Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē

Vakardienas, 12.septembra, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē kārtējo reizi tikās valdības, arodbiedrību un darba devēju pārstāvji. Darba kārtībā bija vairāki svarīgi jautājumi - par iespējamajiem grozījumiem likumā “Par policiju”, par Dzelzceļa likuma nepildīšanu un pasažieru pārvadājumiem trūkstošajām dotācijām, par to, kā tiek saskaņota ģenerālvienošanās starp Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrību un Slimnīcu biedrību.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) bija ierosinājusi apspriest NTSP sēdē likuma “Par policiju” normu, kas ierobežo policistiem kā militarizētas un bruņotas valsts tiesībaizsardzības iestādes darbiniekiem apvienoties arodbiedrībās. Šāds aizliegums ir noteikts likuma 23.panta 5.daļā. LBAS, pamatojoties uz pašu policistu vēlmēm, aicināja padomi atbalstīt attiecīgā panta svītrošanu no likuma un virzīt jautājumu tālākai izskatīšanai valdībā un Saeimā.

Izsakot šo priekšlikumu, LBAS priekšsēdētājs Juris Radzevičs atsaucās gan uz starptautisko likumdošanu, kas nevis aizliedzot, bet tikai ierobežojot konkrētu institūciju darbinieku apvienošanos arodbiedrībās, gan uz konkrētiem ārvalstu piemēriem. “Ierosinot mainīt likumu, LBAS nevēlas uzspiest arodbiedrību organizēšanu, bet tikai vēlas radīt vidi brīvai apvienošanās iespējai,” uzsvēra J.Radzēvičs.

Iekšlietu ministrijas viedoklis par likuma izmaiņām bija konceptuāli piekrītošs — augustā notikusi policistu aptauja, kuras rezultāti liecina, ka policijas personālsastāvs pret arodbiedrību veidošanu neiebilst. Diskutējams ir jautājums par to, kādi varētu būt policistu arodbiedrības statūti, tiesības. Uz jautājumu, vai arodbiedrības var ietekmēt militarizētas institūcijas darbu (kā zināms, šādās institūcijās pakļaušanās pavēlēm nav apspriežama), Iekšlietu ministrijas pārstāvis atbildēja, ka reāli šādi precedenti jau pastāv, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, kur policistu arodbiedrību lēmumi ir jūtami traucējuši policijas darbu.

Pret grozījumiem likumā “Par policiju” asi iebilda valdības pārstāvis ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis: “Esmu kategoriski pret ideju, ka tiek radīta iespēja militarizētā, bruņotā organizācijā veidot kādas grupas, kas varētu apspriest augstākstāvošu personu lēmumus, atteikties tos pildīt.” Lai arī arodbiedrību pārstāvji iebilda, ka viņu organizācijas mērķis galvenokārt ir risināt sociālas dabas jautājumus, kuru policijā nav mazums, NTSP vienojās, ka tik svarīga problēma, kas skar arī valsts drošību, prasa papildu izpēti. Līdz ar to tika nolemts, ka jautājuma izskatīšana ir jāatliek uz kādu no nākamajām padomes sēdēm un tā apspriešanā noteikti jāiesaistās arī iekšlietu ministram un Ministru prezidentam.

Latvijas Dzelzceļnieku arodbiedrība NTSP sēdē kārtējo reizi aktualizēja jautājumu par pasažieru pārvadājumiem un to finansēšanas kārtību. Lai arī iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumi ir visas sabiedrības un valsts interešu daļa, to pastāvēšanu faktiski nodrošina uzņēmums “Latvijas dzelzceļš” ar šķērssubsīdijām no kravu pārvadājumiem. Valsts dotācija pasažieru pārvadājumiem ir 300 tūkstoši latu gadā, sākot ar 1999.gadu (taču, pēc Dzelzceļnieku arodbiedrības informācijas, šķērssubsīdiju veidā 1999. gadā vien pasažieru pārvadājumos ieguldīti 15,6 miljoni latu). Arī Satiksmes ministrija apliecina, ka valsts dotācija pasažieru pārvadājumiem ir simboliska un nepietiekama, pēc dažādiem aprēķiniem tie ir tikai 3 līdz 5 procenti no nepieciešamās summas.

Dzelzceļnieki norāda arī uz to, ka tiek apzināti radītas nevienlīdzīgas konkurences iespējas starp dzelzceļa un autobusu pasažieru pārvadātājiem — strauji pieaug valsts dotācijas autopārvadātājiem, tāpat nepārdomāti tiek izsniegtas komerclicences autopārvadātājiem maršrutos, kas ir paralēli dzelzceļam. Tas samazina dzelzceļa pasažieru skaitu, bet pilnībā aizvietot to nespēj. Reāli neeksistē arī pašvaldību pasūtījums pasažieru pārvadāšanai pa dzelzceļu, lai gan to paredz likums. Tā, piemēram, Jūrmalā dzelzceļš faktiski tiek izmantots kā iekšējais pasažieru transports, kaut nekāda pasūtījuma un līdz ar to arī finansējuma no vietējās pašvaldības nav.

Tā kā Latvijai nelabvēlīgi ir mainīti arī kravu pārvadājumu tarifi Krievijā, kas neapšaubāmi ietekmēs kravu pārvadājumu tirgu mūsu valstī, valsts a/s “Latvijas dzelzceļš” ģenerāldirektors Andris Zorgevics uzskata, ka pasažieru pārvadājumu uzturēšana ar šķērssubsīdījām vairs nav iespējama. Tāpat neiespējami, viņaprāt, ir palielināt pasažieru pārvadājumos iesaistīto dzelzceļa darbinieku algas un nodrošināt citas sociālās garantijas, ja netiek panākts reāls valsts un pašvaldību pasūtījums, palielinātas valsts dotācijas. Salīdzinājumam A.Zorgevics minēja faktu, ka, piemēram, Igaunijā valsts dotācijas dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem ir 1 lats cilvēkam, bet Latvijā — tikai 0,02 santīmi.

Apkopojot visu iepriekšminēto, dzelzceļnieki atzina, ka atrodas pirmsstreika situācijā. No valdības ir dzirdēti tikai solījumi gadu garumā, bet nekas reāli darīts nav. Satiksmes ministrijas iesniegto koncepciju par pasažieru pārvadājumiem valdība arī nav atbalstījusi. NTSP, apzinoties problēmas nopietnību, nolēma, ka ir jāorganizē satiksmes ministra, finansu ministra un Ministru prezidenta tikšanās, lai vēlreiz izskatītu jautājumu par dzelzceļa pasažieru pārvadājumu dotēšanu pietiekamā apjomā, par reāla valsts un pašvaldību pasūtījuma nodrošināšanu.

Trešais NTSP sēdes darba kārtības jautājums skāra medicīnas darbinieku algas. Joprojām nav parakstīta ģenerālvienošanās starp Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrību, Labklājības ministriju un Slimnīcu biedrību, līdz ar to nav reāla mehānisma, kā nodrošināt valdības paredzēto darba samaksas pieaugumu medicīnas māsām. Lai arī nauda minimālajam algu palielinājumam ir atrasta, ne Labklājības ministrija, ne Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība nav pārliecinātas, ka tā nonāks tur kur paredzēts, jo pēc pašreiz spēkā esošās normatīvo aktu bāzes medicīnas darbinieku darba samaksa ir iekļauta ārstniecisko pakalpojumu cenā līdz ar ārstniecības iestāžu uzturēšanas izdevumiem. Tas nozīmē to, ka arī gadījumā, ja tiek pacelta ārstniecisko pakalpojumu cena (piemēram, vienas slimnīcas gultas dienas izmaksas), tas negarantē algas palielinājumu medicīnas darbiniekam. “Liekā” nauda tikpat labi var tikt novirzīta arī maksai par elektroenerģiju vai kredītiem. Vienīgā iespēja noregulēt situāciju un valsts piešķirto naudu izmaksāt algās ir jau minētās ģenerālvienošanās parakstīšana, kam pretojas Slimnīcu biedrība, minot objektīvus iemeslus, ka, palielinot pakalpojumu cenu, ir samazinājušies citi rādītāji, piemēram, pacientu skaits. NTSP nolēma, ka strīda pusēm ir jāturpina diskusijas un darba devējiem, šajā gadījumā Slimnīcu biedrībai, tomēr jārod iespēja panākt minimālo darba samaksas pieaugumu, ko ir paredzējusi valsts. Problēma jārisina kopā ar Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūru. To, ka nepieciešama stingra kārtība darba algu palielinājuma nodrošināšanai, apliecina arī tādas absurda situācijas kā, piemēram, Aizputes slimnīcā, kur medicīnas māsām algas pielikumu izmaksā uz parādu rēķina, vai Gaiļezera slimnīcā, kur atlaistas 97 medicīnas māsas, lai pārējām palielinātu algu par 7 latiem.

Nākamā NTSP sēde notiks 3.oktobrī, un tajā tiks izskatīti jautājumi par valsts budžetu nākamajam gadam.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore