Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mums vienas saknes, jūra un zvaigznes. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.03.2001., Nr. 44 (2431) https://vestnesis.lv/ta/id/5380

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Viss, kas dzīvē bijis, kļuvis par daļu no manis"

Vēl šajā numurā

17.03.2001., Nr. 44 (2431)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mums vienas saknes, jūra un zvaigznes

Vakar, 16.martā, noslēdzās Valsts prezidentes valsts vizīte Lietuvā

LEISI-2.JPG (45109 BYTES)
Foto: A.F.I.

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Lietuvas prezidents Valds Adamkus Viļņā 2001.gada 14.martā

Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga vakar, apmeklējot Klaipēdas universitāti, pauda gandarījumu par to, ka sadarbība starp Latvijas un Lietuvas augstskolām kļūst arvien auglīgāka, un to apliecina arī parakstītais sadarbības līgums starp Klaipēdas universitāti un Latvijas Kultūras akadēmiju.

Valsts prezidentei tika piešķirta Lielā Bronzas medaļa, ņemot vērā viņas ieguldījumu zinātnē, tajā skaitā baltistikā. Prezidente arī izteica prieku par to, ka Klaipēdas universitātē plaši tiek pasniegtas lietuviešu un latviešu studijas, tajā skaitā studentiem ir iespējams apgūt abu tautu valodas, bagāto kultūras mantojumu un tradīcijas. Kā savu dāvinājumu Klaipēdas universitātei V.Vīķe—Freiberga dāvāja Latvijas Televīzijas raidījumu ierakstus ar mērķi aktivizēt studentu latviešu valodas zināšanas.

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga:

Uzruna Klaipēdas universitātē 2001. gada 16. martā

20.JPG (25705 BYTES)
Pēc tikšanās ar uzņēmēju foruma dalībniekiem 15.martā: Imants Freibergs, Alma Adamkiene, Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus          Foto: Juris Krūmiņš — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Augsti godātais rektora kungs! Dāmas un kungi! Baltiskie brāļi un māsas!

Vēl nav norimusi gadu tūkstošu mijas radītā neparastā pacilātība un neikdienišķu vīziju un sajūtu ņirba. Vēl nav izbalējušas cerības un ilgas, kas saistās ar lielo notikumu — jauna laikmeta sākšanos.

Šis vēstures posms ir svarīgs izšķiršanās brīdis latviešu un lietuviešu tautām, un no tā daudz kas atkarīgs nākotnē. Tieši šobrīd ir tik nepieciešams izvērtēt un saprast to, kas mūs vieno, arī to, kas mūs šķir. Vajadzētu nezaudēt ideālismu un tomēr saglabāt arī zināmu pragmatismu, it īpaši tādu, par ko savā apcerē "Eiropas tautu attiecības" 1921. gadā ir rakstījis mūsu Raiņa laikabiedrs, dižais lietuviešu domātājs Vīdūns. Viņaprāt, tautas mijiedarbojas un savstarpēji iespaidojas caur garīgām vai materiālām lietām. Ja tautas ir mazattīstītas savā garā, tās viena otru mēģina "aprīt" un iznīcināt, bet tas notiek tikai tādā gadījumā, ja tautas dzīve ir cieši saistīta ar valsts varas tieksmi nostiprināties, nomākt un dominēt.

Bet, ja tautas nav agresīvas un netiecas uz citu iznīcināšanu, tad kaimiņtautas labāk nekā citas der viena otras attīstībai. Vīdūns uzskata, ka "pat tad, ja šīs [tautas] nepiekristu viena otras viedoklim un tām rastos domstarpības vai tās sāktu viena ar otru sacensties, tik un tā tas būtu jaunrades darbs.

Jo sacensība ir vajadzīga, lai pamazām un arvien skaistāk no necivilizētās dzīves izaugtu tīra un skaista cilvēciskuma zieds".

Vīdūna vārdi attiecas uz kaimiņtautām, taču mēs esam kas vairāk — arī radu tautas, un mūsu zemes un to iedzīvotājus vieno smalks, grūti definējams, taču tāpēc ne mazāk pastāvīgs un reāls faktors — baltu etniskais garīgums, kā arī ar to saistītā etniskā pašapziņa. Savā daudz kritizētajā, taču tāpēc ne mazāk vērtīgajā 14. gadsimta darbā hronists Pēteris no Dusburgas ir atzīmējis to, ka Nadravas Rāmavā dzīvojošā svētnieka krīva "vaļai un kārtībai pakļāvušās ne tikai minētās tautas (prūši), bet arī lietuvieši un citas tautas, kas dzīvoja Livonijas zemē".

Baltu tradicionālā pasaules uzskata kopību ir atzīmējuši vairāki pētnieki, te lai pieminam Haraldu Biezo, Mariju Gimbutieni vai etnologu Norbertu Vēļu. Nav nepieciešams, lai mēs viens otram skaidrotu, kāda dziļāka jēga paslēpusies teicienos "saulīt balta māmulīte", "ozols — tēvs, liepa — māte" vai "baltā smilšu kalniņā". Mums pats par sevi saprotams šķiet tas, ka meitas rota ir vainags, ka vasaras saulgriežos jāmeklē papardes zieds vai ka maizi nedrīkst zemē mest. Droši vien savas zemapziņas dzīlēs mēs izjūtam vienlīdz bijīgas trīsas, izdzirdot pieminam Dievu, Pērkonu, Velnu, tāpat arī Laimu, Raganu vai Zemes māti.

Mūs patiešām tuvina un saista viena no mūsu lielajām bagātībām — valoda. Īpašie ģeogrāfiskie un vēstures apstākļi ir noteikuši to, ka latviešu un lietuviešu valodas laika gaitā ir maz mainījušās, saglabājot gan arhaisku leksiku, gan arī skaniskumu un izteiksmes veidu. Šī mūsu valodu tuvība ļauj bez īpašas mācīšanās saprasties par vispārīgām lietām: laba diena, balta zeme, mīļš Dieviņš, dziļa jūra, es esmu, tu esi, mēs esam labi ļaudis.

Ne pārāk liela piepūle vajadzīga, lai mēs pārvarētu pretišķības un plaisas, ko mūsu starpā ir iezīmējusi vēsture. Par to gan parasti nemēdz runāt, aprobežojoties ar valodu un tradicionālās kultūras līdzību. Tomēr atšķirību pieminēšana ir vajadzīga, lai mēs to apzinātos un lai gūtu skaidrāku skatu par nākotnes iespējām.

Atšķirīgi ir veidojies mūsu valstiskums. Mindauga, Ģedimina un Vītauta Lietuvas sākumi ir meklējami pašu zemē. Pieņemdamās spēkā un plašumā, Lietuvas Dižkunigaitija kļuva par nopietnu faktoru viduslaiku Eiropas politikā. Ne tā tas bija mūsu zemē. Livonijas ordeņa spēks nāca no aizjūras. Pati ordeņa valsts bija izteikti konservatīva un noslēgta. Tai līdzīgas baznīcas valstis bija rodamas tikai Svētās Romas impērijā, Dienvidfrancijā, un Prūsijā, kuras sastāvā tad bija arī Klaipēda. Gribētos atzīmēt arī tādu atšķirību, ka 20. un 21. gadsimta Lietuvas robežas grūti salīdzināt ar Dižkunigaitijas robežām dažādos laikos, turpretim Latvijai un Igaunijai kopā ir gandrīz tās pašas viduslaiku Livonijas robežas.

Līdzās vēsturiskām atšķirībām svarīgi minēt arī dažādos kristietības attīstības ceļus. Lielākā Lietuvas daļa ir katoliska un tādējādi savā jaunāko laiku kultūrvēsturiskajā tradīcijā ir tuvāka Viduseiropas zemēm. Reformācija Latviju un Igauniju kultūras ziņā vairāk pietuvināja Ziemeļeiropai. Tiesa gan, ne pilnībā, jo Latvijas austrumdaļa — Latgale — un suitu novads Kurzemē ir lielākoties katoliski un kā tādi ir uzskatāmi par vistālāk uz ziemeļiem esošajām katoļu zemēm Eiropā. Savukārt mazās Lietuvas protestantiskā vēsture ir noteikusi luterānisma pastāvēšanu arī šajā katoliskajā citadelē.

