"Mēs esam sadalīta tauta"

"Der Spiegel"

— 2000.04.14. — Nr.16

Albāņu vadītājs Ibrahims Rugova par Kosovas ceļu uz neatkarību un attiecībām ar serbiem.

Spiegel: Rugova kungs, kur Dienvidslāvijas prezidents Miloševičs sāks nākamo Balkānu karu?

Rugova: Belgrada savas kārtis var izspēlēt visā reģionā — Bosnijā, Maķedonijā, pie mums Kosovā un, protams, arī Melnkalnē. Ja Melnkalne pastāvēs uz savu, tad tur dramatiska lietu norise ir iespējama.

Sp.: Belgrada visu laiku ziņo par Kosovas atkarošanu. Vai šāda nesaprātīga konfrontācija nerodas, pateicoties NATO?

R.: Belgrada vēl joprojām ir militāra vara; NATO serbu armiju neiznīcināja. Miloševiča galvenais mērķis ir nepārtraukta Kosovas destabilizācija, lai kavētu mūsu demokratizāciju un ekonomisko atveseļošanos. Jauni nemieri varētu izcelties Dienvidserbijā, kur vēl joprojām dzīvo 100 000 albāņu. Bet arī Kosovska Mitrovica ir ilgstošu krīžu centrs.

Sp.: Ne tikai Belgrada vien spēlējas ar uguni. Arī bijušie UCK ekstrēmisti apmeklē Dienvidserbijas teritoriju.

R.: Mēs cenšamies no šīm provokācijām izvairīties, lai tādējādi Belgradai negarantētu alibi bruņotu akciju veikšanai. Daži ekstrēmisti mūsu vidū acīmredzot šādu iespējamo akciju sekas pietiekami neapzinās. Jo Miloševičs Dienvidserbiju ir ieplānojis etniski iztīrīt no serbiem. Šeit izbeidzas Tesaloniku–Belgradas koridors, dzelzsceļa līnija un pieeja Egejai.

Sp.: Ja Melnkalne kļūtu neatkarīga, vai tas nozīmētu Dienvidslāvijas pastāvēšanas beigas? Vai tas Kosovai, kas līdz šim pēc starptautisko tiesību normām ir "Dienvidslāvijas daļa", nozīmētu neatkarības iespējas?

R.: Es jūs lūdzu, mēs taču tagad atrodamies ārpus Dienvidslāvijas…

Sp.: … bet ne saskaņā ar ANO 1244. rezolūciju.

R.: Tas bija liels kompromiss, lai beigtu karu Kosovā. Tomēr tālā nākotnē iespējama arī neatkarība. Durvis uz to ir atvērtas. Mēs neko citu kā vien neatkarību nevaram iedomāties.

Sp.: Bet ja starptautiskā sabiedrība tomēr pastāvēs uz Kosovas integrāciju Dienvidslāvijā?

R.: Tad būs nākamais karš. Mēs, visi Kosovas iedzīvotāji, iesim uz barikādēm. Kosovā eksistē arī politiskas apvienības, kuras pieprasa to, ka visi albāņi piederētu pie vienas valsts. Maķedonijā pašlaik dzīvo 35% albāņu, arī Melnkalnē viņu skaits aug. Mēs esam sadalīta tauta.

Sp.: Tātad solis lielas Albānijas virzienā?

R.: Konfederācija ar Albāniju ir nākotnes jautājums. Pašreiz Kosovas iedzīvotājus interesē tikai neatkarīga valsts — un labāk ātrāk nekā vēlāk.

Sp.: Pēc dažiem gadu desmitiem albāņi varētu kļūt par lielāko tautu Balkānos, un tas dažos rada bailes.

R.: Šāda attīstības tendence ir iespējama. Tomēr tiem nevajadzētu būt draudiem citām Balkānu tautām. Tiklīdz mēs būsim neatkarīgi, mēs katrs savā mājā dzīvosim kā draugi, arī kopā ar serbu kaimiņiem. Turklāt arī ekonomiskā izaugsme samazinās mūsu augsto dzimstības līmeni.

Sp.: Bet neatkarīga Kosova ekonomiski diez vai varēs izdzīvot.

R.: Protams, Kosovas ekonomika un infrastruktūra jāveido ar Rietumu finansu palīdzību. Mums serbu represiju dēļ pirms kara bija 80% bezdarbnieku, un mūsu resursus serbi izlaupīja. Bet mēs ražojam 600 000 tonnu kukurūzas un kviešu, mums ir lielākie lignīta krājumi Eiropā un visādi minerāli. Arī enerģētikas nodrošinājuma ziņā mēs esam autonomi.

Sp.: Pirms gada jūs prasījāt Kosovai savu armiju. Vai ar NATO aizsardzību nepietiek?

R.: NATO šeit paliks vienmēr, iespējams tikai ar citu mandātu. Mēs vēlamies integrāciju Atlantijas aliansē. Tomēr, lai būtu nodrošināti pret serbu uzbrukumiem, mums nepieciešama arī sava armija.

Sp.: Vēl kara laikā jūs serbu tautai solījāt Kosovā drošību un to aicinājāt palikt. Tagad serbi tiek brutāli padzīti.

R.: Principā mēs, albāņi, esam iecietīgi. Tomēr bija jūtama vilšanās, kad serbu padzītā mūsu tauta atgriežoties redzēja postu un masu kapus. Tikai tagad mums ir dati, cik daudz brīvprātīgo Kosovā ieradušies kā Belgradas režīma atbalstītāji, tur desmit dienas iztrakojušies un atkal atgriezušies. Vairāki tūkstoši vēl joprojām atrodas serbu cietumos. Bet nebija nekādas kampaņas nogalināt serbus, lai kur viņi atrastos.

Sp.: KFOR galvenais uzdevums tagad acīmredzot ir serbu aizsardzība.

R.: Kosovā vēl joprojām dzīvo 100000 serbu. Pirms kara viņu skaits bija 200000. Šeit pieskaitāmi karavīri, policisti, administrācija. Diemžēl arī vietējie serbi Kosovā piedalījās neskaitāmās masu slepkavībās. Neatkarīgā Kosovā serbi paši varētu izlemt, vai viņi grib integrēties kā Kosovas pilsoņi.

Sp.: Vai jūs gaidāt serbu atvainošanos?

R.: Tas būtu pirmais solis situācijas normalizēšanai. Mēreni noskaņotie serbi Kosovā jau ziņojuši, ka viņi tam ir gatavi. Turpretī no Belgradas es negaidu nekādu nožēlu.

Sp.: Kāpēc jūs pats nedodat zīmi un nepiedalāties noslepkavoto serbu apglabāšanā?

R.: To mūsu iedzīvotāji vēl nesaprastu.

Sp.: Jūsu tēls pirms gada tika iedragāts, kad kļuva zināms, ka kara laikā notikusi jūsu un Miloševiča tikšanās. UCK pretinieks Tači jūs nosaucis par nodevēju, kas būtu jānošauj. Vai jums vēl ir tautas atbalsts?

R.: Mūsu tauta nekad par manu izturēšanos nav šaubījusies. Tā bija tikai primitīva Tirānas un Belgradas propaganda. Ja rīt būtu prezidenta vēlēšanas, tajās es atkal uzvarētu. Kosovieši prot novērtēt vērtīgo.

Renāte Flotava, Olafs Ihlavs