Šodien, uzrunājot Rīgas, Latvijas un Baltijas, Eiropas un pasaules sabiedrību, —

Prof. Jānis Stradiņš:

Rīga un Latvija

Herdera institūta, Latvijas Universitātes, Greifsvaldes universitātes un Baltijas vēstures komisijas rīkotajai starptautiskajai konferencei "Rīga un Baltijas telpa vēsturē. Reģionālie sakari un multikulturalitāte" 2001.gada 12. septembrī nolasīšanai sagatavotā lekcija

Nesot šai prominentajai starptautiskajai vēsturnieku auditorijai vissirsnīgākos sveicienus no Latvijas Zinātņu akadēmijas, kuru man ir gods šeit pārstāvēt, lai atļauts izteikt savas subjektīvās diletanta pārdomas par tematu "Rīga un Latvija". Tās man veidojušās kādu 15 gadu gaitā, līdzdarbojoties vēl enciklopēdijas "Rīga" veidošanā padomju laikā, Rīgas jubilejas datējumam veltītajās diskusijās Latvijas Kultūras fondā, Latvijas vēstures institūtā, vairākās Rīgas jubilejas rīcības komitejās un komisijās, kurās man bija gods līdzdarboties. Tādēļ zināmā mērā tās ir arī senu un ne tik senu diskusiju atbalsis, lai neteiktu, to rezumējums.

Tātad Rīga augustā nosvinēja 800 gadu ab urbe condita. Pāris dienu vēlāk, 21. augustā, Latvija atskatījās uz 10 atjaunotās neatkarības gadiem, bet kopš Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas aizvadīti 83 gadi. Latvija ir 20. gadsimtā radusies valsts un zināmā mērā pat 20. gadsimta jēdziens. Visus šos gadus Rīga ir bijusi Latvijas galvaspilsēta, tātad jēdzieni Rīga un Latvija kopā sadzīvo tikai 83 gadus. Vai tā? Taču nē. Visus savus 800 pastāvēšanas gadus Rīga ir bijusi cieši saistīta ne tikai ar ostu, tāljūru un Daugavas tirdzniecību, ne tikai ar Drang nach Osten vai migrāciju no Austrumiem, ne tikai ar Eiropas civilizācijas introducēšanu Baltijas telpā, bet arī ar vietējām tautām un lauku teritoriju ap pilsētu šī vārda ļoti plašā nozīmē.

Rīgas un Latvijas saistības problēma tātad ir traktējama plaši, tai ir daudzi aspekti. No vienas puses, Latvija ir veidojusies kā nacionāla valsts sākotnēji pārsvarā ar zemniecisku substrātu, bet Rīga ir tradicionāla tirdzniecības, ostas, industrijas, arī kultūras pilsēta, kosmopolitiski orientēta, kuras kultūrā, ekonomiskajā un sociālajā dzīvē līdz pat 20. gadsimta sākumam dominējis cittautiešu substrāts, galvenokārt vācieši. Atcerēsimies Latvijas vēstures pamatmomentus. Pirms 4000 gadiem tagadējās Latvijas teritorijā ienāca baltu ciltis, atspieda somugru cilmes pirmiedzīvotājus — lībiešus — un vēlāk daudzus gadsimtus koeksistēja ar tiem, pamazām tos asimilējot. Radās etniskais pamats, uz kura teritorijā ap Rīgu un Rīgā vēlāk veidojās latviešu nācija un Latvija. Taču pa šo zemi izsenis ir gājis arī vēsturiskais jūras un Daugavas ceļš no vikingiem uz grieķiem, vēlāk — no Vāczemes un Rietumeiropas vispār uz Austrumiem. Pa šo ceļu brauca svešzemju tirgoņi, iekārtoja te savas apmetnes.

Ap Rīgas dibināšanas laiku tagadējās Latvijas teritorijā vietējām baltu un somugru ciltīm jau bija savi administratīvi un tirdzniecības centri, pilsētas (piemēram minēsim Koknesi, Jersiku, Sēlpili, Turaidu, Jūrpili, Zemgaļu ostu Daugmalē), taču vietējās ciltis plosīja iekšējas pretrunas, tās nebija konsolidētas lielākos un stabilākos valstiskos veidojumos, kā vēlāk Lietuva. Šo apstākli izmantoja vācu misionāri un krustneši, kas pagānisko zemi centās izveidot par kristīgo "Terra Mariana". Radās vācu Rīga kā šīs zemes kristalizācijas centrs, kā krustnešu ekspansijas centrs.

Tagadējās Rīgas teritorijā tieši mita lībieši un kuronizēti lībieši, tuvākajā apkaimē arī zemgaļi, sēļi, latgaļi. Teritoriju Rīgas pilsētas celšanai, kā zināms, bīskapam Albertam ierādīja lībiešu vecākie.

Ar problēmu "Rīga un Latvija" zināmā mērā saistās arī latviešu sabiedrībā notiekošās diskusijas par Rīgas jubilejas datējumu. Pašreiz akceptētais 1201. gads, kā zināms, balstās uz Livonijas Indriķa hronikas izteikumu un hronoloģiski šo datējumu pirmais definēja Tērbatas universitātes vēsturnieks Aug. Hanzens (publicēts 1857. gadā), atšifrēdams Indriķa hronikā aprakstīto notikumu hronoloģiju. Pirms tam Rīgas aritmētikas skolu grāmatās pilsētas dibināšana saistīta ar Rīgas rātes darbības sākumu 1223. gadā, pirmajā 16.gs. kalendārā "Rīgas horizontam" — ar Rīgas arhibīskapijas darbības sākumu, ko kalendārs datē ar 1170. gadu. Indriķa hronikā sniegts arī pirmais Rīgas vārda pieminējums — 1198. gads, kad lībietis Imauts pie Rīgas vietas (ad locum Rigae) nodur bīskapu Bertoldu. Arheologi, īpaši šīgada LZA Lielās medaļas laureāts A. Caune, ir rādījuši, ka lībiešu pilsētveida apmetne (pat vairākas) tagadējās Vecrīgas vietā pastāvējusi visu 12. gadsimtu. Tādēļ 1987. gadā, veidojot enciklopēdiju "Rīga", vēsturnieki (T. Zeids, A. Caune) nopietni apsvēra pilsētas dibināšanas gada revīziju, par tādu nosakot pirmā pieminējuma gadu — 1198. gadu, un toreizējais Latvijas PSR ZA Prezidijs pat deva attiecīgu ieteikumu toreizējai Rīgas pilsētas vadībai. Pēc tam 1990. gada oktobrī, kad sākās vācbaltiešu "rehabilitācija" un tika akcentēta Baltijas piederība Rietumeiropai, akceptēja mazliet citu, kompromisa atzinumu, proti, Rīgas dibināšanas datējumu var saistīt ar abām minētām alternatīvām, ar abiem gadiem.

1198. gads saistāms ar vietējo tautību — lībiešu, arī seno baltu cilšu — apmetņu pieminējumu, ar pretestību svešzemniekiem, krustnešiem, ar cīņu pret pakļaušanu, ar Rīgas vārda pirmo pieminējumu. 1201. gads savukārt saistās ar viduslaiku pilsētas veidošanās sākumu Rietumeiropas izpratnē, ar bīskapu Albertu, ar kristianizāciju. Kristīgo ticību tagadējai Latvijai atnesa Krusta karu laikā "ar uguni un zobenu". Taču gadsimtos tā iesakņojās, vietējo cilvēku attieksme mainījās, un nu Kristus mācība, Rietumu vērtības lielā mērā ir latviešu nācijas garīgās dzīves pamats, būtiska sastāvdaļa, ne mazāk svarīga kā folklora, dainu mantojums. Pašlaik latviešu tautai ir daudz eiropeisku, vācu introducētu tradīciju, kas lielā mērā ienākušas caur Rīgu. Tās ir lokalizētas, nacionāli iekrāsotas, un tās šodien uzlūkojam kā savējās. Tieši šis apstāklis, Baltijas vācu devuma pārvērtēšana, Rietumu vērtību pārņemšana ļāva atsaukt 1201. gada kā dibināšanas gada noliegumu. Toreiz rosinājām Rīgas astoņsimtgades atceri sākt 1998. gadā, izceļot tik samilzušās "latviskās Rīgas" problēmas, latvisko kultūrvidi, lībiskos un latviskos elementus pilsētas pagātnē, lai pāri jaunā gadu tūkstoša slieksnim 2000.gadā nonāktu pie 2001. gada kā jubilejas kulminācijas gada. Tas apstiprinātu Rīgas piederību Rietumeiropai, Ziemeļeiropai, Hanzai un būtu atbalsts, arguments Latvijas virzībai uz Eiropu, par ko domājām jau 1990. gadā.

Minēto koncepciju, par ko tika referēts arī Baltische Historische Kommission Tagung Getingenē 1991. gadā, principā pieņēma gan atjaunotās Latvijas toreizējā pirmā Rīgas Dome, gan Latvijas Kultūras fonds, gan plaša vietējā sabiedrība. Galu galā šis četru gadu cikls tika apstiprināts arī Rīgas jubilejas Rīcības komitejas oficiālajā sēdē 1998. gada pavasarī, definējot 1998. gadu kā Senās Rīgas gadu, ko veltām Rīgas pirmiedzīvotājiem — lībiešiem, 1999. gadu kā Mūsu Rīgas gadu, kas veltīts pilsētas sakārtošanai (atgādināšu, ka šajā gadā tika pabeigta "klonētā" Melngalvju nama atjaunošana). Savukārt 2000. gadam dota gadutūkstoša mijas devīze "Rīga — gadsimtu spogulis", bet 2001. gadam, jubilejas kulminācijas gadam, — poētiska devīze "Rīga — mūžīgais sākums". Galu galā tomēr atgriezās pie 2001. gada kā galvenā pilsētas dibināšanas gada, lai gan daļa nacionāli noskaņotās latviešu sabiedrības, kaut arī neliela, un vairāki lībiešu etnosa atdzimšanas aktīvisti vēl šogad pacēla balsis pret šo gadadienu, īpaši pret bīskapa Alberta statujas atjaunošanu Rīgas Doma pagalmā un pret pārmērīgi plašām jubilejas svinībām 2001. gadā. Zināmā mērā šīs tendences ir politizētas — tās saistītas ar eiroskeptiķu aktivizēšanos Latvijā, jo 2001. gads itin kā lika dominēt pilsētas vāciskajam sākumam, akcentēja piederību Rietumeiropai un gaidāmo Latvijas iekļaušanos ES, mazāk pilsētas organisko saiti ar Latviju. Reālā pilsētas jubilejas svinēšana tomēr rādīja, ka multikulturālās Rīgas sabiedrības vairākums (pēc socioloģiskām aptaujām ap 80-88%) atzīst šādu pieeju un pašus svētkus uzlūko kā izdevušos. Tiesa, arī kaimiņvalsts Igaunijas presē Rīgas jubileja un 21. starptautiskās Hanzas dienas tika kritizētas kā pārmērīga svešzemnieku glorifikācija, kur pirmiedzīvotāju — lībiešu — pieminējumam bijusi ierādīta ārkārtīgi pieticīga vieta; pāris līdzīgi spriedumi izskanējuši arī vietējā presē, taču uz vispārējās jūsmības fona — visai klusināti.

Kā tad veidojās bīskapa Alberta dibinātā Rīga, un kādas bija tās funkcijas laiku gaitā? No sākta gala tā bija multifunkcionāla pilsēta. Pirmkārt, tā bija tirgotāju un amatnieku pilsēta, kur dzīvoja pēc Gotlandes tiesībām, ar savu rāti. Otrkārt, tā bija bīskapa, vēlāk arhibīskapa, rezidence, kristīgās misijas centrs. Treškārt, līdzās Cēsīm, tā bija ordeņa mestra rezidence visai Livonijai. Vēlāk pēc Livonijas bojāejas un īslaicīga brīvpilsētas statusa Sv. Romas impērijas sastāvā tā kļuva par Polijas sastāvā esošās Pārdaugavas hercogistes administratoru rezidenci, pēc tam — par Vidzemes jeb Rīgas guberņas centru, kur rezidēja zviedru vai krievu gubernators. Šīs varas funkcijas, Rīgas ārēji vāciskais raksturs, vāciešu dominēšana pilsētas pārvaldē, kultūrā, saimniecībā darīja Rīgu vietējiem cilvēkiem, latviešiem svešu, un pat mūsdienu latvieša uztverē Rīga vēl joprojām lielā mērā asociējas ar svešu varu kundzības simbolu šajā zemē (protams, šāds apgalvojums ir modernizācija).

Vienota latviešu valoda, pēc baltologu atzinuma, tapa 16.-17. gadsimtā, tad vai maķenīt agrāk veidojās arī folklora, pēc tam sākās ilgais latviešu konsolidēšanās process vienotā nācijā teritorijā, kas tagad saucas Latvija, asimilējot lībiešus. Šis process ir jo apbrīnojamāks, un šo neparastību ir uzsvēris arī slavenais vācu zinātnieks Rūdolfs Virhovs savā lekcijā X arheoloģijas kongresā Rīgā 1896. gadā, ja atceramies, ka latvieši dzīvoja šķirti trijos dažādiem virskungiem piederošos apgabalos un savā vairākumā līdz 19. gadsimta beigām bija zemnieki — dzimtcilvēki.

Latviešu sabiedrībā kopš 19. gadsimta tautiskās atmodas tīri emocionāli ir cirkulējuši dažādi viedokļi. Viens no tiem traktē Rīgu kā latviešu nacionālās kultūras un vēlāk valstiskuma šūpuli, kuras galvenais uzdevums ir kalpot Latvijai, otrs runā par Rīgu kā Latvijai naidīgas pilsētnieciskas, svešzemnieciskas ievirzes nesēju, kā par svešzemju agresijas centru pagātnē un imigrācijas galveno sūkni, kā svešādu ietekmju nesēju, "nācijas kapu" demogrāfiskā ziņā, pretstatot to īstenajai, latviskajai, nesamaitātajai lauku videi. Šo viedokli pauduši gan Edvarts Virza, gan Ernests Brastiņš, gan šodien daļēji uztur Imants Ziedonis. Vēstures gaitā patiešām ir bijis daudz Rīgu un Latviju vienojošā un arī daudz šķirošā. Jāsaka, tas izpaužas arī latviešu folklorā — tautasdziesmās, teikās par Rīgu, kur, no vienas puses, tiek pelti Rīgas kungi, svešā Rīgas pils, no otras puses, pausts lepnums par Rīgu. Rīga tiek salīdzināta ar lielu, skaistu muižu. Būtībā tā ir zemnieku attieksme pret tirdzniecisku pilsētu, un šis moments varbūt ir iesakņojies latviešu mentalitātē, jo vairums Rīgas latviešu ir otras vai trešās paaudzes rīdzinieki, to zemnieku bērni, kas 19. vai 20.gs. ienākuši Rīgā.

Tomēr arī Rīgas un Latvijas vienotības motīvs ir sens, un varbūt zīmīgi, ka pati pirmā četrrinde, kas atklāj Krišjāna Barona "Latvju dainu" sējumus 1894. gadā, skan šādi:

"Viena meita Rīgā dzied,

Otra dzied Valmierā.

Abas dzied vienu dziesmu,

— Vai tās vienas mātes meitas?"

Taču arī Rīgas pilsētā kopš tās dibināšanas līdzās vāciešiem bija pārstāvēts lībiskais un latviskais elements. Latviešu skaits papildinājās arī ar izbēgušajiem dzimtļaudīm ("pilsētas gaiss dara brīvu"), kuri vismaz daļēji saglabāja savu lauku kultūru, staigāja laucinieku tērpā, kurš ar laiku tika reglamentēts par mazturīgajiem nevāciem vienīgi atļauto. Taču bija arī Rīgas pirmiedzīvotāji, kuru ziņā bija vairāki amati — transporta palīgnozaru strādnieki, liģeri, alusnesēji, mastubrāķeri u.c., šīs t.s. kauna cunftes netika uzņemtas ģildēs, viņi netika uzlūgti uz ģilžu un Melngalvju brālības rīkotajiem svētkiem. Taču šī diskriminācija, kā domā muzikologs Arnolds Klotiņš, atstumtajam slānim lika saglabāt savu kultūru, kas dominēja Rīgas plebejiskos slāņos, no kuras izauga, piemēram, Rīgai raksturīgā Zāļu dienas tradīcija. Šis latviskais un lībiskais elements dominēja Rīgas priekšpilsētās, Pārdaugavā, salās, īpaši Rīgas patrimonālapgabalā. Par to daudz rakstījis vēsturnieks Jānis Straubergs, vēlāk Meta Taube un Melita Svarāne. 18.gs. vidū notika mastubrāķeru Šteinhaueru un viņu līdzgaitnieku pirmās cīņas par nevācu (latviešu) tiesībām Rīgā; Pēterburgas Zinātņu akadēmijas līdzstrādnieks Johans Maskovs ap 1764. gadu sastādīja dokumentu par latviešu tiesībām uz Rīgu, kurā pirms Garlība Merķeļa "Latviešiem" (1796) dokumentēja pamatiedzīvotājiem nodarītās pārestības un kas varbūt uzskatāms par pirmo latviešu tiesību deklarāciju Rīgā.

Kopš Reformācijas Rīgā pastāvēja latviešu protestantu draudze (Sv. Jēkaba, resp. Jāņa baznīcā), skolas, atsevišķi latvieši izvirzījās karjerā pārvācodamies. Visi šādi gadījumi nav dokumentēti, tie pat rūpīgi slēpti, taču minams Rīgas farmaceita un ārsta, Rīgas Farmaceitu biedrības dibinātāja un Tartu universitātes rektora D. H. Grindeļa piemērs 19.gs. sākumā (viņš bija arī Rīgas avīzes redaktors, cēlies no mastubrāķeriem Grunduļiem); arī pazīstamais vēsturnieks un pedagogs K.E. Napjerskis bija Šteinhauera mazmazdēls (meitas mazdēls). No dumpīgajiem latviešiem minams Johans Reiters 17.gs., mācītājs un ārsts, pirmais akadēmiski izglītotais latvietis, rīdzinieks.

Taču latviešu cīņa par tiesībām īsteni sākās ar jaunlatviešiem, ar tautisko atmodu, kas hronoloģiski un saturiski saistās ar 1848. gada revolūcijas ietekmēm, ar Aleksandra II liberālo reformu sākumu pēc zaudētā Krimas kara. Rīga, toreizējā pilsētas vāciskā administrācija, latviešu nacionālajiem centieniem nebija labvēlīga. Pirmie mēģinājumi nodibināt latviešu biedrību pašā Rīgā 60. gadu sākumā (J. Caunītis, K. Valdemārs) cieta neveiksmi. Tādēļ latviešu nacionālās atmodas pirmsākumi vērojami Tartu (Tērbatā), Pēterburgā, Maskavā, un tikai 1868. gadā tika atļauts nodibināt Rīgas Latviešu biedrību (sākumā kā "palīdzības biedrību trūkumu ciezdamiem igauņiem", kur toreiz plosījās neraža un bads). Zīmīgi, ka Rīgas Latviešu biedrības (RLB) dibinātāju skaitā bija arī cilvēki, kas nāca no veco Rīgas latvisko amatu aprindām, — J. Roze, P. Tīdemanis, J. Baumanis (vēlāk slavenais arhitekts). Latviešu biedrība kļuva par nacionālo centienu rosīgāko paudēju, organizējot gan latviešu teātri, gan iedīglī latviešu muzeju, gan I Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkus Rīgā, Ķeizardārzā (1873), kas varbūt pat negribēti un necerēti izvērsās par milzu manifestāciju, ar kuru arī pamattauta pieteica savas tiesības uz Rīgu: tur pirmoreiz publiski dziedāta arī toreizējā pēterburdznieka Baumaņu Kārļa sacerēta "Dievs, svētī Latviju!". RLB Zinību komisija (dib. 1869) bija latviešu humanitāro zinātņu, privātas zinātņu akadēmijas aizmetnis. Tiesa, jāatzīst, ka līdz pat 90. gadiem latviešu literatūra un māksla lielā mērā veidojās ārpus Rīgas — gan Tērbatā, Maskavā, Pēterburgā, gan arī Latvijas novados — Cēsīs, Piebalgā, Jelgavā. Ne Auseklis, ne Pumpurs, ne Valdemārs, ne Kronvalds neatrod sev vietu Rīgā, un viņu rakstos Rīgai ir margināla loma. Par latviešu kultūras īstenu centru Rīga kļūst pašās 19.gs. beigās, kad te savu literāro darbību izvērš R. Blaumanis, J. Poruks, kādu laiku arī J. Pliekšāns (Rainis) un Aspazija. 1896. gadā nozīmīgā X Viskrievijas arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā tika organizēta pirmā latviešu etnogrāfiskā un arī latviešu mākslas izstāde (prezentējas J. Rozentāls, V. Purvītis, Ā. Alksnis), izvēršas latviešu teātris. Sāk rasties latviešu uzņēmēji (K. Bergs, K. Morbergs, A. Dombrovskis u.c.), namīpašnieki, tirgotāji. Veidojas latviešu žurnālistika — A. Leitāna agrīnajam "Mājas Viesim" seko B. Dīriķa "Baltijas Vēstnesis", "Balss", "Baltijas Zemkopis", vēlāk — arī opozicionārā "Dienas Lapa", žurnāls "Austrums". Visas minētās un daudzas citas norises meistarīgi dokumentējis Augusts Deglavs īsti monumentālajā, faktiem piesātinātajā kultūrvēsturiskajā romānā "Rīga"(1912-1921.).

Kaut arī latvieši un viņu kultūra joprojām Rīgā ir kā pabērns, taču 19.gs.-20.gs. mijā latvieši Rīgā rāda sevi kā spēku ne tikai sabiedrības zemākajos, bet arī augstākajos slāņos. Lielais būvēšanās drudzis, kas pārveido Rīgu par lielpilsētu, vērtīgas arhitektūras metropoli, rosina latviešu arhitektus — J. K. Baumani, K. Pēkšēnu, Kr. Morbergu, E. Laubi, J. Vanagu. Arhitektūras vēsturnieks J. Krastiņš aplēsis, ka 40% vērtīgo Rīgas ēku, kuru dēļ pilsētas centrs 1997. gadā iekļauts UNESCO Kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā, ir latviešu arhitektu būvēts. Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) studējošo latviešu skaits līdz 20.gs. sākumam ir neliels (procentuāli daudz mazāks nekā vāciešu, krievu, ebreju, poļu), taču 20.gs. sākumā tas pieaug līdz 17%. RPI direktoru skaitā ir pārvācoti latvieši — Augusts Liventāls un Pauls Valdens, pēdējais arī izcilākais zinātnes pārstāvis Rīgā 20.gs. sākumā, vairākkārt ieteikts par Nobela prēmijas kandidātu ķīmijā.

Latviešu skaits Rīgā procentuāli pieaug, tie kļūst par relatīvu majoritāti: 1867.g. — 23,6%, 1897.g. — 45,0%, 1913.g. — 42,2%, kamēr vācu skaits krīt no 42,9% (1867), 23,8% (1897), 13,3% (1913), un krievi sastāda attiecīgi 25,1% (1867), 16,1% (1897), 19,3% (1913). Te ir gan augošā buržuāzija, gan sīkburžuāzija un inteliģence, gan vēl lielākā skaitā rūpnieciskais proletariāts, kas radikalizējas, revolucionizējas. Vispārzināma ir latviešu aktīvā līdzdalība 20.gs. sākuma revolūcijās, arī Rīgā.

Latvisko elementu Rīgas dzīvē kopš 19.gs. otrās puses nepavisam nevar ignorēt, taču nevajadzētu to pārspīlēt. Neapstrīdami, līdz 1. pasaules karam un Latvijas neatkarības izcīnīšanai dominējošais elements Rīgā – skolās, kultūrā, pilsētbūvnieciskajā vidē, komunālpolitikā, tirdzniecībā — tomēr joprojām ir vāciskais jeb specifiski rīdzinieciski kosmopolītiskais, kur līdzdarbojas arī krievi, angļi, poļi. Šo procesu — Rīgas izaugsmi par lielpilsētu — analizējis V. Lencs savā grāmatā.

Rīga kā pilsēta tieši 20.gs. sākumā sasniedza savu lielāko uzplaukumu, kļūdama par sava veida "Silikona ieleju", ja drīkst lietot šo mūsdienu terminu, modernizējamai Krievijas impērijai, kur tikuši ražoti pirmie automobiļi, aviācijas motori, elektromotori, pat tanki. Rīgas tirdznieciskais apgrozījums (pateicoties ārējās tirdzniecības bilancei) 1913.g. (409,4 miljoni rubļu) pārsniedza Pēterburgas (ar Kronštati) apgrozījumu (332,1 milj. rubļu), bet starp Baltijas jūras ostām Rīga bija piektā (pēc Kopenhāgenas, Stokholmas, Malmes, Pēterburgas, pirms Šcecinas un Rostokas). Savā ziņā šīs Rīgas simbols, kas rādīja tās saistību ar Krieviju un Eiropu, pirmām kārtām Vāciju, bija gadsimta sākumā celtie pieminekļi Pēterim I, Barklajam de Tolli, bīskapam Albertam. Tajā pašā laikā sociālo un nacionālo spaidu dēļ aizvien vairāk uzņēmīgu latviešu, neatrazdami savam talantam vietu ne dzimtenē, ne Rīgā, aizklīda uz Iekškrieviju, kur karjeras iespējas bija lielākas. Latviešu nacionālie centieni Rīgā aprobežojās ar kulturāli nacionālajiem — piemēram, ierosinājumi sadalīt Vidzemes guberņu igauņu un latviešu daļā, veidot latviešu mācītāju pārstāvniecību konsistorijā, III Rīgas latviešu teātra būvi (līdzās vācu un krievu), panākt latviešu valodas lietošanu Rīgā, latviešu plašāku pārstāvniecību vai pat vadību Rīgas domē u.tml. (F. Veinbergs, A. Krastkalns, F. Grosvalds, K. Pēkšens u.c.).

Latvijas valstiskuma ideja izkristalizējās tikai 1. pasaules kara laikā, un lielā mērā tas notika ārpus Rīgas — latviešu trimdas inteliģentu aprindās Maskavā, Šveicē. Šo ideju reālu darīja labvēlīga konstelācija — Sabiedroto uzvara 1. pasaules karā un boļševiku revolūcija Krievijā, divu impēriju sabrukums. Pirmie Latvijas neatkarības dokumenti būtībā nāk no Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Valkā un Pēterburgā, un lorda E. Balfūra atzīšanas raksts Z. Meierovicam adresēts (1918.g. 13. novembrī) jau pirms Latvijas neatkarības oficiālas proklamēšanas. Taču jaunās republikas proklamēšana bija jāizdara Rīgā, un 18. novembra akts, kas notika toreizējās Latvijas Operas (bij. II Rīgas Krievu teātra) telpās, bija ar dziļi simbolisku jēgu: Latvijas neatkarība tika proklamēta nevis kaut kur svešatnē, pagrīdē, slepenībā, Pēterburgā, bet jaunizveidotās valsts — Latvijas sirdī — Rīgā.

Dramatiskie 1919. gada notikumi arī lielā mērā risinājās Rīgā, un te būtiski jāizceļ Bermontiāde, Rīgas aizstāvēšanas liktenīgais mēnesis 1919.gada rudenī, kas varbūt vistiešāk un visciešāk saistīja jauno Latviju ar seno Rīgu, ar likteņupi Daugavu, kas Rīgu darīja latviešiem tuvāku. Rīga kļuva par Latvijas galvaspilsētu, un šis apstāklis bija ārkārtīgi liels ieguvums jaunajai Latvijai. Par galvaspilsētu kļuva pārliecinoši skaista, eiropeiska, ļoti dažāda, tradīcijām apveltīta lielpilsēta, kas neapšaubāmi bija jauno Baltijas valstu centrs. Tādēļ arī Rīga guva īpašu nozīmību gan saimnieciskajā, gan politiski diplomātiskajā ziņā — te tika parakstīts vēsturiskais Rīgas miera līgums starp Padomju Krieviju un Poliju (1921), daudzos gadījumos akreditēti vēstnieki visām Baltijas valstīm kopā, te ritēja starptautisks žurnālistu un arī izlūku darbs, bez latviešu preses bija arī izplatīta mazākumtautību prese (krievu, vācu, ebreju). Jaunā Latvijas valsts starptautiski prezentējās ar Rīgas starpniecību, un tieši šāda multinacionāla galvaspilsēta (1920.g. Rīgā bija 54,9% latvieši, 1930.g. — 60,3%, vācu skaitam sarūkot no 15,8% 1920.g. līdz 11,7% 1930. gadā) bija nozīmīga, lai nacionālās tolerances un demokrātijas idejas iedzīvinātu Latvijā, vismaz līdz 1934.gadam.

Tiesa, gribu atgādināt zīmīgu faktu. Latvijas Republikas 1922. gada Satversmē Rīga nav definēta kā Latvijas galvaspilsēta, vienīgi 15. pantā sacīts, ka "Saeima savas sēdes notur Rīgā". Rīga par Latvijas galvaspilsētu noteikta ar 1931. gada 3. februāra likumu, gadā kad pilsēta svinēja "pusapaļu" (730 gadu jubileju), un 1932. gadā Rīgas pilsētas valde izdeva (redaktori T.Līventāls un V.Sadovskis) fundamentālu grāmatu "Rīga kā Latvijas galvaspilsēta".

Domāju, ka šāds notikumu scenārijs ne mazāk nozīmīgs bija arī Rīgai pašai. Rīgas pilsēta cara laikā bija orientējusies nevis galvenokārt uz Vidzemes guberņu, uz nākamo Latviju, pat ne uz Baltiju vien. Būtībā tā bija "impērijas pilsēta", un, mirstot impērijai, teorētiski varētu "mirt" arī šāda "impērijas pilsēta". Pēc Pirmā pasaules kara šādas briesmas draudēja vispirms jau Vīnei, tad — Budapeštai, Prāgai, pēdējā laikā tādas īpaši apdraudēja Odesu, kas bija krieviski ebrejiskā kosmopolītisma priekšpostenis, krievu kultūras priekšpostenis pie Melnās jūras, un īsti nevarēja iedzīvoties ukrainizētā zemnieku reģionā. Arī Ļvovai savulaik nebija viegli pārtapt no poļu pilsētas par ukraiņu, tāpat arī Gdaņskai — Dancigai nē. Rīgai par laimi piemita izcilas adaptācijas spējas, un samērā organiski tā spēja kļūt par Latvijas, latviešu pilsētu, reizē mazliet svešu un reizē savējo. Tā varbūt ir viena no izcilām Rīgas īpatnībām.__

Latvijas neatkarības gados arvien intensīvāk un izteiksmīgāk sāka veidoties arī latviskā Rīga. Latviski nacionālā un eiropeiskā vērienīga sintēze bija jaunie simboli — Brīvības piemineklis un Brāļu kapi, arī Brīvdabas muzejs (veidots pēc Skansena parauga), toreizējā latviešu glezniecība (kurai bija daudz kopēju iezīmju, piemēram, ar beļģu mākslu), arī eiropeiski orientētu latviešu rakstnieku audze, pirmie urbānisti –— Rainis, Sudrabkalns, Ēriks Ādamsons, Aleksandrs Čaks, Mārtiņš Zīverts, Anšlavs Eglītis. Zīmīgi arī, ka 1919. gadā bijušais Rīgas Politehnikums pārtapa par Latvijas Universitāti, nevis par Rīgas Universitāti, kaut arī tradicionāli universitātes nosauc pilsētu, nevis valstu vārdā, un šajā ziņā Latvijas Universitātei Eiropā ir tikai pāris līdzinieces — Islandes Universitāte (1911), Baltkrievijas Universitāte (1921). Jaunais laikmets atbalsojās arī Rīgas ielu un laukumu jaunajos nosaukumos, kas lielākoties doti 1923. gadā, atsakoties no cara laika mantojuma un vāciskajām tradīcijām.

Rīgas latviskošana savu apogeju sasniedza Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas gados (1934-1940), kad daudzos gadījumos tika ierobežota minoritāšu kultūrautonomija, skolas, biedrības, mēģināts pārveidot Vecrīgas vācisko arhitektonisko veidolu. Ulmaņa attieksme pret Rīgu bija savdabīga. No vienas puses, viņš bija īsts Zemgales dēls, lauku cilvēks, zemniecības ideologs, kurš jaunībā ne īpaši veiksmīgi bija izmēģinājis likt savus spēkus lietā Rīgā. No otras puses, viņš saprata Rīgas vērtību Latvijai, taču Rīgu vēlējās redzēt pavisam citādu, jo skatījās uz šo lielpilsētu ar patriarhālu tradīciju zemnieka acīm. Šajā ziņā zīmīgas ir vairākas K. Ulmaņa 1938.-39.gadā sacītās runas, kas skar Rīgas tematiku. 1919.gada 23. maija lielinieku padzīšanas 20 gadiem veltītajā runā Ulmanis izvirza tēzi par "Rīgas atgūšanu", kas esot jāsaprot gan tiešā nozīmē (saistībā ar Rīgas atgūšanu no boļševikiem 1919. gadā), gan arī simboliski, tālas vēstures kontekstā. "Rīgas atgūšanas pēdējais posms ir mūsu acu priekšā un dziļā atmiņā, bet sākums meklējams tālā senatnē. Sākums saskatāms jau tad, kad priekš daudziem gadu simtiem še, mazajā Rīgas ciemā, upmalā atnāca sveši ļaudis, un izrādījās, ka viņiem bija vairāk spēka nekā toreizējiem Rīgas iemītniekiem, kuri ciemu apdzīvoja. Un, ja toreiz Rīga dabūja svešus kungus, tad jau no tās pašas dienas, vēlākais otrā rītā, sākās cīņa par Rīgas atgūšanu. Šī cīņa ir gājusi visus šos laikus <..> Te nav darīšana tikai ar jaunākajiem gadu desmitiem, bet Rīgas atgūšana ir prasījusi gadu simtus <..> Rīga ir atgūta, Rīga ir atkal mūsu, <..> Rīga vēl vairāk top mūsu <..> Pēc tik ilgiem gadiem Rīgu atgūdami, esam daudz saņēmuši arī no tā, kas starplaikā bija celts, būvēts un radīts. Tas nu reiz tā pasaulē ir, ka to par kaut kādu noslēpumu mums nevajaga turēt. Pa gadu simtiem Rīga nevarēja palikt tāda pati. Rīgai vajadzēja augt, un Rīga ir augusi. Un es gribu pateikt vēl tālāk, lai mēs paši zinātu un lai dzirdētu arī citi: mēs neārdām Rīgā nost it nekā tāda, ko esam saņēmuši un kas mūsu laikam ir piemērots un derīgs. <…> Mēs atzīstam, ka dažādie mainīgie kungi mūsu zemē no savas dzīves laika ir atstājuši arī dažus labus lieciniekus vai pieminekļus savam darbam sava laika saimniecībā un kultūrā. Viņu starpā ir bijuši arī daži mums labvēlīgi – mēs to pavisam droši varam pateikt. Bet mēs iesim tālāk un teiksim: tas ir celts, radīts un būvēts ar mūsu sviedriem un pat ar mūsu asinīm."

Ar šiem vārdiem Ulmanis itin kā attaisnoja savus veikumus Vecrīgā, veidojot autoritāram režīmam raksturīgas monumentālas celtnes. Šī samērā voluntārā Vecrīgas "bojāšana", kuras dēļ prezidents pat guva iesauku Namplēsis, izraisīja konfliktus ar Baltijas vāciešiem un negatīvu rezonansi Vācijā, taču, piemēram, plašā Doma (15. maija) laukuma izveidošana vai Triju Zvaigžņu torņa uzcelšana Rīgas pilī, mūsuprāt, tomēr nav vērtējamas negatīvi. Rīga kā valsts galvaspilsēta no šiem arhitektoniskajiem pārveidojumiem drīzāk ir guvusi nekā zaudējusi, kaut arī daži arhitekti ir pretējās domās.

Taču pirmā Latvijas neatkarības laikmeta spilgtākā liecība ir Brīvības piemineklis, kurš labi iekļāvies Rīgas ansamblī un kļuvis par Rīgas simbolu – gan ar savu māksliniecisko veidojumu, gan ar vēstures notikumiem, kas risinājušies ap to, īpaši Atmodas gados. Ne velti Rīgas astoņiem gadu simtiem veltīto astoņu monētu sēriju nobeidzām ar Brīvības pieminekli kā 20. gadsimta Rīgas veidola simbolisku zīmi.

Otrais pasaules karš, tāpat kā pirmais, Rīgu visumā ir saudzējis ēku saglabāšanās ziņā, taču tas nodarījis milzu, neatgriezeniskus zaudējumus tās iedzīvotājiem. Baltijas vācu izceļošana, holokausts, lielās deportācijas un emigrācija uz Rietumiem lielā mērā ir mainījušas Rīgas iedzīvotāju sastāvu, tās saturu, pat būtību. Taču jāatzīst, ka tāpat kā Rīgas pārtapšana par Latvijas galvaspilsētu, tā arī pēc tam par Padomju Latvijas galvaspilsētu tomēr ir ritējusi bez ekstremālām kataklizmām, kas būtu pilnīgi izjaukušas pilsētas garu un veidolu. Rīgu nepiemeklēja tās kādreizējās līdzinieces — Kēnigsbergas — liktenis, kas kļuva par Kaļiņingradu, tikpat kā bez vēsturiskas, vienīgi ar ģeogrāfisku pēctecību (atskaitot I. Kanta kapu un samērā neskartās pilsētas nomales). Rīgā tomēr allaž ir mitušas dažādu tautību paaudzes, kas pārņēma Rīgas tradīcijas, veidoja pilsētu tālāk atbilstoši vēstures iespējām un apstākļiem un kaut kādā mērā pat nemanāmi ietekmēja, lai neteiktu transformēja, arī tos Rīgas iemītniekus, kas nebija noskaņoti par pilsētas tradīciju ievērošanu. Ja ne viņus pašus, tad vismaz viņu bērnus.

Tiesa, pēdējā pusgadsimta deformācijas nevarēja atstāt neskartu Rīgas pamatu. Lielā migrantu straume no Austrumiem savā vairākumā tomēr nebija ne izpratusi, ne akceptējusi Rīgas tradīcijas — ne eiropeiskās, ne nacionāli latviskās, pat ne specifiski slāviskās, kas īpaši izpaudās Maskavas priekšpilsētā. Izveidojās hipertrofēta industrija, visai piesārņota vide (īpaši notekūdeņi), izauga "guļamrajoni", būtībā notika "globalizācija" sovjetizētā variantā. Taču Rīgas veidols, arī Rīgas centra ārējais izskats, par laimi palicis gandrīz neskarts, kaut gan noplucis. Lielā mērā par to jāpateicas latviešu sabiedrības (inteliģences, īpaši arhitektu nostājai) un faktam, ka Rīga palika galvaspilsēta Latvijas PSR (formāli suverēnai republikai, kas ir "nacionāla pēc formas, bet sociālistiska pēc satura"), kaut arī vienlaikus tā bija Baltijas kara apgabala centrs un šajā ziņā patiešām centralizēti militarizēto tendenču nesēja.

1988.-1990.gadā Rīga bija Trešās atmodas norišu galvenais centrs, kas vēl lielākā mērā pilsētu saistīja ar Latviju, ar latviešu nācijas centieniem.

Tagad Rīga ir kļuvusi par atjaunotās Latvijas galvaspilsētu. Kaut arī, blakus minot, šis statuss pagaidām nav fiksēts ar normatīvu aktu, piemēram, likumu par galvaspilsētu. Pēc PSRS sabrukuma Rīga ir pieredzējusi savu trešo lielo transformāciju 20.gadsimta kataklizmās. 1989. gadā Rīgā bija 910 tūkstoši iedzīvotāju, toskait 36,5% latviešu. Ja notiktu tolaik iecerētā metro celtniecība un vairāku jaunu rūpnīcu (piemēram, robottehnikas rūpnīcas) izbūve, kad domāja par iedzīvotāju miljona sasniegšanu vistuvākajā laikā (neoficiāli tāds laikam bija pat sasniegts!), tad Rīgas rusifikācija būtu kļuvusi neatgriezeniska.

Ap Latvijas neatkarības atgūšanas laiku ir bijušas dažādas, bieži vien negaidītas diskusijas par Rīgas nākotnes scenārijiem. Tā ASV žurnālists Antons Benjamiņš (Latvijas "preses karaļa" mazdēls) īpašā rakstā "City – State Manifesto. A Letter to Riga" (1990) izteicis viedokli, ka Latvijai jāatsakās no nacionālas valsts statusa un jāpasludina sevi par Rīgas pilsētvalsts teritoriju (līdzīgi Honkongai, Singapūrai, Taivānai, Kuveitai, Ņujorkai, Amsterdamai, Šanhajai), par valsts valodu izvēloties angļu valodu, bet latviešu valodai dodot "kvazireliģisku atzīšanu", kā simboliskai, sakrālai valodai. 1990. gada maijā Hadsona institūtā ASV notika apspriede par Baltijas valstu nākotni, kur futuroloģiski prognozēja Rīgu 2018. gada 18. novembrī kā 2,5 miljonu kosmopolītisku tirdzniecības pilsētu ar 700 tūkstošiem etnisku latviešu, 300 tūkst. krievu, 200 tūkst. indiešu, 200 tūkst. ķīniešu, 150 tūkst. vjetnamiešu, 100 tūkst. korejiešu, 100 tūkst. žīdu, pa 50 tūkst. japāņu un vāciešu, 25 tūkst. amerikāņu, lielu skaitu nēģeru un arābu, daudziem bēgļiem no Vidusāzijas un Bangladešas, kur ir "dinozauru ekonomika" un dzīves līmenis augstāks nekā Zviedrijā upes grīvā uzpludinātās smilšu salās.

Realitāte bijusi citāda — Rīgas iedzīvotāju skaits sarucis no 910 tūkstošiem (1989) uz 788 tūkstošiem (2000), tātad par 120 tūkstošiem; šis samazinājums noticis gandrīz tādā pašā mērā kā 1. un 2. pasaules kara gados. Ir notikusi Padomju armijas izvešana, samērā plaša reemigrācija, lielrūpniecības sabrukums, arī visai izteikta depopulācija, kas diemžēl turpinās. Rīga funkcionē ne vairs lielvalsts, impērijas ietvaros, bet nelielas valsts ietvaros, iegūstot loģiskākus, apstākļiem atbilstošākus apmērus. Jo Rīga pašreiz ir itin kā "mazā cilvēciņa lielā galva", kurai līdzīgas Eiropā (pēc valstu/galvaspilsētu iedzīvotāju samēra) ir, piemēram, Kopenhāgena Dānijā, Budapešta Ungārijā, pa daļai arī Brisele un Amsterdama. Bez tam nacionālais sastāvs (pašreiz tikai 39% latviešu) neatbilst attiecīgam rādītājam valstī. Es te neskaršu etnisko momentu, bet tā, bez šaubām, ir liela Rīgas un Latvijas problēma. Šie apstākļi izraisa zināmas pretrunas starp Rīgu un Latviju, dara bažīgu daļu latviešu sabiedrības. Šīs bažas kāpina sociālie un ekonomiskie aspekti starp relatīvi bagāto Rīgu un Latvijas perifēriju. Iekšzemes kopprodukts uz 1 iedzīvotāju 1997.g. Rīgā bija Ls 1975 (Ventspilī — Ls4973), kas ir stipri augstāks nekā caurmērā Latvijā (Ls 1327), bet īpaši jau Latgales laukos (Ls 340-500). Šī gada Eiropas Komisijas ziņojumā par reģionālo politiku prognozēts, ka Latvija, Lietuva, Bulgārija, Rumānija un Austrumpolija varētu būt paši trūcīgākie apgabali nākotnes Eiropas Savienībā, un paplašināšanas process — vismaz sākotnējā stadijā — šīs atšķirības vēl padziļināšot. Tātad Rīga un Latvija — atkal pretstati? Tomēr nē.

Rīga ir lielākā Latvijas vērtība, kas var pacelt visu valsti ne tikai saimnieciskā ziņā; ekonomiskās aktivitātes Latvijā pārsvarā koncentrējas Rīgas areālā, bet ar savu īpašo šarmu, eiropeiskumu, neparastību, krāšņo arhitektūru, izsmalcināto kultūras un restorānu dzīvi. Daudziem, kas Rīgu ierauga pirmoreiz, kas no šīs pasaules daļas nekā laba nav gaidījuši, tā ir atklājums vai pārsteigums. Savukārt tie, kas ierodas Rīgā pēc zināma laika, ir pārsteigti par to, cik pilsēta ir dinamiska, kā tā aug un mainās. Sakārtotais centrs, Vecrīgas restaurācija (varbūt arhitektu neviennozīmīgi vērtētā), eiropeizācija attaisno Rīgas jubilejai izvēlēto devīzi "Rīga — Eiropas metropole", ko daudzi, arī šīs lekcijas autors, sākumā uzskatīja par pārāk ambiciozu. Rīga patiešām jau ir uzņemta lielo Eiropas pilsētu savienībā "Metropolis", kas apvieno pilsētas ar miljonu un vairāk iedzīvotājiem, kur tā darbojas līdzās, piemēram, Barselonai, Parīzei u.c. pasaules pilsētām. Tas nozīmē, ka jubilejas eiforijā Rīga apņēmusies tuvināt savu dzīves standartu un statusu Eiropas valstu lielajām pilsētām. Vai to spēs arī visa Latvija?

Jā, nevar noliegt zināmas pretrunas, pat zināmu interešu konfliktu starp Rīgu un Latviju, kāds ir veidojies šodien un kāds būtībā ir pastāvējis arī neatkarīgās Latvijas (Pirmās republikas) pirmajā desmitgadē. Minēsim tolaik kreiso partiju un minoritāšu salīdzinoši lielāko lomu Rīgas pilsētas pārvaldē atšķirībā no Latvijas valdības, atgādināsim minoritātēm labvēlīgāku skolu, izglītības politikas īstenošanu, ko lielā mērā veica kreisās partijas, sociāldemokrāti ( K. Dēķens, K. Dziļleja u.c.). Arī pašreizējais Rīgas domes sastāvs politiskā spektra ziņā atšķiras no Saeimas sastāva, savu zīmogu uzliek lielais nepilsoņu procents Rīgas iedzīvotāju sastāvā (ap 40%), bet, galvenais, Rīgas (tāpat kā Ventspils) stipri lielākais GND līmenis, salīdzinot ar caurmēra Latviju, ko jau minējām. Mazliet pārspīlējot, varētu runāt par samērā turīgu, pat bagātu pilsētu trūcīgā valstī, kaut arī jāatzīst sociālās diferences, lielpilsētas ēnas puses (noziedzība, narkomānija, prostitūcija u. tml.) Rīgā izpaužas daudz spilgtāk nekā pārējā Latvijā. Var sacīt, ka šīs atšķirības starp Rīgu un Latviju nav politisko vēlēšanu rezultātu nosacītas, bet drīzāk gan objektīvu apstākļu izraisītas. Tas ļāvis Rīgas domes priekšsēdētājam nesen — gan tā pabikli — izvirzīt riskantu tēzi, ka Rīgas pilsētai esot vajadzīga sava ārpolitika, kas atšķirtos no Latvijas valsts ārpolitikas. Šajā ārpolitikā akcents likts uz ciešāku sadarbību ar Austrumiem, ar Maskavu, uz Rīgas saimniecībai labvēlīgas tranzīta, ostu izmantošanas, tūrisma attīstības politiku, līdztekus Latvijas orientācijai uz Eiropas Savienību un NATO. Saprotams, katrā valstī var būt tikai vienota ārpolitika, ko nosaka parlaments un valdība, taču par zināmu pilsētas interesēm atbilstošu saimniecisku politiku drīkstētu runāt arī lielpilsētas, piemēram, Hamburga, Brēmene, Rostoka, Gdaņska. Tās tiesīgas mēģināt ietekmēt arī valsts ārpolitiku pilsētas interesēm atbilstošā virzienā, un par to varētu liecināt arī Latvijas lielo pilsētu asociācijas dibināšana š. g. augustā, ja vien nerodas krasa konfrontācija un disonanse. Ja Rīgā pirms 400 gadiem notika "Kalendāra nemieri", tad 800 gadu jubilejas gaisotnē ieskicējās kaut kas līdzīgs "Zirga nemieriem" sakarā ar restaurētā Pētera I pieminekļa uzstādīšanu Sanktpēterburgas gubernatora apskatei, kas iezīmēja zināmu attiecību saasināšanos starp Saeimā valdošo koalīciju un trauslo vairākumu Rīgas domē, domstarpības, kam, saprotams, ir dziļākas, varētu sacīt, pat vēsturē dibinātas saknes. Vēsturniekiem derētu apsvērt, ko Pēteris I un viņa darbība ir nozīmējusi topošajai latviešu nācijai, ko — Baltijas muižniecībai, un ko — tieši Rīgai, un te droši vien vērtējumi varētu būt mazliet atšķirīgi. Katrā ziņā Rīga un Latvija interešu ziņā atšķiras, Rīga ir par lielu Latvijai, un Rīga nevar dzīvot tikai Latvijai vien.

Un te atkal rodas jautājums, kā saskaņot kosmopolītiskas lielpilsētas intereses ar nelielas valsts interesēm un prioritātēm. Acīmredzot ejami trīs ceļi:

1) jāpaceļ visas Latvijas tautsaimniecība gan ar izdevīgām investīcijām, gan ar mazo un vidējo uzņēmumu attīstīšanu augsto tehnoloģiju nozarē, ceļot augstāko izglītību, zinātni un tehnoloģijas Latvijā (un Rīgā!), meklējot līdzsvaru starp lielo pilsētu un provinces specifiskajām interesēm, decentralizējot Latviju (pat daļēji uz Rīgas rēķina), risinot sociālas problēmas;

2) Latvijai jāiekļūst Eiropas Savienībā, reizē kļūstot par dinamiskā Baltijas jūras reģiona valstu (Baltic Europe) aktīvu partneri;

3) ES ietvaros jāattīsta vispusīgus sakarus ar atdzimstošo Krieviju, ar Austrumu tirgu vispār, saprātīgi izmantojot Rīgas ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocības. Arī etniski sašķeltās sabiedrības integrācijas modelis, ostas, satiksme, tūrisms — visi šie neatrisinātie jautājumi īpaši svarīgi ir tieši Rīgai.

Šā vai tā Rīga un Latvija ir vienotas, svešādi savējās. Rīgai ir jāpaceļ arī pārējā Latvija, taču ar savu potenciālu, tradīcijām, iespējām, savā rīcībā tomēr izejot arī ārpus nelielas valsts ietvariem, piemēram, kļūstot par spēcīgu reģionālu centru paplašinātajā Eiropas Savienībā, tās saiti ar Austrumu tirgu. Rīgai varbūt varētu derēt Vīnes modelis šajā reģionā kā Eiropas un Austrumu kontakta vieta. Latvijai ir jāatbalsta Rīga, jāsargā Rīga. Bet Rīgai un Latvijai ir jābūt arī vienotai ar Eiropu visai plašā šī jēdziena izpratnē, kā tas izsenis vēsturē jau ir bijis. Cerēsim, ka ar laiku Rīga atgūs to ekonomisko lomu Austrumu — Rietumu saskarēs, kāda tai bijusi, un gūs arī jaunu politiska centra lomu, bet, galvenais, veidos savu īpašu lomu pasaules kultūrā, izglītībā un zinātnē, ne tikai reģionā vien, un dažās jomās kļūs pat par "modes devēju" pasaulei.