Rīgas domes priekšsēdētājs

— intervijā Latvijas Televīzijā

Intervija Latvijas Televīzijas 6. septembra raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Kā jūsu amatu dēvēt — par pilsētas galvu, Rīgas domes priekšsēdētāju vai Rīgas mēru?

Gundars Bojārs: — Es domāju, galva ir galva, bet pilsētas dome ir pietiekami liels kolektīvs. Manuprāt, Rīgas domes priekšsēdētājs būtu atbilstošs nosaukums, kaut gan mūsu gadījumā tas ir apvienots ar pasaules praksē pieņemtām pilsētas mēru funkcijām.

— Mērs ir ļoti tuvs vārdam "mēris".

G.Bojārs: — Mans mazais dēlēns uz jautājumu, kur tētis strādā, atbild, ka viņš ir Rīgas mēris.

— Mums bija tāda doma, ka šodien neviens raidījumu neskatīsies, jo visi skatīsies basketbolu. Bet rezultāts ir tāds, ka es ceru, mums vismaz kādi trīs skatītāji ir.

G.Bojārs: — Katrs iedzīvotājs ir svarīgs.

— Krauliņš ar Kehra kungu, ja Latvijas izlase uzvarēs Dienvidslāvijas komandu, apsolījās nodzīt matus. Es dzirdēju pa radio, ka arī "Tēvzemes un Brīvības" frakcija mūsu uzvaras gadījumā staigās ar plikām galvām. Sakiet, vai ir kāds darbs, kura dēļ, ja jūs to paveiktu, mēra amatā būdams, jūs būtu ar mieru nodzīt matus?

G.Bojārs: — Laikam ne, jo mēs zinām, ka Rīga nekad nedrīkst būt pabeigta.

— Nu, bet ja atsāktu iet kuģis uz Zviedriju?

G.Bojārs: — Tad es nodzīšu bārdu. Es apsolu.

— Kad jūs sākāt, jums bija ļoti skaista frāze, ka asfalts ir bezpartijisks. Es savā naivumā iedomājos, ka varbūt pašvaldībās var sadzīvot visdažādākās partijas. Labi, ka jūs sākāt ar šādu paziņojumu. Vienubrīd pat izskatījās, ka Rīgas dome ir putns, kura viens spārns ir PCTVL, bet otrs — "Tēvzemei un Brīvībai". Nu, pēdējais spārns ir nošļucis. Kā jūs jūtaties šajās politiskajās batālijās?

G.Bojārs: — Ir putni, kas var izdzīvot arī bez spārniem. Man ar nožēlu jāsaka, ka tas modelis diemžēl nestrādāja, bet es ceru, ka kādreiz tas strādās. Es domāju, ka modelis bija pareizi izvēlēts un tam būtu normāli jāstrādā. Mēs nevaram nodarboties ar politiku, ne ar iekšējo, ne ar ārējo. Mums jārūpējas par iedzīvotājiem. Visas šīs pieminekļa lietas, pārliekā politizācija, greizsirdība, tas ļoti stipri apgrūtina darbu. Bet agri vai vēlu mēs nonāksim pie modeļa, kad pašvaldībā nebūs pozīcijas un opozīcijas. Šāds modelis ir visā pasaulē.

— Jūs esat pārliecināts, ka tā tas ir?

G.Bojārs: — Es esmu pārliecināts, ka pienāks tāds laiks.

— Es redzēju, ka viena ļoti gudra sieviete Rīgas astoņsimtgades jubilejā teica: diez vai es varu sēdēt pie tā galdiņa, jo tur ir viens no opozīcijas. Tātad pat tik traki.

G.Bojārs: — Mans personīgais viedoklis, ka domes sākotnējais modelis bija mērķis, uz kuru jātiecas. Mēs mēģinājām pieradināt sabiedrību pie savādākas domāšanas. Sabiedrība varbūt arī tam ir gatava, bet tam nav gatavi politiķi. Viņi mēģina situāciju izmantot savu politisko mērķu realizēšanai. Šī politizācija notiek, it sevišķi Rīgas gadījumā. Mazākās pilsētās tas tā nav. Piemēram, Liepājas domē gan ir pozīcija un opozīcija, bet tās sadzīvo ļoti draudzīgi. Kad es tur biju opozīcijas pārstāvis, mani palūdza vadīt speciālās ekonomiskās zonas attīstību, tā ka tur šīs attiecības ir vienkāršākas un saprotamākas. Tur arī ir iespējamas kombinācijas, kuras nav iedomājamas Saeimas un valdības līmenī. Piemēram, ir pašvaldības, kur draudzīgi strādā kopā sociāldemokrāti ar Tautas partiju.

— Internetā es atradu faktu, ka Kreituss vēlētos novērtējumu Vaideres vadītās komisijas darbam. Viņš šo komisiju ir nodēvējis par koku ciršanas komisiju. Vaideres kundze uz to atbild, ka neviens sociāldemokrāts neesot ar viņu runājis par jebkādu sadarbību tāpēc, ka viņa strādā godīgi un ar viņu nevar sarunāt. Man liekas jūs tur esat, kā latvieši saka, "sagājuši sviestā".

G.Bojārs: — Man arī liekas, ka brīžiem mēs, latvieši, "saejam sviestā". Tā gan nav tikai latviešiem raksturīga īpašība. Es domāju, ka mums Rīgā nav ko dalīt. Šī politizācija sāk zaudēt veselā saprāta rāmjus. Ar Vaideres kundzi man ir ļoti labas personīgās attiecības. Taču nemitīgais partijiskuma uzsvars… Es lepojos, ka es esmu sociāldemokrāts un varu īstenot to programmu, bet es necenšos kurā katrā brīdī to izrādīt un uzsvērt.

— Viena krievu avīze raksta, ka Rīgas dome ir nonākusi strupceļā Ždanokas un Kalnozola dēļ. Ir teorija, ka PCTVL jūs spiež stūrī. Pirmais bija vara jātnieka izjājiens, tad viņi pasvieda Ždanoku. Nākošais, kā raksta krievu avīzē, būs tas, ka jūs piekritīsit tam, ka būs divvalodība. Sakiet, kad jūs piekritīsit tam, ka krievu valoda būs otra oficiālā valoda Rīgā?

G.Bojārs: — Mēs netaisāmies nekam tādam piekrist. Mums ir oficiālā likumdošana un mums jāstrādā ciešā saskaņā ar Valsts valodas likumu. Viens no PCTVL pārstāvjiem bija aizsūtījis vienai augstai valsts amatpersonai iesniegumu, kas bija krievu valodā. Iesniegums tika atdots atpakaļ ar lūgumu pārtulkot to valsts valodā. Ir likums, un tas ir jāpilda. Rīgas dome nekādā ziņā nav tiesīga šos likumus mainīt. Par Ždanokas kundzi. Tas bija PCTVL izvirzīts priekšlikums. Viņas kandidatūra tika apspriesta vakar sociāldemokrātu partijas valdē. Ir citi priekšlikumi. Bet Rīgā ir ārkārtīgi daudz citu problēmu, ko risināt. Tam piekrīt arī PCTVL. Mēs vairāk koncentrējamies uz darāmām lietām. Protams, ka sabiedrība pieprasa arī nelielus skandālus un negatīvās ziņas.

— Principā jūs kā popzvaigznes, kā reperis Ozols…

G.Bojārs: — Mēs esam noskaņoti uz lieliem projektiem.

— Runājot par Ždanokas kundzi, Dainis Īvāns ar sarauktu pieri parādījās televīzijā un teica: nekad. Bet no otras puses, nebūs tajā amatā, būs citā.

G.Bojārs: — Ja viņa ir spējīga savus spēkus kaut kur lietderīgi pielietot un sabiedrībai par labu, kādēļ gan ne. Bet šinī amatā acīmredzot viņa nebūs.

— Par Kalnozolu. Sociāldemokrāti gribēja ar viņu slēgt līgumu. Tēvzemieši pateica: nekādu līgumu. Cik tas ir nopietni, cik komiski un cik atrisināmi?

G.Bojārs: — Nav būtiski, ka ir noslēgts kāds rakstisks līgums, jūs jau pats zināt, cik viegli ir šādus līgumus lauzt. Būtiski, ka Kalnozols piekrīt domes pozīcijas noteiktajām prioritātēm gan ilgtermiņā, gan īstermiņā. Ir izstrādāta ilgtermiņa attīstības programma, ir nospraustas prioritātes arī vides jomā. Ir būtiski noskaidrot, vai Kalnozola kungs ir gatavs strādāt šo prioritāšu ietvaros. Līgums varētu būt arī mutisks.

— Vai "Tēvzeme un Brīvība" piekrīt mutiskam līgumam?

G.Bojārs: — Arī sociāldemokrāti tam piekristu, ja Kalnozola kungs mutiski paziņotu, ka viņš piekrīt domes pozīcijas noteiktajām prioritātēm. Es domāju, tas varētu būt pietiekami. Protams, dažreiz Vides komitejas darbā parādās tai neraksturīgas iezīmes, piemēram, vietējo uzņēmēju atbalstīšana un ārvalsts uzņēmēju neatbalstīšana. Taču tā nav Vides komitejas kompetence.

— Latvieši ir maza tauta un visi radi.

G.Bojārs: — Jā, bet katram ir sava kompetence, par ko spriest. Par to var runāt domes sēdē, nevis Vides komitejā.

— Laikrakstā "Diena" bija raksts "Slidenā Maskavas mīlestība". Kāpēc jūs mīlat Maskavu slideni?

G.Bojārs: — Es nemīlu Maskavu, es mīlu Rīgu, Liepāju, Grobiņu un daudzas citas vietas Latvijā. Bet Maskava ir ļoti būtisks pasaules ekonomikas centrs, ar ko rēķinās visa pasaule. Ja Bušs ar Putinu ir ieplānojis šogad tikties četras reizes, tad tas par kaut ko liecina. Tas, ka Rīgas uzņēmēji varēs nopietni strādāt Maskavas tirgū, ir ļoti labi. Pēc mūsu aptaujām 74 procenti rīdzinieku uzskata ekonomisko un kultūras sadarbību ar Maskavu par ārkārtīgi būtisku. Tas mums dod zināmas nostādnes un liek par kaut ko domāt. Pie tam šis process ir absolūti nepolitisks. Mēs netaisāmies strādāt pretēji Ārlietu ministrijas noteiktajām prioritātēm. Mēs konsultējamies pirms katras vizītes ar Ārlietu ministriju, mēs iesūtām saskaņošanai līgumu tekstus. Šīs valdības deklarācijā par savām ārpolitikas prioritātēm tūlīt aiz NATO un ES ir pasludinātas labas kaimiņattiecības ar Krieviju.

— Es domāju ļoti līdzīgi jums. Bet daži uzskata, ka tas ir tāpēc, ka jūs esat pārdevušies krieviem.

G.Bojārs: — Tad 74 procenti rīdzinieku ir pārdevušies krieviem.

— Kā Igaunijas prezidents teica, mēs esam bijuši lielas haizivs vēderā un zinām, kā no tā tikt ārā. Daudzi ārzemnieki šo birokrātiju vienkārši nezina. Sakiet, vai ir kāds praktisks labums no jūsu vizītēm vai tā ir tikai šņabja iedzeršana un vainagu nolikšana?

G.Bojārs: — Ir parakstīts sadarbības memorands. Kalnozols ļoti labi pateica, ka tirdzniecības ceļš uz Maskavu iet cauri Rīgai un tas ir vairāk nekā tūkstoš gadu vecs. Ir vairākas jomas, kurās mēs varētu sadarboties. Pirmkārt, jau ekonomika, konkrētāk celtniecība, tūrisms, celtniecības materiāli un tirdzniecība ar pārtikas precēm.

— Bet ir taču cenu starpība, Maskavā ir lētākas cenas.

G.Bojārs: — Kvalitatīvi produkti arī tur maksā pietiekami daudz. Viens no projektiem, piemēram, ir Ķirsona uzņēmumu ieiešana Maskavas tirgū. Viņi ļoti aicina Ķirsona kungu ienākt Maskavā. Lužkovs divreiz personīgi lūdza Ķirsona kungu.

— Patiesībā Ķirsona kungs ir tas, kas bruģējis ceļu uz Maskavu?

G.Bojārs: — Arī viņš, un liels viņam paldies. Viņš ir kļuvis par mūsu lepnumu, par mūsu tirdzniecības marku. Lietuvieši gadā piesaista divus miljonus krievu tūristu. Tas ir milzīgs skaitlis. Ja katrs no viņiem Lietuvā atstāj simts dolārus, jūs parēķiniet, kas tā ir par summu. Mēs esam piesaistījuši tikai 180 tūkstošus krievu tūristu. Un krievu tūrists ir viens no labākajiem pasaulē.

— Viņš visvairāk uzdzīvo… Runājot par astoņsimtgadi, es biju kādā kompānijā, kur bijušie pilsētas mēri sēdēja ļoti apbēdināti, jo viņiem neviens nebija pateicis paldies. Viņi bija sarūgtināti.

G.Bojārs: — Es nezinu, vai līdz viņiem tas ir nonācis, bet bijušajiem pilsētas mēriem es paldies esmu teicis desmitiem reižu, tai skaitā, arī astoņsimtgades laikā. Ne vienmēr to pamana vai atspoguļo. Tāpēc es tagad televīzijā gribētu viņiem no sirds pateikt paldies. Un ne tikai tiem mēriem, kas šeit Rīgā ir bijuši pēdējo desmit gadu laikā, bet arī tiem, kas ir bijuši Rīgā visus 800 gadus. Arī tam pašam Pēterim I, kurš izveidoja pirmos parkus Rīgā.

— Sakiet, kā būs ar pieminekļiem? Tagad pieminekļu priekšnieks mums ir jauns mākslas zinātnieks. Vai tagad Rīgā būs kaut kāda kārtība šajā ziņā?

G.Bojārs: — Beidzot ir normāla situācija, jo līdz šim katrs piemineklis mums bija politisks objekts.

— Tie ir divi — Pēteris I un Ulmanis.

G.Bojārs: — Vēl jau bija arī represēto piemineklis. Tad arī sabiedrība sadalījās divās daļās.

— Es biju aizbraucis uz Torņakalna staciju paskatīties pieminekli represētajiem, un tur stāvēja trīs veci cilvēki un lamāja tos akmeņus. Mūsos ir kaut kāds drausmīgs naids.

G.Bojārs: — Jā, ļoti žēl. Bet šobrīd saistībā ar pieminekļiem viss būs kārtībā. Pieminekļu padome tika veidota ar domu, lai lēmumus pieņemtu nevis Rīgas dome, bet sabiedrībā cienījami cilvēki un speciālisti.

— Jā, tur ir Spārīša kungs, Kreituses kundze…

G.Bojārs: — Jā, protams, tur ir arī politisko partiju pārstāvji, bet vadība ir maksimāli depolitizēta.

— Nesen jūs bijāt naida zemē Izraēlā — Haifā un Jeruzalemē. Vai jūs tur jutāt naidu?

G.Bojārs: — Nē, es naidu nejutu. Es jutu lielu norūpēšanos un bažas par Izraēlas nākotni. Mūs uzņemošajai pusei šoferis bija arābs, Izraēlas pilsonis, un piedevām vēl kristietis. Šis konflikts ir starp Palestīnu un Izraēlu. Arī to ebreju vidū, kas mūs uzņēma, es nejutu īpašu naidu pret palestīniešiem. Es jutu rūpes par saviem bērniem, sevi un valsts nākotni. Es šajā vizītē biju tikai divas dienas. Acīmredzot, lai labāk saprastu situāciju, tur ir jāpadzīvo ilgāk. Bet viņi cenšas panākt mierīgu konflikta risinājuma veidu. Tā ir zeme, kur uz katras zemes pēdas ir jūtama vēsture, par kuru mēs esam lasījuši Bībelē. Tur pārņem neaprakstāmas sajūtas, un žēl, ka šādā vietā var izcelties tāds neaprakstāms naids. Gribētos, lai pie mums tas nekad nenotiktu.

— Lai Dievs dod. Bet mums ir drusciņ cits klimats. Nav tik daudz tuksneša smilšu. Jūs šodien tikāties ar finansu ministru. Par ko jūs runājāt?

G.Bojārs: — Man liekas, finansu ministrs pirmo reizi apmeklēja Rīgas domi, vismaz šajā sastāvā. Mums bija divas tēmas. Pirmkārt, mēs runājām par to, kā mums veicas ar nodokļu administrēšanu. Mums ir ļoti interesantas iestrādes e–pārvaldes finansu vadības veidošanā. Tām Latvijā analogu nav. Ilgs un sāpīgs process, kur mēs abi ar finansu ministru palikām neapmierināti, bija iedzīvotāju ienākuma nodokļu prognožu saskaņošana. Rīgai kā pilsētai–donoram izlīdzināšanas fondā tas ir pietiekami būtiski.

— Jūs esat pirmais mērs, kas ir izgājis no viena Daugavas krasta līdz otram pa divu kilometru garu trubu. Sakiet, vai jums nebija bailes?

G.Bojārs: — Es pats biju izbrīnījies, bet man baiļu nebija. Patiesībā man gan ir neomulīgi noslēgtās telpās, tad es labāk lidoju lidmašīnā, kas gan var nokrist, bet vismaz es esmu vietā, no kuras var izkļūt. Bet šī konstrukcija ir unikāla. Tas ir garākais tunelis Austrumeiropā. Šis projekts gandrīz bija lemts neveiksmei. Urbis uzdūrās 3000 gadus veciem ozolkoka bluķiem. Pāris no tiem ir izvilkti ārā, un ir interesanti stāvēt blakus tik senai vēsturei. Projekts ir pabeigts, finansiāli gan ir zaudējumi, bet visi ir ārkārtīgi lepni par padarīto.

— Jā, mēs esam lepni arī par Vecrīgu, ka tur var iet iedzert un nopirkt narkotikas… Man liktenis bija lēmis kādu dienu pavadīt Bolderājā, un es domāju, cik tā ir neattīstīta, lai gan kolosāla vieta, kur satiekas jūra, zeme un upe. Taču viss ir drausmīgi nolaists. Vai tur kāds nevar investēt naudu un uztaisīt debesu brīnumu?

G.Bojārs: — Lai attīstītos Bolderāja, uz turieni ir vajadzīga normāla satiksme. Bolderāja ir viena no perspektīvākajām vietām Rīgā. Tas varētu būt ekskluzīvs rajons, domāts atpūtai. Rīgā ir daudz tādu rajonu.

— Vēl ir drausmīga vieta — Maskavas forštate.

G.Bojārs: — Bet tur visstraujāk kāpj zemes un īpašumu cenas, jo tas ir pilsētas vistuvākais, tā sauktais, piecentrs, kas arī ir visdārgākais. Tā kā lielākā daļa Maskavas forštates namu ir paredzēti nojaukšanai, es domāju, tur attīstīsies viens no dārgākajiem rajoniem Rīgā.

— Savu sezonu sāk Rīgas teātri. Bet cilvēku uzmanība visu sezonu ir pievērsta tādam uzvedumam kā sociāldemokrātu kašķi, kur ir tādi kolosāli aktieri kā Baldzēns, Juris Bojārs utt. Kā jūs vērtējat šo teātri?

G.Bojārs: — Man ir pietiekami daudz ar ko nodarboties arī bez šī teātra. Es cenšos tajā nepiedalīties, bet, protams, es esmu informēts par visu, kas notiek. Jāsaka, žēl, ka tas tā ir. Laikam mēs atšķirībā no citām partijām neesam iemācījušies noslēpt iekšējos konfliktus. Bet es pats uzskatu zem sava goda iesaistīties tādos kašķos.

— Mums ļoti gribētos, lai Rīgai veiktos un šie kašķi izbeigtos. Jo tas jau paliek nepieklājīgi. Būtu labi, ja pretinieki viens otram varētu pasmaidīt. Paldies!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā