Mūsu identitāte ir kultūra

7. un 8.septembrī Latvijā vizītē uzturējās Dānijas Karalistes Princis–konsorts Henriks

Pirms parakstīšanās Rīgas pils goda viesu grāmatā piektdien, 7.septembrī: Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Dānijas Princis–konsorts Henriks

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Pie Valsts prezidentes

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 7.septembrī Rīgas pilī tikās ar Viņa karalisko augstību Dānijas Princi–konsortu Henriku.

Sarunā princis un prezidente pārrunāja “Europa Nostra” starptautiskās konferences “Koka arhitektūra pilsētās” tematiku. Prezidente augstu novērtēja prinča atbalstu konferencei, atzīmējot, ka konference palīdzēs pievērst lielāku uzmanību koka arhitektūras saglabāšanai un aizsargāšanai Latvijā.

Prezidente pateicās Dānijai par tās atbalstu atjaunotās neatkarības stiprināšanā pirms desmit gadiem, kā arī valsts attīstībā. V.Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka Latvija veidojas kā atvērta sabiedrība, kurā augstu ciena cilvēka izcelsmi un tur godā valsts valodu un Latvijas kultūras tradīcijas.

Prezidente interesējās par prinča radošo darbību. Dānijas princis uzdāvināja V.Vīķei-Freibergai savu dzejoļu krājumu.

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Eiropas kultūras mantojuma dienu oficiālajā atklāšanā kinoteātrī “Rīga” 8.septembrī: Dānijas Princis–konsorts Henriks, Eiropas Padomes Kultūras un nacionālā mantojuma departamenta vadītājs Hosē Marija Ballesters un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga

Foto: Juris Krūmiņš

Uzruna Eiropas kultūras mantojuma dienu atklāšanas ceremonijā, kinoteātrī “Rīga” 2001. gada 8. septembrī

Jūsu karaliskā augstība Dānijas Princi–konsort Henrik, augsti godātais Ballestera kungs, kultūras ministre Pētersones kundze, ekselences, dāmas un kungi!

Es patiesi priecājos par iespēju sveikt jūs, kā arī visus citus Eiropas kultūras mantojuma dienu rīkotājus un dalībniekus visā Eiropā.

Eiropas kultūras mantojuma dienas īsā laikā kļuvušas jau par tradicionālām. Pirms desmit gadiem uzsāktā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības iniciatīva tuvināt cilvēkus viņu kultūras mantojumam, atvērt durvis kultūras objektiem, pievērst uzmanību tām kultūras vērtībām, kurām ikdienā, iespējams, paejam nepamanītām garām, izrādījās negaidīti veiksmīga.

Eiropas, tāpat kā atsevišķa indivīda, identitāti veido kultūra. Tā kultūra, kuras gaisotnē katrs no mums izaudzis, kuras vērtības pārmantojis, atzinis tās par savām un gatavs nodot tās tālāk.

Katram eiropietim ir savas individuālās vērtības, katrai tautai ir tikai tai raksturīgā kultūra. Bet vienlaikus mēs visi apzināmies savu piederību plašākam kultūras kontekstam, apzināmies, ka Eiropas identitāti veido tieši šo dažādo kultūras ziedu buķete.

Kultūras un mantojuma jēdzieni ir nesaraujami saistīti: mūsu kultūra, tās vērtības, izpratne ir daudzu paaudžu iznēsātā un klātradītā bagātība. Runāt par kultūras mantojumu nozīmē runāt par mūsu identitātes saknēm, par tās avotiem. Atklāt šīs saknes, padarīt pieejamus avotus — tādu es saredzu Eiropas kultūras mantojuma dienu aicinājumu.

Kultūras mantojums ir plašs jēdziens — no vissenākajiem kultūru pierādījumiem, kurus apstiprina arheologi, līdz pagājušā gadsimta tehnikas pieminekļiem, kuriem līdzās mēs esam uzauguši. Saglabāt to ir mūsu visu kopīgs uzdevums, tas ir saistošs gan valstīm, gan pašvaldībām, gan privātpersonām. Aizsardzības prasības ir nostiprinātas dažādās konvencijās un starptautiski atzītos tiesību aktos, kuriem ir pievienojusies arī Latvija.

Tomēr es gribētu uzsvērt, ka vēl svarīgāks ir kultūrizglītojošais darbs, īpaši jaunatnes vidū. Kultūras bagātību pārmantošanu nedrīkst atstāt pašplūsmā: nepieciešama labi pārdomāta valsts politika šajā jomā, kas, gādājot par kultūras mantojuma apzināšanu un saglabāšanu, vienlaikus rūpētos par tā popularizēšanu un pieejamību visplašākajam cilvēku lokam. Likumi nestrādās, ja sabiedrība nesapratīs to jēgu. Likumi kultūras vērtības neaizsargās, ja sabiedrībā šīs vērtības netiks saprastas. Sabiedrības interese par Eiropas kultūras mantojuma dienām, spriežot pēc tās atsaucības, ir apliecinājums tam, ka Eiropas Padomes un Eiropas Savienības iniciatīva ir nākusi īstajā laikā.

Šogad šo dienu ietvaros Latvija vēlas pievērst uzmanību pilsētu vēsturiskajiem centriem. Eiropa ir mūsdienu civilizācijas šūpulis, un pilsētas ir vietas, kur tas ticis kārts. Pilsētu vēsturiskie centri koncentrētā veidā glabā informāciju nākamajām paaudzēm par visu notikušo. Mainās politiskie režīmi, arī valstis un to robežas, bet pilsētas ir mūžīgas.

Tās ir durvis, caur kurām valstis un tautas iziet pie citām valstīm un tautām, durvis, caur kurām nacionālās kultūras nonāk starptautiskajā apritē. Būs grūti Eiropā atrast pilsētu, kuras kultūras slāni neveidotu dažādas izcelsmes kultūras, tūkstošgadēs un simtgadēs nomainot viena otru.

Kultūras mantojumam ir arī ekonomiskais aspekts. Protams, tā saglabāšana prasa milzu līdzekļus. Vienlaikus to milzīgā vērtība, izteikta gluži konkrētā naudas izteiksmē, nereti ir ekonomisko un kultūras interešu konflikta pamatā. Rīgā, tāpat kā citās izcili vērtīgajās vietas, par kurām pasaule uzzināja, krītot “dzelzs priekškaram”, šodien saskaras investoru un municipalitātes intereses. Protams, tās ne vienmēr sakrīt, un tikai uz sabiedrības ilglaicīgām interesēm balstīta, attiecīgos plānos un stratēģijās skaidri un pārliecinoši formulēta un, visbeidzot, sabiedrības akceptēta municipālo politiķu rīcība var garantēt, ka tiks izdarīta pareizā izvēle.

Pilsētai ir jāattīstās, un vienmēr būs attīstības ceļa izvēles dilemma. Saglabāšanas un pārmaiņu tendenču līdzsvars ir tā politiskā gudrība, kuru var novēlēt jebkuram vēsturiskās pilsētas komunālajam politiķim. Vienpusīga pieeja, pārspīlējot gan prasību pilnībā atjaunot “status quo”, atgriežoties pie stāvokļa, kāds pastāvēja kādā noteiktā laika periodā, gan dodot vaļu būvniecībai bez ierobežojumiem, ir ceļš uz pilsētas kā kultūras vērtības devalvāciju.

Eiropas karstajos punktos joprojām notiek etniskas, reliģiskas un politiskas sadursmes, kurās iet bojā cilvēki un viņu senču roku darinātās celtnes. Netiek saudzētas nedz pilis, nedz dzīvojamās ēkas. Netiek saudzētas pat baznīcas. Kādreiz senajā Grieķijā olimpisko spēļu laikā tika pārtraukti kari. Varbūt mūsdienu Eiropas kultūras mantojuma dienas varētu kļūt par līdzīgas nozīmes notikumu, un varbūt mēs varam cerēt, ka kultūras vērtību saglabāšanas morālais imperatīvs varētu rosināt vispārēju prasību konfliktos iesaistītajām pusēm pārtraukt karadarbību.

Eiropas Padome Latvijai ir parādījusi lielu godu, šogad piešķirot tiesības atklāt kultūras mantojuma dienas visai Eiropai. Tas pierāda, ka nav lielu un mazu valstu, nav lielu un mazu kultūru. Ir tikai dažādas kultūras, kuras spēj vienoties manifestācijai kopējos svētkos — Eiropas kultūras mantojuma dienās. Kultūras mantojums ir vienojošais spēks visam kontinentam no Baltijas līdz Balkāniem. Es novēlu, lai Eiropas kultūras mantojuma dienas noritētu it veiksmīgi, aizsniedzot arvien jaunus cilvēkus, atklājot tiem vēl neiepazītas vērtības, darot bagātāku mūsu šodienu un rītdienu.

Kultūras ministre Karina Pētersone:

Runa “Mūsu vēsturiskais mantojums — liecība mūsu eiropeiskajai piederībai” Eiropas kultūras mantojuma dienu oficiālajā atklāšanā 2001.gada 8.septembrī

Augsti godātā Valsts prezidentes kundze! Jūsu karaliskā augstība! Godātais Ballestera kungs! Godātie Eiropas Padomes pārstāvji! Dāmas un kungi!

Cilvēks piedzimstot ienāk jau esošā ģimenē, mājā, pilsētā, valstī. Pieaugot viņš savu apkārtni sāk aktīvi pārveidot. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs visi Eiropā un pasaulē spētu vienoties par vērtībām, kas mums visiem svarīgas un saglabājamas nākamajām paaudzēm.

Tas ir uzdevums, kas veicams tikai tad, ja arhitekti, pilsētplānotāji un mantojuma aizsardzības speciālisti veido nepārtrauktu dialogu ar sabiedrību.

Viena no šādām dialoga formām ir Eiropas Padomes iedibinātās kultūras mantojuma dienas, kad sabiedrība ik rudeni tiek uzrunāta caur kādu mantojuma saglabāšanai aktuālu tēmu.

Latvija Eiropas kultūras mantojuma dienās piedalās no 1995.gada, un šajos sešos gados ir aktualizēts koka mantojums Latvijā, starpkaru Latvijas atstātais kultūras mantojums, Latvijas pilskalni, tad baznīcas, pagājušogad tā bija Latvijas lauku kultūras ainava, un šogad tie ir pilsētu vēsturiskie centri.

Latvijai te tiešām ir ar ko lepoties, jo mūsu sarežģītā vēsture un izolācija no attīstības ir ļāvusi saglabāt mazpilsētas samērā neskartas un senatnīgas.

Ir prieks un gandarījums, ka dalība šajos tradicionālajos svētkos visā Latvijā ir ļoti plaša. Šogad mantojuma dienu svinībām saposušās 43 Latvijas pilsētas. No visām Latvijas pilsētām četrdesmit vienas pilsētas vēsturiskais centrs ir ieguvis arī valsts vai vietējas nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statusu.

Iepriecina labais dialogs starp Valsts pieminekļu aizsardzības inspekciju un pašvaldībām, kā arī sabiedrības arvien pieaugošā sapratne par vēsturiskā mantojuma estētisko un arī tautsaimniecisko nozīmi.

Protams, Latvijas lielākais lepnums ir UNESCO Pasaules dabas un kultūras mantojuma sarakstā iekļautais Rīgas vēsturiskais centrs.

Mūsu astoņus gadsimtus vecās pilsētas galvenās vērtības ir viduslaiku apbūve, 19.gadsimta koka arhitektūra, bulvāru loks, lielais jūgenda arhitektūras daudzums un kvalitāte Rīgas centrā.

Tomēr šīs bagātības uzliek mums arī atbildību, kuru pilnībā apzināmies.

Tā ir atbildība par to, lai pārmaiņas, pārbūves un jaunbūves harmoniski iekļautos Rīgas vēsturiskajā centrā un bagātinātu to, nevis izjauktu vēsturisko atmosfēru.

Bet vienlaikus mēs apzināmies, ka Rīga ir dinamiska metropole, kas attīstās, un tai nevar uzlikt stikla kupolu.

Tāpēc Kultūras ministrija kopā ar pilsētas pašvaldību izveidojusi Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības koordinācijas padomi pilsētas mantojuma vērtību saglabāšanai un kopīgu vadlīniju noteikšanai tālākai pilsētas attīstībai. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija veikusi Rīgas vēsturiskā centra ēku inventarizāciju.

Katru gadu vienai Eiropas valstij tiek dota iespēja rīkot speciālo Eiropas kultūras mantojuma dienu atklāšanu Eiropas mērogā. 1998.gadā Eiropas Padome piekrita šo pasākumu rīkot arī kādā no postsociālisma valstīm, un kā pirmajai šis gods 2001.gadā tika uzticēts Latvijai — acīmredzot kā veltījums Rīgas lielajai jubilejai un ne bez Latvijas mantojuma speciālistu aktīvas līdzdarbošanās.

Manuprāt, Latvijas izvēle ir atbilstoša no vairākiem viedokļiem.

Pirmkārt, mūsu arhitektūras un pilsētbūvniecības pieminekļi glabā vissenākās liecības par Eiropas vēsturi un visiem arhitektūras periodiem.

Otrkārt, Latvijas vēsturiskā mantojuma situācija ir laba bāze profesionāļu diskusijai —ar visu to, kas veiksmīgs un arī neveiksmīgs. Kā veiksmīgu vēlos minēt labu institucionālo, administratīvo un likumu sistēmu, kā arī vienlaidus un saglabājušos vēsturisko apbūvi.

Kā ne tik veiksmīgu — ka likumi ne vienmēr atrod savu pielietojumu un ka stimulu sistēmai un valsts programmai, kas atbalsta uzņēmīgus cilvēkus vēsturisku ēku atjaunošanā, trūkst naudas. Taču domāju, ka tas, ko redzat Rīgas un citu Latvijas pilsētu vēsturiskajos centros, ir liecība mūsu kopīgajai eiropeiskajai piederībai.

Esmu pārliecināta, ka katra šāda tikšanās un iepazīšanās ar vēl viena ģimenes locekļa mītni stiprina eiropeisko ģimeni un veido to eiropeisko identitāti, kur katram tās loceklim ir sava īpaša seja un tikai viņam raksturīgi vaibsti.

Un nobeigumā vēlreiz gribu sveikt amatpersonas un viesus no Eiropas Padomes un daudzām Eiropas valstīm Latvijā un izteikt pateicību par jūsu dalību Eiropas kultūras mantojuma dienu oficiālajā atklāšanas ceremonijā.

Es ceru, ka mūsu sadarbība kultūras mantojuma aizsardzības jomā arī turpmāk būs tikpat konkrēta, profesionāla un cieša.

Novēlu visiem skaistus mantojuma svētkus Rīgā un Latvijā!