• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks Oļģerts Grāvītis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 31.08.2001., Nr. 124 https://www.vestnesis.lv/ta/id/53548

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pie Latvijas zelta, sudraba un naudas

Vēl šajā numurā

31.08.2001., Nr. 124

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ordeņa virsnieks Oļģerts Grāvītis

Par sevi — par dzīvi

Kādreiz bērna un skolnieka gados dzimtajā Alūksnē abi ar manu jaunāko brāli Visvaldi vienmēr nepacietībā gaidījām savas dzimšanas dienas. Tās tika atzīmētas kopā, jo brālis nāca pasaulē — 28., es — 30.augustā, tikai pieci gadi agrāk. Bija apkārtējo māju rotaļbiedri. Bija dažādās dāvanas. Un manas mammas — cienījamas Alūksnes friziermeistares Emmas Grāvītes (dzimušas Briediņas) — obligāti apgādātā — slavenākajai pilsētas kulinārei īpaši pasūtinātā — torte. To kārojās visvairāk… Šķiet, arī mūsu papam — 7. Siguldas kājnieku pulka virsdienesta seržantam (vēlākajam virsniekvietniekam) Ernestam Grāvītim — visu mūžu lielam saldummīlim. Ne vienreiz vien viņam un mums ar brāli izdevās priekšlaikus slepeni notiesāt mammas pašceptās Ziemassvētku piparkūkas, kas, noglabātas dzīvokļa visapslēptākajās vietās, līdz svētku vakaram vairs bija saglabājušās gandrīz pusiztukšotā drēbes maišelī…

Ja nu avīze laipni lūgusi pastāstīt mazliet pašam par sevi (pēc tik daudziem gadiem, kad esmu nemitīgi rakstījis tikai par saviem kolēģiem, tāds gadījums patiešām pienācis pirmo reizi!), tad izmantošu izdevību, lai bez pateicības vārdiem vecākiem — visiem mirušajiem un dzīvajiem tuviniekiem, atminētos arī dažus savus skolotājus. Gan tikai tos, kuru lietpratīgajā ievirzē pamazām tika izkopta manas nākamās muzikālās profesijas izvēle. Reizē arī daudzos labvēļus — manas radošās dzīves centienu atbalstītājus.

Mūža pirmajā cēlienā (1926 — 1940) Alūksnē tāds neaizmirstams audzinātājs mūzikā bija toreizējās Glika pamatskolas dziedāšanas un zīmēšanas skolotājs — grafiķis, gleznotājs un kordiriģents Roberts Mazjānis. Pie viņa guvu iemaņas nošu raksta izpratnē. Protams, arī dziedāšanā. Melodijas nekādas grūtības nesagādāja — vienalga vai korālis, vai tautas dziesma. Te īpaša mācīšanās nebija nepieciešama. Grūtāk gāja ar tekstiem. Reizēm laiskuma dēļ tie nebija apgūti, tāpēc sajuka. Kādā stundā pat pamatīgi saniknoju skolotāju, jo korāli "Svētī, Kungs, un sargi" uztraukumā atdziedāju ar puiku barā "iestudēto" "Svētī, Kungs, un sargi, šodien špicki dārgi". Tiku patriekts no klases. Bet, kad Ernesta Glika tulkotās Bībeles svētkos pamatskolnieku koris dziedāja gleznajā Alūksnes luterāņu baznīcā (toreiz tas bija pirmreizējs tiešais pārraidījums — pa telefona vadiem! — Rīgas radiofonam), tad diriģents mani pabīdīja vistuvāk mikrofonam, sak’ turi nu pareizo toni… Viņa un arī skolotāja Jāņa Miezīša mudināts, tiku iesaistīts dažu uz Alūksnes Saviesīgās biedrības nama skatuves uzvesto lugu izrādēs. Taču vislabāk jutos, ja mājas viesu sabiedrībā vai skolas sarīkojumā mani aicināja sēsties pie klavierēm. Laika gaitā pēc dzirdes biju iemanījies tik pamatīgā deju mūzikas spēlēšanā, ka kādā pamatskolas skolēnu un vecāku ballē, paša skolas pārziņa Ernesta Millera mudināts, nepārtraukti "dragāju" toreiz modē nākušo "Lambetvoku". Spēlēju dejotāju aizrautībai atbilstošā temperamentā tik pamatīgi, ka ap pusnakti uz labās rokas īkšķa parādījās sāpīga tulzna.

Klavieres bija mūsu ģimenes lielākais dārgums. Mammas pamudināti (viņa gan sakarīgi mācēja nospēlēt vienu vienīgo "Meitenes sirsniņa" no Dž. Verdi "Rigoletto"), mēs tās ar brāli "klimperējām" it agri. Kad mani pamatskolnieka sākuma gados vecāki aizveda pie kādas vietējās klavierskolotājas, jutos pavisam nelaimīgs: no notīm spēlēt nepatika. Kaitināju savu pasniedzēju, teikdams "protu, protu!" un uzdotajam vingrinājumam piespēlēdams pats savu pavadījumu. Nelīdzēja arī privātskolotājas nomaiņa. Uz nodarbībām divreiz nedēļā soļoju kā uz soda vietu. Kad vien bija iespējams, izvairījos: skaistais Alūksnes ezers vasarā vilināja ar saviem makšķerpriekiem, ziemā – ar slidošanu. Alūksnieši nebūtu kārtīgi puikas, ja ziemā skolas somā neiepakotu arī slidas. Toreiz pirmās trīs klases mācījās nelielā ēkā pie pilsētas tirgus laukuma. No turienes rudenīgo kailsalu laikā nebija tālu līdz Pils aizsalušajiem dīķiem, bet, aukstumam pieņemoties, arī līdz paša ezera "mazajam" galam. ("Lielais" ezers aiz kapsētas pussalas bija biedējošs — tur galu bija atradis ne viens vien pārdrošs slidotājs). Makšķere, slidas un — jā! — apkārtnē saklausīto šlāgeru nemitīga spēlēšana ( tikai ne no notīm...!), tie bija manu zēnības gadu lielākie vaļasprieki.

Mūža otrais cēliens (1940 — 1945) sākās, kad tēvu kopā ar Alūksnes garnizonu 1940. gada rudenī pārcēla uz Cēsīm. Pilsētu biju jau iepazinis pavasarī, vecāku un skolotāju mudināts kārtojot iestājeksāmenu Cēsu Skolotāju institūtā. Tur arī tiku uzņemts (vienīgi un tikai mūzikas priekšmetu piecinieku dēļ, jo sekmes matemātikā un arī glītrakstīšanā bija vairāk nekā bēdīgas…). Tā kā institūtu pēkšņi pārcēla uz Jelgavu, nācās sākt mācības pilsētas ģimnāzijas 1. klasē. Pie viena pierakstījos arī vietējā mūzikas skolā (toreiz to lepni sauca par Tautas konservatoriju), kur tad īsti pirmo reizi guvu apjēgu, kas tā klavierspēlēšanas māka un mūzikas elementārteorija īsti ir (14 gadu vecumā — tā kā nedaudz par vēlu..!). Man laimējās ar neaizmirstamiem skolotājiem: Dainu Pavasari — speciālajā klavierklasē, Arnoldu Kalnāju, kuru teorētiskajās disciplīnās vēlāk papildināja Kārlis Ozols. Bet vijolnieks Kārlis Veilands, sagatavodams savas solo programmas vieskoncertiem Valmierā, Raunā un citos Cēsu apkārtnes kultūras namos, iedīdīja mani pavadītāja lomā un vēlāk sagādāja pat fraku. Tā mēs abi, eleganti sapucējušies, muzicējām pa dažādiem apkārtnes centriem. Tā bija lieliska praktiskā skola man — vēlākajam studentam un Dārziņskolas pianistam koncertmeistaram.

Kara gados dzīvojām kaimiņos ar Kalnāju ģimeni. No paša Kalnājkunga dikti baidījos — kā nekā Tautas konservatorijas direktors, Cēsu baznīcas ērģelnieks un ģimnāzijas jauktā kora diriģents. Nācās savu iemīļoto šlāgermūzikas repertuāru ( tikai pēc dzirdes apgūtu no vācu laika kinofilmām) slīpēt un pilnveidot brīžos, kad direktors aizgāja uz darbu. Viņam mājās esot, līdz apnikumam spēlēju Baha invencijas, Vēbera "Aicinājumu uz deju" un Šopēna polonēzes.

