Izglītības un zinātnes ministrs:

— sveicot pirmajā skolasdienā

Sirsnīgi sveicu!

Klāt septembris, un skolu durvis veras jaunajam mācību gadam, jaunam darba cēlienam — spraigam un interesantam, un, protams, arī grūtam.

Es novēlu visiem spēku un sirdsdegsmi zinību un jaunu prasmju apgūšanā. Aicinu visus skolotājus būt vēl aktīvākiem un radošākiem sava aroda meistariem. Jūs esat tie, kuriem jāaizdedz skolēnu sirdīs un prātos zinātkāres liesmiņas. Tikai visi, kopīgi strādājot, mēs varēsim veidot mūsu valsti spēcīgu un varenu. Un šo mērķi sasniegsim tikai ar labām zināšanām un konkurētspējīgu izglītības līmeni.

Sirsnīgi sveicu visus pedagogus, skolēnus un vecākus, jauno mācību gadu sākot!

Izglītības un zinātnes ministrs

Kārlis Greiškalns

— intervijā Latvijas Televīzijā 30.augustā

No intervijas Latvijas Televīzijas 30. augusta raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Par izglītību mēs varētu runāt ārkārtīgi daudz un varētu beigt par to runāt tikai 1. septembra rītā. Kā 1. un 3. septembrī šogad jutīsies izglītības un zinātnes ministrs? Vai būs lepnums par padarīto vai arī nospiedoša neizdarītā sajūta?

Kārlis Greiškalns: — Es domāju, ka man būs lepnums par padarīto. Izglītības un zinātnes ministrija cieši sadarbojas un strādā kopā ar pašvaldībām. Es varu informēt, ka pašvaldības ir ļoti daudz darījušas, lai izremontētu un savestu kārtībā savas skolas. Braucot pa atsevišķiem rajoniem, es varu teikt, ka skolu sagatavošana ir ļoti labā līmenī. Tā ir arī savstarpējā pašvaldību konkurence. Es domāju, ka būs gandarījuma sajūta, ka ir padarīts labs darbs.

— J ums ir divdabīga situācija ar pašvaldībām. Jūs esat it kā varenāks par viņiem. Kāds ir funkciju sadalījums?

K.Greiškalns: — Likumdošana nosaka, ka pašvaldība atver skolu, uztur to, slēdz. Izglītības un zinātnes ministrijas funkcija ir likumdošana, projektu sagatavošana, standartu noteikšana, mācību satura noteikšana. Tur noteicošā ir Izglītības un zinātnes ministrija. Kas attiecas uz saimnieciskiem jautājumiem, tur atbildīgā ir pašvaldība.

— Bet jums ir ne tikai divdabīga, jums ir četrdabīga situācija, jo vidusskolas pieder četrām ministrijām.

K.Greiškalns: — Es gribētu jūs mazliet precizēt. Mācību iestādes atrodas sešu ministriju pārraudzībā, es te domāju arī augstskolas. Pamata un vidējās mācību iestādes tiešām atrodas četru ministriju pārraudzībā.

— Kā jūs sadalāt funkcijas?

K.Greiškalns: — Sabiedrībā ir viedoklis — ja runā par skolām, tad atbildīgā ir tikai Izglītības un zinātnes ministrija. Skolām atrodoties vairāku ministriju pārraudzībā, sarežģīta ir arī dokumentu izstrāde. Ir jāveido starpministriju darba grupas. Bieži mēs nonākam līdz absurdam, ka darba grupu darbības rezultātā likums ir pieņemts, bet to, ka tas ir jāizpilda, atceras tikai pēc diviem gadiem. Piemēram, desmit ballu vērtēšanas sistēmas ieviešana.

— Bet par eksāmeniem un galarezultātiem, skolu beidzot, laikam atbildat jūs?

K.Greiškalns: — Vienalga, kuras ministrijas pārraudzībā atrastos skola, par gala eksāmeniem atbild Izglītības un zinātnes ministrija. Tāpat kā par mācību saturu.

— Vai šī starpministriju sadarbība ir laba vai to var vienkāršot?

K.Greiškalns: — To var vienkāršot, skolu pārraudzību nododot vienas ministrijas pārziņā. Mēs parasti mēģinām salīdzināt savu pieredzi ar igauņu un lietuviešu, kā arī ar skandināvu valstu pieredzi. Tikai Latvijā izglītība ir sešu ministriju pārraudzībā.

