Ārlietu ministrs:

— intervijā Latvijas Radio 5.septembrī

Intervija Latvijas Radio 5.septembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— Šodien raidījumā "Varas pozīcija" viesojas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš. Šonedēļ prese ar lielu interesi sekoja līdzi Krievijas prezidenta Vladimira Putina vizītei Somijā. Kā jau varēja sagaidīt, Putins atkārtoja Maskavas negatīvo nostāju pret Baltijas valstu uzņemšanu NATO. Vai varam teikt, ka piepildās drošības politikas ekspertu prognozes, ka, palielinoties Baltijas valstu atbalstam par labu uzņemšanai aliansē, palielināsies arī Maskavas pretdarbība un Krievija aktīvi izvērsīs pretkampaņu neitrālajās valstīs un zemēs, kuras piesardzīgi izsakās par Baltijas iespējamo līdzdalību NATO? Šeit man jāpiebilst, ka vēl pavisam nesen Somijas prezidente bija likusi saprast, ka šajā jautājumā nevajadzētu aizmirst arī Krievijas viedokli.

Indulis Bērziņš: — Sākšu ar Somijas pozīciju. Tā kopumā ir pozitīva, bet Somija nav NATO valsts, un tieši iespaidot NATO paplašināšanos nevar ne Somija, ne Krievija. Īstenībā par NATO paplašināšanos lems NATO valstis, nevienai citai valstij nav veto tiesību. Kas attiecas uz Krieviju, tad tās pozīcija mums ir zināma. Zināma jau sen, tāpat kā gadījumā ar Poliju, Čehiju un Ungāriju, kur Krievija teica "nē" praktiski līdz pēdējam brīdim. Tāpat arī Baltijas valstu gadījumā man liekas, ka Krievija savu pozīciju nemainīs. Mainot pozīciju attiecībā pret Baltijas valstīm, Krievijai vajadzētu daudz ko skaidrot par to, kāda tad īsti ir situācija pasaulē, tai skaitā, pirmkārt, Krievijas pilsoņiem; un par to, kāda ir Krievijas vieta šinī jaunajā pasaulē. Un šobrīd Krievijas vieta droši vien ir savādāka nekā tad, kad tā bija padomju impērija, un tāpēc tas ir sarežģīti.

Šajā gadījumā Krievijas politiķus var saprast. Bet, kā jau teicu, neskatoties uz to, kāda ir Krievijas pozīcija, Latvijas pozīcija ir skaidra — mēs gribam pievienoties NATO nevis pret kādu, nevis lai konfrontētu ar Krieviju, — mēs gribam pievienoties NATO, lai sadarbotos, lai veicinātu stabilitāti šinī reģionā. Stabilitāte ir svarīgs priekšnoteikums sadarbībai, tai skaitā sadarbībai starp Rietumiem un Krieviju, sadarbībai starp Eiropas Savienību un Krieviju, sadarbībai starp NATO un Krieviju. Un es tiešām ceru, ka Latvija būs abu šo manu minēto organizāciju dalībvalsts.

— Bet vai mēs nevaram prognozēt, ka kaut kas, teiksim, kaut kādas pretdarbības Krievija varētu izvērst tagad, tuvākajā laikā līdz tā saucamajam galvenajam Prāgas sammitam?

I.Bērziņš: — Nu protams, Krievija ir pret, tātad Krievija atklāti paudīs savu viedokli pret. Mums ir argumenti, un mēs paudīsim savus argumentus — teiksim, izmantosim iespēju, katru iespēju — tieši tā mazai valstij tas ir jādara — skaļi, strikti un noteikti paust savus argumentus. Mazas valsts ārpolitikai ir jābūt skaidrai, skaidri definētai, nemainīgai un skaidrai — tāda ir Latvijas ārpolitika, tieši pie šiem principiem mēs turēsimies. Katrā ziņā man jāpiekrīt šīsdienas laikrakstā "Diena" Ozoliņa kunga komentāram, kurā viņš saka, ka ir dīvaini redzēt, ka Putina kungs vienā brīdī salīdzina mūs ar Maķedoniju, un tajā pašā laikā, runājot par Maķedoniju, viņš saka, ka tur darbojas no Albānijas vai no Kosovas teroristi. Un šie teroristi nedara neko citu, kā mēģina panākt konfliktu, nevis rast risinājumu. Tā ka šajā gadījumā mums ir savi argumenti, mēs uzmanīgi sekojam Krievijas pozīcijai un, ja notiks izmaiņas, darbosimies, kā tas pienākas neatkarīgas valsts diplomātiskajam dienestam, ārlietu ministrijai. Gribu vēlreiz pasvītrot, ka šeit, Latvijā, mums ir konsenss un lieliska, lieliska sadarbība starp prezidentu, starp Ārlietu ministriju, starp valdību, kopumā starp parlamentu. Šodien bija pirmā Ārlietu komisijas sēde, kurā es piedalījos kā ārlietu ministrs, kur mēs vēlreiz pārrunājām to, kā strādāt parlamentāriešiem kopā ar saviem kolēģiem parlamentos. Protams, Ārlietu ministrijai ir jānes šis lielais darba smagums, mēs to arī izdarīsim. Tā ka es domāju, ka visas institūcijas strādā un strādās perfekti, lai mēs panāktu pašu galveno — drošību Latvijai, drošību uz mūžīgiem laikiem. Tikai to īstenībā es personīgi gribu Latvijai, tāpēc gribu Latviju redzēt Eiropas Savienībā un NATO.

— Un vēl, atgriežoties pie Maķedonijas. Izvērtējot situāciju Maķedonijā un etnisko albāņu prasības pēc lielākām tiesībām, analītiķi jau krietni sen piesardzīgi pieļāva, ka Krievija varētu izmantot šo konfliktu, lai atgādinātu Latvijai par krievvalodīgo tiesībām. Helsinkos šis piemērs arī tika izspēlēts, un Putins, kā jau jūs teicāt, pieminēja arī Somiju, kur zviedru valodai ir otrās oficiālās valsts valodas statuss. Krievijas līderis gan noliedz, ka Maskava izdarītu spiedienu uz Baltijas valstīm. Taču vai šādus nemitīgus Krievijas pārstāvju izteicienus nevar uzskatīt par spiedienu?

I.Bērziņš: — Dažādi var vērtēt Krievijas pozīciju. Svarīga ir Latvijas pozīcija. Svarīga ir ne tikai mūsu pašu taisnība, pašlepnums jeb tāda kā iecirtība, svarīgi ir, lai mūsu pozīcija sakristu ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pozīciju un Eiropas Savienības valstu pozīciju, un tā tas tieši ir. Tagad es vienkārši gribētu atgādināt visiem tiem, kas klaigāja un teica — nevajag piekrist, rietumnieki jau mums neko labu negrib un tā tālāk. Man liekas, ka mēs esam aizstāvējuši perfekti, Ārlietu ministrija ir aizstāvējusi perfekti mūsu nacionālās intereses — vai tas bija jautājumā par Valodas likumu — atcerieties, mēs pieņēmām Valodas likumu, kas īstenībā aizsargā un ļauj attīstīties latviešu valodai, neapspiežot citas tautas, neliedzot viņām iespēju attīstīt savas valodas šeit. Tas bija lielisks risinājums. Tas tika akceptēts gan EDSO, gan arī Eiropas Savienībā — prezidentūras vārdā to savulaik izdarīja Somija, jo tas bija Somijas prezidentūrā. Tie šobrīd ir lieliski argumenti, ka mums šeit pēc būtības nekas nav jādara. Bet kas mums ir jādara — neapšaubāmi mums ir jāvirzās uz priekšu ar veiksmīgu un kvalitatīvu integrācijas procesu — nevis vienkārši ņemt pilsonībā, bet panākt, lai šie cilvēki integrējas sabiedrībā, lai viņi zina valodu, jo, ja viņi šeit dzīvo, es neredzu citu ceļu, kā mums dzīvot kopā.