Šādu atšķirību sarakstu varētu turpināt, tomēr nav noliedzams, ka mūsdienu pasaulē mūsu zemes kopā ar Igauniju uztver kā vienu reģionu — Baltiju. Vēl vairāk — ir zināmi kuriozi, ka pat inteliģentās aprindās neatšķir Latviju no Lietuvas. To nav grūti saprast, ja ņem abu vārdu fonētisko līdzību un abu zemju atrašanos vienu otrai blakus.

Ļoti svarīgi ir tas, ka mūsu vēsture 20. gadsimtā ir bijusi tik līdzīga: neatkarīgu valstu izveidošanās Pirmā pasaules kara beigās, brīvvalsts posms, vairākkārtēja okupācija Otrā pasaules kara laikā, pusgadsimts padomju impērijas važās, neatkarības miermīlīga atjaunošana. Arī ceļš uz iekļaušanos Eiropas un transatlantiskajās struktūrās daudz neatšķiras.

Ārēji mēs esam tik tuvi un līdzīgi, tomēr tieši šobrīd katram pašam jāaptver, kas ir paveikts un kas vēl veicams, lai mūsu tautu brīva attīstība un to abu vēsturiskā tuvošanās kļūtu par realitāti; lai tā iegūtu dziļumu un lai to nespētu izjaukt nekādi neparedzēti apstākļi vai politiskās spēles. Nav noliedzams, ka šajā ziņā svarīgas ir dažādas jomas — politika, aizsardzība, ekonomika. Tomēr domāju, ka īpaša uzmanība gan katrā valstī atsevišķi, gan arī Latvijas un Lietuvas sadarbības aspektā būtu pievēršama tieši kultūrai, zinātnei, izglītībai un citām humanitārajām jomām. Varētu teikt, ka "miesa dodas turp, kurp to aicina gars". Laba otras puses pazīšana, pozitīvas emocijas un garīga tuvība var lieliski motivēt arī daudz "smagāku, substanciālāku" sadarbību. Šajā nozīmē kopīgs zinātnes projekts, mūzikas festivāls vai mākslinieku darbnīca ir vismaz tikpat nozīmīgi pasākumi kā kopīgs uzņēmums, militārās mācības vai parlamentāriešu konsultācijas.

Atskatoties pāris gadu desmitus atpakaļ, var secināt, ka zinātnieku, mākslinieku, pedagogu, folkloristu un citu humanitārās jomas profesionāļu un amatieru sadarbība ir uzskatāma par simbolisku Baltijas ceļa sagatavošanu. Nav noliedzama ievērojamo kultūras sarīkojumu — studentu dziesmu svētku un folkloras festivāla "Baltica–88" — lielā nozīme mūsu valstiskuma atjaunošanas procesā: tieši šajos festivālos pirmoreiz publiski tika pacelti mūsu valstu karogi, dodot spēcīgu un neaizmirstamu impulsu mūsu nacionālās apziņas atjaunošanā. Tādējādi var teikt, ka tad mēs kā kaimiņtautas palīdzējām cita citai nokratīt ārējos spaidus, negribētu iejaukšanos mūsu pašu lietās, radot brīvas attīstības iespēju.

Nu ir pienācis laiks, kad mūsu labās kaimiņu attiecības ir vajadzīgas šīs iespējas īstenošanai. Šobrīd nepietiek ar mūsu kultūras un gara pasaules savdabības atzīšanu, nu ir vajadzīga tās pazīšana, kopšana un attīstīšana. Pie šīs vajadzības es gribētu pakavēties sīkāk, ņemot par piemēru mūsu valodas.

Valoda ir kas vairāk nekā tikai saziņas līdzeklis, domu formulēšanas veids vai etniskās piederības zīme. Valoda rāda mūsu gara pasaules dziļāko uzbūvi, mūsu īpatnējo domāšanas un dzīves veidu. Valoda ir apkārtējās pasaules apgūšanas līdzeklis, tā sevī satur arī jaunas, potenciālas kultūras formas. Eiropas Padome un Eiropas Savienība ir izsludinājusi 2001. gadu starptautiskā mērogā par valodu gadu, tādējādi apliecinot šīs jomas īpašo nozīmi. Turklāt īpaša vērība tiek veltīta mazajām valodām, kuru runātāju skaits ir samērā neliels un kuru pastāvēšana mūsdienu globalizācijas apstākļos ir apdraudēta.

Valodai ir liela nozīme katras valsts iekšējā dzīvē. Visupirms tā ir noteiktu ļaužu grupu, tautu, nāciju identificēšanās līdzeklis. Latvijā un Lietuvā, līdzīgi kā citās zemēs, valodas izcilo stāvokli nosaka valsts valodas likums. Šāds zināmā mērā formāls akts nav kaut kādas nelielas ļaužu grupas iegriba, to pavisam objektīvi nosaka valodas unikālā nozīme visas nācijas kultūras pārmantošanā, līdz ar to arī kultūras un citādas pēctecības nodrošināšanā.

Savas funkcijas veicot, valodai ir jāattīstās, turklāt — tikpat strauji, cik strauji mainās mūsu dzīve un ārējie apstākļi, jo ir zināms, ka attīstības apstāšanās varētu nozīmēt pakāpenisku izdzišanu. Te nu ir redzams, cik liels un smalks uzdevums ir mūsu universitātēm, kā arī radošajiem cilvēkiem. Ir nepieciešams meklēt arvien jaunus attīstības ceļus, saskatīt valodas apslēptos slāņus, pilnveidot tās mūsdienu izteiksmes iespējas.

Šo uzdevumu var vispārināt, to attiecinot ne tikai uz runāto vai rakstīto valodu, bet arī uz citām kultūras mantojuma jomām — mitoloģiju, tradicionālo un mūsdienu folkloru, skaņu pasauli un mūziku, ornamentiku, formu pasauli un arhitektūru, kustībām un žestiem, deju un citām.

Valodu jautājums starptautiskā mērogā ir saistīts ar tautu patstāvības un identitātes respektēšanu, ar pasaules kultūras mantojumu vispārējās nozīmības atzīšanu. Katra valoda ir nozīmīga visas cilvēces kultūras mantojuma daļa. Vai arī otrādi — kādas valodas iznīkšana nozīmē lielu un neatgriezenisku zaudējumu visas pasaules mērogā.

30.JPG (37842 BYTES) 29.JPG (32004 BYTES)

Klaipēdas universitātes rektors Stasis Vaitekūns un Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis paraksta sadarbības līgumu;
Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Klaipēdas universitātes Mākslas fakultātē ar universitātes rektora Staša Vaitekūna dāvināto piemiņas medaļu

Valodas un attiecīgās kultūras kā vērtības atzīšanai seko tās iekļaušanās dažāda rakstura un līmeņa attiecībās ar citām valodām un kultūrām, hierarhiju un prioritāšu veidošanās, izpētes un apguves programmas. Atvērtas sabiedrības apstākļos arvien lielāka uzmanība pievēršama valodu un kultūru mijiedarbes procesiem, jo ir zināms, ka ne valoda, ne kultūra nepastāv un neattīstās izolēti, atrauti no citām. Šis nu būtu tas lauks, kurā sagaidāma daudz plašāka un daudzveidīgāka akadēmiskās inteliģences darbība. Valodas un kultūras procesu reģionāli pētījumi, kā arī starptautiski humanitārās jomas sadarbības projekti — tas ir virziens, ko nosaka mūsu laiks ar tā īpašajām vajadzībām.

Šādai sadarbībai mūsu tautu starpā un arī plašāk ir daudz labu piemēru. Varam minēt baltistiku kā vienu no ilglaicīgākajiem baltu valodu izpētes projektiem, kura rezultāti tiek publicēti gan krājumā, gan arī apspriesti regulāros starptautiskos forumos, no kuriem pēdējais nesen notika Rīgā. Vītauta Dižā universitātes, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbības paraugs ir kopīgs zinātnisks baltonikas izdevums "Acta Baltica".

Kā vienu no labākajiem nesenas pagātnes piemēriem varētu minēt latviešu, lietuviešu un igauņu vēsturnieku kopdarbu "Baltijas zemju vēsture", kas jau publicēts lietuviešu, latviešu, igauņu, krievu, angļu un vācu valodā. Atsevišķi lielāki vai mazāki kopīgi projekti saistās arī ar citām baltonikas jomām, tomēr uzdrošinos teikt, ka ar to humanitārās sadarbības iespējas nav ne tuvu izsmeltas.

Cerīga un intensificējama ir mūsu augstskolu starptautiskā sadarbība. Vairāki līgumi ir jau noslēgti, un tiek gatavoti arī jauni. Patīkami atzīmēt, ka arī šajā reizē tiek parakstīts jauns līgums par sadarbību starp Latvijas Kultūras akadēmiju un Klaipēdas universitāti. Varam tik vēlēt, lai tas nestu labus sadarbības augļus.

Jau šobrīd būtu sagaidāma daudzpusīgāka un intensīvāka sadarbība ar tuvākajām augstskolām humanitāro studiju programmu realizēšanā, un tas ir saistībā ar vajadzību saglabāt un uzturēt tā sauktās mazās programmas, kurās ir neliels studentu skaits un kas tamdēļ vienai universitātei vai pat vienai nelielai valstij ir zināma greznība. Tas īpaši attiecas uz baltoniku, kuras dažādās jomas — etnoloģija, kultūras vēsture, antropoloģija, mākslas zinātnes, etnomuzikoloģija, folkloristika — ir būtiski svarīgas mūsu kultūras saglabāšanai un attīstībai un var ieinteresēt starptautisko auditoriju, tamdēļ arī tās būtu sevišķi atbalstāmas.

Tā nu mēs katrs savā zemē būtu veikuši sevis sakārtošanas darbu un kā cienīgi sarunu un sadarbības partneri veidotu savstarpējās attiecības, tādējādi ļaujot izplaukt tīram un skaistam civilizācijas ziedam Baltijas jūras austrumu piekrastē.
8.JPG (27610 BYTES)
Lietuvas prezidenta un Almas Adamkienes sniegtajās vakariņās par godu Latvijas Valsts prezidentei un Imantam Freiberga kungam Viļņā 2001. gada 14.martā: Imants Freibergs, Alma Adamkiene, Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus

Vakar, 16. martā, pēcpusdienā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atgriezās Rīgā no trīs dienu valsts vizītes Lietuvā.

Vizītes trešajā dienā Vaira Vīķe-Freiberga uzturējās Lietuvas trešajā lielākajā pilsētā Klaipēdā, kam jūras tirdzniecības osta un Lietuvas jūras spēku bāze nodrošina īpašu lomu Lietuvas ekonomiskajā un politiskajā dzīvē.

Klaipēdā Latvijas Valsts prezidente ieradās jau ceturtdien pēc tikšanās ar Lietuvas latviešu organizāciju pārstāvjiem Sventājā un Palangas Dzintara muzeja apmeklējuma. (Par Vairas Vīķes -Freibergas tikšanos ar Sventājas, Palangas un Klaipēdas latviešiem plašāk informēsim "LV" nākamajā numurā").

Vakar Latvijas Valsts prezidente Klaipēdas universitātē nolasīja lekciju par baltiešu identitāti un abu kaimiņtautu līdzīgo mentalitāti, kā arī par mūsu kopīgajām un arī atšķirīgajām likteņgaitām. (Skat. 1.–2.lpp.). Īpaši aizkustinoša bija Vairas Vīķes-Freibergas tikšanās ar lietuviešu studentiem, kas Klaipēdas universitātē mācās latviešu valodu.

Miglainais laiks vakar izdarīja korekcijas Latvijas Valsts prezidentes valsts vizītes scenārijā. Nācās atlikt iecerēto lidojumu helikopterā virs Klaipēdas jūras ostas un Kuršu kāpas. Tā vietā Vairai Vīķei-Freibergai un Latvijas delegācijai radās iespēja apmeklēt Klaipēdas Jūras muzeju un noskatīties unikālos priekšnesumus Klaipēdas delfinārijā.

Vakar Latvijas Valsts prezidente arī atklāja Latvijas Goda konsulātu Klaipēdā. Pie konsulāta ēkas Vairu Vīķi-Freibergu uzrunāja jaunais Latvijas Republikas goda konsuls Klaipēdā Prancišks Jurgutis ( Pranciškus Jurgutis ), uzņēmuma "Klaipedos Hidrotechnika" ģenerāldirektors. Viņš izteica gandarījumu par Latvijas valsts augsto uzticību un solīja sekmēt Latvijas un Lietuvas sadarbību, kā arī aizstāvēt Latvijas pilsoņu un Lietuvas latviešu intereses.

Atklājot Latvijas Goda konsulātu, Valsts prezidente Vaira Vīķe- Freiberga teica :

— Man ir tiešām prieks būt klāt šīs Latvijas valsts goda pārstāvniecības atklāšanā. Tā iezīmēs vietu, kur varēs notikt vēl konkrētāka sadarbība starp Latvijas un Lietuvas uzņēmējiem un citiem ļaudīm. Es vēlos pateikties mūsu valsts goda konsula kungam par viņa atbalstu šai sadarbībai, par viņa interesi par Latviju. Es vēlos izteikt pilnu uzticību viņa darbībai un novēlēt viņam vislielākās sekmes, lai turpinātu attīstīt kontaktus, kas būtu labvēlīgi un nestu labumu gan darījumu ļaudīm, gan studentiem un kultūras ļaudīm, gan arī tūristiem no abām valstīm. Lai šī vieta kalpo Latvijas un Lietuvas sadarbības atbalstam. Apsveicu jūs, goda konsula kungs, un vēlu jums vislabākos panākumus!

Valsts vizīte beidzās ar Latvijas vēstnieces Lietuvā Mairas Moras rīkotu pieņemšanu, kurā Valsts prezidente teica īsu uzrunu:

Jūsu ekselence vēstnieces kundze! Dāmas un kungi! Šī skaistā valsts vizīte Lietuvā tuvojas noslēgumam. Es vēlos izteikt pateicību visiem, kas darbojušies un ielikuši pūles, lai šo vizīti sagatavotu visās detaļās un lai to izveidotu tik daudzpusīgu un bagātu, kāda tā bija. Man bija liels gods un gandarījums tikties ar visām augstākajām Lietuvas amatpersonām un ar visiem viņiem rast kopēju valodu, saprašanos un kopēju izpratni par mūsu vienotajiem nākotnes mērķiem. Šīs vizītes laikā mēs arī akcentējām vairākas jomas, kurās mūsu valstu sadarbība šajā vēsturiskajā brīdī ir īpaši būtiska. Tās ir aizsardzība, ekoloģiskā sadarbība un arī vides attīstība un tūrisms. Līdzās tam mums bija arī plaša ar izglītību, kultūru un izglītības iestādēm saistīta programma. Kā bijušajai universitātes profesorei man tā bija īpaši patīkama un bagātinoša. Lietuvā es izjutu lielu siltumu pret Latviju un arī pret mani kā prezidenti. Es vēlos uzsaukt tostu par Lietuvas un Latvijas tautu draudzību, brālību un kopīgo nākotni!

Beidzoties valsts vizītei, Valsts prezidente Klaipēdā tikās ar Latvijas žurnālistiem. Rezumējot savu vizīti Lietuvā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga teica:

— Vizīte ir pagājusi, es domāju, ļoti pacilājošā gaisotnē. Tā kalpoja atgādinājumam, ka mēs esam kaimiņu tautas, tautas ar ļoti precīziem vienādiem patlabanējiem mērķiem. Bet varbūt tieši tāpēc, ka mēs dzīvojam kaimiņos, mēs laiku pa laikam arī viens par otru piemirstam. Piemirstam pievērst uzmanību viens otram, jo mūsu skatieni ir vērsti uz Eiropas un transatlantiskajām tālēm. Un tas arī tika akcentēts vizītes laikā. Protams, svarīga ir arī mūsu sadarbība un mūsu kopējie mērķi. Tas ir pats par sevi, jo mums ir jāsaskaņo savi viedokļi. Bet ir svarīgi atcerēties arī savus kaimiņus kā cilvēkus, kā tautu un sadarboties ar viņiem vairāk. Kopā ar mums Lietuvā bija Latvijas biznesmeņu delegācija, un viņi šīs īsās vizītes laikā jau paguva atrisināt veselu virkni praktisku problēmu, kas, cerams, ļoti uzlabos viņu sadarbību. Radās ļoti nopietni ieteikumi par muitas jautājumiem, un rodas cerības, ka muitas un vispār robežu šķērsošanas jautājumus, pateicoties abu prezidentu īpašajai interesei un uzmanībai, mēs atrisināsim.

