Romas katoļu baznīcas kardināls, Rīgas arhibīskaps–metropolīts Jānis Pujats:

Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats — Māras zemes Kara-lienes,Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos, Aglonā 2001.gada 15.augustā

15.augustā ik gadus svinam Dievmātes debesīs uzņemšanu, godinot viņu arī kā Māras zemes Karalieni.

Kas tā tāda Māras zeme? Tā bija senā Livonijas valsts, kurai pamatus lika bīskaps Alberts, kad viņš dibināja Rīgu. Par to Indriķa hronikā ir konkrēta liecība, proti, ka Alberts "savu bīskapa sēdekli vēlāk, savas konsekrācijas trešajā gadā (t.i., 1201.g.), pārcēla no Ikšķiles uz Rīgu un bīskapa katedrāli līdz ar visu Līvzemi veltīja Visusvētajai Dievmātei Marijai" (VI,3). Tas bija Marijas zemes jeb Māras valsts sākums pirms 800 gadiem. Vēlāk līdz ar kristiānisma izplatīšanos Māras valsts aptvēra gan tagadējās Latvijas, gan Igaunijas teritoriju. Tā bija īpatnēja Baznīcas valsts, kas sastāvēja no četrām diecēzēm un no Livonijas ordeņa zemēm.

Māras valsts bija padota pāvestam, jo vadītāji bija garīgu amatu personas. Kā raksta vēsturnieki, šai valstī cilvēki dzīvoja samērā brīvi: viņiem bija īpašuma tiesības uz savu mantu, un viņi pēc patikas varēja mainīt dzīves un darba vietu. Viņi maksāja desmito tiesu no saviem ražojumiem un izpildīja zināmus pienākumus sakarā ar zemes aizsardzību. Pāvests bieži vien atgādināja Māras zemes vadītājiem, lai viņi vietējiem kristiešiem neuzliek lielākus pienākumus, nekā tiem bija pirms kristības pieņemšanas.

Garīgā ziņā mūsu senčiem tas bija ražens laiks, jo tad, kā domā, radās lielākais vairums tautasdziesmu.Viņi bieži svinēja Baznīcas svētkus. Kopā ar svētdienām viņiem bijušas divas brīvdienas nedēļā. Galvenā svētnīca bija Rīgas Doms jeb Māras baznīca. Tajos laikos celtie dievnami ir saglabājušies vēl citās vietās gan Latvijā, gan Igaunijā. Garīdznieki ticības mācību sniedza tautas valodā, kā tas redzams no Rīgas sinodes lēmumiem (1428.g.), kura notika simt gadu pirms Reformācijas.

Māras valsts (jeb Livonija) pastāvēja 360 gadu (sākot no Rīgas dibināšanas). Kā jau katrā valstī, ierēdņi ar laiku sev izdomāja un piešķīra arvien lielākas privilēģijas uz vienkāršās tautas rēķina. Taču izdaudzinātā 700 gadu verdzība vismaz uz Livonijas periodu nav attiecināma. Tā uzskata nopietnākie vēsturnieki. Vēlāk gan, kad Livoniju sagrāva ārējie spēki (1561.g.), kad varasvīri atteicās no pāvesta virsvadības, tad viņi kā muižnieki uzsēdās tautai uz kakla un tad sākās īstie dzimtbūšanas laiki, kas turpinājās trīs gadsimtus. Bet tad jau Māras valsts bija likvidēta.

Taču Māras zemes vārds ir saglabājies ne tikai vēsturē, tas līdz šim ir dzīvs Baznīcas liturģijā: Dievmāte joprojām ir mūsu zemes galvenā patronese, Viņas svētku diena 15.augustā ir kupli apmeklēta, un Viņas tituls Māras zemes Karaliene ir daudzināts dziesmās un lūgšanās.

Mūsu kaimiņi igauņi arī bija Māras zemes bērni. Arī viņi nav aizmirsuši mūsu kopīgo Patronesi, jo vēl tagad viens no Igaunijas valsts augstākajiem apbalvojumiem ir "Māras ordenis".

Bez tam igauņi tagad valstiskā līmenī meklē savas zemes simbolu jeb vizuālo zīmi, pēc kuras pasaule viegli varētu atpazīt Igauniju. Tas esot nepieciešams sevis reklamēšanai pasaulē. Eksperti, kas strādājuši pie šī jautājuma risināšanas, vienojušies par trim iespējamiem simboliem ar trim attiecīgiem saukļiem… Un ko domājat?! Viens no šiem saukļiem ir "Igaunija – Māras zeme" un attiecīgā vizuālā zīme "Dievmāte ar bērnu uz rokām".

