Valsts prezidente uzturas vizītē Dienvidāfrikas Republikā

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Kongo Demokrātiskās Republikas prezidents Džozefs Kabila pasaules konferences pret rasismu atklāšanas ceremonijā 31.augustā Durbanā__ Foto: A.F.I./epa

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Latvijas Valsts prezidentes runa Trešajā pasaules konferencē pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un citām neiecietības izpausmēm. Dienvidāfrikā, Durbanā, 2001.gada 1.septembrī

Prezidentes kundze! Ģenerālsekretāra kungs! Godātā augstā komisāre! Jūsu ekselences! Valstu un valdību vadītāji! Dāmas un kungi!

Man ir patiess prieks uzrunāt jūs šodien šajā Trešajā pasaules konferencē, kur Latvija pirmo reizi piedalās kā neatkarīga valsts. Izmantojot šo izdevību, es savas valsts vārdā izsaku aktīvu un dedzīgu atbalstu starptautiskiem centieniem iegrožot rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un citas neiecietības izpausmes.

Šīs parādības diemžēl ir plaši izplatītas un nezūdošas. Tāpat kā aizspriedumi, netaisnība un vardarbība, tās ir cilvēka dabas daļa, bet tām nav jābūt nenovēršamām.

Tās daļēji var izskaidrot ar mūsu bioloģisko mantojumu, jo aizdomas un neuzticēšanos izraisa tādi paši ierosas mehānismi kā piesardzība un modrība, kas ļauj sajust briesmas. Mums visiem ir implantēts bioloģiski ieprogrammēts izdzīvošanas mehānisms, lai cīnītos un bēgtu, kas dažreiz var izraisīt stipras bailes un naidu, un impulsu iznīcināt. Mēs visi esam apveltīti arī ar instinktu panākt savu, kas starp stiprākajiem var viegli pārvērsties varaskārē.

Tomēr šis mantojums mums nav likteņa nolemtība, jo dabu var veidot un izmainīt ar audzināšanu. Ar mācīšanu un audzināšanu cilvēka bērns iegūst ne tikai apziņu, bet arī sirdsapziņu.

Katrai kultūrai ir jāsaduras ar grūto uzdevumu apvaldīt agresīvās, antisabiedriskās un ekspluatatīvās tendences tās locekļu starpā un ievirzīt tās sabiedriski pieņemamā gultnē. Pārāk bieži tas tiek darīts, aizliedzot agresiju vai apspiešanu attiecībā pret savas grupas locekļiem, bet atļaujot vai pat pamudinot uz šādu rīcību attieksmē pret tiem, kas nepieder pie grupas. Vēsturiski šādas cilvēku sabiedrību iekšējās grupas tika noteiktas pēc dažādiem kritērijiem, tādiem kā rase, ādas krāsa, reliģija, kultūras tradīcijas, etniskā izcelsme, valoda, kasta, sabiedrības šķira, profesija, dzimums vai seksuālā orientācija.

Iekšējo grupu un ārpus grupu noteikšana pēc šādiem kritērijiem ir pirmsākums rasismam un citām neiecietības izpausmēm, un diskriminācijai. Tas rada vienkāršotu un duālistisku cilvēku iedalījumu kategorijās: tajos, kurus uzskata par cieņas un vienlīdzīgas izturēšanās vērtiem, un tajos, ko par tādiem neuzskata. Ārkārtējos gadījumos, tādos kā cilvēku a priori šķirošana, tas var novest pie manipulēšanas ar to, kā mēs definējam pašu cilvēci: mēs esam patiesi cilvēciski, bet viņi nav.

Verdzība vienā vai otrā formā, kas gadu tūkstošiem tika piekopta lielākajā pasaules daļā, ir klasisks šādas dehumanizācijas piemērs. Viens no visšausmīgākajiem plaša mēroga dehumanizācijas gadījumiem notika Eiropā mazāk nekā pirms sešiem gadu desmitiem. Tas bija Trešā reiha piekoptais antisemītisms, kura kulminācija bija holokausta masu slepkavības kā ksenofobijas un neiecietības ekstremāla izpausme.

Vēl viena odioza dehumanizācijas forma, aparteīds, iesakņojās šeit šajā valstī, kur notiek mūsu konference, Dienvidāfrikā drīz pēc holokausta beigām. To dienvidafrikāņu, kam nebija balta ādas krāsa, tiesību stingra ierobežošana bija pretrunā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pašiem pamatprincipiem. Rasu diskriminācija tādā vai citādā formā ir tikusi piekopta daudzās pasaules daļās un diemžēl turpina neoficiāli pastāvēt daudzās vietās līdz pat šai dienai.

Diskriminācija, kuras pamatā ir etniskā izcelsme, kasta, šķira vai militāra pakļaušana, arī ir visā pasaulē izplatīta parādība, ieskaitot Eiropu. Latvija ir cietusi no tās dažādām izpausmēm, atrodoties svešzemju varā gadsimtiem ilgi. Dzimtbūšanas laikā latviešu zemnieki (tāpat kā zemnieki daudzās citās Eiropas valstīs) praktiski bija feodālo zemes īpašnieku vergi. Dažādos svešzemju okupācijas laikos latvieši tika smagi diskriminēti. Pēc īsa neatkarības perioda pēc 1918.gada sekoja Otrais pasaules karš, kas noveda pie nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības okupācijas.

Padomes iesāka piecdesmit gadu ilgo totalitārā režīma ēru, iezīmējot tūkstošiem cilvēku kā buržuāziskos reakcionārus un revolūcijas ienaidniekus vienkārši tāpēc, ka viņi bija dzīvojuši neatkarīgajā Latvijā kā valstsvīri, parlamentārieši, armijas virsnieki, ierēdņi, profesori, skolotāji, zemnieki vai veikalnieki. Daudzi tika nogalināti un spīdzināti, desmitiem tūkstoši, ieskaitot zīdaiņus un mazus bērnus, slimus un vecus cilvēkus, tika apcietināti nakts vidū, iemesti lopu vagonos un deportēti uz Sibīriju vienā masu deportāciju vilnī pēc otra.

Vēlākos gados padomju varas laikā Latvijā sociālā izcelsme vai vienkārši fakts, ka radinieki atradās trimdā, varēja aizšķērsot ceļu uz augstāko izglītību, profesionālo izglītību vai darba un dzīvesvietas iegūšanu. Sistemātiskas rusifikācijas programmas īstenošanas rezultātā latvieši kļuva par minoritāti daudzās savas zemes vietās, latviešu īpatsvars, kas 1939.gadā bija vairāk nekā 80 procentu no iedzīvotāju kopskaita, 1989.gadā bija samazinājies līdz pat 50 procentiem.

Tik tālas un atšķirīgas valstis, kādas ir Latvija un Dienvidāfrika, pieredzējušas ārkārtīgi līdzīgus likteņa pavērsienus, it sevišķi pēdējos desmit gados, kas ir bijuši radikālu pārvērtību un nozīmīgu sasniegumu laiks abām mūsu valstīm.

Pēc miermīlīgās Dziesmotās revolūcijas un padomju varas sabrukuma Latvijā ir notikusi strauja pāreja uz pilnīgu demokrātiju. Lai pārvarētu pusgadsimtu ilgā totalitārā režīma atstāto traģisko mantojumu un sekmētu visaptverošas un atvērtas sabiedrības attīstību, Latvijas valdība par galveno prioritāti izvirzījusi sabiedrības integrācijas jautājumus. Mūsu Valodas likums tika rūpīgi pārbaudīts, un tika atzīts, ka tas atbilst visaugstākajiem starptautiskajiem standartiem. Mūsu pilsonības likums ir atvērtāks un liberālāks nekā, piemēram, Vācijas Pilsonības likums.

Latvija izjūt dziļu solidaritāti ar Dienvidāfrikas centieniem izskaust pagātnes netaisnību sekas un izveidot modernu, pilsonisku sabiedrību, kuras pamatā būtu tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana un brīvības ideāli. Mēs augsti vērtējam prezidentes Thabo Mbeki izcilo vadību un personīgo ieguldījumu Dienvidāfrikas sabiedrības dažādo daļu samierināšanā un šīs valsts vērān ņemamās attīstības virzīšanā.

Dāmas un kungi!

Daudzas valstis, kas piedalās šajā konferencē, ir smagi cietušas pagātnes netaisnību dēļ. Mūsu pienākums ir mācīties no mūsu vēstures smagā mantojuma, bet mūsu pagātne nedrīkst aizēnot mūsu gatavību darboties ar skatu nākotnē. Es esmu stingri pārliecināta, ka nebūtu lietderīgi izdalīt atsevišķas valstis un ideoloģijas, lai tās kritizētu. Tāpēc es aicinu šīs konferences dalībvalstis to nedarīt. Citādi mums būs grūti, pat neiespējami vienoties par kopīgu deklarāciju konferences beigās.

Tas, par ko mums visiem jāvienojas, ir principi, uz kuriem jābalstās globālai cīņai pret rasismu, diskrimināciju un neiecietību. Pirmais un visbūtiskākais no tiem ir cilvēka dzīvības svētums. Šo principu nav viegli piemērot; taču, neievērojot šo principu, ir maz cerību saglabāt civilizāciju.

Mums jāatzīst katra cilvēka neatņemamas tiesības tikt uzskatītam par cilvēku, pret kuru jāizturas atbilstoši otrajam pamatprincipam, kas ir vienlīdzība.

Visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi ne pēc to fiziskajām un intelektuālajām spējām, bet gan pēc tiem piemītošās vērtības kā cilvēciskām būtnēm.

Apspiešana visās tās izpausmēs un it sevišķi ilgstoša vardarbība, lietojot ieročus, pret civiliedzīvotājiem ir jautājumi, kuriem starptautiskajai sabiedrībai jāpievērš nopietna uzmanība. Tas pats attiecas uz aizspriedumiem visos to izpausmes veidos, kas sākas ar negatīvām emocijām: bailēm, neuzticēšanos, aizvainojumu, dusmām, kas pēc tam savukārt noved pie aizspriedumainas vai agresīvas rīcības. Vienīgais veids, kā izskaust aizspriedumus un naidīgumu, ir kultivēt to pretstatus: tādas pozitīvas jūtas kā empātiju, simpātiju, līdzjūtību, iecietību un sapratni. Tas ir lēns, grūts un nebeidzams process, bet tas ir jādara. Ja to nedarīs, alkas pēc atriebības vai atmaksas tikai novedīs pie bezgalīgas vardarbības, pie vendetas, kas nekad nebeigsies.

Tas ir izaicinājums atzīt dažādību un atšķirību un nejusties apdraudētam. Dažādība var būt savstarpējas bagātināšanās, nevis apspiešanas avots, atšķirība var būt pamats savstarpējai papildināšanai, nevis konfrontācijai. Patiesu cilvēciskumu sevī mēs varam ieaudzināt, tikai atzīstot, ka ir jāciena jebkurš cilvēks. Tad mēs varam teikt — tu esi mans brālis, tāpat kā es esmu tava māsa, jo mēs visi esam vienas un tās pašas pirmatnējās Mātes bērni, mēs visi piederam pie vienas cilvēku rases.

"Latvijas Vēstneša" (Gunta Štrauhmane)

neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Vaira Vike-Freiberga, President of the Republic of Latvia

Address by H. E. Dr. Vaira Vike-Freiberga, President of the Republic of Latvia at the Third World Conference against Racism, Racial Discrimination, Xenophobia and Related Intolerance. Durban, South Africa September 1, 200

Madam President, Mr Secretary-General, Madam High Commissioner, Your Excellencies, Heads of State and Government, Ladies and Gentlemen,

I am particularly pleased to be addressing you today at this Third World Conference, where Latvia is participating for the first time as an independent state. On behalf of my country, I take this opportunity to express our active and wholehearted support to the international effort to curb racism, racial discrimination, xenophobia and related intolerance.

These phenomena, alas, are widespread and enduring. Like prejudice, injustice and violence, they are part of human nature, but they need not be an inevitable part of it.

They stem in part from our biological heritage, for suspicion and mistrust arise out of the same arousal mechanisms as the wariness and alertness that allow the detection of danger. We have all been implanted with biologically programmed survival mechanisms for fight and flight, which sometimes can translate into the intense emotions of fear, hatred, and the impulse to destroy. We have also been implanted with an instinct for getting our own way, which among the strongest can easily translate into a thirst for power.

Yet we are not doomed by this heritage, for Nature can be shaped and modified by Nurture. Through training and upbringing, the human child acquires not just a consciousness but also a conscience.

Each culture faces the challenge of containing the aggressive, anti-social and exploitive tendencies among its members, of channelling them into socially acceptable outlets. Too often, this is done by forbidding aggression or oppression towards members of the in-group, but allowing it or even encouraging it toward non-members of the group.

Historically, such in-groups in human societies have been defined according to a variety of criteria: race, skin colour, religion, cultural traditions, ethnic origin, linguistic background, caste, social class, profession, gender or sexual orientation.

The formulation of in-groups and out-groups according to such criteria is the root cause of racism and other forms of intolerance and discrimination. It results in a simplistic and dualistic categorisation of humans into those who are deemed worthy of respect and equal treatment, and those who are not. In extreme cases, such an a priori form of labelling can lead to a manipulation of how we define humanity itself: we are truly human, but they are not.

Slavery in one form or another, which has been practised in most parts of the world for millennia, is the classical example of such dehumanisation. One of the most horrifying and large-scale examples of dehumanisation took place in Europe less than six decades ago. This was the anti-Semitism of the Third Reich, culminating in the mass murders of the Holocaust as an extreme manifestation of xenophobia and intolerance.

Another odious form of dehumanisation, apartheid, entrenched itself here in our host country of South Africa shortly after the end of the Holocaust. The severe restriction of the rights of non-white South Africans went against the most fundamental principles of the Universal Declaration of Human Rights. Racial discrimination in one form or another has been practised in numerous parts of the world, and regrettably continues to occur on an unofficial basis in many places to this very day.

Discrimination based on ethnicity, caste, class or military conquest has also been a prevalent phenomenon world-wide, including Europe. Latvia has suffered from various forms of it under foreign rule throughout the centuries. Under serfdom, Latvian peasants (like those of many other European countries) were practically slaves of their feudal land-lord. Under a variety of foreign occupations, Latvians were severely discriminated against. After a brief period of independence following 1918, the Second World War led to both Nazi German and Soviet Communist occupations.

The Soviets began their fifty-year era of totalitarian rule by labelling thousands of people as bourgeois reactionaries and enemies of the Revolution, simply for having lived in an independent Latvia as statesmen, parliamentarians, army officers, civil servants, professors, teachers, farmers, or shopkeepers. Many were killed and tortured, tens of thousands, including babies and young children, the sick and the old, were arrested in the middle of the night, loaded into cattle cars and deported to Siberia, in wave after wave of mass deportations.

In later years under Soviet rule in Latvia, one’s social antecedents or the simple fact of having relatives in exile could be sufficient to block access to higher education, professional training, or just getting a job and a place to live. Under a systematic programme of russification, Latvians became a minority in many parts of their own country, going from over 80% of the population in 1939 to just barely 50% by 1989.

The fates of such distant and distinct countries as Latvia and South Africa have taken remarkably similar turns, particularly during the last ten years, which have been a period of radical transformation and significant achievements for both of our nations.

Following its peaceful Singing Revolution and the collapse of Soviet rule, Latvia has experienced a rapid transition to a full-fledged democracy. In order to overcome the tragic legacy of half a century of totalitarian rule and encourage the development of an all-inclusive and open society, the Government of Latvia has placed high priority on issues of social integration. Our language law has been scrutinised and found in conformity with the highest of international standards. Our citizenship law is more open and liberal than that of Germany, for example.

Latvia feels deep solidarity with South Africa’s efforts to eradicate the consequences of past injustices and to build a modern, civic society based on the rule of law, respect of human rights and the ideals of freedom. We value highly the outstanding leadership and personal contribution of President Thabo Mbeki in reconciling different parts of South African society and spearheading the remarkable development of this country.

Ladies and gentlemen,

Many of the countries participating in this Conference have suffered greatly as a result of past injustices. It is our duty to learn from the heavy legacy of our history, but our past must not overshadow our willingness to act with a view to the future. I firmly believe that it would not be productive to single out specific countries and ideologies for criticism, and therefore urge the participating countries in this Conference to refrain from doing so. Otherwise it will be difficult, if not impossible, for us to arrive at a common declaration by the end of this Conference.

What we must all agree upon are the principles on which the global fight against racism, discrimination and intolerance must be founded. The first and most fundamental of these is that of the sanctity of human life. It is not an easy principle to apply; yet without it, there is little hope of maintaining civilisation.

We must accept every human being’s inalienable right to be considered as human, and to be treated according to the second fundamental principle, which is that of equality.

All people are created equal, not necessarily in their physical and intellectual abilities, but in their inherent value as human beings.

Oppression in all its forms, and especially long-standing armed violence against civilian populations should be of serious concern to the international community. But so should prejudice in all its forms, which starts with negative emotions: fear, distrust, resentment, anger, which then in turn lead to prejudiced or aggressive actions. The only way to eradicate prejudice and animosity is to cultivate their contraries: the positive emotions of empathy, sympathy, compassion, tolerance and understanding. This is a slow, difficult, and never-ending process, but it has to be done. If not, then the thirst for revenge or retribution only leads to endless cycles of violence, to vendettas that will never stop.

The challenge is to accept diversity and difference without being threatened by it. Diversity can be a source of mutual enrichment, rather than oppression, difference can be the basis of complementarity rather than confrontation. It is only by accepting the dignity of every other human being that we develop the true humanity within ourselves.

Then we can say – you are my brother, as I am your sister, for we are all children of the same primordial Mother, we are all members of the one human race.