Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio 6.septembrī

Intervija Latvijas Radio 6.septembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Andris Siksnis

— Vispirms labdien, Bērziņa kungs! Vai jums — labvakar pēc intensīvas darbadienas Astanā, Kazahstānas galvaspilsētā!

Andris Bērziņš: — Labvakar! Starpība ir tikai četras stundas, šeit ir seši.

— Jūs jau šodien esat paspējis tikties ar kolēģi —Kazahstānas premjerministru Kasimu Džomaru Tokajevu. Par ko jūs runājāt, un kāds ir šo sarunu rezultāts?

A.Bērziņš: — Mums no paša rīta bija sarunas ar Kazahijas premjeru. Mēs pārrunājām Latvijas divpusējās attiecības, tad parakstījām divus starpvaldību līgumus — vienu par komunikācijām, par sakariem, un otru par nodokļu konvenciju, par dubultu neaplikšanu ar nodokļiem. Vēl parakstījām deklarāciju par kopējo darbību. Tā attiecas uz to, ko vēlamies darīt tālāk un pie kādiem divpusējo līgumu projektiem strādāsim. Tur mēs pievērsām uzmanību vairākiem jautājumiem — pirmkārt iespējamam Kazahijas preču tranzītam caur Latviju un tranzītam pat trīs dažādos veidos — pirmkārt, pa caurulēm, tas ir saistīts ar naftas produktiem; pa dzelzceļu, tas ir saistīts ar tarifiem, kas jāsaskaņo četru valstu starpā, un tas ir saistīts arī ar autopārvadātājiem, lai mūsējie iegūtu tiesības vairāk braukt autopārvadājumos un dabūt autopārvadājumu licences, atļaujas un visu pārējo.

— Par nozīmīgāko šīs vizītes ieguvumu, šķiet, jāuzskata ekonomisko kontaktu dibināšana. Pirms brauciena Latvijas Tranzītbiznesa asociācijas prezidents Lemberga kungs izteicās, ka patlaban lielāki sadarbības apjomi ar Kazahstānu ir Lietuvai. Vai tagad var apgalvot, ka mēs kaimiņus lēnām panākam?

A.Bērziņš: — Ja skaitām tonnās, tad tur nav īpaši daudz vairāk, bet mēs jau šodien runājām par to, ka veicam iestrādes miljonos tonnu, jo jāsaka — Kazahija plāno tuvākos sešos, astoņos gados strauji kāpināt naftas ieguvi. Viņiem ir ārkārtīgi lielas naftas iegulas, un interesantākais ir tas, ka šīs naftas iegulas ir ārkārtīgi augstas kvalitātes. Viņi ir ieinteresēti tās realizēt tieši kā savu naftu, kas nebūtu sajaukta ar citu naftu. Tas nozīmē, ka viņiem ir jāatrod veidi, kā to eksportēt. Viens no veidiem, kuru mēs it kā piedāvājam viņiem, ir mēģināt to darīt caur mūsu neaizsalstošajām ostām.

— Jā, jūs jau minējāt, ka, būtiski risinot naftas tranzīta attīstīšanas jautājumus, ir arī trešo valstu — Krievijas un Baltkrievijas — viedoklis, jo caur tām naftu nāktos transportēt. Kā jums šķiet — vai ir paredzamas problēmas ar Krieviju?

A.Bērziņš: — Mēs šeit esam vienojušies par to, ka izveidosim četru pušu vai trīs pušu — kā nu kurā gadījumā ir nepieciešams — pastāvīgi darbojošos pārstāvju sapulci un mēģināsim šo problēmu atrisināt. Domāju, ka, vairākām valstīm sēžot pie galda un runājot par iespējamiem tranzīttarifiem, šī problēma risināsies straujāk. Bet jāsaka, ka tranzīta jautājumi ir tikai viens no nedaudzajiem jautājumiem, jo man līdzi ir 60 cilvēku biznesa delegācija. Šeit mēs runājam gan par farmāciju, gan par dažādām jaunām tehnoloģijām, par mašīnbūves produkcijas pārdošanu, par tekstilu, par bankām, par apdrošināšanas biznesu, par kokrūpniecību un ļoti daudzām un dažādām citām lietām. Kazahi ir iepriecināti, ka mēs tik daudz biznesa cilvēku esam atveduši līdzi. Gribu teikt, ka uzņemšana ir ļoti, ļoti laba un sirsnīga.

— Kas vēl ir iespējamās tirdznieciskās sadarbības objekti? Vakar esot ar Nazarbajeva kungu runāts par vieglās rūpniecības precēm, par kurām viņi interesējoties. Kas ir viņu intereses objekts?

A.Bērziņš: — Viņus interesē vieglā rūpniecība — apģērbi, trikotāža, dažādi aksesuāri. Šeit Uldis Sesks, pārstāvot Liepājas "Laumu", mēģina nodibināt ļoti nopietnus kontaktus. Es gribētu teikt, ka šis varētu būt pirmais nopietnais pieteikums šo savstarpējo attiecību straujai uzlabošanai. Tas noteikti nebūs brīnumlīdzeklis, pēc kura uzreiz sāksies milzīga attīstība, bet katrā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka, tālāk attīstot šos kontaktus, tos konkrēti personificējot un sākot sadarboties ar konkrētiem uzņēmējiem, šeit būs labums — vismaz uzņēmēji man nāk klāt un saka to.

— Vai jums pārskatāmā pagātnē ir nācies būt Kazahstānā? Vai jūs varat novērtēt viņu valsts attīstības dinamiku?

A.Bērziņš: — Mēs attīstāmies ļoti līdzīgi. Kazahijā minimālā alga un vidējā alga ir nedaudz mazāka — par procentiem 30 nekā Latvijā. Toties Kazahijā ir ārkārtīgi milzīgi resursu apjomi. Tā ir viena no bagātākajām naftas valstīm, viena no bagātākajām valstīm ar derīgajiem izrakteņiem, dažādiem metāliem, dārgmetāliem, tāpēc viņiem izejvielu eksports sastāda lielāku īpatsvaru kopējos ienākumos, un tas ir salīdzinoši vieglāk dabūjams. Līdz ar to arī investīciju apjoms, kas ienāk iekšā, ir ļoti strauji pieaudzis. Ja runājam skaitliskā izteiksmē, mēs nevaram līdzināties ar Kazahiju, jo investīcijas naftas atradnēs un naftas ieguvē — tās ir pavisam citas investīcijas nekā pie mums. Taču, ja parēķinām uz vienu iedzīvotāju, tad tie skaitļi kļūst daudzmaz samērojami, bet attīstība ir notikusi. Es biju tur kā Rīgas mērs, biju gan Astanā, gan Almati 1998.gadā, ja pareizi atceros. Jāsaka, ka, piemēram, Astanu, galvaspilsētu, kas tolaik bija tikko atklāta jeb pārcelta formāli, šodien nevar vairs pazīt. Braucot pa to pašu ielu, mēs redzējām, cik daudz jaunu māju ir izaugušas, cik šausmīgi daudz tiek būvēts, labots, sakārtots. Katrā gadījumā ir skaidri redzams, ka uzmanības akcents ir pārcelts uz šejieni un Astana jeb kādreizējā Ceļinograda faktiski ir Kazahijas ģeogrāfiskais centrs.

— Gandrīz vienmēr, tā tas ir pierasts, ārvalstu vizītēs mājastēvi pauž savu attieksmi mūsu ārpolitiku prioritāšu kontekstā — NATO, Eiropas Savienība.

A.Bērziņš: — Arī šeit mums nav absolūti nekādu problēmu, jo, piemēram, Kazahija ir ļoti interesanta valsts — tā nepretendē šodien uz līdzdalību NATO, tā arī nepretendē būt Eiropas Savienības dalībvalsts tūlīt, taču viņa vēlas būt Pasaules tirdzniecības organizācijā un sniedz iekšā savus dokumentus. Bet, lai cik tas interesanti, viņi piedalās šajā programmā "Partnerattiecības mieram", tā ka faktiski mums nav absolūti nekādu domstarpību šajā izvēlē. Viņi respektē mūsu izvēli, un viņu ekonomikā, pieņemsim, Amerikas jeb kapitāla īpatsvars ir pietiekami liels. Un tad, kad mēs runājam atklāti, viņi saka — mēs orientējamies uz valsts amerikānisku attīstības modeli ar kazahu nacionālajām īpatnībām.

— Vai viņi Amerikas investīcijas uzskata kā savas valsts pārredzamas nākotnes drošības garantu?

A.Bērziņš: — Protams, protams! Tieši tā viņi arī skatās uz šīm investīcijām, it īpaši tas ir saistīts ar naftas pārstrādi un naftas ieguves lietām. Gribētu teikt, ka ļoti daudz arī komunālajā infrastruktūrā pašlaik nāk iekšā nopietns kapitāls. Tā ka es domāju, šeit ir ļoti laba perspektīva mūsu uzņēmējiem, dibinot kontaktus. Savukārt viņi teikuši, ka viņiem ir diezgan svarīgi atrast tādus ceļus, kas varētu palīdzēt viņu precēm aiziet uz Eiropas Savienību. Šeit mēs varam būt ļoti, ļoti labi partneri. Mēs neesam lūdzēji, mēs esam partneri, kas uz abpusēji izdevīgiem pamatprincipiem veido mūsu sadarbību.

— Kamēr jūs esat tur, tālajā Kazahstānā, politiskā un saimnieciskā dzīve rit arī Latvijā. Šodien jūsu partija "Latvijas ceļš" ir aicinājusi Einaru Repši ļoti skaidri un pēc iespējas ātrākā laikā definēt savu turpmāko rīcību — vai nu palikt Latvijas Bankas prezidenta amatā un, tā teikt, nerunāt vairs par politiku, vai, gluži otrādi, darīt lietas līdz galam un ienākt politikā, atstājot bankas prezidenta posteni. Tas ir tāds aicinājums. Kā jūs to varat komentēt, un vai jūs kā valdības vadītājs arī redzat un saskatāt kādas pretrunas un grūtības šādā duālā situācijā?

A.Bērziņš: — Banka kā ļoti labi noregulēts un iestrādāts mehānisms funkcionē, un, paldies Dievam, ka mehānisms ir izveidots tāds, ka tas nav atkarīgs no viena cilvēka vēlēšanās iesaistīties vai neiesaistīties politikā. Taču, protams, Repšes kungam kā cilvēkam ir jāizšķiras par to, ko viņš īsti vēlas darīt — būvēt partiju un sākt nodarboties ar politiku vai pieturēties pie tās pašas pozīcijas, kādu viņš visu laiku ir paudis — ka viņš ir nosacīti apolitiska figūra, kura nodarbojas ar valsts monetāro politiku, tur savās rokās valsts rezerves un veido un attīsta Latvijas valsts monetāro seju, ja tā var izteikties. Domāju, tas ir ļoti normāls aicinājums izšķirties darīt vai nu vienu, vai otru.

— Latvijas prese arī pievērš uzmanību tam, ka jūsu partijas biedrs Ojārs Kehris ir viens no tiem, kas Repšes kunga idejas ir pabalstījis finansiāli ar pieciem tūkstošiem latu. Protams, interpretācijas ir dažādas un skaidrojumi ir dažādi. Ir pretinieki un noliedzēji šādam pasākumam arī no citiem politiķiem. Kā jūs uzskatāt — vai nozīmīgs jūsu cilvēks līdz šim tā ir varējis darīt un vai viņam arī par kaut ko nav jāizšķiras?

A.Bērziņš: — Es gribētu pirmām kārtām dzirdēt Kehra kunga komentārus tad, kad viņš atbrauks no basketbola čempionāta. Acīmredzot mēs ar viņu to pārrunāsim. Man nav nekādas citas informācijas kā vienīgi tā, ko es pats esmu izlasījis avīzēs, taču es domāju, ka Kehra kungam sava pozīcija būs jāskaidro un jāprecizē tieši tāpat, kā tas ir jādara Repšes kungam.

— Kādu atbildi jūs sagaidāt?

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā man būtu interesanti zināt, kādēļ šī motivācija ir tieši tāda un kādēļ šī maksāšana, atbalstot šādas partijas rašanos vai, pareizāk sakot, atbalstot Repšes kungu pašu personīgi, viņa honorāru, lai viņš varētu veidot partiju. No šāda viedokļa ir jābūt skaidrībai, jo nevar sēdēt vienlaikus uz diviem krēsliem — to, es domāju, sapratīs arī Kehra kungs.

— Vai jūs pieļaujat viņa aiziešanu no "Latvijas ceļa"?

A.Bērziņš: — Nu, tā ir viņa izšķiršanās. Katrā gadījumā viņš ir "Latvijas ceļa" valdes loceklis, kuram ir kongresa mandāts "Latvijas ceļa" valdē. Tātad tas nav tik vienkārši, viņš nav ierindas biedrs, kurš uzraksta šodien iesniegumu un aiziet.

— Jūs minējāt basketbolu. Protams, ne visi klātienē, pārsvarā vairums cilvēku Rīgā pie teleekrāniem šodien sekos Latvijas un Dienvidslāvijas mačam. Jūs jau apsveicāt mūsu atlētus pēc brīnumainās spēles pret Lietuvu?

A.Bērziņš: — Jā.

— Ko jūs sagaidāt no Dienvidslāvijas mača?

A.Bērziņš: — Tas būs ļoti, ļoti grūts mačs, taču es gribu teikt, ka mūsējiem varētu būt cerības, jo viņi pašlaik ir tādā pacēlumā. Es, piemēram, vakar vēlu vakarā noskatījos pa Turcijas televīziju šeit, viesnīcas numurā, pēdējo puslaiku jeb, pareizāk sakot, piekto puslaiku mačā starp Turciju un Horvātiju, kur faktiski spēle beidzās ar vienu punktu. Redzu, cik šausmīgi grūtas šīs sacensības ir. Droši vien arī mūsējiem ies stipri grūti, bet es turu īkšķi. Katrā gadījumā uz iepriekšējo maču es biju uzvilcis to krekliņu, ko viņi man uzdāvināja. Varbūt, ka tas palīdzēja. Žēl, ka tas krekliņš man palika Rīgā.

— Paldies! Vēlēsim veiksmi basketbolistiem, un vēlu veiksmi arī jums turpmākajā laikā Kazahstānā, un gaidīsim jūs atpakaļ Rīgā!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā