"Profila dēļ – jautājums, kurp skatīties"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.04.20.

Joškas Fišera ārpolitika starp sarkani zaļo morāli un interesēm, par kurām valsts iekšienē neviens atklāti nerunā.

Ministru dzīvē reti kad ir īsti patīkami mirkļi. Pirms pāris nedēļām Vatikānā Joška Fišers tādus piedzīvoja. Pāvests draudzīgi iztaujāja par Polijas izredzēm iestāties Eiropas Savienībā un par pārcelšanos uz jauno Vācijas galvaspilsētu. Par komplicētākiem jautājumiem viņam runāt nevajadzēja.

Taču reālajā dzīvē ir citādi. Viņa darba kritizētāji strādā visos virzienos. Dažkārt Fišera politika viņiem šķiet pārāk, bet dažkārt par maz profilēta. Opozīcija Bundestāgā viņam pārmet "pārmērīgu aroganci". Fišers pašreiz jūt netaisnīgu apiešanos.

Taču tas parāda, cik faktiski sarežģīta ir šī tik ļoti gribētā darba joma. ES prezidentūras un Kosovas kara stress pārklājās, un tagad kļūst arvien skaidrāks, ka ārpolitikā virziens pamatā ir stingri noteikts — taču ne vairāk. Helmūta Kola ērā tika sagatavots pamats Vācijas iesaistīšanai Eiropā, bet Šrēdera un Fišera paaudzei tas ir jārealizē. Tai grūtības ar skaidru un atraktīvu koncepciju ir arī tāpēc, ka tā pēc vairāk nekā gada valdībā jūt, ka kursu gan Eiropas, gan transatlantiskajās attiecībās un attiecībās ar Krieviju drīz vien vajadzēs izstrādāt no jauna. Līdz ar gaidāmo ES paplašināšanu, Borisa Jeļcina un (vēlāk) arī Bila Klintona aiziešanu sāksies jauna fāze.

Fišers, kā parasts ārlietu ministru vidū, ir pieradis domāt varas stratēģijas kategorijās. Ziemeļkorejas raķešu sistēma, kas sniedzas līdz Aļaskai; Kaukāza "talibanizācijas" briesmas; draudošā radikālo islāmistu ietekmes palielināšanās Balkānos, kā dēļ tur vēl lielāku nozīmi iegūst Rietumu militārā klātbūtne — tās visas ir tēmas, ko pat pie runāšanas pieradušajam ārlietu ministram ir grūti izskaidrot Vācijas iekšpolitikas šaurajos ietvaros, ja vien vispār ir iespējams par to atklāti runāt valstī, kas līdz šim nav pratusi apieties ar pasaules politikas interešu jautājumiem. Fišers tiekas ar starptautisko pasauli, ko mājās izskaidrot ir grūti, īpaši jau Zaļās partijas pārstāvim.

Jautājumu, kāda ir viņa ārpolitika pēc 18 mēnešiem ārlietu ministra amatā, Fišers sauc par "saprotamu". Kola smagā mantojuma iemesls, kā domā nākamā paaudze, ir tas, ka uz jauno situāciju pēc Varšavas pakta beigām tika atbildēts pēc vecajām mājas receptēm — ES vadīšanu no kanclera telefona, "Bimbes politiku" ar finansu injekcijām Maskavai un pieklājīgu padotā izturēšanos pret Vašingtonu; sarkani zaļie ir atzinuši, ka tālāk tā vairs nevar. Taču tas, kurš to konstatē, to spēj vieglāk saprast arī bez jaunas atbildes.

Eiropas Savienībai, vēlākais, pēc vēlēšanām Vācijā un Francijā 2002. gadā, būs jāīsteno tālejošākas reformas nekā tās, ko pašreiz gaida no Starpvaldību konferences, lai sagatavotos Savienības paplašināšanai uz austrumiem. Tas būs nākamais lielais izaicinājums vecajai Vācijas un Francijas asij, ko vairs nedrīkst pārāk noslogot. Plānošanas štābi Ārlietu ministrijās Berlīnē un Parīzē jau vairākus mēnešus spriež, kādai "beigās" būtu jāizskatās ES Eiropai. Taču ar konkrētiem priekšlikumiem par galīgo Savienības statusu un ceļu, kādu sākumā dažas vai arī uzreiz visas ES dalībvalstis varētu iet, Berlīnē līdz šim neviens sabiedrību nav iepazīstinājis.

Vācijas un Amerikas attiecībās problēmas rada ieplānotā ASV pretraķešu aizsardzības sistēma. Sarkani zaļā valdība noskaņojumu par labu pretraķešu aizsardzībai ASV iekšpolitikā uzskata par nemaināmu, tā vienīgi grib, cik vien iespējams, ietekmēt koncepciju, bet citādi nekādus konfliktus ar Vašingtonu nepieļaut. "Amerikas cietoksnis", kas ar miljardu izmaksām viens pats aizsargās pret tālas sniedzamības rādiusa raķetēm, tomēr mainīs drošības analīzes arī Eiropā. Un jaunas debates par bruņošanos zaļo ārlietu ministram, kam strīds par NATO bruņojuma papildināšanu astoņdesmitajos gados bija viens no galvenajiem notikumiem, būtu politiska katastrofa. Vācijas valdība tagad attiecībās ar tādām valstīm kā Irāna, kuras tur aizdomās, ka tām ir potenciāli bīstamas raķešu programmas, arvien vairāk cer uz kontaktiem sarunu ceļā un to uzdod kā "preventīvu" politiku. Taču tā arī atzīst, ka eiropiešiem paliek arvien mazāk laika, lai izstrādātu savu aizsardzības politiku, un šī eiropeiskās integrācijas joma sarkani zaļajiem politiķiem var uzdot jaunus, delikātus jautājumus.

Piemēram, Krievijā kopš kara sākšanas Čečenijā atklāti parādās pretrunas starp morāli un ikdienas politiku. Taču Fišeram un Šrēderam svarīgākais ir noteikums, ka nekādā gadījumā nedrīkst Maskavu izolēt, un jaunais Krievijas prezidents Vladimirs Putins to jau ir pamanījis. Vācijas valdība gan ir lepna, ka tā tiešajās sarunās ar krieviem ir salīdzinoši atklāti kritizējusi viņu rīcību. Taču mājās Berlīnē neviens to arī nav apsveicis, jo sarkani zaļie, kuri iestājas, lai lielāka nozīme tiktu piešķirta cilvēktiesībām, galu galā izmanto tikai klasisko kaitējuma ierobežošanu, jo pašu interešu zona, par kuru gan neviens atklāti nemēdz runāt, neatrodas vis Kaukāzā, bet Austrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā.

Fišera nopūta hoteļa bārā tālu uz dienvidiem aiz ekvatora atklāj slikto noskaņojumu: "Vai man uzkraus arī Āfriku, kad man pietiek darba jau ar Krieviju vien?" Taču viņam tas ir jādara, jo viņš jau sen ir parādā arī iesaistīšanos Āfrikā. Pāris nedēļu vēlāk par nestabilo stāvokli Balkānos viņš saka, ka "problēmas nebūt nav atrisinātas", taču "tās ir jāatrisina un šajā nolūkā ir nepieciešama garāka atelpa". Un ne tikai tur vien: valdība ārpolitiskajai koncepcijai vēl nav tikusi ne tuvu. Ārpolitiķis politiķis Fišers varētu teikt, ka tai vēl nav pienācis īstais laiks. Taču opozīcijas politiķis Fišers tik garu atelpu būtu uzskatījis par riskantu.

Rihards Mengs