"Latvijas Vēstnesis":

Prezidentes kundze, sarunā ar Lietuvas prezidentu Valdu Adamku jūs ierosinājāt vērsties pie jaunā ASV prezidenta ar kopīgu trīs Baltijas valstu paziņojumu, un jūsu priekšlikums guva interesantu tālāko attīstību.

— Jā, Adamkus kungs piekrita manai domai, ka mēs varētu kopīgi vērsties pie ASV jaunā prezidenta Buša ar mūsu kopējās vēlmes apliecinājumu par NATO paplašināšanu austrumu virzienā. Bet mūsu sarunas gaitā radās doma, ka vajadzētu šo paziņojumu izvērst plašāk un parakstīt visām deviņām NATO kandidātvalstīm kopīgi, gluži tāpat kā tas jau tika darīts Viļņas deklarācijā. Šajā gadījumā visu deviņu NATO kandidātvalstu prezidenti parakstītu šādu paziņojumu. Mēs neesam paguvuši vēl sazināties ar pārējiem saviem septiņiem kolēģiem. Bet mēs bijām vienisprātis, ka mēs, Lietuvas un Latvijas prezidenti, esam gatavi šādu iniciatīvu uzņemties un virzīt to tālāk.

"Latvijas Vēstnesis":

Mūsu lasītāji man šorīt zvanīja no Rīgas un vaicāja, kāpēc Lietuvas prezidents nav kopā ar jums atbraucis uz Klaipēdu. Latvijā jau esot parādījušās ziņas, ka prezidenta kungs sasirdzis. Taču, kā jau tādās reizēs mēdz būt, neiztiekot arī bez spekulatīviem skaidrojumiem un minējumiem, tāpēc vietā būs jūsu viskompetentākā informācija.

— Prezidents Adamkus ir saslimis ar diezgan smagu bronhītu. Es esmu pateicīga viņam par varonību, uzņemoties valsts vizītes pienākumus apstākļos, kad ārsti viņam noteikti būtu ieteikuši palikt vairākas dienas mājās, kamēr viņš šai slimībai tiek pāri. Viņam bija, mani uzņemot oficiālajā valsts vizītē, jāstāv caurvējā un ārā, kamēr mēs nostaigājām garām godasardzei. Bet prezidents Adamkus, neraugoties uz slimību, turējās patiešām varonīgi. Varonīgi viņš turējās arī valsts vakariņu laikā. Es patiešām apbrīnoju prezidenta Adamkus sportisko izturību un veselību, viņa spēju ik rītu stundu peldēt baseinā pirms došanās uz darbu. Bet šoreiz vīruss viņu tiešām pieveica, un tāpēc arī prezidents Adamkus līdz Klaipēdai nevarēja atbraukt.

"Latvijas Vēstnesis":

Es nupat runāju ar lietuviešu studentiem. Jūs ar savu viesošanos un lekciju Klaipēdas universitātē esat ieguvusi lielas viņu simpātijas. Bet kādi jums šķita lietuviešu studenti?

— Klaipēdā valdīja tiešām brīnišķīga atmosfēra. Runātājs jau jūt, kā viņu uzņem auditorija. Un šeit mums visiem kopā bija ļoti sirsnīga un jauka tikšanās.

"Latvijas Vēstnesis":

Kādas atziņas jūs guvāt no tikšanās ar Lietuvas latviešiem? Viņiem bija arī virkne lūgumu, un daži pauda arī savu sarūgtinājumu par konkrētām problēmām.