— Jums jau vēl vesels darba gads ir priekšā. Vai jūs esat ierosinājis, kā šo lietu varētu vienkāršot?

K.Greiškalns: — Protams. Jau 1998. gadā pēc Ministru kabineta lēmuma ir sākta skolu pakāpeniska nodošana Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā. Es domāju, ka ar laiku tas notiks, uz to ir vērstas arī manas aktivitātes. Pretējā gadījumā ir grūti noteikt stratēģiju un izglītības politiku, nerunājot nemaz par finansu resursu izmantošanu. Es varētu minēt vienu piemēru — Aizkraukles rajona Bebri. Tur ir internātskola un tehnikums, kas katrs ir savas ministrijas pārraudzībā, un direktors atrodas tam pa vidu. Līdz ar to nav iespējams juridiski sakārtot trīspakāpju izglītību — pamata, vidējo un uz tehnikuma bāzes var veidot pirmā līmeņa profesionālo izglītību. Ja izveidotu šo trīspakāpju izglītību, būtu apmierināti visi apkārtnē dzīvojošie. Šādus piemērus es varētu daudz minēt.

— Neatkarīgā Latvijā jau ir bijuši diezgan daudzi izglītības un zinātnes ministri. Apmeklējot skolas, es par daudziem esmu dzirdējis nievājošas atsauksmes. Tie esot atbraukuši, neko neesot zinājuši un darījuši. Ļoti maz piemin ar labu vārdu iepriekšējos ministrus. Vai jūs, stājoties amatā, pārdomājāt savu priekšgājēju likteni un viņu kļūdas?

K.Greiškalns: — Jā, bet es negribētu teikt neko sliktu par saviem priekšgājējiem, jo katrs ir centies savu darbu veikt pēc labākās sirdsapziņas. Un es daru to pašu. Es domāju, ka pāreja no vienas sistēmas uz pavisam citu radīja šo sarežģīto situāciju. Skolotājiem kā aksioma bija iegājies tas, ka piecas balles ir pats būtiskākais. Ir jāmainās visiem kopā — gan skolotājiem, gan bērnu vecākiem. Pirms desmit gadiem bija tikai viens informācijas avots — skolotājs, kas atnāca, noskaitīja savu sakāmo. Šodien ir ļoti daudzi informācijas avoti, un skolotājs no solista kļūst par komandas biedru, kas māca atšķirt, kas ir pieņemams un kas nav. Mācīšana ir būtiski mainījusies.

— Ja mēs runājam par skolu remontiem, ļoti daudzas avīzes raksta, ka parasti izvēlas visdārgākos projektus. Savulaik jūs bijāt Valmieras pašvaldības vadītājs. Tā kā jūs esat piedalījies celtniecībā, tad jūs zināsiet, ka ne vienmēr par lētāko naudu var arī uzcelt labāk. Kā angļi saka: es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas kurpes. Kā ir ar tiem lētajiem un dārgajiem projektiem?

K.Greiškalns: — Es gribētu uzsvērt, ka Izglītības un zinātnes ministrija realizē vislielāko finansu projektu — investīciju, kas ir kredīts no Pasaules bankas. Tur ir strikti noteikumi, vismaz uz 49 lapām mašīnrakstā. Es jums piekrītu, ka ne vienmēr lētākais variants ir tas labākais. Ir virkne citu kritēriju, pēc kuriem tiek izvērtēti konkursanti — gan projektētāji, gan celtnieki. Es esmu centies apmeklēt gandrīz visas skolas, kur tiek realizēti šie projekti. Es varu informēt, ka ir ļoti liela nesasaiste starp projektētājiem un celtniekiem. Mana lielākā vēlēšanās, lai tiem celtniekiem, kuri uzvarētu konkursā, būtu sava projektētāju grupa. Bet tas ir pret likumu, jo konkursā var piedalīties visi, kas vēlas. Vakar es biju Rēzeknē un Dagdā, kur saskāros ar ne īpaši pareizu projektētāju piedāvājumu mācību iestādēm.

— Viņi nezina specifiku.

K.Greiškalns: — Šobrīd tur ir tie paši celtnieki un projektētāji, kas 1977. gadā, kad skola tika celta. Šodien tā ir jāpārprojektē. Ir jāpārbūvē ventilācijas iekārtas, jumta segumi, tās ir ļoti sarežģītas celtniecības konstrukcijas. Piedāvājums nav tik moderns, lai tas būtu uz ilgu laiku, piemēram, uz piecdesmit gadiem. Ja mēs runājam par siltuma ietaupījumu skolās, tad tas jau notiek. Pagājušogad 25 skolās tika realizēti šie projekti, un pašvaldības ir apmierinātas.

— Vistrakākā situācija laikam ir Limbažos, jo tur darbu sāka tikai 1. augustā un nezina, kad pabeigs.

K.Greiškalns: — Pagājušajā gadā mums līdzīga situācija bija Balvos, bet pagājušajā gadā bija ļoti jauks rudens. Jācer, ka arī šogad tāds būs. Ļoti gara ir ierēdnieciskā procedūra. Saskaņojot finansu resursus, kas ir pašvaldībai, ir jāpārbauda līdzfinansējums, visi konti, vai nav par daudz ņemti kredīti un tā tālāk. Pārbauda arī celtniecības firmu. Šī saskaņošanas procedūra ir par garu. Šī gada projektu mēs uzsākām jau decembra mēnesī, bet atsevišķās pašvaldībās šis saskaņošanas process ievilkās.

— Es gribētu runāt par skolotāju algām. Tā ir tāda mīļa tēma. Einars Repše nupat televīzijā teica, ka viņam ir kauns par ārstu un skolotāju algām. Viņš sapulcinātu pareizos padomdevējus, un skolotāji saņemtu savai profesijai cienīgu atalgojumu. Jums savā amatā vēl atlicis gads. Vai jūs šajā laikā spētu sev atrast padomdevējus, kas spētu paaugstināt skolotājiem algas?

K.Greiškalns: — Vienīgais padomdevējs ir budžeta lielums. Cita padomdevēja nav. Valdība ievēro algu paaugstināšanas grafiku. 2003. gada 1. septembrī, ievērojot šo grafiku, skolotājs par vienu likmi saņems divreiz vairāk nekā 1999. gadā.

— Cik tas būs?

K.Greiškalns: — 145 lati.

— Jūs domājat no tās naudas var nopirkt grāmatas, lasīt avīzes, nopirkt kleitu 1. septembrim?

K.Greiškalns: — Es tā nedomāju. Ļoti būtiska ir vide, kurā atrodas un dzīvo skolotājs. Pašvaldību kontekstā lieluma ziņā pašvaldību vadītājam ir pirmā alga, skolu direktoram otrā un skolotājam trešā garantētā alga. Svarīgi, vai skolotāja ģimenes locekļi arī ir nodrošināti ar darbu, vai skolotājam vienam pašam ar savu algu ir jāuztur ģimene.

— Es domāju, bērnu skolotājam nevar būt, bērni jānodod internātskolā.

K.Greiškalns: — Nē, internātskolā nav jānodod. Kā jau es jums teicu, pašvaldībās pēc lieluma trešā garantētā alga ir skolotājam. Kaut vai Jelgavas pilsētā — pirmā alga ir domes priekšsēdētājam, otrā — skolas direktoram, trešā — skolotājam. Citu profesiju pārstāvjiem nav tādas algas.

— Brīnums, kā viņi visi vēl dzīvi! LNT bija aptauja, pēc kuras varēja secināt, ka skolotāju trūkst tāpēc, ka viņiem ir zemas algas.

K.Greiškalns: — Tāds minējums varētu būt. Es arī interesējos par šo masu mediju informāciju, un es konstatēju, ka tā ir attiecināma uz pagājušā mācību gada beigām, nevis uz šī mācību gada sākumu. Ļoti būtiskas ir pašvaldību aktivitātes šajos jautājumos, jo tā ir pašvaldības funkcija — atvērt un uzturēt skolu. Skolas direktora galvenā funkcija ir realizēt mācību procesu, tas nozīmē arī rūpēties par to, lai visos mācību priekšmetos ir skolotāji. Augstskolas katru gadu sagatavo 1500 — 1600 pedagogus. Ja šiem pedagogiem pašvaldībās būs piedāvājums, tad viņi tur arī strādās.

— Vārdu sakot, atbildība ir sadalīta tik tālu, ka neviens ne par ko neatbild, visi tikai vaid un gaida uz Repšes kungu, kas nāks kā varonis.

