Svētki beigušies, svētki turpinās...

Rīgas sudrabkaļu darbi vienviet — 800 gadu izstādē

Vakar Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kā agrāk jau bija solīts, beidzot tika atklāta Sudraba kabineta otrā daļa jeb tā būtisks papildinājums, īpaši konstruētās vitrīnās tā sauktajā Ovālajā salonā izstādot dažādu laikmetu Rīgas sudrabkaļu izstrādājumus.

Sudraba kabineta ideju jau pirms vairākiem gadiem izloloja un sāka īstenot muzeja Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītāja aiz Latvijas robežām pazīstama faleristiskas speciāliste Māra Eihe.

Atbildot uz "LV" jautājumiem, viņa pastāstīja, ka šī doma radusies, sekojot līdzi senajām dārglietu izstādīšanas tradīcijām Eiropā. Turklāt gribējies parādīt visiem atklātībā līdzšinējās darba telpas — Ovālo kabinetu, kas ir daļa no klasicisma laika izcilā arhitekta Kristofa Hāberlanda (1750—1803) projektētās Rīgas pilsētas bibliotēkas (būvēta 1778—1783) telpu ansambļa un kas mūsdienās atjaunotajai Kolonnu zālei ir grezna priekštelpa, kur pirms lielām svinībām viesiem uzkavēties un papriecēt acis par Rīgas dārgmetālu apstrādātāju darinājumiem. Ilgs ceļš uz šo Sudraba kabinetu iets kā parasti līdzekļu trūkuma dēļ, bet tā iekārtošanai bija nepieciešamas prāvas summas, jo bija jāgarantē izstādīto priekšmetu drošība. M. Eihe piebilst, ka ļoti gribējies atklāt kabinetu jau uz Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām, tomēr tas nav izdevies tā paša līdzekļu trūkuma dēļ. Bet nekas jau nav nokavēts, jo turpinās Eiropas Kultūras mēnesis Rīgā, tiesa gan no šo pasākumu veidotāju puses atbalstu muzejs vismaz līdz šim nav guvis. Diemžēl tie sabiedriskie fondi, kas ir izveidoti Eiropas Kultūras mēneša norises veicināšanai nav apjautuši to, ka šai vēsturiskajai kolekcijai ir cieša saistība ar Eiropas kultūru. Katram projekta vadītājam varbūt savi vērtējumi un savi viedokļi, taču Eiropas Kultūras mēneša nolikumā bija rakstīts: atbalstīt vēsturiska rakstura projektus. Bet, neraugoties uz visu, izstāde ir tapusi, un tā turpināsies Eiropas Kultūras mēneša ietvaros. Tā būs skatāma līdz nākamā gada maijam, kad to nomainīs citas tematikas ekspozīcija.

Sudraba kabinets ir īpašs priekšmetu eksponēšanas veids. Tāds nekad agrāk Rīgā nav bijis, bet ir bijis monētu kabinets, mākslas kabinets, amatu istaba, viss ir atkarīgs no priekšmetiem, ko tur izstāda, sacīja Māra Eihe. Muzeja sudraba priekšmetu kolekcija Trešās atmodas laikā bija izstādīta Zviedrijā un Somijā 1991. gadā un bija guvusi plašu ievērību daudzviet Eiropā. To gribējās parādīt arī šeit, savās mājās, jo līdz šim kolekcija glabājās ne visiem redzamajos muzeja fondos. Pateicoties muzeja "krusttēvam" un saimnieciskajam direktoram Jānim Baltokam, ar kura iniciatīvu tika sākts remonts darba telpās, tās pārtapa Sudraba kabinetā. Pagājušajā gada maijā uz Muzeja dienām izstādījām tikai savu kolekciju, bet šogad tā jau ir iespējami pilnīga tematiska ekspozīcija "Rīgas sudrabs", kur aplūkojami kādreizējo Rīgas juvelieru meistardarbi. Vecākais no tiem ir no 14. gadsimta. Šoreiz svarīgi apzināties, ka eksponāti ir ne tikai Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, bet arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudžu, Latvijas vēstures muzeja, Rundāles pilsmuzeja, Ārzemju mākslas muzeja un Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja īpašumā.

Viss Sudraba kabinets ir iekārtots, tikai pateicoties tā izveides atbalstītājiem. Vienīgi kosmētiskais remonts ir veikts par muzeja līdzekļiem. Šoreiz patiešām gribētos pieminēt devīgos Rīgas senvēstures un mūsu galvaspilsētas kultūras nesavtīgos cienītājus:

Rīgas brīvostas pārvalde; Rīgas domes Kultūras pārvalde; Kultūrkapitāla fonds; Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonds; Ogres Komercbanka; Rietumu banka; zvērinātu advokātu birojs "U.Grūbe un A.Strautiņš"; "Latvijas kuģniecība"; Parekss banka; Lietišķās informācijas dienests; "Olainfarm"; "Tex Color"; "Alan"; "Balta Communications"; Latvijas Valsts televīzija.

Paldies par jebkuru ziedojumu muzejam un izpratni, jo parasti vēlme ziedot kultūrai nemaz tik liela nav. Un te gribētos piekrist teicienam, ka kultūras cilvēks bieži vien ir profesionāls ubagotājs.

Protams, šāda dārglietu kabineta izveide ir dārga, jo galvenais ir drošība. Acīmredzot ir jābūt skaidrai valsts programmai, lai nodrošinātu mākslinieciski vērtīgu priekšmetu saglabāšanu, it īpaši baznīcās. Ne jau visur ir droši seifi un piemēroti glabāšanas apstākļi, bet cilvēki tos sargā un glabā godprātīgi un pašaizliedzīgi. Lielākā daļa šo priekšmetu ir ierakstīti Valsts kultūras pieminekļu sarakstā.

Laikam gan tajā ir jāieraksta arī 19.gadsimta baznīcas trauki, jo to nav nemaz tik daudz, bet tiem ir jāpiemēro glabāšanas noteikumi, jo saglabāšanas risks ir liels.

Tā sauktais Melngalvju nama sudrabs šajā izstādē nav iekļauts, daļēji tas ir izstādīts muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Varbūt tālākā nākotnē šīs abas Melngalvju nama sudraba daļas, kas ir Rīgā un Vācijā, tomēr varētu izstādīt kopējā izstādē. Bet tā jau ir cita programma, tas jau ir turpmākais darbs, ko jātiecas paveikt.

Īsa vēsturiska uzziņa par izstādi

Zeltkaļi bija pirmie amatnieki Rīgā, kas apvienojās cunftē. Amata noteikumus — šrāgu — Rīgas rāte apstiprināja 1360. gada 25. janvārī. Tā bija rakstīta pēc Lībekas pilsētas parauga. Uzņemšana cunftē notika vienu reizi gadā — Jāņa Kristītāja dienā 23. jūnijā. Lai kļūtu par pilntiesīgu meistaru, bija jāizgatavo meistardarbs. Līdz pat 17. gs. tie bija juvelierizstrādājumi, un tikai 17.gs. kā meistardarbs bija jāuzrāda kauss.

Jaunā šrāga, kas tika apstiprināta 1542. gada 23. jūnijā, cunfti padarīja par slēgtu organizāciju ar noteiktu meistaru skaitu — 12. Tika noteikts arī nacionālais cenzs — vāciska izcelšanās. Pirmo reizi kā kvalitātes garantija Rīgā tika pieprasīta izstrādājumu zīmogošana ar meistara un pilsētas zīmi.

17. gadsimtā zeltkaļu cunfti kā "brīvos māksliniekus" no amatnieku Mazās ģildes iekļāva Lielajā ģildē.

Kā visus rīdziniekus, arī cunftes meistarus skāra pilsētas traģēdijas — pēc lielā mēra 1558. gadā no 12 meistariem dzīvi palika vairs tikai četri, bet 1710. gada mēris nopļāva visu zeltkaļu cunfti, dzīvs palika tikai viens meistars — H. Fridrihss.

Dārgmetāla zīmogošana, sākot ar 1841. gadu, pārgāja valsts pārziņā, bet par brīvprātīgām organizācijām cunftes padarīja 1866. gada likums "Par amatniecības un rūpniecības brīvību".

Rīgas zeltkaļu cunfti līdz ar citām biedrībām likvidēja tikai 1936. gadā. Latvijas Amatniecības kameras sastāvā 1937. gadā izveidotā Zeltkaļu sekcija pārņēma mācekļu, zeļļu un meistaru prasmes pārbaudes funkcijas.

Rīgas zeltkaļu cunftes aizbildnis bija svētais Elīgijs (588–660) — ievērojams Francijas zeltkalis, monētu meistars, vēlāk — bīskaps. Svētā aizbildņa simboliku Rīgas zeltkaļi saglabāja arī pēc Reformācijas un vēl 20. gadsimtā atzīmēja Sv. Elīgija dienu — 1.decembri.

Rīgas sudrabkalumu savdabību noteica gan senās zeltkaļu meistaru tradīcijas, gan Rīgas saimnieciskā dzīve un politiskās norises.

Lielākā daļa baznīcas sudraba Reformācijas gaitā ir gājusi bojā. Ir saglabājušies nedaudzi svētā vakarēdiena kausi — tie, kurus varēja izmantot jaunajā liturģijā. Kausi ilgi saglabā savu gotisko formu, tā ir sastopama pat 20. gadsimtā. Oblātu kārbas bija iecienīta dāvana baznīcām. Kārbu formu noteica gan pasūtītāja rocība, gan mode. 20. gs. sākumā tika veidoti svētā vakarēdiena trauku komplekti. Tikai Baltijas reģionā no 17. gs. beigām līdz 18. gs. beigām bija izplatīti sudraba ziedojumu trauki garos kātos. 18. gs. otrajā pusē līdz ar rokoko stilu izplatījās trīsskaldņa veida altāra svečturi. Sudraba krucifiksi nav lietoti baznīcās. No 1629. gada pēc Zviedrijas parauga arī Rīgā krucifiksam bija jābūt katrā tiesas zālē.

Pateicoties noturīgajām cunfšu tradīcijām, Rīgā ir saglabājies amatu sudrabs. Visgreznākie ir rituālie Willkomm (apsveikuma) pokāli — nozīmīgākais priekšmets katras cunftes inventārā. Rīdzinieku uzmanību, šķiet, sevišķi piesaistīja krievu tirgotāju galvassegas — tās devušas nosaukumu kreewes zepper (krievcepures) īpašiem konusveida kausiem, kuru izcelsme saistāma ar senu tilpuma mērvienību — biķeri. Kopš 18.gs. vidus, kad arī Rīgā nāca modē kafijas un tējas galdi, par neatņemamu galda kultūras sastāvdaļu kļūst galda sudrabs.

19. gs. 1. ceturksnī arī sudrabkalumos izmantoja romantismam raksturīgo urnas formu. No 19. gs. pokālus bieži gatavoja kā balvas. 20.gs. 20. un 30. gados notiek t.s. nacionālā stila meklējumi, kas sākotnēji tikai atdarina latviešu etnogrāfijai raksturīgos priekšmetus, bet vēlāk sudrabkalumos veiksmīgi izmanto latviešu ornamentu.

Dr. hist. Kristīne Ducmane — "Latvijas Vēstnesim"