Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gara tuvībā ar Aspaziju un Raini. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.09.2001., Nr. 128 (2515) https://vestnesis.lv/ta/id/53765

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Ne tauta pret tautu tad karos, bet visas kopā pret tumsu"

Vēl šajā numurā

12.09.2001., Nr. 128 (2515)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Gara tuvībā ar Aspaziju un Raini

Divi brāļi Birkerti — paši divi jubilāri

Raiņa dzīves un daiļrades pētniecībā izcili nopelni ir Antonam Birkertam (1876–1971) un Pēterim Birkertam (1881–1956). Jau 1908. gadā Antons Birkerts ir rakstījis apceri par Raiņa daiļradi Līgotņu Jēkaba sastādītajā "Latviešu literatūras vēsturē" un par to saņēmis izjustu pateicības vēstuli no trimdā mītošā dzejnieka: "Jūs .. ar tik sirsnīgu draudzību varējis par mani runāt mūsu pirmajā literatūras vēsturē. .. Jūsu tēlojums tik skaistā stilā, plastisks, dzīvs kā organisms. Tā līdz šim kritikas un raksturojumus nerakstīja" (Rainis. Kopoti raksti. 21. sēj. R., 1985, 132. lpp.). Šim iesākumam ir plašs turpinājums visa Antona Birkerta mūža garumā: Rainis. Monogrāfija. Gulbis, b.g. J.Rainis dzīvē un darbā. Monogrāfija. R., 1930. Rainis kā domātājs. Monogrāfija. R., 1925. Rainis kā mākslinieks. R., 1925. J.Rainis Pleskavas trimdā. R., 1964. J.Rainis Slobodskas trimdā. R., 1961. Raiņa dzīve. R., 1937. Viņa darbs ir pie Raiņa Kopotajiem rakstiem "Dzīve un darbi" 1925.–1931. un līdz 7. sējumam (1950) pēckara gados izdotajos. Sastādīti Raiņa atstāto dzeju krājumi, aforismi. Antons Birkerts ir pēdējais, kas 1929. gada janvārī Rainim izteicis pārliecinošu cerību par iespēju iegūt Nobela prēmiju. Un nebija viņa varā kaut ko mainīt notikumu gaitā — "universitāte aizliegusi Teodoram un Maldonim par mani rakstīt. Likšot univ. pate priekšā laikam Janševski" (Rainis. Kopoti raksti. 25. sēj. R., 1986, 370. lpp.).

Pēteris Birkerts, pētot daiļrades psiholoģiju, izstrādājis speciālu anketu ar daudziem jautājumiem, uz kuriem atbildējis arī Rainis. Tie publicēti 1923. g. žurnālā "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" vairākos turpinājumos. Rainim šī anketēšana un iztaujāšana nav īsti patikusi (to krājumā "Tikšanās ar Raini" R., 1965. atzīst pats Pēteris Birkerts), tomēr savāktā materiāla nozīmi grūti pārvērtēt.

1933. gadā tiek noslēgts līgums starp Aspaziju un brāļiem Birkertiem par Raiņa literārā mantojuma apgūšanu un publicēšanu. Otrā pasaules kara laikā, tuvojoties frontes līnijai, brāļi norok Raiņa arhīvu savas mājas dārzā, lai glābtu no varbūtējas iznīcināšanas.

Pēc kara, plānojot darbu Folkloras institūtā, Pēteris Birkerts izsaka vēlēšanos veikt pētījumus arī par Raini: "Rainis kā folkloras vācējs un vērtētājs". "Folkloras iedarbe uz Raiņa daiļradi". "Folkloras elementi Raiņa darbos". Un nav viņa vaina, ka šo izvēlēto tematu vietā bija "jāpēta" gluži citi jautājumi, piemēram, "Folklora b. Staļina cīņas gaitās" un "Sakāmvārdi Ļeņina darbos".

125 un 120 gadu piemiņas jubilejas brāļiem Birkertiem šī gada sākumā aizritējušas nepelnīti klusu — viņu darbs latviešu kultūras vēsturē (visplašākajā nozīmē) ir ļoti ievērojams. Lai runā darbi — sarakstītās grāmatas. Antons Birkerts pieminams kā daudzkārt izdotu mācību grāmatu autors — Latvijas vēsturē un apkārtnes mācībā. Tikpat rūpīgi kā par Raini viņš vācis biogrāfijas datus par Kārli Skalbi viņa Kopoto rakstu (1922–1924) sējumos. Uzrakstītas monogrāfijas "Garlībs Merķelis dzīvē un darbā", "Rūdolfs Blaumanis dzīvē un darbā", "Krišjānis Valdemārs un viņa centieni", "Vecais Konrādijs dzīvē, darbā, anekdotēs". Nozīmīgs plašais pētījums "Latviešu inteliģence savās cīņās un gaitās". Jaunībā sarakastījis romānu "Pedagogi", stāstus, tēlojumus, arī dzejojis. Viņa dzejas teksts izmantots Jāzepa Mediņa vīru koru dziesmā "Krāc jūrmalas priedes", kā arī tautā iemīļotajā nezināma autora dziesmā "Zied zilas puķes meža malā". Nav īsti zināms, kāpēc Antona Birkerta sarakstīto grāmatu bērniem "Kustīgais Jānītis" izdeva kā Ernesta Birznieka–Upīša darbu.