K.Greiškalns: — Lai viņam nākšana veiktos, bet, ja budžetā naudas nebūs, tad ar to veikšanos būs, kā būs. Bet ļoti labi ir tas, ka ir nodalītas funkcijas. Skolas uzturēšana ir pašvaldību funkcija, skolotāju algas ir valsts jautājums.

— Es ārzemju filmās esmu redzējis, ka amerikāņiem ir tādi dzelteni skolas autobusiņi. Kad mums pienāks tādi laiki, kad skolām būs savi autobusiņi?

K.Greiškalns: — Dažās pašvaldību skolās jau ir savi autobusi, varbūt tie nav dzeltenā krāsā, bet katrā gadījumā pašvaldībām ir autobusi, kuri vadā skolēnus. Ja kāda pašvaldība grib slēgt skolu, tad tā saņem atļauju no Izglītības un zinātnes ministrijas tikai tādā gadījumā, ja tā nodrošina savu skolēnu nokļūšanu citā mācību iestādē.

— Ir bijuši krievvalodīgo jauniešu mītiņi, ir problēmas ar latviešu valodas mācīšanu krievu skolās. Kā uz to skatās Izglītības un zinātnes ministrija?

K.Greiškalns: — Es gribu atgādināt, ka jau no 1995. gada notiek apmācības latviešu valodā pakāpeniska realizēšana krievu skolās. Es te nesaskatu nekādas īpašas problēmas, lai skolās, tāpat kā augstskolās, pārietu uz latviešu valodu. Izglītības un zinātnes ministrija nodibināja mazākumtautību skolu padomi, kur tika izskatīti visi šie jautājumi, ierosinājumi un priekšlikumi. 2004. gada 1. septembrī latviešu valodā mācīsies desmitās klases, 2005. gada 1. septembrī — 10. un 11. klases un 2006. gadā — 10., 11. un 12. klases.

— Izņemot tos krievu jauniešus, kas negrib runāt latviski.

K.Greiškalns: — Vismaz mazākumtautību skolu padomē šie jautājumi ir akceptēti.

— Saeimā PCTVL frakcija ļoti daudz runā par krievu diskriminēšanu.

K.Greiškalns: — Tā ir jautājuma politizēšana.

— Tātad jūs uzskatāt, ka tur viss ir kārtībā?

K.Greiškalns: — Jā, tā es uzskatu. Es uzskatu, ka mums ir instruments un mehānisms, kā to realizēt.

— Daudzi ministri zina, kas viņiem nav jādara. Es uzdošu vienu jautājumu par to, kas jums nav jādara. 1. septembris daudziem bērniem nebūs 1. septembris. Viņi neies skolā. Kā ir ar šīm lietām?

K.Greiškalns: — Tā ir svētku diena un...

— Nē, runa ir par bērniem, kuri vispār neies uz skolu.

K.Greiškalns: — Par šiem bērniem Izglītības un zinātnes ministrija informāciju iegūs ap 10.—15. septembri. Tad mēs zināsim, kurās pašvaldībās cik bērnu neiet skolā. Bet es gribētu akcentēt, ka tā ir pašvaldības kompetence.

— Jūs par to nekādus priekšlikumus nedodat šīm pašvaldībām?

K.Greiškalns: — Es jau jūs informēju, ka man ir visciešākā sadarbība ar pašvaldībām, jo es pats 15 gadus biju pašvaldības vadītājs.

— Un labs vadītājs.

K.Greiškalns: — Un es gribētu būt tikpat labs ministrs. Pašlaik nav zināms, cik bērnu neies skolā.

— Kaut kāds zināms skaitlis jau ir, kaut vai tie bērni, kas ubago.

K.Greiškalns: — Nē, ja kāds bērns ubago, protams, viņa vecāki par to ir sodāmi, bet nevar zināt, vai viņš tiešām arī skolā neies. Var gadīties, ka viņš ies skolā.

— Jūs esat optimists. Bet realitāte diemžēl ir citāda.

K.Greiškalns: — Mums ir institūcijas, kas nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem. Protams, ka bērniem ir jāiet skolā. Tādēļ ir pieņemts likums par obligāto piecgadīgo un sešgadīgo bērnu apmācību.

— Vai jums būtu kāds vēlējums skolēniem, skolotājiem, vecākiem?

K.Greiškalns: — Man būtu ļoti īss vēlējums — visiem mācīties, vai tas būtu ministrijas ierēdnis, bērni vai to vecāki. Jo tikai caur izglītību mēs varam nokļūt pie labklājības.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā