Par skaistu Latvijas ainavu

Latvijas dendrologu biedrības prezidents Andrejs Svilāns un dendrologs, bioloģijas doktors, profesors Andris Zvirgzds profesionāļu dialogā “Latvijas Vēstnesim”

A.Svilāns: — Ja paskatāmies uz Latvijas lauku un pilsētu apstādījumiem, tad ar prieku un ar bažām varam vērot vairākas tendences — daudzviet kaut kas tiek zāģēts, daudzviet kaut kas tiek stādīts, bet ne vienmēr pirmais ir kritizējams un otrais slavējams. Pirms pārejam pie šīm nebūt ne mazsvarīgajām niansēm, acīmredzot ir jāatbild uz jautājumu: vai Latvijas sabiedrība spēj novērtēt iespaidu, kādu rada apdzīvoto vietu vides sakoptība.

A.Zvirgzds: — Apstādījumu ietekmi uz cilvēku esmu salīdzinājis ar kino ietekmi. Ja brauc garām sakoptai videi, garām aizslīd skaisti dārzi, kopti koki un zālieni, un cilvēkā rodas pozitīvu emociju plūsma. Iebraucot šādā pilsētā, mēs sastopam gaišus, pretimnākošus, aktīvus, darboties spējīgus un gribošus cilvēkus. Pēdējā nedēļā es tādus cilvēkus esmu saticis Staicelē, Cēsīs un Saldū. Es piecpadsmit minūtes varētu saukt tās Latvijas vietas, kur ir sakopta vide un pretī nāk gaiši cilvēki.

A.Svilāns: — Sakopta vide ir pirmā vizītkarte, pēc kuras iebraucējs spriež par konkrētu vietu, pirms viņš ierauga visu pārējo. Daudzas pašvaldības šobrīd par savu mērķi ir pasludinājušas tūrisma attīstību, taču vides sakoptība, šķiet, būs tā, kas noteiks, vai cilvēks gribēs te nākamreiz apstāties. Protams, paies laiks, bet, turpinot tavu domu par gaišiem un darboties gribošiem cilvēkiem, es gribētu cerēt, ka vietējā veikala vai kafejnīcas pārdevējas arī pa šo laiku būs atplaukušas un ar savu vienaldzīgi ledaino seju neliks pircējam justies vainīgam par miera traucēšanu.

Bet, apcerot tūrismu, es esmu “izkāpis ārā” no apstādījumiem. No otras puses, šie jautājumi ir kompleksi, gribam mēs to vai negribam.

A.Zvirgzds: — Runājot par apstādījumu lomu, parasti aizmirstam vai nenovērtējam vēl kādu ļoti būtisku aspektu. Lai cik tas dīvaini būtu, apstādījumi ir tie, kas vieno konkrētās apdzīvotās vietas cilvēkus. Nosauciet vēl kādu pilsētas struktūrelementu, kam būtu tāds pats vienojošs spēks kā apstādījumiem.

A.Svilāns: — Man nāk prātā bieži dzirdēts termins “Sabiedrības integrācijas programma”. Kopīgas rūpes par mājas, ciema, pilsētas kopīgo vidi, tās pašas talkas, šī kopīgās mājas apziņas radīšana ir ļoti spēcīgs integrējošs faktors.

A.Zvirgzds: — Jā, pilnīgi pareizi. Bet te uzreiz jāpiebilst, ka talkas būs labas un lietderīgas tikai tad, ja tās vadīs apmācīti, zinoši, tālredzīgi cilvēki, kuri plāno un māk šo lietu, zina, kas notiks ar padarīto pēc desmit, piecpadsmit gadiem. Un šeit mēs jau sastopamies ar virkni kļūdu, kas bez kāda ļaunuma nezināšanas dēļ tiek nodarītas apstādījumiem. Lai cik dīvaini tas būtu, taču vairumā Latvijas pašvaldību apstādījumiem tiek atvēlēts tikai tik daudz naudas, cik paliek pāri. Protams, tālredzīgās pilsētās naudu izdala speciāli apstādījumiem. Taču visbiežāk, kad ir nauda, pakopjam vairāk, kad nav — apstādījumi pagaidīs. Tā kā naudas bieži vien vairāk nav, nekā ir, tad ļaudis, kas nodarbojas ar apstādījumiem, ir vieni no trūcīgākajiem. Tomēr savu Rietumu kolēģu vidū mēs izceļamies ar to, ka ar maz naudas panākam atzīstamu efektu.

A.Svilāns: — Vērojot lauku apstādījumus, vecos parkus, pilsētu apstādījumus, iezīmējas divas tendences. Ir viena apdzīvotu vietu grupa, kurās nav ne parku, ne apstādījumu, ir džungļi. Otra grupa ir tā, kur ir gan naudas piešķīrums apstādījumiem no pašvaldību puses, gan sabiedrisko organizāciju iniciatīvas. Ir nevalstiskās organizācijas un interešu klubi, kas pievēršas tieši apstādījumu sakopšanai, izdara spiedienu uz pilsētu domēm. Taču te sākas kompetences problēma.

A.Zvirgzds: — Tieši tā. Gudri pašvaldību priekšnieki darbam ar apstādījumiem aicina cilvēkus ar pieredzi. Negribu uzsvērt, ka es būtu viens no tiem. Nesen kopā ar vairākiem šīs lietas iniciatoriem izstaigāju Cēsīs kādu gravu, lai noskaidrotu, kā to inventarizēsim, lai tuvāko sešu līdz astoņu gadu laikā to padarītu par vērtīgu apstādījumu vietu pilsētā. Ir ļaudis, kuri negrib strādāt pie apstādījumiem pavirši, bet gan profesionāli pareizi, lai būtu ilglaicīgs rezultāts. Cēsis šajā ziņā ir labs piemērs. Tieši tāpēc es gribētu uzsvērt, ka pašvaldības darītu pareizi, ja sūtītu savus jauniešus uz Jelgavu, uz Lauku celtniecības fakultāti, kur speciāli tiek apmācīti ainavu arhitekti, kas prot veidot mūsdienīgu pilsētas un lauku ainavu.

A.Svilāns: — Kuri necenstos nelielās apdzīvotās vietās kopēt lielo pilsētu apstādījumus, kā rezultātā mazpilsētas zaudē savu kolorītu.

A.Zvirgzds: — Jā, šī problēma ir aktuāla Latvijā. Kaut vai tas, ka mazpilsētās gar ielām ir tādi paši liepu stādījumi kā Rīgā. Bet mazpilsētas ieliņa ir šaurāka, un Holandes liepu vietā ir iestādītas parastās liepas. Tās tiek pat apgrieztas tāpat kā Rīgā. Es neskaitāmos gadījumos esmu teicis, lai ņem vienu liepu rindu ārā, un tā rinda, kas nav zem telefonu stabiem, būtu daudz spēcīgāka. Kopēt lielpilsētas nav nekāda vajadzība. Ir daudz tīkamāk, ja mazpilsētā vai pagasta centrā ir kaut kas pilnīgi savs, pilnīgi citāds.

A.Svilāns: — Kas ir samērojams, savietojams ar vienģimenes māju. Tur, kur īpatnējo kolorītu radītu kāds ceriņu krūms, ābele, dzīvības koks, kāršrozes. Ja negribam etnogrāfiskās floras variantu, liekam klinšu dārzu, zemos skujeņus, tad pilsēta liktos daudz sakoptāka, nekā esot liepu pavēnī.

A.Zvirgzds: — Pilnīgi pareizi. Nesen biju Valmieras rajonā, Brenguļos. Redzēju, ka pie kādas jaunas, skaisti uzbūvētas mājas, turklāt nevis perpendikulāri lielajam ceļam, bet gan ieslīpi, aizsedzot lielu skatu leņķi no šosejas uz jauno māju, ir iestādīta bērzu aleja. Pēc pieciem gadiem no šosejas šo māju vairs redzēt nevarēs. Bērzi ir iestādīti ar atstatumu četri metri. Domāju, komentāri ir lieki. Alejas mūsdienu ceļiem vairs nav tik piemērotas. Pa koku saknēm tiek braukts ar dažāda smaguma transportu, koki tiek bendēti ar mašīnu izplūdes gāzēm. Zibošie koki traucē braukt saulainā laikā. Mūsdienu Eiropas ceļu stādījumos galvenokārt stāda tādas bioloģiskas grupas, kas slāpē trokšņus, uztver kaitīgās vielas no šosejas. Tāpēc no aleju stādīšanas vajadzētu pamazām atteikties un izdomāt, kā rīkoties ar vecajām alejām. Vai tās retināt vai pārvērst par atsevišķiem labi augošu koku puduriem, vai atstāt kokus tur, kur ir iebrauktuves, pagriezieni, samazinot kroplīgu koku skaitu gar ceļiem.

