Kā jaunlatvieši neļāva tikt pie Ļeņina prēmijas

(19.gadsimta 50.–70.gadi) (1957. – 1960.gads)

Par laiku, kad arī komunistu pārraudzītā Latvija sajuta atkusni

Dr. habil. oec., prof. Georgs Lībermanis — “Latvijas Vēstnesim”

Akmens stagnātu purvā

1957. gada novembra sākumā lasītāju vērtējumam tika nodota mana monogrāfija “Jaunlatvieši. No latviešu ekonomiskās domas vēstures”. Brīnumātri jau decembrī “LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs” parādījās pirmā recenzija — Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa, vēsturnieka Jāņa Krastiņa raksts “Jaunlatviešu idealizēšana” . Recenzijas saturs pēc savas būtības bija politiskā apsūdzība: grāmata “Jaunlatvieši” ir ideoloģiskā diversija pret latviešu tautas vēstures marksistiski ļeņinisko izpratni. Pašmāju akadēmiķim visai delikātā zinātniski izturētā formā atbildēja PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Jānis Zutis. Viņa īso, kodolīgo atsauci, kas iespiesta laikrakstā “Rīgas Balss” ar virsrakstu “Dažas piezīmes par G. Libermaņa grāmatu” Jaunlatvieši”” ir vērts citēt pilnībā.

“Par jaunlatviešiem ir dzirdēti dažādi spriedumi, dažādi novērtējumi. Strīdi nebeigsies arī tagad, pēc G. Libermaņa grāmatas iznākšanas. Taču kā Libermaņa domu un uzskatu piekritējiem, tā pretiniekiem jāatzīst, ka monogrāfija par jaunlatviešu tautsaimnieciskajiem uzskatiem ir solis uz priekšu problēmas pētīšanā.

Starp jaunlatviešu ideologiem nebija neviena teorētiskās politekonomijas pārstāvja, bet K. Valdemārs un viņa domu biedri centās izmantot teoriju — galvenokārt no vulgārās politekonomijas paņemtas domas — tīri praktiskos nolūkos: kā cīņas ieroci par agrārām un citām buržuāziskām reformām. G. Libermanis nesaudzīgi atmasko jaunlatviešu nostājas nepareizos teorētiskos pamatus, bet reizē ar to norāda arī uz progresīvo nozīmi, kāda bija cīņai par zemes atdošanu zemniekiem, par vietējo muižnieku un pilsētas vācu buržuāzijas privilēģiju iznīcināšanu.

Bez dzimtbūtniecisko atlieku novākšanas nebija domājama ne latviešu buržuāzijas attīstība, ne arī latviešu tautas tālākais progress. To pareizi izprata jaunlatviešu publicisti, un tāpēc viņu vadošā loma nacionālās atbrīvošanās cīņās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados novērtējama pozitīvi.

G. Libermanis ir veicis lielu darbu, savācot Krišjāņa Valdemāra, Jura Alunāna, K. Biezbārža un citu rakstus, kas izkaisīti pa dažādiem periodiskiem izdevumiem latviešu, vācu un krievu valodā. Vācot materiālus savai monogrāfijai, G. Libermanis ir strādājis Rīgas, Tartu, Maskavas un Ļeņingradas arhīvos. Strīdīgajā jautājumā par jaunlatviešiem autors liek svaru kausā bagātīgu faktu kopojumu, svarīgus pierādījumus. Visi tie, kas jaunlatviešus uzskata tikai par liberālās buržuāzijas ideologiem, kuru darbība esot nesusi latviešu tautai vairāk ļaunuma nekā labuma, tagad ir spiesti atbildēt ar tādu pašu zinātnisku argumentāciju.

Pēc G. Libermaņa grāmatas iznākšanas nav vairs iespējams turpināt diskusiju ar maznozīmīgām deklarācijām, bet vēsturiskās patiesības labā nepieciešamas nopietnas zinātniskas monogrāfijas.

Par autora nopelnu jāatzīst tas, ka diskusiju par jaunlatviešiem no literāra strīda jautājuma viņš pacēlis zinātniskas problēmas augstumā.”

Nākamā recenzija parādījās 1958. gada februārī žurnālā “Karogs”. Literatūrvēsturnieks Vilis Austrums rakstīja: “ Plašāka pārskata par jaunlatviešu domu līdz šim vispār nebija, nemaz nerunājot par neviltotu, zinātniski orientētu jaunlatviešu ekonomisko uzskatu novērtējumu marksisma—ļeņinisma metodoloģijas gaismā. Ar patiesu gandarījumu tāpēc atzīmējam, ka šādu darbu monogrāfijas apjomā tagad veicis ekonomists G.Lībermanis.”

Profesora J. Zuša mesto cimdu J. Krastiņš līdz ar dogmatiski noskaņotiem domubiedriem LPSR ZA akadēmiķi Kārli Strazdiņu un korespondētājlocekli Jāni Bumbieru — nepacēla. Pēdējais, bijušais čekists, savu melno prettautisko darbu jau bija paveicis. Kādā Latvijas kompartijas centrālās komitejas (LKP CK) plēnumā viņš kā topošās latviešu buržuāzijas ideologu “atmaskoja” Krišjāni Valdemāru un paziņoja: esot kauns, ka viena no Rīgas centrālajām ielām nes buržuāziskā nacionālista vārdu. Rīgas izpildkomiteja pēc LKP CK norādījuma uzklausīja šo latviešu tautai naidīgo balsi un drīz vien K.Valdemāra ielu pārdēvēja par Gorkija ielu (laikam jau pēc Maskavas parauga).

Akadēmiķim J. Krastiņam ar savu graujošo recenziju par monogrāfiju “Jaunlatvieši” šķita par maz. Viņš ķērās pie komunistu ieroča — sūdzībām LKP CK. Savā denunciācijā J. Krastiņš “Jaunlatviešu” autoru raksturoja kā latviešu buržuāzisko nacionālistu un kategoriski prasīja grāmatu “Jaunlatvieši” kā idejiski kaitīgu oficiāli nosodīt, bet tās autoru izslēgt no komunistiskās partijas, tas ir, politiski iznīcināt. Vietējais partijas virsorgāns nereaģēja uz šo sūdzību. Baidījās pāršaut pār strīpu, jo kā nekā nesen kompartijas 20. kongresā tika atmaskots personības kults un ideoloģijā it kā bija iestājies atkusnis. J. Krastiņš negribēja rimties. Nākamās sūdzības jau vērsās pret LKP CK, kas nevēloties atmaskot antimarksistiskus darbus un tā autorus.

Beidzot nepatīkamo vezumu izkustināja Latvijas Zinātņu akadēmijas sabiedrisko zinātņu nodaļa, ko vadīja K. Strazdiņš. Ar LKP CK atbalstu 1958. gada aprīlī tika rīkota atklāta diskusija par jaunlatviešu kustības raksturu. Šīs diskusijas rīkotāji, kas paši atradās dogmu, patvaļīgu shēmu un revolucionārās patētikas gūstā nezināja, kas viņus sagaida.

Uzskatu juceklī

Varu atzīties: monogrāfijas “Jaunlatvieši” autors i nedomāja graut marksismu vai sludināt nacionālismu. Viņš pats tolaik bija sapīts marksisma tīklos. Tagad, pārlasot monogrāfiju, to it viegli konstatēt. Autora nodomi bija pragmatiski — uzrakstīt un aizstāvēt zinātņu kandidāta (tagad teiktu — doktora) disertāciju. Grāmata bija pabeigta pirms kompartijas 20. kongresa.

Darbs pie disertācijas sākās ar iepazīšanos ar agrāk iespiestajiem rakstiem un grāmatām par jaunlatviešiem. Sevišķi rūpīgi tika pētīti tie darbi, kuru autori bija marksisti. Vienlaikus autors centās maksimāli plaši iepazīties ar pašu jaunlatviešu rakstīto. Pēc neilga laika autoram kļuva skaidrs, ka padomju literatūrā par jaunlatviešiem valda pamatīgs juceklis. Literāti un vēsturnieki ķērās pie spalvas, lāgā nezinādami, kādi ir jaunlatviešu īstenie uzskati, bet vadījās no dogmām, pašsacerētām shēmām, citātiem, kas attiecās uz pavisam citiem vēstures periodiem. Vēsturnieks J. Krastiņš 1946. gadā bez jebkādiem pierādījumiem apgalvoja, ka jaunlatviešu kustība noritējusi zem narodņicisma karoga. 1947. gadā K. Bērzs raksturoja jaunlatviešus kā latviešu augošās lauku un pilsētu buržuāzijas pārstāvjus, uzsverot, ka tie ir bijuši saistīti ar toreizējo progresīvo inteliģenci un savā cīņā par nācijas saimniecisko un kultūras uzplaukumu atraduši morālisku un idejisku atbalstu krievu demokrātu darbos. Tad nāca modē koncepcija, ka jaunlatvieši esot dalāmi divos spārnos: radikālajā spārnā, kuru pasaules uzskats zināmā mērā atspoguļo zemniecības masu intereses, un mērenajā, kuri uzskatāmi par buržuāziskajiem liberāļiem un kuru uzskatos valdot topošās latviešu buržuāzijas intereses. Bez jebkādiem konkrētu jaunlatviešu uzskatu pētījumiem radikālā spārna Prokrusta gultā noguldīja Juri Alunānu un Kasparu Biezbārdi, bet mērenā spārnā ieskaitīja K. Valdemāru un Krišjāni Baronu. 1952. gadā vēsturnieks K. Strazdiņš jaunlatviešus savukārt dēvēja par buržuāziski liberāliem demokrātiem. Šāds raksturojums izskanēja referātā otrajā apvienotā zinātniskajā sesijā, kas bija veltīta Baltijas tautu vēstures jautājumiem. Šis uzskats saņēma krievu vēsturnieku iznīcinošu kritiku. Tā S. Dimitrijevs kategoriski iebilda, ka par demokrātiem dēvē tos, kas pirmām kārtām necīnījās par patvaldības gāšanu. A. Sidorovs nosodīja tos, kas uzskatīja, ka tiklab krievu, kā arī Baltijas buržuāzijai 19.gs. vidū bijusi progresīva loma, un uzsvēra , ka neesot principiālas atšķirības starp šā perioda Igaunijas un Latvijas buržuāziskiem darbiniekiem un krievu dzimtbūšanas atcelšanas laika liberāļiem, kuru reakcionāro lomu līdz galam esot atsedzis Ļeņins. Šo krievu šovinistu analfabētiski revolucionārā nostāja kļuva par Latvijas ortodoksālo marksistu kaujas karogu cīņā pret tiem, kas jaunlatviešus atzina par progresīvu spēku, par latviešu tautas centienu paudējiem.

Tieši tādi no krievu vēsturniekiem patapināti uzskati, kuriem par jaunlatviešu reālo darbību nebija ne jausmas, atrada vietu “Latvijas PSR vēsturē” un Latvijas PSR vēstures saīsinātā kursa maketā. Šajās publikācijās tika apgalvots, ka jaunlatviešu kustība “bija viens no vietējiem Krievijā attīstījušās liberāli monarhistiskās tendences veidiem, pretstatā revolucionāri demokrātiskajai, kuras priekšgalā bija Černiševskis, Dobroļubovs un citi revolucionāri demokrāti”. Te latviešu vulgāri dogmatiskā marksisma pārstāvji galīgi sapinās pretrunās, jo jaunlatvieši tika raksturoti kā valdošas šķiras pārstāvji, feodāli ekspluatētās zemniecības ideologi, cīnītāji pret vācu muižniecības visatļautību (vēl 50. gados vācu muižniecība drīkstēja pērt savus nomniekus — saimniekus). Koncepcija, ka jaunlatvieši ir buržuāziskie liberāļi jau pēc savas būtības bija nevēsturiska, jo kapitālisma vājie asni, kas feodāļu privilēģiju dēļ nekādi nespēja uzdīgt, tika iztēloti par nobriedušu buržuāzisko iekārtu, bet cars — kā šīs iekārtas sargs.

Bija arī citi uzskati. Jau 1951. gadā Mihails Kozins savā disertācijā, analizējot jaunlatviešu darbību un lomu zemniecības kustībā, noraidīja uzskatu, ka jaunlatvieši pielīdzināmi tā laika liberāļiem. M. Kozins secināja, ka jaunlatvieši zināmā mērā izteikuši visas tautas intereses, kā arī atzīmēja, ka nevis rūpes par vācu baronu interesēm, nevis cenšanās saglabāt baronu pozīcijas, bet gan neticība tautas revolucionārajiem spēkiem noteica jaunlatviešu pieķeršanos reformām. Tas tomēr vēlāk netraucēja M. Kozinu akli paklausīt savam priekšniekam (Latvijas PSR ZA Vēstures institūta direktoram akadēmiķim K. Strazdiņam) un uzrakstīt melīgu grāmatu, kur autors noliedza jaunlatviešu saistību ar zemnieku kustību.

Daži vārdi par baltvācu vēsturnieku un pirmo latviešu marksistu uzskatiem par jaunlatviešiem. Pirmajiem raksturīgs ir Astafa Tranzē-Rozeneka darbs “Latviešu revolūcija”, kas vērsts pret 1905. gada revolūciju Latvijā, it sevišķi pret sociāldemokrātu lomu revolucionārās cīņas izvēršanā. A. Tranzē-Rozeneks apgalvo, ka sociāldemokrātisko kustību Baltijā ir ievadījusi nacionālistiskā kustība, ka abas kustības stāvot ciešā sakarībā, ka nacionālajai kustībai no paša sākuma bijuši sociālistiski dīgļi. Jaunlatviešu un “Pēterburgas Avīžu” darbību viņš raksturo kā musinošu un graujošu; šās darbības sekas bijuši zemnieku nemieri. Kustības sociālistiskais raksturs visspilgtāk esot izpaudies, sākot ar 1866. gada vidu, kad sākās sīku zemes gabalu piešķiršana pareizticīgajiem kalpiem. Tranzē-Rozeneks izsaka pieņēmumu, ka jaunlatviešu vadītāji, iespējams, bijuši bruņoti ar akadēmiskā sociālisma ieročiem, kurus viņi pārņēmuši no krievu republikāņiem (t. i., no revolucionārajiem demokrātiem).

Tranzē-Rozeneka koncepciju jaunlatviešu novērtējumā pilnā mērā pārņēmis cits redzams baltvācu vēsturnieks Aleksandrs Tobīns. Savā darbā “Agrārā likumdošana Vidzemē XIX gadu simtenī” viņš raksta par jaunlatviešu sakariem ar krievu demokrātiskajām aprindām. Apgalvojot, ka jaunlatvieši esot pieķērušies radikālām un demokrātiskām utopijām, kas tolaik bijušas modē, un ka viņu mērķis esot bijis agrārais apvērsums, kam jāiznīcina visi muižnieki.

Arī Reinharda Vitrama “Baltijas vāciešu vēsturē” jaunlatviešu kustība raksturota kā revolucionāra, kā tāda, kurai politiskajā laukā bijis liberāli demokrātisks raksturs.

Viens no pirmajiem darbiem, kur mēģināts no marksistiskām pozīcījam analizēt jaunlatviešu kustības izveidošanos, ir Pētera Stučkas raksts “Tautību vai šķiru cīņa”. Jaunlatviešu kustības sākumu P.Stučka saista ar latviešu zemnieku antifeodālo cīņu, atzīmējot: “Reizē ar 1840.g. sākuma zemnieku dumpības kustību — radās arī šās “dumpības” ideologi.” (P.Stučka par jaunlatviešu kustības pirmo ārējo izpausmi uzskata K. Valdemāra 1848. gadā nodibināto latviešu inteliģences pulciņu Ēdolē.) P. Stučka parāda, ka tautisko centienu pamatā bija ekonomiskas intereses, ka tie bija saistīti ar saimniecisku konkurenci dažu tautību starpā.

Latviešu marksistiskais vēsturnieks Kārlis Landers jaunlatviešus būtībā raksturojā kā revolucionārus. Jāpakavējas vēl pie trim paradoksiem.

Pirmais paradokss. Cīnītāji par “tīro” marksismu pret buržuāzisko nacionālismu kategoriski nevēlējās jaunlatviešu rindās ieskaitīt Jūliju Kalēju-Kuzņecovu. Viņa spalvai pieder plašs raksts “Baltijas zemnieku saimnieciskā un tikumiskā dzīve”, kur būtībā krievu presē tiek propagandēti jaunlatviešu centieni, minēta K. Valdemāra nostāja, citi jaunlatviešu darbi.

J. Kalējs-Kuzņecovs iestājās par kalpu tiesībām, prasīja izbeigt latviešu zemniecības dalījumu saimniekos un kalpos un piešķirt vienāda lieluma zemi gan saimniekiem, gan kalpiem. Ēkām un inventāram esot jābūt kopējā lietošanā. Viņš kategoriski vērsās pret kalpu pārvēršanos kapitālistiski ekspluatētā proletariātā. Materiālos, kas glabājās viņa fondā PSRS Ģeogrāfiskās biedrības arhīvā bija nepārprotamas rakstiskas liecības, ka labvēlīgos apstākļos varētu īstenot muižnieku zemes bezmaksas sadali visiem zemniekiem. J. Kalējs-Kuzņecovs labi saprata: kamēr valda cars, tas nav iespējams. Tāpat kā pārējie jaunlatvieši, viņš reformu ceļā cerēja no carisma dabūt maksimumu iespējamā. Paradokss ir tas, ka ortodoksie marksisti kalpu ideolgu vienkārši ignorēja. Šādas nostājas cēloņi ir skaidri. Tas bija nepieciešams, lai koncepcija par jaunlatviešiem kā buržuāziskajiem nacionālistiem nesabruktu lupatu lēveros.

Otrais paradokss. Ja jaunlatvieši bija gaužām mierīgu reformu piekritēji, kas tikai ar petīcijām traucēja augstāku ierēdniecību, kāpēc pret viņiem tik nikni vērsās cara žandarmērija? Policejiskie pārspīlējumi! Bailēm lielas acis! Tā skanēja standarta atbilde. Nebūsim naivi. Jaunlatviešu darbība, viņu raksti “Pēterburgas Avīzēs” musināja latviešu tautu, sēja naidu pret muižniekiem, pret baltvācu administrāciju un būtībā mācīja: cerēt, ka cars atbalstīs latviešiem pieņemamas reformas ir utopija. Tāpēc jaunlatvieši bija varai bīstami. Un žandarmērijas uzdevums bija sekot to rīcībai

1863. gada pirmajā pusē žandarmērija sāka regulāri izsekot jaunlatviešus, vispirms K. Valdemāru, kuru pakļāva slepenai uzraudzībai, perlustrēja viņa vēstules, izspiegoja viņa māju u. tml. K. Valdemāra iespaids latviešu vidū visai uztrauca cara žandarmēriju. Tika pārķerta vēstule, kura bija parakstīta daudzu latviešu vārdā”. Vēstulē lasāms: “Jūsu vārds pie savas tagad ļoti apbēdinātas tautas ir tik mīļš, ka es to nemaz aprakstīt nevaru, jo tas uz mūžīgiem laikiem pie latviešiem paliks mīļā piemiņā, kā savas tautas aplaimotājs.” Citā vēstulē rakstīts: “Latviešu lielākā daļa piekrīt pie Pēterburgas avīžu biedrības.” Zemnieku sastādītajos dokumentos jaunlatviešus un it īpaši K. Valdemāru cildina kā vienu no tiem, “kas uz to no visas sirds pūlējies, saviem nabaga brāļiem palīdzību sniegdami, tās mūsu vergu ķēdes pārlauzt”.

1863. gada pavasarī Baltijas ģenerālgubernators barons Līvens ziņoja Pēterburgai, ka latviešu vidū briestošo nemieru galvenais vaininieks ir “Pēterburgas Avīžu” redaktors K. Valdemārs un tāpēc nepieciešams bez jau paredzētiem pasākumiem pret latviešu avīzēm vēl izdarīt kratīšanu vienlaikus pie K. Valdemāra Pēterburgā, pie litogrāfa E. Platesa, pie ierēdņa K. Biezbārža Rīgā un pie ārsta J. Jurjāna Piebalgā.

1863. gada oktobrī Pēterburgas žandarmērijas pārvalde uzsāka lietu Nr. 180 “Par Pēterburgā izveidoto biedrību “Jaunā Latvija” un tās galveno vadītāju Valdemāru un līdzstrādniekiem”. Slepenos ziņojumus žandarmērijas aģenti ziņoja par jaunlatviešu musinošo darbību zemnieku vidū, ka zemnieki cer ar jaunlatviešu palīdzību saņemt zemi bez maksas.

1864. gada 16. februārī iekšlietu ministrijā tika sākta “Lieta par biedrības “Jaunā Latvija” (Pēterburgā) biedru, to skaitā priekšsēdētāja K. Valdemāra saukšanu pie atbildības par pretvalstisko propagandu”. Žandarmērijas izsekošanai pievienojās policijas uzraudzība. Vienlaikus K. Valdemārs tika aicināts uz III nodaļu (Žandarmērijas nodaļu), kur viņu nopietni brīdināja nekādā veidā nejaukties zemnieku lietās. Atbrīvošanās no reformistiskām ilūzijām notika pakāpeniski, līdz beidzot pēc 50 gadiem notika sprādziens — 1905. gada revolūcija ar muižu dedzināšanu un varas sagrābšanu.

Trešais paradokss. Akadēmiķis J. Zutis personīgā sarunā izstāstīja, ka autoru grupa K. Strazdiņa vadībā ļoti cer uz Ļeņina prēmiju par “Latvijas vēstures” trim sējumiem. Monogrāfija “Jaunlatvieši” draudēja šim sapnim pārvilkt svītru, jo rādīja , ka “Latvijas vēstures” otrā sējuma daļa balstās nevis uz nopietniem pētījumiem, bet ir sadomāti.

Sabiedrībai nebija zināms šāds fakts. Kad monogrāfijas “Jaunlatvieši” autors iesniedza disertācijas tekstu savam oficiālajam zinātniskajam vadītājam Jānim Bumbieram (viņš disertantam itin nekādu palīdzību, ne padomu nebija sniedzis), pēc divām nedēļām no viņa tika saņemta visai pozitīva atsauksme. Vēl pēc divām nedēļām, kad disertāciju bija izlasījis K. Strazdiņš, novērtējums no balta pārtapa melnā. Disertāciju kā antimarksistisku noraidīja. Autors saņēma nosodījumu kā latviešu buržuāziskais nacionālists. Par disertācijas aizstāvēšanu nevarēja būt ne runas. Noķengājot disertāciju, bija jāsāk cīņa, lai glābtu tik tuvo Ļeņina prēmiju.

Dari, ko darīdams,

apdomā galu

1958. gada aprīļa nogalē Zinātņu akadēmijas bibliotēkas zālē (tagadējā Vāgnera koncertzālē) notika trīs dienu diskusija par jaunlatviešu lomu pirmajā tautas atmodā. Pārliecībā, ka viņi pauž patiesību pēdējā instancē, pirmajā dienā uzstājās galvenie jaunlatviešu soģi — K.Strazdiņš, J.Krastiņš, J.Bumbiers. Neko jaunu diskusijas dalībnieki neuzzināja. Jaunlatvieši — nožēlojami reformisti. Jaunlatvieši — carisma piedēkļi. Jaunlatvieši ir atrauti no zemnieku revolucionārās cīņas, krievu revolucionāru pretinieki. Jaunlatvieši — reakcionārās 1861. gada reformas atbalstītāji. Jaunlatvieši esot nožēlojami liberāļi, kurus par demokrātiem dēvēt ir antivēsturiski un antimarksistiski.

Nobeigums— seko