Ja Igaunija tiešām izvēlēsies Māru kā savas valsts zīmi, tā kārtējo reizi apsteigs Latviju, jo patiesībā Māras zeme sākās no Rīgas. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt: igauņi apsteidz mūs arī reliģiskās drosmes ziņā. Pie mums grūti iedomāties, ka ministrijā izveidota ekspertu grupa varētu nākt klajā ar līdzīgu priekšlikumu Latvijas tēla veidošanai pasaulē… Kaut gan, salīdzinot ar igauņiem, mums ir priekšrocības gan vēsturiskā ziņā, gan arī tāpēc, ka Māras zemes tēls mūsu tautā joprojām ir dzīvs: mums ir Aglona un simtiem tūkstošu Māras bērnu. Igauņus fascinē reliģiska satura simbols, jo ar to (t.i., ar Dievmāti) saistās tikumiskas vērtības. Tikumi ir tas, kas tautu dara stipru, skaistu un veiksmīgu.

Vai mūsu sabiedrībā tikums ir godā? Jāatzīst, ka desmit neatkarības gados tas ir nepiedodami devalvēts.

a) Daļēji tas ir panākts ar visiem masu saziņas līdzekļiem. Kā konstatējuši publicisti, esot tikai daži periodiski izdevumi, kas iespiež daiļliteratūras darbus. Pārējais viss raibais, krāsainais žurnālu klāsts cildina, idealizē miesu un tās priekus. (Pieprasījums tirgū ir objektīvs rādītājs: tur ir redzams, kas lasītāju interesē!) Bet prese ir tikai reklāma.

b) Galvenā svaru bumba, kas gremdē, ir lielā izpriecu industrija, kas sagādā visu nepieciešamo dzīves baudīšanai, sākot ar it kā nevainīgām spēlēm un beidzot ar narkomānu adatām. Modernais dzīves baudītājs nonāk totālā atkarībā no miesas vajadzībām.

c) Vēl dziļāk: aiz visas šīs nelaimes stāv naudas un varas pasaule. Vai tad maz dzirdēts par ekonomisko grupējumu savtīgām interesēm, ka tie, lūk, jau apdraud demokrātijas pamatus, ka ierindas deputāts ir kļuvis par paklausīgu skrūvīti, kas kalpo viena vai otra grupējuma mērķiem, utt. Dzīve liecina, ka viens caurkritis un apcietināts baņķieris var pat dancināt gan ārstus, gan policistus, gan tiesnešus…

Kāds Latvijas tieslietu ministrs (Dzintars Rasnačs) pirms dažiem gadiem rakstīja: "Ko Latvijas valsts varētu gaidīt no Baznīcas" ("Latvijas Vēstnesis" 20.03.1996.) . Viņš ieskicēja galvenos valsts un Baznīcas sadarbības virzienus, proti: "Latvijas Baznīcai būtu jāuzņemas atbildība par tradicionālo vērtību atjaunošanu, morāles un garīguma iedibināšanu un iedzīvināšanu Latvijas sabiedrībā (..) Baznīcai būtu aktīvi jāreaģē arī uz negatīvajām parādībām mūsu valsts sociālajā un ekonomiskajā dzīvē. Jānāk klajā ar ierosinājumiem Saeimas komisijās, valdībā, pie deputātiem un pašvaldības institūcijās (..) Savu viedokli Baznīcai būtu ieteicams biežāk paust presē, radio un televīzijā (..) Daļu sabiedrības saista vardarbības un visatļautības dzīvesveida modelis. Pretējos svaru kausos gan valstij, gan Baznīcai būtu jānoliek garīgās vērtības un dvēseles harmonijas veidošana.

Smags Baznīcas darba lauks būtu jaunās paaudzes audzināšana… Baznīcai būtu jāpalīdz skolotāju sagatavošanā un ieteikšanā, lai šo priekšmetu (kristīgo reliģiju) mācītu kompetenti un kristīgo atziņu saprotoši cilvēki (..) Baznīca tradicionāli ir bijusi ģimenes sargātāja; šādai nostājai būtu jāsaglabājas arī turpmāk. Ģimenes stiprums noteiks arī valsts un tautas stiprumu (..) Visi minētie valsts un Baznīcas darbības virzieni sekmētu Latvijas veidošanos par garīgi stipru pilsoņu valsti." Tā tieslietu ministrs 1996.gadā.

Zem šādas sadarbības programmas varētu parakstīties ar abām rokām, jo mērķis ir kopīgs, t.i., pacelt tautas garīgo līmeni. Bet kā tas izskatās praktiskā dzīvē?

1. Attiecībā uz kristīgām konfesijām tās savu draudžu evaņģelizācijā strādā nepārtraukti. Tas ir profilaktisks garīgais darbs, kam arī panākumi neizpaliek. Baznīcas reitings tautā ir augsts. To apliecina arī šo svētku popularitāte. Ja Baznīca nedarbotos, tikumiskais līmenis sabiedrībā būtu daudz zemāks.

2. Attiecībā uz Baznīcas sadarbību ar valsti jaunatnes audzināšanā jāsaka, ka valsts maz atbalsta kristīgās skolas. Kas ir kristīgā skola? Tā strādā tāpat kā laicīgās skolas pēc valsts aprobētas programmas, un skolas beidzējiem tiek izsniegti valstī atzīti diplomi. Papildus šādā skolā ir kristīgā reliģijas mācība, un tāpēc nav īpašu problēmu audzināšanā. Valstij tas ir izdevīgi, ja Baznīca arī finansiāli piepalīdz skolot un audzināt jaunatni. Taču kas mūs neapmierina? Ja jau valsts un Baznīca kopīgi dara labu darbu, tad abām arī izdevumi jāsedz uz pusēm vai arī proporcionāli paveiktajam darbam. Mūs neapmierina tas, ka valsts no kristīgās skolas izdevumiem sedz tikai desmito daļu. Rīgas Katoļu ģimnāzijai Baznīca gadā izdod Ls 80 000, bet no valdības saņem Ls 8 000. Aglonas Katoļu ģimnāzijas uzturēšanai Baznīca izdod Ls 40 000 gadā, bet no valsts ir saņēmusi tikai Ls 700. Vai to var saukt par sadarbību? Te ir runa par Rīgas un Aglonas katoļu ģimnāzijām. Finansiāli noslāpēt šīs kristīgās skolas būtu skandalozi. Tāpēc mūsu kopīgais lūgums godātiem ministru kungiem (premjeram, finansu ministram un izglītības un zinātnes ministram), jau šo mācību gadu sākot, pavērt šīm skolām vienādas eksistences iespējas kā valsts un pašvaldību skolām. Mēs neprasām privilēģijas, bet vienlīdzīgus noteikumus. Kristīgās skolas nevar attīstīties, ja tās nostādītas neizdevīgos apstākļos, salīdzinot ar citām skolām. Bez kristīgās audzināšanas skolās būs grūti cīnīties ar noziedzību.

Iekšlietu ministrija tikko piesūtīja pārskatu par nepilngadīgo noziedzībām š.g. pirmajā pusgadā. No tā izriet, ka nepilngadīgo noziegumi nevis mazinās, bet pieaug. Šogad pirmajā pusgadā atklāti gandrīz 2000 noziegumu, ko izdarījuši mazgadīgie. Likteņa ironija vai likumsakarība, ka sevišķi smago noziegumu īpatsvars vislielākais tieši tajā rajona pilsētā, kur izglītības vadītāji asi karoja pret Baznīcu. Jebkurā gadījumā kristīgā skola ir labs izmēģinājumu lauciņš: tas jau ir devis labus rezultātus jaunatnes audzināšanā. To nedrīkstētu ignorēt tie valstsvīri, kas ir atbildīgi par šo sektoru.

Runājot tieši par Aglonas skolām, vakar katehēzes laikā kāds uzdeva jautājumu: "Kāda iemesla dēļ Aglonas skolas bērniem vajadzēja atstāt tagadējās Aglonas ģimnāzijas telpas, kuras pašlaik stāv tukšas?" Baznīca joprojām uzskata, ka pareizs bija valdības lēmums: uz internātģimnāzijas bāzes dibināt kristīgo skolu Aglonā. Kāpēc tā nenotika? Tāpēc, ka skolas vadība pateica: ja tā māja pieder Baznīcai, tad mēs ejam projām ar visiem skolēniem. Tāda ir lietas būtība! Kā šo lietu nokārtot? Ļoti vienkārši. Nāciet, vecā skola jūs gaida kristīgā noskaņā! Vai tad Aglonas svētvietai nepiestāv kristīga skola? Lai sarunā bērnu vecāki ar skolotājiem, un lieta darīta! Tādas, lūk, ikdienišķas kristīgas lietas Aglonā kārtojamas.

Bet, plašākā mērogā raugoties, Aglona ir ievērojama svētceļojumu vieta katoliskās Eiropas ziemeļaustrumu nostūrī. Pēc Romas pāvesta apmeklējuma tā ir strauji attīstījusies un pievelk arvien vairāk svētceļotāju, augusta dienās kļūstot par garīgās šķīstīšanās centru mūsu zemē. Iespēju robežās centīsimies sakārtot šo vietu, lai svētceļnieki tiktu labāk aprūpēti kā garīgā, tā laicīgā ziņā.

Par jūsu pacietību un izturību lai Dievs jums piešķir lielākas žēlastības. Svētceļnieku noskaņā atgriežoties mājā, nesiet līdzi Dievmātes svētību, un lai jums labi klājas!