A.Svilāns: — Tas ir dendrologa viedoklis. Man, atklāti sakot, alejas šķiet simpātiskas, bet varbūt tāpēc, ka es nesēžu pie stūres. Bet ir vēl viens aspekts, pirms ķeramies ar cirvi pie vecajiem dobumainajiem kokiem un alejām. Tieši vecie parki ar dobumainajiem, pusnokaltušajiem kokiem ir patvērums gan Latvijā ar likumu aizsargājamām sikspārņu sugām, gan dobumos perējošiem putniem. Šobrīd Latvijas vecie parki ir uzņēmušies to lomu, kas būtu jāpilda videi draudzīgai mežsaimniecībai. Ir jāpaiet kādam laikam, kamēr viss nostāsies savā vietā.

A.Zvirgzds: — Es pilnīgi piekrītu. Tikai parka platība nav tāda, kurā aizsargājamie dzīvnieki varētu netraucēti dzīvot. Arī aleja tāda nav. Alejā mūžīgi ir troksnis un piesārņojums. Tāpēc tur, protams, var pamazām veikt sakopšanu, balstoties uz ekoloģijas sesto principu — neko nemainīt strauji. Tā ir jārīkojas arī tāpēc, lai lūstošs koks neuzgāztos kādai mašīnai, kā arī atcerēsimies — katram kokam ir savs mūžs. Vai ir gluži pareizi orientēties uz to, ka kokam ir jāaug līdz pašam pēdējam brīdim? Protams, izņemot gadījumus, kad koks ir sasniedzis dižkoka apmērus vai ja tam ir sava savdabīgā vērtība. Runājot par dižkokiem, gribētu piebilst, ka nedaudz tiek pārspīlēti to izmēri, piemēram, ozolus strikti sākot sargāt no pieciem metriem. Un ja nu tam kokam ir četri metri deviņdesmit pieci centimetri? Šāds koks vēl nav dižkoks, bet tāds būs pēc sešiem gadiem. Tā ka izmēri nav tas būtiskākais.

A.Svilāns: — Un tieši pašvaldībām būtu jāuzņemas iniciatīva šo koku aizsardzībā, negaidot, ka valdība savos noteikumos mainīs dižkoku parametrus.

Atgriežoties pie vecajiem muižu parkiem, jāmin vēl viens aspekts. Liela daļa no tiem savulaik ir stādīti kā regulārie dārzi, kur dzīvžogi formēti un aleju koku vainagi ir veidoti. Bet laika gaitā šie koki ir pārauguši un neatbilst tam, kādam ir jāizskatās regulāram parkam ar veidotiem koku vainagiem. Te ir dilemma. Ja pašvaldībai ir nauda un tā ir nolēmusi ķerties klāt vecajam parkam, var darīt tā kā Rundālē, kur daļa no parka savulaik tika nolīdzināta līdz ar zemi un stādīta no jauna. Var arī censties pielāgot veco parku tiem uzdevumiem, kurus ir paredzējusi pašvaldība. Ko jūs ieteiktu ar tiem darīt?

A.Zvirgzds: — Es ieteiktu atrast kādu speciālistu, kaut vai uz vienu dienu, kurš sameklētu nebojājamos kontrapunktus šajā parkā un pateiktu, kuras vietas ir vērts iztīrīt. Jo no vienas paveras skats uz upes līci, no otras var redzēt labi saglabāto muižas klēti utt. Tātad atjaunot tās ainaviskās vērtības, kuru dēļ parks vispār kādreiz ir veidots. Protams, tajā laikā, kad parki tika veidoti, tie bija vairāk lepnuma un lielības objekti skatam no iekšpuses uz ārpusi. Tagad mūsdienās šī lieta ir otrāda. Bet ainaviskās vērtības tāpēc nemazinās. Vienmēr ir bijusi vajadzība redzēt neparastos rakursos Latvijas ainavu, lai mums gribētos te dzīvot.

A.Svilāns: — Un novērtēt arī šo parku dendroloģiskās vērtības, kas nebūt nav mazāk svarīgi. Mana pieredze rāda, ka bieži pašvaldības nemaz nezina, kas aug viņu parkā. Līdz ar to, pirms ķerties pie parka atjaunošanas, ir lietderīgi veikt inventarizāciju un uzlikt uz papīra plānu, kur redzams, kas saudzējams, kas nepieciešamības gadījumā likvidējams. Diemžēl līdzšinējā pieredze rāda, ka daudzviet dendrologi tiek aicināti tikai tad, kad parkā ir nocirsts, kas nav bijis cērtams, kad presē sacelts vesels tracis. Daudz labāk visiem, kokus ieskaitot, būtu specialistus pieaicināt pirms lēmuma pieņemšanas, nevis izsaukt kā pažarnieku komandu, kad lielā ziepe jau savārīta.

A.Zvirgzds: — Māju taču arī neceļ bez projekta. Parku nevar pat atjaunot bez projekta. Rīgā ir prakse, ka, atjaunojot aleju stādījumus ielu malās, taisa projektu, kurā ir paredzēts, ko iesākt ar katru koku. Kopsummā darbs iznāk lētāks, balstoties uz principu — katru koku kopj atšķirīgi, lai galarezultātā visi būtu vienādi, pildītu savu uzdevumu un cits ar citu nekonkurētu. Ir grūtības ar to, ka apstādījumu projektētāji, sevišķi lieliem mērogiem, ir vai nu celtniecības arhitekti, kuriem ir niecīgas zināšanas dendroloģijā, vai arī tādi cilvēki, kuri diezgan patvarīgi ielauzušies šajā jomā, domādami, ka konkurences apstākļos jebkurš mērķis attaisno līdzekļus.

A.Svilāns: — Galu galā, kurš tad neprot iestādīt koku...

A. Zvirgzds: — Tas ir pats smagākais. Runājot ar studentiem augstskolās, vienmēr uzsveru to, ka koku stādīšanas procesu, kas ir divi līdz trīs procenti no audzēšanas izdevumiem, vajadzētu uzticēt speciālistiem. Kopšanu, uzturēšanu varētu veikt arī nespeciālisti. Man ir diezgan lielas pretenzijas pret pārmērīgo piemiņas koku stādīšanu. Pie dažas skolas katru gadu izlaiduma klase — 30 cilvēki — stāda 30 kokus. Paies desmit gadi, pie skolas izaugs ne īsti mežs, ne krūmājs. Dzīvi palikušie koki tievi un izstīdzējuši kā sērkociņi, no kuriem nav nekāda labuma. Nerunājot nemaz par to, ka tas tiek stādīts bez skices un tālejoša mērķa.

A.Svilāns: —Latvijā ir ne viena vien veca pils, kurā ierīkota skola. Kur pamazām izlaiduma klases, labu domādamas, ir aizstādījušas pils parteru.

A.Zvirgzds: — Aizstāda ne tikai pils parteru, bet arī lauces un skatu perspektīvu slejas. Un tas tiek darīts pēc principa: te ir brīva vieta, tātad var iestādīt vēl vienu piemiņas koku. Zāliens parkā un apstādījumos nav vienkārši tukša vieta, tā ir milzu vērtība, un, to nemākulīgi aizstādot ar kokiem un neapzinoties, ka jau pēc dažiem gadiem tur būs ēnaina, nemīlīga vieta, veidojas pretējs efekts iecerētajam.

A.Svilāns: — Vēlēšanās stādīt kokus acīmredzot saglabāsies. Ko darīt?

A.Zvirgzds: — Manuprāt, šī vēlme būtu jāievirza šādi: atstāt sakoptu, dabai līdzīgu vidi — dārzu, nogāzi, skatu, ugunskura vietu. Strādāt ar objektu. Pirms gadiem divdesmit mēs Salaspils vidusskolā ierosinājām sadalīt visu dārzu 11 daļās, katrai klasei savu daļu, kuru tā uztur un papildina pēc kopēja projekta visus 11, tagad — 12 mācību gadus. Beidzot skolu, izlaiduma klase svinīgi savu dārza gabalu nodod tālākai kopšanai pirmajai klasītei. Tādējādi veidojas pārdomāta un sakopta vide, kur katrs atbild par savu daļu. Bet, ja izlaiduma klase vienkārši iestāda ozolus un pēc 15 gadiem meklē, kur tad manis stādītais, tad tā vienkārši sen jau nav, jo tas ir bijis lieks.

Turpinot par piemiņas koku stādīšanu, gribētos uzsvērt, ka, redzot kaut vai televīzijā, kā tas tiek darīts, gribas aiz kauna zemē ielīst. Koku nekad par seklu nevar iestādīt. Ja koks neaug, tad jāskatās, vai nav par dziļu iestādīts. Ir virkne tīri profesionālu lietu, kas netiek ievērotas, vadoties pēc jau minētā principa – nu kurš tad koku nemāk iestādīt. Bet nemāk!

A.Svilāns: — Neapšaubāmi svarīgs jautājums šobrīd, kad tiekam gāzti riņķī ar ievesto stādāmo preci, ir jautājums par sortimentu. Mums ieved kokus un krūmus no Holandes, Vācijas, Polijas, arī Lietuvas. Vēl ir plaša pašmāju koku un krūmu izvēle. Ko stādīt? Ļoti kārdinoši skaistos žurnālos, protams, izskatās eksotiskie koki un krūmi. Pavasaros Nacionālajā botāniskajā dārzā pašpārliecinātas un maksātspējīgas privātmāju īpašnieces dažkārt vicina gar degunu katalogu no Anglijas un deklarē, ka grib šito, šito un vēl šito, un ir ļoti neapmierinātas, kad gan šito, gan to speciālisti noraida, jo tie nav piemēroti audzēšanai Latvijā. Cilvēkiem to dažkārt ir grūti saprast.

A.Zvirgzds: — Jā, skaistās bildītes katalogos ir ļoti vilinošas, un tām par upuri krīt nepieredzējuši dārznieki. Bet ne velti lielais Rīgas dārzu veidotājs Georgs Kūfalts ir teicis, ka Dievs tas kungs nemīl, ka koki ieaug debesīs. Un reizi pa reizei sūta mums bargas ziemas, izsaldējot tos kokus, kas lien debesīs. Pieņemsim, ka notiek klimata sasilšana. Mēs tuvojamies mēreni siltam klimatam, un pie mums daudz kas vairāk varēs augt. Bet tas nav viss. Šī visatļautā stādāmā materiāla ievešana no Rietumu zemēm nozīmē to, ka mēs līdz ar šiem augiem ievedam kukaiņus un slimības bez jebkādas kontroles. Augiem, kas nonākuši mazliet kritiskākos apstākļos, brīdī, kad sāk pietrūkt siltuma, uzbrūk visādas slimības, un var sākties epidēmija. Sevišķi bīstami tas ir veģetatīvi vairotam stādāmam materiālam. Ja slimība skar vienu augu, tad ir skaidrs, ka tā būs arī pārējiem, jo visi ir ģenētiski vienādi. Tas ir liels mīnuss no ārzemēm ievestajam stādāmajam materiālam. Mēs esam aizmirsuši stādīt parastu kļavu.

A.Svilāns: — Briesmīgi jau gribas šos eksotiskos stādus. Man vajag kaut ko tādu, kā nav kaimiņam. Un, tiklīdz kādam kaut kas interesants parādās, tā to vajag visai ielai. Tā ir ļoti cilvēciska, diemžēl gandrīz neārstējama kaite. Ko iesākt?

A.Zvirgzds: — Ir literatūra, kurā ir rakstīts, kuras šķirnes Latvijā ir izturējušas ilggadēju un nopietnu pārbaudi. Tā nav smalka zinātniskā literatūra, bet gan praktiski padomi. Ir arī ilustrēti žurnāli. Manuprāt, labākā informācija ir “Praktiskajā Latvietī” un “Dārzā un Dravā”. Pārējos žurnālos nereti ir no citām zemēm pārtverta informācija, kas bieži vien var neatbilst Latvijas apstākļiem. Ir jāapmeklē botāniskie dārzi Salaspilī vai Rīgā, ir jābrauc uz Kalsnavas mežu pētīšanas staciju, kur var apskatīt tos kokus un krūmus, kas ir piemēroti Latvijas klimatam, kā arī iegūt vajadzīgo informāciju. Visbeidzot, kur ir redzams, kā katrs koks vai krūms ieaug vai neieaug Latvijas apstākļos. Paļaujoties tikai uz savu aci, ka šis augs podiņā ir skaists, bieži vien var iekrist. Ja augs nobeidzas, dažkārt ir gandrīz laime, bet ja neapdomīgi loga priekšā no mazā spurainā stādiņa izaugs 20 metrus gara egle...

A.Svilāns: — Šeit jāmin vēl kāds aspekts. Šobrīd Latvijā beidzot uzmanība ir pievērsta latvāņiem — šai ārkārtīgi ekspansīvajai sugai, kas ir bīstama kā cilvēka veselībai, tā dabisko ekosistēmu pastāvēšanai. Bet latvānis jau nav vienīgais. Ošlapu kļava Daugavpils apkaimē, kalnu kļava Liepājas pievārtē, vārpainā korinte visā Latvijas teritorijā jau ir kļuvusi par sērgu, ar kuru pagaidām, šķiet, esam bezspēcīgi cīnīties. Es pieļauju varbūtību, ka ir nepieciešams ne tikai rekomendējamo sugu, bet arī nerekomendējamo, varbūt pat aizliegto sugu saraksts. Acīmredzot botāniskais dārzs Salaspilī un Rīgā, kā arī Kalsnavas mežu pētīšanas stacija varētu būt tās institūcijas, kur jārada iespēja iegūt informāciju par veco lauku parku kopšanu un jaunu parku veidošanu.

A.Zvirgzds: — Jā. Droši vien šajās institūcijās derētu atjaunot konsultāciju dienas, jo bieži vien jautājumi ir vieni un tie paši.

A.Svilāns: — Gan jauniem, gan veciem apstādījumiem ir nepieciešama kopšana. Viena no Latvijas problēmām ir mūsu kopšanas stils, it sevišķi, ja salīdzina, kādas kopšanas metodes tiek liktas lietā Rietumos. Ko, tavuprāt, mums vajadzētu ievērot, kopjot apstādījumus?

A.Zvirgzds: — Jāņem vērā tas, ka esam trūcīgāki par Rietumu zemēm, un ir jātaupa ik uz soļa. Tāpēc maksimāli jāsamazina ravēšanas darbs apstādījumos. No tā izriet, ka visa bioloģiskā masa ir jākompostē — lapas, zari, no zālieniem savāktā zāle. Pilsētu apstādījumos ravēšanas darbi bieži ir 50 — 60% no visiem kopšanas izdevumiem. Ne mazāk svarīgi ir kopt apstādījumu kokus, izzāģējot žākļu zarus, aizziežot visas brūces, lai koks būtu veselīgs, ar regulāru vainagu. Ir jāveido simetrisks un daudzpusīgs vainags ar maksimālu lapu skaitu, kas ir galvenais koka vērtības rādītājs. No ravēšanas jāpāriet uz apstādījumu augu kopšanu.

A.Svilāns: — Vērojot, ar kādu entuziasmu pilsētas apstādījumos joprojām turamies pie Holandes liepām, rodas jautājums, vai esam apzinājuši tos kociņus, kuriem ir mazāks vainagu kopšanas darbs?

A.Zvirgzds: — Mūsu apstākļos automobiļu radītā piesārņojuma dēļ izturīgāki koki par Holandes liepām nav atrasti. Ir cita lieta: Holandes liepas nevajag stādīt četru metru atstatumā citu no citas, bet 8 līdz 10 un 12 metru attālumā, neveidojot vainagus. Mums ir jāveido tādi ielu un parku stādījumi, kur vainagi netiktu cirpti, arī dzīvžogi ir nevis jācērp, bet jāveido. Dzīvžogu cirpšana ir to bioloģiska mocīšana. Veidojot krūma vainagu, izgriežot vecos, neražojošos zarus, nāks jauni dzinumi. Šādu principu Skandināvijas zemēs piekopj jau desmit gadus.

A.Svilāns: — Bet kā ir ar pīlādžiem pilsētu apstādījumos, kas var izturēt sāls slodzi?

A.Zvirgzds: — Sāls slodze jau pati par sevi ir absurds. Ar sāls kaisīšanu neko īpašu nevar panākt. Tādējādi rodas tikai sāls putra, kas kūstot nokļūst arī uz augiem. Gan jau pienāks laiks, kad sapratīs, ka sniega kausēšanai izmantot sāli ir absurds. Ne jau visi pīlādži iztur sāli. Turklāt daudzi iedzīvotāji pīlādžu ogas uzskata par ēdamām, tādējādi uzņemot sevī visu to, ko augs ir uzkrājis augšanas laikā. Ēdamus augļus pilsētu apstādījumos nevajadzētu audzēt.

A.Svilāns: — Mēs esam izrunājuši plašu jautājumu loku, sākot no apstādījumu ietekmes uz sabiedrību un beidzot ar sabiedrības ietekmi uz apstādījumiem. Viens no sarunas galvenajiem secinājumiem — ir jābūt aktīvākai informācijas apmaiņai starp sabiedrību un zinātniekiem.

A.Zvirgzds: — Jā, tā ir nepieciešama. Tāpēc prātīgi dara Latvijas pašvaldības, sūtīdamas savus darbiniekus kvalifikācijas celšanas kursos, dara prātīgi, atbalstot sabiedriskās organizācijas, kas veido labi pārdomātus vides attīstības projektus. Pašvaldību politiķi ir organizatori, kuriem jāsameklē zinoši cilvēki, kas mācēs veidot Latvijas ainavu.

Sarunas izklāsts: Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore