Aizsardzības ministrs:

— intervijā Latvijas Radio 22. augustā

Intervija Latvijas Radio 22. augusta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Sallija Benfelde

— Šodien mūsu studijas viesis ir Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Man ir prieks jūs sveicināt studijā, jo sakarā ar vasaru, atvaļinājumiem un daudzām citām lietām jūs neesat radio bijis jau kādu laiku, un droši vien ir daudz lietu, par kurām pastāstīt. Vispirms — rīt Rīgā notiek kāds pasākums, proti, Rīgā tiekas Baltijas valstu aizsardzības ministri. Vai šī tikšanās ir tīri formāla, kādas, protams, arī nepieciešamas Baltijas valstu dažādu amatpersonu starpā, vai arī šī tikšanās risina kādas nozīmīgas un būtiskas lietas?

Ģirts Valdis Kristovskis: — Šīs tikšanās ir tradicionālas un notiek katru gadu divas vai trīs reizes. Ministri satiekas un noslēdz kārtējo pusgada pārskata periodu. Lai ministri nāktu kopā un izdiskutētu jautājumus, iepriekš ir tikušies ministriju speciālisti savās nozarēs. Arī bruņoto spēku komandieri ir gatavojuši savus ziņojumus, līdz ar to varam pārskatīt, kāda situācija ir mūsu galvenajos sadarbības projektos, kā sokas ar finansējumu, vai ir nepieciešamas kādas restrukturizācijas. Mēs smeļamies jaunas idejas, mēģinām formulēt uzdevumus, kurus atkal uzdodam bruņotajiem spēkiem, kā mēs, ministri, iedomājamies, kā tālāk bruņotajiem spēkiem būtu jāveido savi uzdevumi. Piemēram, iepriekšējā tikšanās bija Tallinā, un es izvirzīju jautājumu par to, ka ir pienācis brīdis domāt par kopējiem operatīviem plāniem, — līdz tam tas nebija bijis. Tagad viens ziņojums būs tieši par šo kopējo operatīvo plānošanu, kura mūsu bruņoto spēku štābu līmenī ir notikusi, un kāda ir mūsu pieredze.

— Droši vien liela klausītāju daļa nezina, ko nozīmē šie operatīvie plāni. Ko tas nozīmē dzīvē, kādās situācijās tie tiek piemēroti?

Ģ.V.Kristovskis: — Jau desmit gadi, kopš Latvija ir sākusi atjaunot savus bruņotos spēkus. Aizvadītā pusotra gada laikā Nacionālo bruņoto spēku štābs ir centies ne tikai augstākajā līmenī, bet arī novadu un vienību līmenī sasniegt šo operatīvo pētījumu, kas jau ir plāna kvalitātē. Pirmo reizi esam sasnieguši to, ka mums ir operatīvs rīcības plāns un, balstoties uz šo plānu, atbilstoši tiek pārstrukturēti arī mūsu bruņotie spēki — tādas zināmas nosacītas miera laika un kara laika struktūras, pozīcijas, infrastruktūra un arī mobilizācijas tālākie uzdevumi. Tā ka tas ir ļoti plašs uzdevums. Beidzot mēs esam tajā kvalitātē, ka varam teikt — jā, mums tiešām nav tikai atsevišķas detaļas, bet ir pilns pārskats.

— Tādā pavisam vienkāršā valodā sakot, tas varētu nozīmēt — operatīvais plāns un tā saskaņošana — tie ir bruņoto spēku uzdevumi un rīcība miera laikā un arī, protams, kādās īpašās situācijās.

Ģ.V.Kristovskis: — Jā, valsts apdraudējuma stāvoklī un, protams, ja ir tas bēdīgākais stāvoklis, kad ir kara situācija. Un te es gribu teikt, ka līdz šim un arī pirms Otrā pasaules kara Baltijas valstu starpā nebija šāda veida domāšanas un sadarbības. Tātad pašreiz mēs ieejam jaunā situācijā, kurā mēs, Baltijas valstis, cenšamies šos plānus un riskus valstij skatīt kontekstā, t.i., reģionāli.

— Tātad varētu būt — un es ceru, ka tas nekad nebūs — ka kādā ļoti ārkārtējā situācijā, piemēram, kādā dabas nelaimes gadījumā, kad valstī ir ārkārtas situācija un armija nāk palīgā, kā tas daudzās valstīs notiek tādās reizēs, mēs varētu cerēt arī uz Igaunijas un Lietuvas palīdzību?

Ģ.V.Kristovskis: — Jā, noteikti, kāpēc ne! Tieši tāpēc jau mēs izstrādājam dažādus sadarbības projektus, tāpēc mums ir kopējais Baltijas bataljons, gaisa novērošanas telpas projekts, jūras kopējā spēku vienība. Pat vides aizsardzības jomā mēģinām saskaņot visas šīs lietas. Tātad valsts apdraudējuma risku spektrs ir ļoti plašs, kuros bruņotie spēki, efektīvi sadarbojoties, var labi un efektīvi novērst šīs sekas un apdraudējumus.

— Šajās dienās mēs runājam par Latvijas Zemessardzes desmitgadi. Tajā pašā laikā es zinu, ka viens no lieliem darbiem, kas ir aizsākts, ir Nacionālo bruņoto spēku pārveidošana jeb, kā tagad saka, pārstrukturēšana. Šinī sakarā acīmredzot ir tā, ka mēs, no vienas puses, runājam par Zemessardzi un priecājamies, ka tā mums ir, atceramies dažādas lietas par to. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka arī Zemessardzi gaida pārmaiņas, tāpēc ka Zemessardze ir lielākā sauszemes spēku daļa. Mans pirmais jautājums — kāpēc NBS, tātad Nacionālie bruņoties spēki, ir jāpārveido, jāpārstrukturē? Vai tāpēc, ka esam sapratuši, ka tas ir dārgi un reizēm varbūt neefektīvi, vai tāpēc, ka mēs to esam sapratuši un arī NATO saka, ka mums ir jāsavietojas ar viņu spēkiem?

Ģ.V.Kristovskis: — Patiesībā NATO mums pašiem ļauj noteikt savu aizsardzības modeli. 90.gadu sākumā pēc augusta puča, tātad tieši pirms desmit gadiem, sākot veidot Zemessardzi, Augstākā padome bez jebkādas struktūras izdeva pirmo aicinājumu visiem nākt un stāties Zemessardzē. Un tas nozīmēja, ka Zemessardzes veidošana — un man tas darbs bija jāveic — notika faktiski uz administratīva aicinājuma pamata: nākt pie pašvaldības un tur veidot vienības. Mums ir izveidojusies 32 bataljonu struktūra, kuru attīstīt tālāk, efektivizēt — tas nozīmē ieguldīt tik daudz līdzekļu, kādu Latvijas valsts aizsardzības rīcībā nekad nav bijis. Tāpēc mums ir jādomā, kā saglabāt gan šo apjomu, kas ir Zemessardzē, gan šo vīru gribu, kura ir bijusi, bet kā panākt efektīvāku gan līdzekļu izlietojumu, gan arī cilvēku laika, tieši ārrindas zemessargu, izmantošanu — to mēs saskatām, noņemot atsevišķas funkcijas un koncentrējoties trīs četrās vietās Latvijā, tātad novados. Tas nozīmē, ka apmācības jautājumi, viss, kas ir saistīts ar smagāka bruņojuma uzturēšanu, — to mēs koncentrēsim trīs četrās vietās, un bataljonu līmenī paliks cilvēki, kuri būs vairāk administratori un zemessargu un rezervju kopā pulcētāji, lai viņus nogādātu tajā vietā, kur viņiem ir centralizētās, kvalificētās, ar kvalificētiem instruktoriem organizētās apmācības. Bet vienlaikus jāatzīmē arī tas, ka mēs pārstrukturēsim zemessargu bataljonu skaitu, jo 32 bataljonus, kā tas ir administratīvi pašreiz, to mēs tiešām nevarēsim apmaksāt.

— Tātad tas nozīmē, ka Zemessardzi skars ļoti, ļoti lielas pārmaiņas. Varbūt sāksim pavisam vienkārši — teiksim, cilvēks ir ārrindas zemessargs šobrīd. Vai viņu šīs pārmaiņas skars?

Ģ.V.Kristovskis: — Skars varbūt tādā ziņā, ka mēs gribam panākt, lai tā saucamajās mobilajās vienībās, kuras ir augstākas gatavības un iespēju vienības, lai tajās būtu attiecīgā vecumā strukturēti cilvēki. Sākumā nāca dažāda gājuma, bija vienības, kur bija vecaistēvs kopā ar mazdēlu. Protams, ka fiziski šiem cilvēkiem ir dažādas iespējas. Līdz ar to, ja vienībai nav nepieciešamo kaujas vai mobilitātes spēju, ja ir liela starpība vecuma ziņā zemessargu starpā, tas nozīmē, ka mums jāpārstrukturē vienības kaut vai pēc vecuma kategorijām, līdz ar to mainās arī viņu uzdevumi, mainās bruņojums. Tā ka mēs varētu teikt — jau no šāda aspekta vien arī šis tas mainīsies. Ļoti būtisks ir jautājums, kas ir ar tiem profesionālajiem zemessargiem, un te es gribētu teikt, ka neviens netiks pazaudēts, bet viņiem tiks doti uzdevumi vai viņiem būs jāpārceļas varbūt no bataljona uz novada štābu un tur intensīvāk jāveic apmācības uzdevumi, ja kāds savā bataljonā ar to jau ir nodarbojies, bet viņam būs lielāka atbildība, intensīvāks darbs un tamlīdzīgi. Līdz ar to arī profesionalitātes un izaugsmes iespējas būs citādas.

— Ir, piemēram, tādi dati, ka zemessargu 1.brigādē beidzamo gadu laikā ir nomainījies vairāk nekā 80 procenti no personāla. Vai šī reorganizācija spēs novērst cilvēku maiņu? Jo viena lieta ir sastrukturēt visu žemessardzi it kā loģiski, teiksim, pēc uzdevumiem, līdz ar to pēc vecuma, pēc apmācītības pakāpes, bet cilvēki tomēr mainās, mainās, mainās — kā to apturēt?

Ģ.V.Kristovskis: — Esmu minējis vairākos rakstos, ka Zemessardzei ir bijuši attīstības un diemžēl arī uz vietas stāvēšanas periodi. Un pie kā tas ir novedis — mēs redzam, ka Zemessardzes komandējošās struktūrās bataljona līmeņos bieži vien situācija ir tāda — amatā, kurā ir jābūt kapteinim vai majoram, ir, piemēram, virsnieka vietnieks vai leitnants. Mūsu valsts virsnieku sagatavošanas sistēma, kura līdz šim ir bijusi, nav spējusi šo personāla izaugsmes procesu normāli nodrošināt. Līdz ar to ir jāmaina viss šis personāla karjeras un virzīšanās pa kāpnēm izvērtēšanas process. Mēs visus pamatus tagad esam ielikuši, līdz ar to ienāks jaunie spēki, kas nāk no mūsu Aizsardzības akadēmijas. Pakāpeniski pilnu militāru izglītību ieguvuši cilvēki nodarbosies ar to, ko savā laikā uzņēmās cilvēki, kuriem nebija šīs speciālās izglītības. Varētu teikt, ka Zemessardzē veidojas otrais process. Pirmais bija — nākt, stāties, izveidot. Tagad ir tas laiks, kad ir jānāk iekšā šai militārai kvalitātei.

— Tātad profesionalizācija, varētu sacīt?

Ģ.V.Kristovskis: — Tieši tā!

— Vai jūs varat droši apgalvot, ka katrs no tiem, kas ir ārrindas zemessargi vai arī profesionālie zemessargi — vai tie, kuri vēlēsies paaugstināt savu izglītību, kvalifikāciju vai kaut ko mainīt, vai tie visi varēs turpināt strādāt, ja vien, protams, viņi to gribēs darīt pietiekami labi un profesionāli?

Ģ.V.Kristovskis: — Jā, noteikti! Jo Zemessardze jau lielā mērā balstās uz cilvēku pašiniciatīvu, uz gribu būt klāt, piedalīties, stāvēt valsts sardzē — tā ir Zemessardzes būtība.Valstī ienākot stabilitātei un mainoties apstākļiem, cilvēkiem var arī mainīties motivācija, tāpēc jādomā, ka varbūt vairs nevar uz tieši tādiem pašiem pamatiem balstīt valsts aizsardzību kā 90.gadā, jo situācija mūsu valstī pēc desmit gadiem taču ir pavisam cita, bet saglabājas kodols, entuziastu kodols, veterāni, kuri grib turpināt šo lietu. Un mēs turpināsim ar viņiem strādāt.

— Skaidrs. Tātad Zemessardzi vēl gaida lieli pārveidojumi, tāpat kā Nacionālos bruņotos spēkus. Runājot par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, man ir jautājums par investīcijām. Ministrijas sagatavotā materiālā ir rakstīts, ka NATO iesaka dalībvalstīm izmantot vismaz 25 procentus no militārā budžeta investīcijām, lai spētu attīstīt un modernizēt ekipējumu. Un Latvija šobrīd no tā, kas ir atvēlēts militārajam budžetam, šādām investīcijām iztērē deviņus procentus. No kā tas ir atkarīgs? Teiksim, kopējā summa ir iedota; cik no šīs kopējās summas aiziet investīcijām — vai tas ir atkarīgs vienīgi no jums? Teiksim, budžeta izstrādes laikā jūs stāvat kā klints un sakāt: nē, investīcijām, attīstībai no šiem man iedotajiem līdzekļiem 25 procenti jāvirza citur! No kā vēl tas atkarīgs?

Ģ.V.Kristovskis: — Tas atkarīgs no tā līdzekļu apjoma, kas nonāk ministra vai bruņoto spēku komandiera rīcībā, ko piešķir valdība. Tieši sasaucoties ar administratīvo mūsu bruņoto spēku izveidošanas pamatprincipiem — nu, sanāca cilvēku vairāk, nekā valsts var veltīt aizsardzībai. Līdz ar to tas jautājums arī ir, kāpēc jāpārstrukturizē. Jādomā par to, ka mēs nevaram līdzekļus veltīt tikai apmācību procesam, tikai personālam un neredzēt to, ka mums bruņojums jāpērk, transports jāpērk. Tātad šeit ir jāsabalansē pareizās proporcijās. Pieaugot budžetam, mēs ar katru gadu tuvojamies šai normālai proporcijai. Nākamajā gadā mums atkal pieaug budžets un mēs tuvojamies tiem 25 procentiem — tā, kā tam normāli ir jābūt.

— Tātad tas nozīmē katru gadu, nosacīti palielinot naudas summu, kas tiek militārajam budžetam, tai pašā laikā optimāli būtu samazināt cilvēku skaitu, padarīt to profesionālāku, labāk apbruņotu?

Ģ.V.Kristovskis: — Tieši tā, jo cilvēku profesionalitāte ir saistīta gan ar to, vai viņiem ir pieejama tehnika, vai viņiem ir bruņojums, vai viņiem ir rācijas, vai viņiem ir transports, t.i., vai viņi var strādāt atbilstoši operatīvajiem plāniem.