Pētera Birkerta lielākais devums ir folklorā — "Latvju tautas anekdotes" četros sējumos (1929—1930), savāktas un izdotas arī mīklas, sakāmvārdi, parunas. Sarakstītas apceres "Latvju tautas dzīves gudrība", I, II.d. (1937) un "Ievads latvju tautas prātniecībā" (1937), izmantojot tautas dziesmas, sakāmvārdus, parunas, anekdotes. Daudz pētījumu psiholoģijā — "Daiļradīšanas psiholoģija" (1.—2.d., 1922—1925), "Mīlas psiholoģija" (1926), "Pedagoģiskā psiholoģija" (1923), "Psiholoģija vidusskolām" (1921). Būtiska nozīme sakopotajiem materiāliem "1905. gada revolūcijā cietušie Latvijas skolotāji" (1927) un "Mūsu revolūcijas varoņi un mocekļi" (1928). Literatūrzinātnē nozīmīgs apcerējums "Rūdolfs Blaumanis kā jauno mākslas talantu audzinātājs" (1935).

Ļoti plašs, interesants un daudzpusīgs ir brāļu Birkertu rokrakstu fonds. Uzmanību saista gan izstrādātie pētījumi, gan savāktie materiāli par dažādām tēmām, gan memuāri un piezīmes. Tā Antona Birkerta "Autobiogrāfiskajās piezīmēs" lasāms gan par vectēvu Jēkabu, kurš 18 gadus bijis pagasta vecākais un gribējis tiesāties ar baronu Franku par atņemtajām mājām, gan par tēvu Jāni, kurš uz milzīgām sliecēm uzbūvējis savdabīgu ēku — pieguļnieku būdu; to vēlāk abi brāļi Antons un Pēteris izmantoja kā vasaras mītni, vietu lasīšanai, sarunām, atpūtai. Atceras skolas gadus Jelgavā, klases labāko skolnieku Kārli Ulmani, piedalīšanos IV Dziesmu svētkos un daudzus citus notikumus. Pētera Birkerta fondā saistošas šķiet viņa hronoloģiskās piezīmes apmēram 35 gadu garumā, arī atmiņas par dažāda laika notikumiem. Piemēram, 1917. gadā, dzīvojot Valkā, Pēteris Birkerts darbojies Vidzemes Pagaidu Zemes padomē, kuras uzdevumā, būdams ar jurista izglītību, izstrādājis Latvijas Satversmes projektu. Kopā ar citiem komisijas locekļiem vairākkārt braucis uz Tērbatu cīnīties ar baroniem zemes jautājumā. 1955. gadā rakstītajās atmiņās atceras sarunas ar Pēteri Stučku: "P.Stučka tikai ar ironiju var runāt par latviešu kultūru un Latvijas autonomiju." Un tālāk P.Birkerts piebilst: "Ar lieliniekiem ir grūta saprašanās un tāpēc jāstūrē uz pilnīgi patstāvīgu Latvijas valsti." Ņemot vērā, ka jau kopš 1946. gada P.Birkerts ticis vajāts, tiesāts, atstādināts no darba universitātē, šādu rindu rakstīšana un glabāšana ir visai drosmīgs solis. Abi brāļi vākuši interesantas epizodes un anekdotes no rakstnieku un mākslinieku dzīves. Tā lasāmas epizodes par Antu Klinti, Emīli Melngaili, E. Birznieku–Upīti un arī Pēteri Birkertu dažādu personu skatījumā. Kāds zīmīgs notikums, kas, šķiet, labi raksturo jaunāko brāli: "Pēteris Birkerts kopā ar paziņu Jelgavas autoostā ilgi dabū gaidīt autobusu. Cilvēki nemitīgi virina durvis, kas drausmīgi čīkst. Pēteris Birkerts, nupat iztinis sviestmaizi, pēkšņi iedod to paturēt paziņai, izceļ durvis, iesmērē eņģes ar maizei noņemto sviestu un ieceļ atpakaļ."

Noteikti būtu vērtīgi sakārtot un izdot izlasi no abu brāļu atstātā bagātīgā arhīva.

Velga Kince — "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!