Kopjot Latvijas lauku zinātņu kārtu

Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija:

laika saulē un salnās

Kaspars Vārtukapteinis, Dr.sc.ing., Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas loceklis, LLU Tehniskās fakultātes dekāns, Sigizmunds Timšāns, Dr.sc.ing, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas loceklis

Pirmpublikācija speciāli "Latvijas Vēstnesim"

5. Vācu okupācijas gadi

Turpinājums. Sākums "LV" Nr.116, 08.08.2001., "LV" Nr.117, 10.08.2001., "LV" Nr.118, 15.08.2001., "LV" Nr.119, 17.08.2001., "LV" Nr.120, 18.08.2001., Nr.124, 31.08.2001., "LV" Nr.125, 05.09.2001.

Okupācijas varas nepatika pret akadēmiju pastiprinājās 1943. gada beigās. Par to rakstījis Fricis Danga [Danga F. Prof. Jāņa Āboliņa mūža gājums. — Itaka, ASV: Mežābele, 1993. — 206 lpp. — 44.-45. lpp.]: "Vācu nepatika un naids pret JLA pieauga, kad tie uzzināja par 1943. g. augustā nodibināto Latvijas Centrālo padomi, ko uz senatora K.Čakstes ierosinājuma nodibināja agrāko četru galveno politisko partiju (Soc.-dem., Zemn. sav., Demokr. un Latg. krist.) pārstāvji. Uz bijušā ārlietu ministra F.Cielēna ierosinājuma LCP izstrādāja memorandu, pieprasot Latvijas neatkarību, ko gribēja caur ģen. Bangerski iesniegt vācu iestādēm, bet ģenerālis to nepieņēma. Šai sakarā Austrumapgabalu ministrs Rozenbergs, kā to tikko (1992.) uzzinājām, savā 1944. gada 3. jūlija rīkojumā ģenerālkomisāram Dreksleram Rīgā uzdeva īpaši uzmanīt tos mūsu inteliģences pārstāvjus, kas parakstīja šo memorandu, atlaist tos no atbildīgiem amatiem un, ja vajadzīgs apcietināt (prof. K.Čaksti ar brāli M.Čaksti un vēl dažus apcietināja jau 1944. g. aprīlī). Zīmīgi, ka šajā rīkojumā Rozenbergs piebilst: "Tālāk, sevišķi jāvērš uzmanība uz Lauksaimniecības augstskolu (jāsaprot JLA Jelgavā), kas, acīmredzot, ir politiskās pretestības centrs." Vienā ziņā JLA var būt lepna, ka viņa ir izcelta šinī ziņā, kaut vācieši nevarēja nezināt, ka viņu uzkundzēšanās politika izsauca pretestību katrā latviešu mācību iestādē un pasākumā un katrā latviešu nogrupējumā. Ir zināms, ka memorandu parakstīja JLA rektors prof. P.Kvelde, prorektors A.Teikmanis un sekretārs J.Vārsbergs. Tas bija pietiekams iemesls Rozenberga dusmām. Par laimi, lielāka izrēķināšanās pret parakstītājiem nenotika vienkārši tāpēc, ka jau 28. jūlijā krievi izrāvās līdz Jelgavai un to sabumboja.

Ka JLA bija kļuvusi par vācu pretestības centru, izriet arī no F.Cielēna, kas bija galvenais parakstu vācējs, norādot, ka prof. A.Teikmanis kopā ar doc. V.Eichi bija uzņēmušies savākt iespējami daudz JLA profesoru parakstu un ka akadēmijā notikusi memoranda tehniskā sagatavošana."

Iepriekšminēto savās atmiņās apliecina arī F.Cielēns [Cielēns F. Laikmetu maiņā: Atmiņas un atziņas. 3.sēj.: Latvija Eiropas traģēdijā. — Lidingo: Memento, 1964. — 444 lpp.]: " (..) Saziņā ar Konstantīnu Čaksti nolēmām izdot periodisku nelielu žurnālu "Brīvā Latvija". Man bija jāuzņemas redaktora pienākumi. 1944. gada janvāra beigās uz nedēļu nozudu Jelgavā, kur gandrīz viens pats sacerēju rakstus "Brīvajai Latvijai". To uz rotatora 1000 eksemplāros novilka docents (JLA — K.V.) Vilis Eihe kopā ar kundzi Aleksandru. Martā izlaidām otro numuru (263. lpp.). (..) Februārī un martā ļoti aktīvi nodevos speciālai propagandai latviešu augstāko virsnieku aprindās. Jelgavā mani kāds Lauksaimniecības akadēmijas mācības spēks saveda kopā ar rezerves pulka komandieri pulkvedi Skaistlauku (264. lpp.). (..) Jelgavā jau biju nodibinājis pretestības kustības Zemgales apgabala komiteju, kurā iegāja Lauksaimniecības akadēmijas profesors Andrejs Teikmanis, docents Vilis Eihe, vēl kāds akadēmijas docents un es. Līdz šim mēs bijām veikuši mutiskas propagandas darbu Jelgavā un uzņēmuši sakarus ar vairākiem pagastiem Zemgalē, kā arī iespieduši un izplatījuši "Brīvo Latviju". Tagad uz brīdi jelgavnieku rokās pārgāja iniciatīva svarīgajā politiskā akcijā manifesta īstenošanā. Apspriedām tā tekstu un galīgi to rediģējām. Pieņēmām profesora A.Teikmaņa ierosinājumu pasvītrot briesmas, kas draud latviešu tautai no komunistu Krievijas (267. lpp.). (..) Profesora A.Teikmaņa jaunā, jaukā kundze Elza, kas agrāk bija strādājusi pie profesora par sekretāri, nu arī tika ierauta mūsu sazvērestībā, jo viņai uzticējām pārrakstīt manifesta galīgo tekstu. Pie Teikmaņiem mēs, sazvērnieki, pavadījām vienu otru jauku vakaru sirsnīgā vienībā. (..) Kārlis Pauļuks bez vismazākās vilcināšanās droši pirmais otrā vietā parakstīja manifestu. Es kā otrais parakstījos 7. vietā, rezervējot iepriekšējās vietas Saeimas prezidijam un bij. ministru prezidentam. Pēc tam parakstīja profesors A.Teikmanis, vēlāk docents V.Eihe un profesors J.Bokalders. Viņi uzņēmās savākt iespējami daudz Lauksaimniecības akadēmijas profesoru parakstu. Tas viņiem veicās necerēti labi, jo manifestu parakstīja arī akadēmijas rektors profesors Pāvils Kvelde, kas bija pazīstams kā ulmanietis. Mēs ar Konstantīnu Čaksti bijām vienojušies, ka aicināsim parakstīties zem manifesta neatkarīgi no agrākiem politiskiem uzskatiem, bet neaicināsim tādus vīrus, kas Ulmaņa laikā ieņēmuši politiskus amatus vai tādus ieņem vācu ieceltajā ģenerāldirekcijā (269. lpp.)."

1941. gada rudenī Lauksaimniecības fakultāte uzņēma 129 jaunos studentus un studentu skaitā atjaunoja 46 bijušos studentus, Mežsaimniecības fakultātē uzņēma 42 un atjaunoja 23 studentus [LVVA, 5636. f, 3. apr., 27. l. — 4. lpp.]. 1942. gada rudenī uzņēma 1. kursā LF — 103, MSF — 48, atjaunoja studijām LF — 64, MSF — 37 studentus [LVVA, 5636. f., 3. apr., 3. l. — 21. lpp.]. 1943. gada rudenī akadēmijā kopā uzņēma tikai 43 studentus [Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. — Rīga: Zvaigzne, 1968. — 134 Ipp. — 30. lpp.] — sakarā ar izvirzīto prasību pirms iestāšanās augstskolā nostrādāt vienu gadu darba dienestā Vācijā.

Akadēmijas darbība kara apstākļos bija sarežģīta. Īpaši tas izpaudās no 1943. gada. 1943. gada 26. oktobrī Vecauces saimniecības vadītājs profesors Paulis Dermanis ziņoja rektoram, ka saimniecība atbrīvojusi karaspēka vajadzībām pils ēku ar 34 telpām un visiem pagrabiem, sarkano māju ar 20 telpām un laboratoriju, ēkas 2. stāvu ar 9 telpām, kurās bijuši darbinieku dzīvokļi un studentu internāts, vasku pārstrādāšanas darbnīcu otro stāvu ar 12 telpām, kurās bijuši darbinieku dzīvokļi. Kopumā dzīvošanai atbrīvotas 75 telpas [LVVA, 5636. f, 3. apr., 26. l. — 81.-82. lpp.]. Tuvākajā laikā vēl jāatbrīvojot noliktava pie pils, magazinas klēts, vecās rijas un, iespējams, jaunais mašīnu šķūnis.

17. novembrī profesors Arvīds Lepiks informēja dekānu, ka pirmajā semestrī lauksaimniecības mašīnu praktiskie darbi nevarēšot notikt, jo visas darba telpas nodotas citām vajadzībām un mašīnu kolekcija esot novietota Valdekas šķūnī. Praktiskie darbi ar spēka mašīnām docenta Jāņa Āboliņa vadībā iespēju robežās notikšot profesora pagaidu kabinetā.

1944. gada 1. jūlijā notika akadēmijas valdes sastāva maiņa. Par rektoru akadēmijas padome bija ievēlējusi Lauksaimniecības fakultātes dekānu profesoru Maksi Eglīti, par prorektoru — Mežkopības katedras profesoru Ernestu Rozi. Akadēmijas sekretāra amatā palika profesors Jānis Vārsbergs. Par Lauksaimniecības fakultātes dekānu bija ievēlēts profesors Jānis Apsītis, Mežsaimniecības fakultātes dekāna amatu saglabāja profesors Rūdolfs Markuss. 28. jūlijā cīņās par Jelgavu pils tika nopostīta, tā pilnībā nodega. Līdz ar to būtībā beidzās arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas darbība. Par šo periodu savās atmiņās raksta profesors Maksis Eglītis [Eglītis M. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija // Universitas: Latvijas Korporāciju apvienības un SPK laikraksts. Trimdā. — 1964. — Pavasarī. — 2.—10. lpp.]: "Ar Izglītības un Kultūras ģenerāldirektora 1944. g. 17. augusta rīkojumu 100/142 JLA sēdekli oficiāli pārcēla no Jelgavas uz Rīgu, Kalpaka ielā 6, dz. 10. JLA mācībspēki izklīda, bet Rīgā palikušie vēl pulcējās pārrunām un informācijas gūšanai akadēmijai ierādītās telpās Kalpaka ielā 6. Notika vairākas kopējas apspriedes ar Lauksaimniecības ģenerāldirektoru agr. J.Andersonu. Kādu laiku pastāvēja projekts JLA pārcelt uz Kazdangu. Šis projekts bija nereāls, un austrumu fronte arvien vairāk tuvojās galvaspilsētai Rīgai. Septembra beigās satikos ar Dr. Klinkovski. Viņš savu darbību reihskomisariātā jau bija izbeidzis un iedalīts kādā karaspēka vienībā. Pēc tam iegriezos pie Dr. Dūlfera, ģenerālkomisāra birojā, Tiesu pilī, kur saņēmu rīkojumu JLA darbību Rīgā uz laiku pārtraukt un ieteikumu mācībspēkiem atstāt Latviju.

Akadēmijas padomes sēdi vairs nebija iespējams sasaukt, jo mācībspēki jau bija izklīduši vai atstājuši Latviju. 1944. g. 28. septembrī, Rīgā, Kalpaka ielā 6, sasaucu pēdējo JLA valdes sēdi. Tajā piedalījās: rektors prof. Dr. M.Eglītis, prorektors prof. Dr. E.Roze, Lauksaimniecības fakultātes dekāns prof. Dr. J.Apsītis, akadēmijas sekretārs prof. Dr. J.Vārsbergs. Bez šiem JLA valdes locekļiem bija klāt vēl 3 profesori. Noklausījusies rektora ziņojumu, JLA valde pieņēma lēmumu līdz turpmākam pārtraukt darbu Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā."

Materiālu īsinātā variantā

publicēšanai sagatavoja

Rasa Lerha un Agnese Krasta

Jelgavas pils, celta pēc arhitekta Rastrelli plāna no 1737. līdz 1772.gadam. No 1937.gada 11.maija — Lauksaimniecības kamera		Viestura piemiņas pils piebūve, kurā izvietojusies jaunā zinātņu kalve — Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija		Agronomu izlaidums Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā 1940.gada 7.maijā. JLA aulā. Pirmajā rindā: profesors Maksis Eglītis (piektais no kreisās), rektors profesors Pāvils Kvelde (sestais no kreisās), Latvijas Lauksaimniecības kameras priekšsēdis Rūdolfs Dzērve (septītais no kreisās)