— Jā, viņiem, protams, ir ļoti neizdevīga situācija. Viņi ir pēcnācēji tiem latviešiem, kuri savā laikā dzīvoja Latvijas teritorijā. Bet nu jau kopš pirmskara laikiem viņi ir kļuvuši par Lietuvas pilsoņiem. Un tagad viņiem ir zināmi sarežģījumi dzīvē. Viens no tiem ir kompensācija par zemi. Tur dzīvo vairāki latvieši, kuru vecākiem piederēja zeme, uz kuras tagad uzbūvēts Būtiņģes termināls. Tā ir vērtīga zeme, ko Lietuvas valdība atsavināja un izmantoja šī termināla būvei. Un viņi vēl arvien par to nav saņēmuši kompensāciju. Viņi jau sešus gadus iet uz dažādām tiesas prāvām, bet viņu cerības saņemt kompensāciju par senču zemi neizskatās īpaši spožas. Viņi, man šķiet, to izjūt kā ļoti smagu netaisnību. Un, es domāju, jebkurā starptautiskā izpratnē tā tāda arī ir.

"Latvijas Vēstnesis":

Varbūt jūs varētu lūgt prezidentu Adamku iedziļināties šo latviešu situācijā?

— Tas ir viens no jautājumiem, ko šie ļaudis man lūdza. Vai es varētu tālāk painteresēties viņu labā. Otrs bija jautājums par to, ka viņiem ir dārgi jāmaksā, lai nokļūtu pāri Lietuvas robežai Latvijā uz savas dzimtas kapiem. Prasību ik reizi samaksāt apmēram divdesmit dolārus par automašīnas apdrošināšanu viņi uztver kā ļoti smagu apgrūtinājumu, kas pensionāriem ir grūti izpildāms. Bet te nu jāsaprot, ka tā ir starptautiskā prakse: ikvienai mašīnai, šķērsojot valsts robežu, ir nepieciešams apdrošināšanas dokuments. Ja nu ar šo mašīnu notiek nelaimes gadījums Latvijas pusē, tad kas būs atbildīgs par radītajiem zaudējumiem? Lietuvas latvieši arī prasīja, kāpēc viņiem nevar būt dubultpilsonība. Tas ir ļoti grūts jautājums, jo viņi jau ir Lietuvas pilsoņi kopš pirmskara laikiem. Juridiski tas būtu ļoti grūti realizējams. Es domāju, šeit reālāki varētu būt kādi pārrobežas sadarbības atvieglinājumi, ja šiem ļaudīm izsniegtu īpašas atļaujas, dodoties uz savas dzimtas kapiem, kapusvētkiem, ģimenes svētkiem un līdzīgos gadījumos. Viņi man lūdza, vai es varētu sniegt viņiem kādu augstāka līmeņa palīdzību arī šajos jautājumos.

— Kāpēc vizīte ilga trīs dienas?

— Tas ir svarīgas, nopietnas valsts vizītes paredzētais laiks, un tas tiešām tika lietderīgi izmantots, lai akcentētu, ka Lietuva kā Latvijas kaimiņvalsts mums ir svarīga.

Pavadot Latvijas Valsts prezidenti, Palangas lidostā bija nostādīta Lietuvas jūras spēku godasardze. Plīvoja Latvijas un Lietuvas valsts karogi. Vakar pēcpusdienā Latvijas Valsts prezidente atgriezās Rīgā.

Jānis Ūdris, "LV" speciālkorespondents Valsts prezidentes vizītē Lietuvā

Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizītes Lietuvā dienas Jura Krūmiņa fotoskatījumā — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

6.JPG (35949 BYTES) 7.JPG (35869 BYTES) 1.JPG (29822 BYTES)

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga dodas uz Antakala kapiem, lai noliktu ziedus pie Medininku muitnieku un 1991.gada janvāra upuru pieminekļa

5.JPG (31174 BYTES) 4.JPG (34850 BYTES) 11.JPG (28813 BYTES)

Latvijas delegācija (Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, vides un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs, ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis, vēstniece Lietuvā Maira Mora) sarunā ar Lietuvas delegāciju

Latvijas un Lietuvas valstu prezidenti saskandina glāzes par baltu tautu vienotību

21.JPG (29560 BYTES) 22.JPG (31082 BYTES) 24.JPG (31693 BYTES)

M. Mažvīda Nacionālajā bibliotēkā: Vaira Vīķe–Freiberga, bibliotēkas direktors Vlads Bulovs; Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, Imants Freibergs un Maira Mora

Viļņas universitātē: Lietuvas vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns, Latvijas vēstniece Lietuvā Maira Mora, Latvijas Valsts prezidente un Viļņas universitātes rektora pienākumu izpildītājs Benedikts Juodka

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!