Nedēļas nogalē mūsu Zemessardze atzīmēja desmit gadus sardzē par savu zemi, par savu Latviju

Zemessardzes desmitās gadadienas svinīgajā parādē sestdien, 25.augustā, pie Brīvības pieminekļa: stāv vīri par savu zemi ar krūtīm kā mūris (augšējos attēlos) ; aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un atlases centra priekšnieks pulkvedis Juris Vectirāns, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube un zemessardzes komandiera pienākumu izpildītājs ZS pulkvežleitnants Guntis Porietis; Raimonds Graube, Vaira Vīķe–Freiberga, Ģirts Valdis Kristovskis, Juris Vectirāns (apakšējos attēlos) Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Šajās dienās Zemessardzes karavīri pārdzīvoja desmit gados aizvadīto laiku un iegūto pieredzi. Svinīgos pasākumos pie Brīvības pieminekļa, Brāļu kapos, Mežaparkā, Kara muzejā un daudzviet citur piedalījās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube, Zemessardzes komandieri un tūkstošiem zemessargu.

Tas sākās toreiz ... 1991.

Dienās, kad veidojās tautas izvēle un pārliecība cīnīties par savu valsti — brīvu Latviju —, sākās darbs pie likumprojekta par Zemessardzi. 1991. gada 23. augustā likums tika pieņemts, un dienu vēlāk Latvijas Republikas Zemessardzes priekšnieks Anatolijs Gorbunovs ar pavēli noteica zemessargu reģistrāciju pašvaldību teritorijās.

Jau pirmajos mēnešos pieteicās ap desmittūkstoš vīru, bet Ogres rajonā nodibināja koordinācijas štābu. Ogres rajona pašvaldība kopā ar pirmajiem zemessargiem sāka darbu pie bataljona struktūras veidošanas. Politiski un organizatoriski svarīgs bija arī Zemessardzes štāba priekšnieka amats. Uz šo amatu pretendēja Odisejs Kostanda un Ģirts Valdis Kristovskis. Par štāba priekšnieku tika iecelts viens no Ventspils Tautas frontes līderiem Ģirts Valdis Kristovskis.

1991. gada 17. oktobrī Augstākās padomes Sarkanajā zālē 54 zemessargi — štāba darbinieki, bataljonu komandieri un štābu priekšnieki — svinīgi zvērēja kalpot valstij un tautai. Zemessardzes izveidošanas darba grupā bija 13 cilvēki — Ģirts Valdis Kristovskis, Mārtiņš Grigulis, Jānis Hartmanis, Gundars Ābols, Uldis Kauliņš, Juris Teilāns, Ģirts Ozoliņš, Zigfrīda Teikmane, Jānis Bašķers, Dainis Arājs, Jānis Kondrāts, Edijs Putnieks, Voldemārs Eihenbaums. Jāatceras, ka Zemessardzes dibināšana un apbruņošana notika laikā, kad Latvijā vēl bija padomju armija.

Tomēr zemes un tautas sargu rindas strauji auga — 1992. gada martā Zemessardzē bija reģistrēti 11 897 karavīri, bet 1996. gadā — ap 16 500. Zemessardzes intelektuālā potenciāla papildināšanas ziņā nozīmīga bija studentu rotas izveide komandiera Alekseja Ozoliņa vadībā, kas vēlāk kļuva par 65. atsevišķo studentu bataljonu.

Pārsvarā Zemessardzes rindās stājās Tautas frontes aktīvisti, bijušie brīvprātīgo sargu vienību dalībnieki, rajonu inteliģence un zemnieki. Papildinājums bija mežsargu ieskaitīšana bataljonos kopā ar ieročiem. Pieaugot Zemessardzes popularitātei, tajā sāka iefiltrēties arī noziedzīgo struktūru elementi un valstij nelojāli pārstāvji. Veicot vairākas operatīvās operācijas, jo sevišķi pazīstamo tirgus operāciju 1991. gada decembrī, kad dažu minūšu laikā ap 700 zemessargu aplenca to, zemessargi pierādīja augstas organizatoriskās spējas, spēku un efektivitāti. Līdzīgi tas bija arī robežu sardzē.

No pagasta līdz valsts mērogiem

Laika gaitā Zemessardze nostiprinājās organizatoriski un morāli, kļūstot par Nacionālo bruņoto spēku teritoriālās aizsardzības pamatu. Atbilstoši uzdevumiem un teritoriālajam pārklājumam tika izveidotas piecas Zemessardzes brigādes ar 6—7 kājnieku bataljoniem katrā. Tiek veidotas un nostiprinātas speciālās vienības, piemēram, "Vanags", kura katru gadu iznīcina tūkstošiem sprādzienbīstamu priekšmetu, piedalās augstu valsts amatpersonu drošības garantēšanā. Zemessardzes komandējošais sastāvs, kas sākumā veidojās galvenokārt no padomju armijas rezerves virsniekiem, militāro profesionālo izglītību papildināja jaunizveidotajos mācību centros, ārvalstu mācību iestādēs un praktiskajās mācībās.

Liela loma zemessargu virsnieku izglītošanā ir Nacionālajai aizsardzības akadēmijai un citām valsts augstskolām, kas sadarbojas ar 65. atsevišķo studentu bataljonu. Pilnveidojoties un attīstoties Zemessardze kļuvusi par sauszemes spēku kodolu, jo no 1998. gada saskaņā ar Nacionālo bruņoto spēku reorganizācijas plānu uz Zemessardzes bāzes tiek veidoti sauszemes spēki. Gan ierindas, gan ārrindas zemessargu mācības tiek organizētas pēc individuālo, specialitāšu un kolektīvo mācību metodēm, jo specialitāšu ir daudz — ložmetējnieki, snaiperi, izlūki, granātmetēji, sakarnieki, sapieri, mediķi u.c., kā arī dažādu vienību komandieri. Nozīmīga vieta sakarā ar līdzdarbošanos NATO spēkos ierādīta svešvalodu apguvei un savietojamības prasmei ar citu valstu armijām.

Jāatzīst, ka daudzos reģionos Zemessardze ir vienīgais spēks, no kura baidās apbruņoti kriminālnoziedznieki, bet uz kuru var paļauties vietējie iedzīvotāji nelaimes gadījumos.

Finansiālais nodrošinājums

Karavīru nodrošinājumam ar bruņojumu, ekipējumu un organizatoriskai izveidei vajadzību bija bez gala. Bez patstāvīgā budžeta — 23 milj. rubļu 1991. gadā, kad Augstākajā padomē izvērsās asas debates ar AP Budžeta komisijas piekšsēdētāju Valentīnu Zeili, Zemessardze saņēmusi nesavtīgu palīdzību no latviešu organizācijām ārpus Latvijas un vēlāk arī no draudzīgajām valstīm saistībā ar starpvalstu un ministriju līmenī parakstītajiem līgumiem. Jau 1991. un 1992. gadā Pasaules brīvo latviešu apvienība ziedoja 10 000 ASV dolāru.

Nesavtīgs ziedojumu vācējs Austrālijā Jānis Vējiņš bija klāt arī svinību reizē. Savulaik, J.Vējiņa aicināti, tautieši Austrālijā ziedoja līdzekļus mūzikas instrumentu un vērtīgu grāmatu, zobārstniecības kabineta iekārtas, karavīru zābaku iegādei. Jaunsargiem tika savākti vairāk nekā 20 000 Austrālijas dolāru, par kuru procentiem katru gadu piešķir balvas labākajiem no jaunsargu klasēm, kā arī grāmatas, televizorus, datorus, videoiekārtas. Šoreiz J.Vējiņš kopā ar kundzi dāvināja ceļojošu vairogu, uz kura turpmāk iegravēs labāko vienību vārdus.

Zemessardzes komandiera pienākumu izpildītājs ZS pulkvežleitnants Guntis Porietis:

— Paskatoties uz Zemessardzi no 1991.gada redzespunkta, atceramies, ka jaunajā veidojumā brīvprātīgi iestājās liela daļa latviešu vīru. Zemessardzei stūrakmens ir brīvprātības princips. Sākumā tā varbūt pildīja daudzas funkcijas, kas šobrīd šķiet funkcionāli aplamas — sargāt robežu, uzraudzīt Krievijas armijas apakšvienību pārvietošanos, palīdzēt policijai aizturēt kriminālos elementus. Ne jau viss gāja gludi, bet bija vēlēšanās palīdzēt. Desmit gadu laikā ir izveidota pārdomāta sistēma. Bijušas attīstības pauzes. Bet no brīža, kad ZS tika integrēta NBS spēku sastāvā, sistēma ir mainījusies. Šobrīd piemīt gan kopējās sistēmas priekšrocības — centralizētā apgāde, operatīvā plānošana, taču ir arī savas iezīmes. Mēs esam saglabājuši savu konstantu lielumu, mūsu vienības ir pienācīgi bruņotas, un, beidzot, mums ir skaidri zināmi militārie uzdevumi. Katra apakšvienība zina, kas tai būs jādara nopietnas krīzes vai kara gadījumā. Tam tiek pakārtots apmācības process. Liels ieguldījums, ko esam paveikuši šajos desmit gados, ir jaunsargu kustība.

Jaunsargu kustība

Darbs ar jaunsargiem tika sākts 1992.gada nogalē saskaņā ar "Latvijas Republikas Jaunsargu organizācijas pagaidu nolikumu". Jaunsargu kustībai bija trīs galvenie mērķi — vadīt un organizēt jaunatnes iesaistīšanos šajā organizācijā, dot tai zināšanas un iemaņas, lai sagatavotos dienestam, veikt jauniešu patriotisko audzināšanu. "Zemessardzes jaunsargu nolikums" tika apstiprināts 1993.gada 4.jūnijā.

NBS komandieris Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube par jaunsardzi:

— Katrā bataljonā ir štata pasniedzējs — zemessargs, kas atbild par jaunsargu organizācijas darbu. Vienā vietā tas varbūt ir bijušais vēstures skolotājs, citā — bijušais speciālās uzdevumu vienības karavīrs, tāpēc viņu metodes un pieeja jaunsargu apmācībai var būt dažāda. Nevar piekrist, ka jaunsargu kustība balstās uz atsevišķiem entuziastiem. Pastāv arī tāda jaunatnes izglītošanas forma kā militāri patriotiskā apmācība skolās, ko daļēji apmaksā Aizsardzības ministrija.

Nav jābaidās no vārdiem militāri patriotiskā audzināšana, kāda bija padomju laikā. Mēs skolās nepietiekami stāstām par mūsu vēsturi, nereti obligātā dienesta karavīri nezina valsts pirmsākumus, ka tie tika sasniegti ar militāru spēku, ar upuriem. Svarīgi ir šie jautājumi kopumā, arī ar fizisko attīstību, ko dod militārie vingrinājumi. Mēs zinām, kāda ir mūsu jauniešu fiziskā attīstība. Es balsotu par šādu apmācību. Tas ir mūsu turpmākais kopīgais darbs ar izglītības un zinātnes ministriju. Jaunsardzes fenomens ir arī tas, ka pati Zemessardze no saviem budžeta līdzekļiem piešķīra naudu jaunsargu programmām, jo bērniem un jauniešiem ir interese par militārām lietām. Tomēr tas nav pietiekami, problēma patiesībā šodien vēl pastāv.

Gunārs Austriņš

— Mani ceļš uz Zemessardzi aizveda tās organizēšanās pirmajās dienās. Esmu izbaudījis uz savas ādas okupācijas varas drausmīgos noziegumus — piecus gadus tās koncentrācijas nometnēs esmu spīdzināts, verdzināts, badā mērdēts. Savulaik biju jaunatnes organizācijā "Imanta", kas centās nevardarbīgi pretoties pastāvošajam režīmam 1948.un 1949.gadā. Uzskatu, ka valstij jāsekmē trīs prioritāšu attīstība — izglītība, veselība un valsts aizsardzība. Mums vienmēr jābūt gataviem aizstāvēt savu zemi pret ienaidnieku — tas arī ir Zemessardzes galvenais uzdevums.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"