Amerikas lielā zaudējuma smagums ir arī visu mūsu dvēselēs

Pieminot 11. septembra neģēlīgā terora akta upurus Amerikā, vakar Rīgas Doma baznīcā notika ekumēniskais aizlūguma dievkalpojums

Vakar, 13.septembrī, aizlūgumā Rīgas Doma baznīcā: Amerikas Savienoto Valstu ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Džeimss Holmss un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (kreisajā attēlā); Romas katoļu Baznīcas kardināls, Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats, Latvijas Evanģēliski luteriskās Baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Pareizticīgo Baznīcas Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs, baptistu garīdznieks Viktors Baštiks (labajā attēlā) Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags:

— Neticami, neaptverami, nežēlīgi, cietsirdīgi, ļauni — tie ir vārdi, kas ienāk prātā, redzot sprādziena liesmas, ugunsgrēku dūmus un grūstošu namu putekļus. Taču nelaimes centrā nav tas, ko acīm var redzēt, ko televīzijā var pārraidīt. Zaudējumu smagums nav ēkās un zaudētajā naudā. Zaudējumu smagums ir cilvēku dvēselēs.

Evaņģēlijā lasām: “Brēkšana bija dzirdama Rāmā, daudz raudu un vaimanu. Rahēle apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.”

Materiālus zaudējumus var pārciest vai kompensēt, namus var uzcelt no jauna. Cilvēki spēj ļoti daudz, taču cilvēku dzīvības nav kompensējamas. Cilvēki spēj ļoti daudz, taču šeit ir mūsu spēju robežas. Tādēļ mēs esam sanākuši, lai paceltu savas acis, savas domas un savu balsi uz To, kura rokās nu ir nogalināto dzīvības, viņu dvēseles. Mēs lūdzam Dievu, visu cilvēku Radītāju, uzturētāju un dzīvu darītāju, par tiem, kuriem dzīvība tika atņemta, par tiem, kas vēl dzīvi aprakti, par tiem, kuru dvēseles ir šausmu un sāpju ievainotas. Mēs lūdzam par tiem, kuru tuvinieki ir pazuduši un gājuši bojā. Mēs lūdzam par Amerikas tautu, kas vienā acumirklī ir zaudējusi tik daudz savu dēlu un meitu. Mēs lūdzam par visām pasaules tautām, kuru cilvēcības ideāli ir tikuši samīdīti un sakropļoti.

Šis terora uzbrukums Amerikai ir pamodinājis bailes daudzos cilvēkos visā pasaulē. Ne bailes no teroristiem, lai gan tieši to viņi droši vien gribētu, bet bailes par to, ka cilvēka sirdī var dzimt tik murgaini, tik sātaniski ļauns nodoms.

Kopīgā aizlūgumā: Amerikas Savienoto Valstu vēstnieks Džeimss Holmss, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Holmsa kundze, Freiberga kungs, Latvijas Ministru prezidents Andris Bērziņš, Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, citas amatpersonas un tauta

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Sabiedrotās valstis šobrīd runā par kopīgu rīcību pret terorismu — vai tā būtu militāra, vai kāda cita rīcība —, bet ir kas tāds, ko mēs kā cilvēki varētu darīt visi kopā, lai pretotos šādam ļaunumam. Mēs varētu un mums vajadzētu atdot savas sirdis labajam, atvērt savas dvēseles Kristum, kurš nācis, lai kvēlojošu dakti neizdzēstu, lai ielūzušu niedri nenolauztu, bet lai darītu veselu, lai sargātu un dotu dzīvību. Tā būtu mūsu kopīgā rīcība. Lai mūsos pašos, mūsu bērnos, mūsu tautās un sabiedrībā šāds ļaunums nekad neatrod mājvietu.

Traģēdijas atgādina, ka cilvēka dzīves stiprais pamats ir tādas it kā netveramas un trauslas vērtības kā labestība, līdzjūtība, mīlestība, solidaritāte, godīgums un tāda ticība, kura nepriecājas par netaisnību, bet mudina uz mīlestību, mieru un labiem darbiem. Šiem pamatiem mums būtu jābūt uzticīgiem. Bez tiem mūsu sabiedrībā un mūsu dvēselēs nekad nebūs miera un drošības.

“Brēkšana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana. Rahēle apraud savus bērnus un nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav.” Šie ir vieni no skaudrākajiem vārdiem Bībelē, kas rakstīti pēc tam, kad ķēniņš Hērods, savu varu sargādams, pavēlēja nogalināt visus bērnus, cerēdams, ka starp tiem viņš nokaus arī Jēzu. Tas bija dēmonisks ļaunuma akts, kas atnesa līdzi nāvi un neremdināmas bēdas. Taču šodien, kad pagājuši divi tūkstoši gadu, mēs varam paraudzīties uz to atpakaļ ar laika distanci un redzēt, kāds bija galaiznākums. Un tas, ko redzam šodien, iedrošina un iepriecina: to, kas dažu cilvēku ļaunuma dēļ sākās ar šausmām, nāvi un bēdām, Dievs izveda galā par labumu un svētību visiem cilvēkiem. Hērods ir miris, pīšļos, bet Kristus ir dzīvs un dāvā dzīvību.

Viņš ir sacījis: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!” Tādēļ arī mums šodien ir cerība, ka iziesim cauri šīm šausmām un bēdām, kļuvuši labāki un stiprāki, ielikdami sevi Kristus rokās. Jēzus ir teicis: “Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas.” Tā ir mūsu cerība, kad pienākam pie savu iespēju robežām. Visus nogalinātos un viņu piederīgos, sevi pašus un visu mūsu dzīvi ieliksim Tā rokās, kas spēj to, ko mēs nespējam, un kam nekas nav neiespējams. Mēs esam atnākuši pie Viņa, sava Radītāja, visnopietnākajā brīdī, lai Viņu lūgtu un uz Viņu paļautos.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Ar dziļas līdzjūtības apliecinājumiem Amerikas vēstniekam Džeimsam Holmsam un visai Amerikas tautai: Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Imants Freiberga kungs; Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš un ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš; ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis; Polijas vēstnieks Tadeušs Fišbahs un Izraēlas vēstnieks Abrahams Bendžamins...