzīšanos uz citu valsts iekārtu Latvijā. Tas nav attiecināms tikai uz "Latvijas ceļu". Faktiski jau "Latvijas ceļš" viens pats pie varas nekad nav bijis. Viņš ir bijis kopā ar vairākiem, pamatā ar "tēvzemiešiem".

— Nu bet grožus rokās viņš ir turējis.

A.Bērziņš: — Nu, ja mēs uzskatām, ka Krasta kungs ir tāds, ko var iejūgt, vai Šķēle ir tāds, kuram var uzlikt iemauktus...

— Nupat atlūgumu iesniedza abi muitas priekšnieki Aivars Krastiņš un Aivars Gulbis. Vai jūs to iepriekš zinājāt? Vai ministram nav iepriekš jāaprunājas ar Ministru prezidentu par šādām atlaišanām?

A.Bērziņš: — Formāli ministram ir tiesības sev pakļautajās institūcijās veikt jebkuras darbības, kas ir vērstas uz to, lai darbs kopumā uzlabotos. Šie cilvēki netika atlaisti, viņi ir iesnieguši atlūgumus. Man šobrīd nav pilnīgas informācijas, kāpēc tas tā ir bijis. Es esmu uzdevis Finansu ministrijai sagatavot ziņojumu par to, kas notiek ar nodokļiem un nodevām. Ministru kabineta sēdē šis jautājums bija iekļauts, bet diemžēl mēs to neizskatījām laika trūkuma dēļ, mēs to skatīsim nākamo otrdien. Mēs nonāksim pie muitas darba uzlabošanas, pie Valsts ieņēmumu dienesta darba uzlabošanas.

— Kapunakts teiktu, ka šie kungi ir zagļi un stipri nodarbojušies ar kontrabandu, taču, cik es viņus esmu redzējis televīzijā, man viņi šķiet godīgi cilvēki.

A.Bērziņš: — Krastiņa kungu es pazīstu, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka viņš ir godīgs cilvēks.

— Varbūt viņš ir piespiests uzrakstīt atlūgumu, lai muitā notiktu kaut kas tāds, kam ir jānotiek pēc citu domām?

A.Bērziņš: — Man ir grūti kaut ko komentēt, es negribētu uz kaut kādiem pieņēmumiem izdarīt secinājumus.

— Latviešu tauta man nepiedotu, ja es jums nepajautātu par Pētera I pieminekli, kas izjāja ārā pirmssvētku naktī.

A.Bērziņš: — Jā, viņš izjāja noēst zālīti Kronvalda parkā.

— Patiesībā viņš noēda "Tēvzemi un Brīvību".

A.Bērziņš: — Man ir divējāda attieksme — viena man ir kā vēsturniekam. Piemineklim ir interesanta vēsture, to noņēma nost, kad Rīgā nāca iekšā vācieši Pirmā pasaules kara laikā. Tad tas nogrima pie Tallinas. Kā stāsta aculiecinieki, 30. gadu vidū igauņi atklājuši, ka jūrā ir nogrimis ļoti daudz vara. Sākuši vilkt laukā pieminekļus un tos pārkausēt. Un pēkšņi uzdūrušies zirgam un Pēterim I. Tad igauņi ir zvanījuši uz Rīgu un jautājuši, vai dome nevēlas šo pieminekli nopirkt. Un dome nopirkusi otru reizi. Pats interesantākais ir tas, ka visus padomju gadus tas ir nogulējis kaut kur pa noliktavām, arī neatkarības desmit gadus ir nogulējis. Kaut gan padomju laikā Pēteris I skaitījās ļoti liela un varena personība.

— Nu kā kuru reizi. Staļinam tuvāks bija Ivans Bargais.

A.Bērziņš: — Es neatbalstu to, kādā veidā šis piemineklis tika uzstādīts. Domē ir pieminekļu komisija, kurai ir jālemj par visu pieminekļu uzlikšanu, un otrkārt ir Kultūras komisija, ar kuru visi šie jautājumi ir jāsaskaņo. Es domāju, ja tas tā būtu izdarīts un piemineklis būtu izlikts apskatei visiem rīdziniekiem uz diviem vai trīs mēnešiem, jo Latvijā diez vai kāds ir dzīvs, kas redzējis šo pieminekli uz postamenta. Es domāju, katrs gribētu atnākt apskatīties šo pieminekli. Tas ir vācu arhitekta piemineklis, pie tam izliets Berlīnē.

— Diemžēl šī lieta ir kļuvusi politiska. Krievu avīzes rakstīja, ka ir priecīgas, ka Pēteris ir atgriezies. Citi atkal saka, ka Pēteris I ir latviešu tautas bende.

A.Bērziņš: — Bet Pēteris I Rīgā bija. Kā pēc tam rakstīja, no Rīgas līdz Jelgavai nedzirdēja gaili dziedam, kad Pētera I karapulki bija gājuši cauri. Noliegt to, ka Pēteris I šeit bija, to nevar.

— Bet es domāju, ka šī pieminekļa uzstādīšana varētu būt, kā jūs teicāt, klusa un uz pāris mēnešiem, nevis kā tagad, kad krīt puse Rīgas domes vadības. Sēdēja "Tēvzeme" un "Latvijas ceļš" un gudri sprieda. "Latvijas ceļš" teica: Bojār, atkāpies. Bojārs nelikās ne zinis. Tad "Tēvzeme" paziņoja, ka tā aiziet, bet amatvīri paliek. Šodien arī amatvīri ir aizgājuši.

A.Bērziņš: — Mūsu partijas Rīgas nodaļa savā aicinājumā neiebilda pret Pētera I pieminekli. Par to ir jādiskutē. Tā iebilda pret veidu, kā Pētera I piemineklis kā tāds Trojas zirgs tika izlikts Kronvalda parkā. Iebildumi bija pret to, ka šis jautājums nebija normāli saskaņots Pieminekļu komitejā, domes Kultūras komiteja nebija par šo jautājumu lēmusi, iebilda pret to, ka lietas nebija notikušas publiski un demokrātiski. Netika aicināts citiem ierosināt Bojāra kunga atkāpšanos, aicināja Bojāru pašu uzņemties atbildību un atkāpties. Spēkā ir Rīgas domes lēmums, ka Pētera I piemineklis tiek dāvināts Pēterburgai.

— Bet šim piemineklim Rīgā kaut kur vajadzētu parādīties, jo daudziem tas patīk. Pat Māra Zālīte, ļoti nacionāli noskaņota dāma, teica, ka viņai tas zirgs patīk.

A.Bērziņš: — Piemineklis ir ļoti interesants. Tas ir domes īpašums, dome to ir divreiz nopirkusi, tā ir pieņēmusi lēmumu to atdot. Dome, protams, var arī lemt savādāk.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!