Arnolda Kalnāja vadībā mūsu ģimnāzijas vairāk nekā simt dalībnieku lielais koris iestudēja un atskaņoja tikai spilgtas mākslinieciskās raudzes darbus: Jāzepa Vītola, Jurjānu Andreja, Emila Melngaiļa, Emīla Dārziņa un citu klasiķu jauktā kora dziesmas. Sevišķi saviļņojoši, basu grupā stāvot, bija ieklausīties Pētera Barisona sacerējumu skaistajās harmonijās ("Mūzai", "Latvijā"). Korī dziedāja arī Daumants Gailis. Vēlāk, kad jau studējām un bijām krietni sadraudzējušies, viens otram atzināmies, ka mūsu mīlestību uz latviešu mūziku laikam gan nepārprotami atraisījis neaizmirstamais Arnolds Kalnājs — pēckara gados līdzīgi Dainai un Helmeram Pavasarim, Jānim Cīrulim, vēl vairākiem citiem cienījamiem mūziķiem cēsniekiem, nepelnīti noklusētais trimdinieks. Ar 1944. gada rudeni nokļuvu Paula Krieviņa — daudz pieredzējušā pianista solista klavierklasē. Tur mācījās arī mans brālis Visvaldis, Daumants Gailis, Centis Kriķis un vēl citi cēsnieki — nākamie profesionālie mūzikas darbinieki.

Karš uz visām debess pusēm izšķaidīja neskaitāmus Cēsu skolas biedrus. Daudzi krita — gan vienā, gan otrā frontē. 1944. gada rudenī padomju armijā iesauktais Uldis Krastiņš — talantīgais pianists, Latvijas Konservatorijas students — jau pēc pusgada aizgāja bojā, krievu kazarmu režīmā uzliesmojušā diloņa nomocīts. Manu klasesbiedru — viņa jaunāko brāli Ivaru Krastiņu, tāpat kā daudzus citus puišus, iesauca vācieši. Atvadu vakarā draugs saraudināja visas meitenes, savā daudzsološajā tenorā dziedādams Emīla Dārziņa "Teici to stundu" un Arvīda Žilinska "Mājās" (man pie klavierēm spēlējot pavadījumus). Staltais puisis teica, ka viņam esot nojauta: savās mājās viņš nekad vairs neatgriezīšoties, kritīšot frontē… Bet, raugi, Ivars Krastiņš, slavenā Cēsu amatierteātra režisora Emīla Krastiņa dēls, tomēr laimīgi atgriezās un vēl šodien redzams un dzirdams Latvijas Nacionālajā operā lielisku raksturtenoru lomās… Atgriezās arī čellists Igors Graps, ar kuru Cēsu policijas orķestra koncertos iemanījos saskanīgi spēlēt Jāņa Mediņa ģeniālās "Ārijas" pavadījumu un vēl citas klasiskas kompozīcijas. Vēlāk pārnāca tagad jau mirušais Siguldas bērnu ārsts Vilnis Krūms, trimdinieks Imants Kalniņš — kādreiz it palaidnīgais Cēsu draugs, kas dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs nu jau sen apvieno ar teoloģijas profesora darbību Latvijas Universitātē. Kalamazū dzīvoja skolas biedrs dzejnieks — nule mirušais — Aivars Ruņģis. Tāpat tālajā Indianapoles štatā ASV 90. gados "atklājās" stiķu un niķu pilnais ģimnāzijas gadu draugs Zigurds Krauklis — leģionā gūto ievainojumu dēļ nu jau tikai ar invalīdu ratiņiem pārvietoties spējīgais biznesmenis, kas šobrīd ir viens no cītīgākajiem vēstuļu rakstītājiem ne tikai man…

Par Cēsu skolasbiedriem un viņu ietekmi manas garīgās pasaules attīstībā varētu stāstīt daudz. Arī par cienījamā skolotāja ērģelnieka Oto Zariņa (mana Rīgas darbības gadu drauga Marģera Zariņa tēva) sagādātajām iespējām baznīcas ērģelnieka praksē apgūt Cēsu Sv. Jāņa baznīcas lielisko ērģeļu noslēpumus. Pats neticamākais stāsts no Otrā pasaules kara traģiskā laikmeta saistīts ar faktu, ka neesmu ne stundu turējis rokās šauteni. Vācieši no 1944. gada pavasara iesaukuma deva pusgadu pagarinājumu plaušu slimības dēļ (par to mūža pateicība Cēsu sanatorijas lieliskajam direktoram dakterim Spilneram, kurš mācēja uzrakstīt "smaga diloņslimnieka" apliecību!), bet krievi Cēsu ģimnāzijas pēdējās klases skolniekam 1944/45. mācību gadā piešķīra oficiālu "broņu"… Neslēpšu, ka reizēm bija sāpīgi, sastopot daža laba mana karā ierautā skolasbiedra māti, kuras skatienā saredzēju gan skumjas, gan klusu pārmetumu. Jo 1945. gada pavasarī es ģimnāziju kopā ar 32 meitenēm absolvēju kā viens vienīgais zēns. Visi citi mani klasesbiedri bija iemalti divu lielvaru kara dzirnās.

Sēdēju vienā solā ar sprigano Jaunpiebalgas Jaunzariņu saimnieka meitu Ernu Būmani — nākamo stomatoloģi. Vēl studenti būdami, mēs 1949. gada aprīlī apprecējāmies. Mūsu vienīgajai meitai — literatūrzinātniecei, valodniecei Inesei Treimanei — esam pateicīgi par saviem trīs mazbērniem un diviem mazmazbērniem.

Rīga — mana mājvieta (kopš 1945. gada rudens) devusi man muzikologa (1952) un komponista (1960) diplomus Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā. Pavērusi iespējas četrus gadus (1952 — 1956) mācīties slavenās Pēterburgas, toreiz Ļeņingradas, konservatorijas aspirantūrā. Jau kopš 1947. gada man bijis patstāvīgs "maizes darbs" — vispirms Dārziņa skolā un "Mediņos", bet tieši pirms 40 gadiem kļuvu par mūzikas vēstures pasniedzēju savā alma mater . Nez’, vai tas viss būtu noticis, ja ap mani pirmos pēckara gadus nebūtu lielisku muzikālo audzinātāju? Tur klavierspēles pedagogi Igors Kalniņš un Arvīds Žilinskis, tur mūzikas vēsturnieka interešu mudinātāji Lija Krasinska un Jēkabs Vītoliņš. Kārlis Veilands Cēsīs un Arvīds Žilinskis Rīgā, jā, arī skolasbiedrene Erna bija pirmie, kuriem ar 1946. gadu sāku atrādīt savas romantiskās solodziesmas un klavieru miniatūras. Kad 1954. gadā ar Raiņa dzejas iedvesmoto solodziesmu ciklu "Mēness meitiņa" uzdrošinājos aiziet pie toreizējā Latvijas Radio mākslinieciskā vadītāja Jāņa Ivanova, viņš kategoriski pieprasīja ilgāk ar kompozīcijas "pašdarbību" nenoņemties, bet sākt nopietnas studijas. Bija gatavs mani uzņemt savā klasē konservatorijā, kur tad — tūlīt pēc aspirantūras pabeigšanas — 1956. gadā iestājos, studējot LVK vēl otru reizi. Tas viss bija skaisti.

GR04.JPG (34484 BYTES)
1992.gads. Pirmajā rindā (no labās) : Oļģerts un Erna Grāvīši ar meitu Inesi Treimani, otrajā rindā (no kreisās) : mazbērni Haralds (dz. 1982.g.), Elīna (dz. 1975.g.), Laura (dz. 1977.g.) un viņu tēvs Bruno Treimanis

Ar 1952. gadu sāku aktīvi darboties Latvijas Komponistu savienībā, atkārtoti tiku ievēlēts tās valdē, un no 1959. līdz 1961.gadam, kā arī no 1968. līdz 1974. gadam biju valdes atbildīgais sekretārs. Savu demokrātisko principu dēļ Komponistu savienība (līdzīgi citām Latvijas PSR radošajām organizācijām) bija zināma progresīvās domas un radošās patstāvības saliņa pēckara okupācijas gadu sarežģītajā un grūtajā dzīves ritumā. Esmu iemantojis lieliskus draugus un domubiedrus: gan manu kompozīciju atskaņotājus, gan sabiedriski organizatorisko un pedagoģisko centienu līdzgaitniekus. Paldies Dievam — ar ne mazumu no viņiem vēl šodien varam darboties roku rokā. Kaut ir sāpīgi atcerēties, ka daudzu, daudzu vairs nav dzīvajo rindās. Komponistu savienībā un PSRS Mūzikas fonda Latvijas nodaļā tādi bija Marģeris Zariņš, Alfrēds Amoliņš, Ģederts Ramans, Artūrs Verners un Rita Afanasjeva. Savukārt konservatorijā — blakām iepriekšminētajiem — Elizabete Francmane, Lūcija Garūta, Rihards Glāzups, Jēkabs Graubiņš, Nilss Grīnfelds, Jānis Ķepītis, Jēkabs Mediņš, Jānis Ozoliņš, Ādolfs Skulte, Marks Sluckovs, Valentīns Utkins, Nikolajs Vanadziņš, Aleksandrs Viļumanis (sen.), Valerijs Zosts un vēl daudzi citi vecākās paaudzes lielmeistari. Arī lieliskie studiju un darbabiedri Vija Briede, Arvīds Darkēvics, Indulis Dālmanis, Krišs Deķis, Valters Kaminskis, Vita Krūmiņa, Gunārs Ordelovskis, Ringolds Ore, Viktors Sams, Silvija Stumbre, Sofija Vēriņa. Tāpat ne aizmirstamie manas komponista un muzikologa darbošanās līdzgaitnieki Ernests Bertovskis, Hermanis Brauns, Imants Cepītis, Jānis Dreimanis, Pēteris Grāvelis, Teodors Kalniņš, Jāzeps Lindbergs, Kārlis Liepa, Tālis Matīss, Haralds Mednis, Alberts Melbārdis, Edgars Plūksna, Elvīra Salmiņa, Ārija Simsone, Pēteris Sīpolnieks, Jānis Zābers, Milda Zālīte, Elza Zvirgzdiņa un vēl daudzi citi. Paldies viņiem! Paldies manai ģimenei! Bez visiem še pieminētajiem un neskaitāmajiem nepieminētajiem šodienas labvēļiem (ar kuriem cieša sadarbība turpinās gan Komponistu savienībā, RLB Mūzikas komisijā, gan J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā!) es jau nebūtu es…

Jaunpiebalgā, sievas vecāku — Būmaņu mājās "Jaunzariņos — manas pusgadsimta vasaru radošajā mītnē, 2001. gada 30. augustā.

Oļģerts Grāvītis

Tikšanās

Pirmās dzimumdienas rozes Oļģerts Grāvītis saņēma jau pirms mēneša, kad Rīgas astoņsimtgadi ielīgoja Dziesmu svētki. Māmuļā notika sieviešu un vīru koru koncerts, un skanēja arī "Rozēm kaisu istabiņu" — viena no tām krāšņajām tautas dziesmu apdarēm, ar kurām komponists bagātinājis kopkora repertuāru. Kā Rīgas Latviešu biedrības mūzikas komisijas vadītājs profesors teica arī uzrunu, ar pirmajiem vārdiem iedibinādams starp dziedātājiem, klausītājiem un dziesmu radītājiem to īpašo tuvības garu, bez kura mūsu Dziesmu svētki nav iedomājami.

Par to, kā vienā personā sadzīvo komponists, mūzikas zinātnieks, pedagogs un mākslas popularizētājs, runājām arī Grāvīšu dzimtas lauku mājās Jaunpiebalgas "Jaunzariņos". Profesore ir arī Oļģerta Grāvīša dzīvesbiedre medicīnas doktore Erna Grāvīte, dzimusi Būmane, un šīs ir viņas tēvutēvu iekoptās mājas. Saglabājušies zemes pirkšanas papīri no Šeremetjeva laikiem ar trim krustiņiem paraksta vietā. Pret padebesi slejas kalns, no kura skatienam paveras Gaujas līkumi, zemāk kuplo egles, kas stādītas augļu dārza ziemeļu pusē, lejā aizvijas ceļš, kas ved uz Emīla Dārziņa dzimto Jāņaskolu. Ēkas karu un kolhozu laikos stipri cietušas. Jaunā dzīvojamā māja celta sešdesmitajos gados pēc trūcīga tipveida projekta. Vienreizīgu to ar saviem darbiem un domām paaudžu paaudzēs darījuši cilvēki ar savu personības starojumu. Te ir viesmīlīgi plaša virtuve ar īstu saimes galdu vidū, ir profesora darba telpas ar klavierēm vienā un datoru otrā istabā, ir pietiekami vietas, lai te labi justos veci un jauni: Erna un Oļģerts Grāvīši, viņu meita Inese, mazmeitas Elīna un Laura, mazdēls Haralds un mazmazdēli Kristofers un Artūrs. Šūpuļtīkls zem simtgadīgajām kļavām nestāv dīks, krāsaini zied Ernas kundzes iekoptā rožu dobe un četrkājainais mājas sargs vienlīdz skaļi sagaida un pavada katru ciemiņu.

GR06.JPG (39342 BYTES) GR09.JPG (49697 BYTES) GR07.JPG (29034 BYTES)

1926.gads. Palsmane. Oļģerta Grāvīša tēva tēvs, tēva māte un tēva māsa; 1932.gads. Alūksne. Ernests Grāvītis ar sievu Emmu un dēliem Oļģertu un Visvaldi; 1929.gads. Alūksne. Mazais Oļģerts

— Saka, ka katra komponista sapnis esot dzirdēt savu darbu lielajos Dziesmu svētkos. Jūsu dziesmas vairākkārt skanējušas Mežaparkā. Īpaši palicis atmiņā, kā jūs ar savu kompozīciju vīru korim pavērāt ceļu uz Lielo estrādi nežēlastībā kritušajai strēlnieku dziesmai "Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros".

— Jūlijs Vanags to bija nosaucis par ķeizara gvardu dziesmu, piederīgu baltajiem. Tad nu Imants Kokars un Jānis Peters mani mudināja uzrakstīt kādu dziesmu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kā tolaik teica, lai varētu dabūt to meldiņu iekšā. Uz kora dziesmu rakstīšanu mani mudinājuši arī Ausma Derkēvica, Imants Cepītis un Haralds Mednis. Un tā no 1965. līdz pat 1998. gadam manas dziesmas un tautas dziesmu apdares skanējušas visos lielajos Dziesmu svētkos. To sajūtu grūti vārdos izteikt. Tad tu saproti, ko nozīmē radīt dziesmu, kas korim būtu izdziedama un cilvēkiem ietu pie sirds. Jāzeps Vītols ar "Gaismas pili" mums iemācījis, ka skaistu un ģeniālu dziesmu var uzrakstīt vienkārši. Bet es galvu lieku ķīlā, ka sacerēt vienkāršu mūziku ir miljons reižu sarežģītāk nekā sēsties pie instrumenta, vētraini darboties ar abām rokām un kājām un apgalvot, ka tā ir modernā mūzika. To var izdarīt piecu minūšu laikā. Bet uzrakstīt tā, lai sirds ir klāt, tas nepavisam nav viegli. Un ja tu ar kādu savu darbiņu tiec līdz kopkorim, tad liekas, ka ir vērts dzīvot.

— Jāatzīst, ka jūs Dziesmu svētku kopkori esat bagātinājis ne vien ar dziesmām, bet arī ar dziedātājiem. Savulaik skolās, īpaši lauku novados, gaidīt gaidīja ierodamies komponistus un mūziķus, starp kuriem bieži vien bijāt arī jūs. Gan ar savām dziesmām, gan, visbiežāk, — ar ļoti dzīvu, atraisītu stāstījumu par to, kā klausīties un saprast mūziku.

GR01.JPG (69348 BYTES) GR05.JPG (29462 BYTES)
1953.gads. Rīga. Erna un Oļģerts ar meitu Inesi
GR11.JPG (35426 BYTES) GR03.JPG (43229 BYTES)
GR13.JPG (36265 BYTES)

2001.gads. Jaunpiebalgas "Jaunzariņi". Erna un Oļģerts Grāvīši; 1990.gads. Rīga. XX Dziesmu svētki. Helmers Pavasars, Imants Kokars, Arvīds Cipulis un Oļģerts Grāvītis; 1967.gads. Ventspils. Tautas koru salidojums. Aldonis Kalniņš un Oļģerts Grāvītis; 2001.gads. Jaunpiebalgas "Jaunzariņi". Oļģerts Grāvītis savās mājās

— Uz to mūs rosināja Arvīds Žilinskis. Viņš teica — nepietiek tikai rakstīt mūziku, tikai spēlēt, tikai zināt un rakstīt par mūziku. Ir jāiet tautā un vispirmām kārtām pie skolēniem. Mūzikas fonds un Filharmonija organizēja brigādes, kas divas un trīs reizes nedēļā devās uz skolām. Ļoti atsaucīgi bija Jānis Ķepītis un Marģers Zariņš, Edgars Plūksna, Pēteris Grāvelis un Jāzeps Lindbergs ar savu slaveno Medicīnas darbinieku nama vīru kvartetu. Ko tad lielu tur maksāja! Tas nebija naudas dēļ. Mēs to uzskatījām par savu goda lietu — iet tautā, uzrunāt jauno paaudzi. Ja vismaz vienas acis klasē sāk mirdzēt, ja viena dvēselīte atveras mūzikai, ir vērts to darīt. Es kādus divdesmit gadus tā tiku braukājis pie skolēniem. Pa visu Latviju. Svētīgu darbu darīja arī Ģederts Ramans, iedibinādams Mūzikas dienas. Tā atkal bija liela iešana tautā. Ar vislabākajiem mūziķiem, koriem, orķestriem. Man patīk runāt ar cilvēkiem. Jau no mazām dienām. Māte gribēja, lai mācos par dakteri. Vēl labāk būtu par mācītāju, bet padomju laikos no tā nekas nevarēja iznākt. Tagad bieži vien nodomāju — varbūt mātei taisnība. Cik runas neesmu turējis gan priecīgos, gan bēdīgos gadījumos! Saraudināt savus klausītājus man nav liela māksla.

— Runā, ka jūsu lekcijās par Emīlu Dārziņu studentes šņukstot. Liekas, tur vainīgs ne vien viņa traģiskais mūža gājums un smeldzīgā mūzika, bet arī jūsu īpašā prasme runāt par mūziku un mūziķiem ar tik tuvu, personisku līdzdalību. Pamatu pamats droši vien ir jūsu enciklopēdiskās zināšanas, par ko liecina arī milzīgā latviešu mūzikas kartotēka. Un varbūt arī tas, ka esat gan mūzikas zinātnieks, gan komponists.

— Savas pirmās kompozīcijas biju iedrošinājies parādīt tikai Ernai, kam tās bija veltītas, un vēl dažiem vistuvākajiem cilvēkiem. Arī Arvīdam Žilinskim, kurš bija mans klavierspēles skolotājs un kuram ļoti uzticējos. Viņi visi mani rosināja un iedrošināja. Profesors Jānis Ivanovs mani uzņēma savā kompozīcijas klasē, un mācīties pie viņa bija brīnišķīgi. Brīžam pat sāku nožēlot, ka esmu tik daudz laika veltījis mūzikas vēstures studijām, ka uzreiz neesmu pievērsies kompozīcijai. Taču tagad domāju, ka esmu gājis pareizo ceļu. Tas, ka labi pārzinu mūzikas vēsturi, man nepavisam nekaitē, kad saceru mūziku. Un otrādi.

— Pēdējos gados jūs ļoti raženi esat gādājis par to, lai mūsu mūzikas kultūrā savu cienīgo vietu atkal ieņemtu pasaules vējos izkaisītie latviešu komponisti un mūziķi un trimdā aizsaulē aizgājušo skaņražu atstātais mantojums. Kā pie jums atnāca komponista Aleksandra Okolo–Kulaka dzīves stāsts, ko esat aprakstījis grāmatā "No Liepājas operetes līdz Ņujorkas Karnegi zālei"?

— Tas notika tikpat neparastā veidā, cik neparasts ir šī cilvēka uzvārds. Kādu dienu saņēmu vēstuli no Amerikas. Rakstīja komponista atraitne. Viņa gribot savam vīram uzlikt pieminekli. Neesot pat kapavietas, jo viņš ticis kremēts un pelni izkaisīti kaut kur Hudzonas līcī. Ko lai tagad dara? Es aizrakstīju, ka diemžēl nepazīstu viņas vīru un neko nevaru palīdzēt. Uz atbildi nebija ilgi jāgaida. Drīz vien saņēmu vairākas kastes ar notīm, fotogrāfijām, dažādiem pierakstiem un lentēs ierakstītiem atmiņu stāstījumiem. Sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka viņš pirms kara dzīvojis Liepājā, strādājis par diriģentu un sacerējis mūziku. Arī tos skaistos tango un šlāgerus, ko vēl mana paaudze dejoja visā Latvijā. Īsta laime muzikologam! Ķēros pie darba. Divas vasaras tepat "Jaunzariņos", kur tapušas visas manas kompozīcijas un visas grāmatas. Un iznākusi diezgan kapitāla grāmata. Vēl viens tautai atdots dzīvesstāsts.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Andris Kļaviņš un Grāvīšu ģimenes albums

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!