— Un nu pie citām aktualitātēm. Rīt oficiālā vizītē Rīgā ieradīsies Kanādas ārlietu ministrs Džons Manlijs. Vai tiek gatavoti kādi divpusējie līgumi, kādu amatpersonu vizītes Latvijā?

I.Bērziņš: — Pirmkārt es sākšu ar to, ka Kanādas ārlietu ministrs Džons Manlijs dodas Eiropas braucienā. Viņš apmeklē Londonu, Parīzi, Rīgu un Berlīni — patiesi laba kompānija. Varētu teikt tā — mēs esam iekļuvuši ļoti labā kompānijā. Mums tātad ir sadarbība aizsardzības jomā, ekonomiskajā jomā, izglītība, tieslietas, sociālā, vides aizsardzība — daudzās sfērās, bet sadarbība nav visur pietiekami aktīva. Man liekas, ka attālums starp valstīm ir noteicošais. Tiks pārrunāti visi jautājumi, sākot no bilaterālajiem, kaimiņattiecībām, reģionu, Ziemeļu dimensiju. Starp citu, es gribu teikt, ka pirms diviem gadiem, kad tikko biju kļuvis par ārlietu ministru, mans pirmais brauciens bija uz Islandi, kur notika astoņnieka — tobrīd tas vēl saucās "pieci plus trīs" — Ziemeļvalstis plus Baltijas valstis — sanāksme. Šinī sanāksmē tika pieaicināta Kanāda. Kanāda arī grib iesaistīties šinī Ziemeļu lielajā projektā, Ziemeļu sadarbībā šeit, ap Baltijas jūru. Mēs runāsim par Eiropas Savienību un, protams, par NATO. Atgādināšu, ka Kanāda ir noskaņota pozitīvi par NATO paplašināšanos; Kanāda ir NATO valsts. Viena lieta, par ko mums noteikti jāpasaka paldies kanādiešiem, ko es arī izdarīšu, — tas ir Kanādas starptautiskās attīstības aģentūras un Latvijas Tulkošanas un terminoloģijas centra sadarbība, kas tiešām ir lielisks piemērs mūsu sadarbībai. Tā ka mums šeit ir diezgan daudz ko pārrunāt, un esmu priecīgs sagaidīt savu kolēģi šeit, Latvijā.

— Vēl, runājot par amatpersonu vizītēm, jāpiemin, ka nākamnedēļ Latviju apmeklēs arī Spānijas premjers Hosē Marija Aznars. Kādas ir Latvijas un Spānijas attiecību šībrīža aktualitātes?

I.Bērziņš: — Aprīlī šeit, Latvijā, pirmajā oficiālajā vizītē, kopš Latvija atguva savu neatkarību pēc okupācijas, bija ieradies Spānijas ārlietu ministrs, tagad tas ir premjerministrs. Spānija sāk nopietni gatavoties savai prezidentūrai, kura sāksies tūlīt pēc Beļģijas — 1.janvārī. Tā būs prezidējošā valsts Eiropas Savienībā nākamā gada pirmajā pusē. Spānija centīsies virzīties uz priekšu tādos sensitīvos jautājumos kā lauksaimniecība, reģionālā politika, politikas strukturālie instrumenti, finanses un budžets un tā tālāk — tie ir sensitīvi jautājumi gan pašreizējām dalībvalstīm jeb jutīgi jautājumi, latviski droši vien tā jāsaka, un arī mums, kandidātvalstīm, Latvijai varbūt ne tik ļoti — gan varētu teikt, pirmkārt jau izmēru dēļ — mēs esam mazāki, mums daudz ko paveikt ir drusku vieglāk nekā lielākām kandidātvalstīm. Kas attiecas uz mūsu sadarbību, tā neapšaubāmi ir laba. Gribētu teikt, ka īstenībā mūsu sadarbībai ir lielas potences, bet pamatā, ko mēs gaidām, tas ir stingru atbalstu NATO. Šobrīd mēs zinām — tās ir Ziemeļvalstis, kas mūs atbalsta; Amerikas Savienotajās Valstīs ir ļoti daudz kas pozitīvs pateikts par Baltijas valstīm; tās ir jaunās dalībvalstis — Polija, Čehija, Ungārija, bet mums ir ļoti nopietni jāstrādā dienvidu flangā. Spānija ir šāda valsts, turklāt ļoti nopietna, liela, spēcīga valsts.

— Šīs nedēļas nogalē Beļģijā notiks Eiropas Savienības dalībvalstu un asociēto valstu ārlietu ministru tikšanās, kurā piedalīsities arī jūs. Ko šādas tikšanās dod, un kādi ar Eiropas Savienības paplašināšanu saistīti jautājumi satrauc kandidātvalstis, tostarp arī Latviju?

I.Bērziņš: — Sāksim ar šo tikšanos — tā ir otrā šāda veida tikšanās, tās uzsāka zviedri. Tā sākas parasti kā dalībvalstu tikšanās, un tad pievienojas kandidātvalstis, un praktiski tā situācija, kāda ir zālē, parasti dalībvalstu cilvēki un ministri — viņi saka: tagad mēs sēžam tieši tā, kā būsim kopā jau kā līdzvērtīgi kolēģi pēc dažiem gadiem. Un tur tiks pārrunāti pirmkārt Eiropas nākotnes jautājumi. Arī es uzstāšos ar runu, kur stāstīšu par to, kā Latvijas valdība šobrīd uzskata, kādai jābūt Eiropas nākotnei. Tās kontūras tikai iezīmējas, bet ir skaidrs, ka mums ir jāprasa, pirmkārt, lielāka nacionāla iesaiste — Eiropas Savienībai būs jābūt, un tā būs, vismaz pārskatāmā nākotnē, nacionālu valstu savienība. Tātad, lai būtu šī nacionālā leģitimitāte, ir jāiesaista pirmkārt nacionālie parlamenti, savādāk nevar - tieši tā darbojas demokrātija. Otrkārt, ir jārisina tikai tie jautājumi, kurus mēs varam atrisināt. Nevajag sapņot desmit, divdesmit, piecdesmit gadus uz priekšu. Šobrīd ir jātiek galā ar to dienas kārtību, kāda tā mums ir. Visstingrāk es prasīšu, ka kandidātvalstīm šobrīd ir jābūt iesaistītām visā šajā pārrunu procesā. Mums ir jābūt visā šajā deklarācijas sagatavošanas procesā, uz kura tad bāzēsies lēmumi, jo pretējā gadījumā būtu dīvaini, ka šobrīd tiek veidota savienība, kurā mēs stājamies, un paši nevaram neko teikt par to māju, kura tiek būvēta arī priekš mums. Tas ir pietiekami nopietns jautājums, un man liekas, ka tas ir ļoti labi, ka šajā gadījumā tiek pieaicināti visu kandidātvalstu ārlietu ministri, lai kā līdzvērtīgi varētu runāt ar saviem nākotnes kolēģiem.

— Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens nupat paziņojis, ka Savienībai jābūt gatavai kompromisiem paplašināšanās sarunās, jo pretējā gadījumā kandidātvalstīs var rasties īpašas problēmas. Viņš minēja, ka tādi jautājumi kā nodokļu un lauksaimniecības politika izraisīs milzīgus sociālos strīdus kandidātvalstīs. Vai šādus strīdus varam prognozēt arī Latvijas sabiedrībā?

I.Bērziņš: — Domāju, ka diskusijas būs. Saukt tās par strīdiem — es nezinu. Tomēr vēlreiz gribu atkārtot, kā pie mums šīs nacionālās intereses tiek veidotas un kā tās tiek aizsargātas, lai nebūtu pārpratumu. Pēdējā laikā par to tiek daudz diskutēts, un man rodas iespaids, ka dažreiz cilvēki vienkārši nezina. Katra no šīm pozīcijām, par kurām mēs diskutējam, kur ir redzamas mūsu nacionālās intereses, tās tiek sagatavotas attiecīgā ministrijā. Šī ministrija konsultējas ar sociālajiem partneriem jeb, latviski runājot, ar ieinteresētajiem cilvēkiem, dažādu grupu, organizāciju pārstāvjiem — vai ir runa par lauksaimniecību, par kultūru vai vēl par kaut ko citu. Kad ministrija pamatā sagatavo šo sadaļu, tad mēs to diskutējam Eiropas Savienības integrācijas padomē, ko vada premjerministrs, jeb arī valdībā, kur tas tiek akceptēts. Ar to iet uz parlamentu, kur tiek runāts ar Eiropas lietu komisiju precīzi, kur ir pozīcija un opozīcija, visi deputāti. Un, kad šī pakete ir gatava, tad tā tiek dota delegācijai, kur sarunas konkrēti vada Ķestera kungs, bet delegāciju kopumā vadu es. Pieņemsim, ka Ārlietu ministrija nav kaut ko aizstāvējusi. Tas tikai liecina par cilvēku nekompetenci, jo mēs jau varam aizstāvēt to, ko mums uzdod aizstāvēt. Ja salīdzina ar karu un ja novelk to līniju pie Staļingradas, tad — aizstāviet to līniju! Un, ja būtu teikts, ka ir jāaizstāv cita, ko varētu aizstāvēt, tad aizstāviet to! Šajā gadījumā Ārlietu ministrija, no vienas puses, ir tā, kas aizstāv šīs intereses; no otras puses, viņa ir starpnieks, jo, saņemot informāciju no Eiropas Savienības valstīm, mēs varam informēt valdību nepieciešamības gadījumā kaut ko mainīt vai, ja nav vajadzīgs mainīt, tad nemainīt. Tāda ir mūsu iesaiste. Es domāju, ka jūsu minētie jautājumi būs pietiekami būtiski Latvijai. Visām valstīm lauksaimniecība ir sāpīgs jautājums, arī dalībvalstīm, bet man liekas, ka mēs tur ļoti daudz ko varam panākt. Es ticu, ka ilglaicīgā nākotnē mūsu lauksaimnieki — tie lauksaimnieki, kas aktīvi darbojas, kas aktīvi strādā un tiešām domā arī par savu nākotni, — viņi Eiropas Savienībā tikai iegūs.

— Un visbeidzot — nākamnedēļ notiks ASV un Baltijas partnerības komisijas sēde, kurā jūs arī ņemsit dalību. Kāds ir šīs komisijas nolūks, un kas sēdē tiks apspriests? Vai vizītes laikā Savienotajās Valstīs jums plānotas arī kādas tikšanās?

I.Bērziņš: — Šī ir jau ceturtā partnerības komisijas sēde. Pirmā bija Rīgā 1999.gadā, tad Vašingtonā, tad trešā bija Tallinā. Tagad atkal Vašingtonā. Īstenībā partnerības komisija ir izveidota 1998.gadā, kad tika parakstīta Baltijas-ASV harta. 13.septembrī šeit tiksies visi trīs Baltijas valstu ārlietu ministri ar ASV valsts sekretāra vietnieku Grosmana kungu. Mēs runāsim par divpusējo ekonomisko sadarbību, kas ir ļoti būtisks jautājums, par aktuālajiem drošības politikas jautājumiem, reģionālo sadarbību, Krieviju, par ASV iesaisti Ziemeļeiropā. Apmainīsimies arī viedokļiem par to, kā veicināt mūsu turpmāko sadarbību. Būs vairākas tikšanās arī ar ASV senatoriem, administrācijas pārstāvjiem, valsts sekretāru. Tātad ļoti būtiski, ko man ir teikuši poļi, ungāri, čehi, — jāstrādā kopā! Tur mēs būsim — visi trīs Baltijas valstu ministri, un visi trīs kopā mēs vienā balsī varēsim runāt par to, kādu gribam redzēt Baltijas nākotni.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā