Kultūras ministre Karina Pētersone:

“Lai godinām dzeju — nāciju identitātes sargātāju”

Runa, atklājot 3. Eiropas dzejas apaļo galdu Siguldā 2001.gada 9.septembrī

Godātais Keltera kungs! Godātais Rūmnieka kungs! Cienījamie dzejnieki!

Man ir liels prieks sveikt jūs Latvijā un vienā no Latvijas skaistākajām pilsētām —Siguldā!

Man ir gandarījums, ka Eiropas kultūras mēneša norisē savu vietu atradis arī 3. Eiropas dzejas apaļais galds.

Šogad ir Eiropas valodu gads. Tādēļ, manuprāt, ir ļoti liela nozīme jūsu tikšanās devīzei — “Dzeja —valodu būtība”.

Šodienas apstākļos, kad globalizācijas tendences mums uzspiež lingua franca lietošanu un pat kultūras apmaiņā par pieprasītāku preci kļūst viegli konvertējami mākslas darbi, īpašu nozīmi iegūst viss, kas stiprina un izsaka kādas nācijas identitāti.

Manuprāt, tā vispirms ir valoda, arī rakstītais un iespiestais vārds, jo īpaši dzeja. Par to daudz tiek runāts, arī Eiropas valstu kultūras ministriem tiekoties, — viena no nopietnākajām sarunām bija Frankfurtes grāmatu meses laikā. Un mēs esam vienisprātis, ka tirgus saimniecības apstākļos bez nopietna valsts atbalsta nacionālajai rakstniecībai un grāmatniecībai tautas identitāte var ciest.

Latvijas radošā procesa un izdevējdarbības atbalstam darbojas valsts dibināts un finansēts fonds, kur septiņu padomju starpā darbojas arī Literatūras padome, kura sadala vienu septīto daļu no apmēram diviem miljoniem latu, nākamgad no apmēram četriem miljoniem latu. Par šī fonda veiksmīgām un mazāk veiksmīgām darbības pusēm jums varēs pastāstīt pats Valdis Rūmnieks.

Atgriežoties pie valodām, — tagad dažkārt pat valodnieki no televizora ekrāna paziņo, ka drīz mēs visi runāsim kādā vienā internacionālā valodā, bet savējo varbūt lietosim tikai virtuvē.

Tādēļ man šķiet svarīga katra reize, kad nopietni pievēršamies valodai kā globālai un mūžīgai vērtībai, katra reize, kad mēs uzsveram, ka kādas valodas iznīcināšana vai nonivelēšana ir zaudējums visai cilvēcei, savukārt valodas bagātināšanās dara bagātākus mūs pašus.

Spēja bagātināt mūsu valodu piemīt tieši dzejai. Šķiet, pat bērnišķīgi mēģinājumi izteikties dzejā jau paveic lielu darbu valodas labā.

Jo dzejas valoda ietver sevī ne tikai lingvistiskas nozīmes, bet arī netveramo — emocionālo, psiholoģisko, vēsturisko priekšstatu kompleksu, kas raksturīgs kādas tautas domāšanai un reizē dzejnieka individualitātei. Tas ir tā, kā ar smaržām virtuvē. Katrai saimniecei virtuvē smaržo atšķirīgi, un tomēr savas iezīmes ir tam, kā smaržo uzbeku, krievu, franču un latviešu virtuvē.

Latvieši sevi dažkārt ar ironiju, dažkārt nopietni sauc par dzejnieku tautu. Mūsu lepnums ir mūsu senču, tautas dziesmu sacerētāju, spēja izteikt lielu dzīves gudrību mazā dzejiskā četrrindē. Bet tādi lepnumi jau noteikti ir katrai tautai.

Mūsu lepnums ir arī Latvijas Dzejas dienu tradīcijas, kas nezūd, bet iegūst arvien jaunas krāsas. Prieks, ka tās guvušas ievērību starptautiskā mērogā un šogad ir augsne nopietnām diskusijām par dzejas nozīmi, tulkošanas iespējām, autortiesībām.

Es gribu pateikties Eiropas Rakstnieku kongresam un īpaši Johenam Keltera kungam par atbalstu 3. Eiropas apaļā dzejas galda organizēšanā.

Man ir arī prieks, ka šodien apaļā galda dalībnieki var saņemt mūsdienu latviešu dzejas izlasi, kas tulkota angliski. Es ceru, ka tas jums ļaus kaut nedaudz iepazīt latviešu tautas garīgos un dzejas ceļus, sajust to, kā smaržo latviešu dzejas virtuve.

Dzeja, rakstniecība atšķirībā no citām mākslām ir dziļi intīms un individuāls izteiksmes veids, un tomēr pat dzejniekiem ir nepieciešamība satikt savus kolēģus un pārrunāt amata lietas.

Apaļais galds tā ir saruna, kurā nevalda neviens un veidojas auglīga domu apmaiņa. Es jums novēlu tādu labu un rosinošu domu apmaiņu šīs divas spraigās dienas Siguldā.

Es novēlu, lai Latvijā pavadītais laiks un piedalīšanās Dzejas dienās Rīgā dod jums patīkamus iespaidus, ierosmes jūsu turpmākajam radošajam darbam. Es ceru, ka jūs atradīsit partnerus un domubiedrus, tulkošanas brāļus un māsas. Ceru, ka aizbrauksit radoši, profesionāli un personiski bagātāki.