Kā jaunlatvieši neļāva tikt pie Ļeņina prēmijas

(19.gadsimta 50.–70.gadi) (1957. – 1960.gads)

Par laiku, kad arī komunistu pārraudzītā Latvija sajuta atkusni

Dr. habil. oec., prof. Georgs Lībermanis — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums.

Sākums — "LV" Nr. 130, 14.09.2001.

Monogrāfijas "Jaunlatvieši" autors pretēji patiesībai idealizējot jaunlatviešus un esot latviešu buržuāziskais nacionālists, kura spalva kalpo reakcionāriem. Trīs referāti mala vienu un to pašu, bez vismazākiem centieniem sasaistīt jaunlatviešus ar tā laikmeta gaisotni. Sanākušie referātus uzņēma visai atturīgi. Klausītāju nacionālās jūtas bija aizskartas, jo tika noķengāti pirmie latviešu inteliģenti, kas drosmes pilni vērsās pret latviešu verdzinātājiem. Pirmā tautas atmoda tika politiski diskreditēta. "Mūsējos sit" — tāda bija noskaņa, kas ātri izplatījās ārpus diskusiju zāles.

Otrajā dienā mācības pārtrauca Latvijas Valsts universitātes (LVU) Vēstures un filoloģijas fakultāte. Pasniedzēji un studenti plūda uz diskusiju zāli, lai aizstāvētu savējos. Telpa bija pārpildīta, cilvēki stāvēja gaiteņos, uz kāpnēm. Katrs vārds pret jaunlatviešiem tika uzņemts ar svilpieniem, aurošanu, kāju dauzīšanu. Jaunlatviešu pozitīvos raksturojumus pavadīja ilgstoši aplausi. Palika atmiņā Arvīda Griguļa uzstāšanās. Turēdams rokā vienu no "LPSR vēstures" sējumiem, viņš patētiski ziņoja: "Vai tā ir Latvijas vēsture? Nē! Tā ir Krievijas vēsture, kas no krievu pozīcijām attēlo verdzinātās tautas nožēlojamo likteni." Sekoja ilgstoši aplausi. Akadēmiķis Jānis Zutis, Pauls Dzērve, Ēvalds Svimpuls–Sokols mierīgā tonī trakojošā zālē kritizēja pirmās dienas referentus par kapitālisma attīstības pārspīlēšanu Latvijā, pierādīja ar faktiem, ka Baltija tikai modās no feodālā miega, kas arī izskaidro jaunlatviešu rīcību un vēsturiski izcilo lomu.

Diskusijas kulminācija bija trešā diena, kad uzstājās LPSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs Kārlis Ozoliņš. Tā bija politiski spilgta runa. Viņš pienagloja pie kauna staba K.Strazdiņu ar kompāniju kā latviešu tautas dižgaru nīdējus. "Mēs neatdosim latviešu reakcionāriem mūsu atbrīvošanas cīnītājus," viņš aplausu vētrā kategoriski paziņoja. Runāja arī kompartijas CK sekretārs Arvīds Pelše, kas visai neveikli mēģināja samierināt jaunlatviešu nīdējus ar jaunlatviešu cildinātājiem. Zāle viņam gandrīz neļāva runāt. A.Pelšes balss pazuda svilpšanā un aurošanā. Noslēgt diskusiju mēģināja K.Strazdiņš. Zāle viņam neļāva runāt. Sanākušie burtiski vārījās naidā pret jaunlatviešu progresīvās lomas noliedzējiem. K.Strazdiņš bija spiests atstāt tribīni. Tā ar kaunpilnu sakāvi beidzās iecerētais uzvaras gājiens.

Bet K.Strazdiņš nevēlējās atzīt savas koncepcijas kaunpilno izgāšanos. Kā atriebt jaunlatviešu aizstāvjiem? Apmēram trīs nedēļas pēc diskusijas bija paredzēta manas disertācijas "Jaunlatviešu ekonomiskie uzskati" aizstāvēšana LVU Ekonomikas fakultātes padomē. Nepieļaut disertācijas aizstāvēšanu — tāds bija K.Strazdiņa jaunākais plāns. Kā to īstenot? Viņš piezvanīja padomes priekšsēdētājam, Ekonomikas fakultātes dekānam docentam Jānim Porietim un mēģināja viņu ideoloģiski iebaidīt. Kā Jānis Porietis var pieļaut, ka viņa vadītajā padomē tiek aizstāvēts antimarksistisks, buržuāziski nacionālistisks darbs! J.Porietis mierīgi atbildēja: ja K.Strazdiņam ir iebildumi pret disertāciju, viņš var atnākt uz padomes sēdi un uzstāties ar disertācijas kritiku. Ja K.Strazdiņa argumenti būs pārliecinoši un disertants tos nespēs atspēkot, padome varēs arī nobalsot pret. Tādas sarunas atkārtojās vairākkārt. J.Porietis savā priekšsēdētāja pozīcijā bija ciets kā krams. K.Strazdiņa biedējošais tonis viņu neiespaidoja. Uz aizstāvēšanu ne K.Strazdiņš, ne kāds cits no viņa uzskatu atbalstītājiem neatnāca. Izgāšanās diskusijā bija šiem biedriem laba mācība. Viņi nevēlējās otrreiz tikt ideoloģiski izpērti. Disertācijas aizstāvēšana notika mierīgi un lietišķi. Oficiāli oponenti bija PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Latvijas PSR ZA akadēmiķis, prof. Jānis Zutis un Latvijas Pedagoģiskā institūta rektore ekon. zin. kandidāte Erna Purvinska. Oponentu atsauksmes bija pozitīvas ar dažām kritiskām piezīmēm, kas neskāra jaunlatviešu kustības būtību. Iebildumu pret disertanta koncepciju jaunlatviešu jautājumā nebija. Balsošanas rezultāti pilnīgi atbilda pirmsaizstāvēšanas prognozei: no 16 padomes locekļiem 14 balsis bija "par", 2 ieprogrammētas balsis "pret". Šie divi pretbalsotāji sēdēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši, un bija labi zināms, ka tie bija disertanta personīgie nelabvēļi. Pozitīvs balsojums Universitātē vēlreiz apstiprināja Latvijas inteliģences negatīvo nostāju pret vulgāro marksismu un latviešu pirmās tautas atmodas nesavtīgo censoņu nonievāšanu.

Cīņa saasinās

Cietuši ideoloģisku sakāvi, vēstures viltotāji nolēma savu "taisnību" meklēt starp Krievijas ortodoksiem, kam nebija ne mazākās nojausmas, ar ko Baltija jaunlatviešu laikā atšķīrās no pārējās Krievijas 50.–60. gados. PSRS ZA izdevuma "Вопросы истории" 10. numurā parādījās plašs K.Strazdiņa raksts "Par XIX gs. 60–70. gadu jaunlatviešu kustību". Neminot ne vārda, ar kādu izgāšanos viņam ar domubiedriem beidzās 1958. gada aprīļa diskusija, K.Strazdiņš savā rakstā būtiski pastiprināja jaunlatviešu negatīvo raksturojumu.

Žurnāla "Karogs" 1958. gada 12. numurā PSRS ZA korespondētājloceklis Jānis Zutis, LPSR ZA korespondētājloceklis Pauls Dzērve, LPSR ZA korespondētājloceklis, LKP CK loceklis Vilis Samsons un Georgs Lībermanis deva K.Strazdiņa falsifikācijām un izdomājumiem pienācīgu pretsparu. Jaunlatviešus kā progresa nesējus, kā visas zemniecības centienu paudējus un demokrātus K.Strazdiņš vienmēr kā liberāļus pretstatīja krievu revolucionāriem demokrātiem. Neviens nenoliedz, ka jaunlatvieši nebija revolucionāru ideju piekritēji un, asi vērsdamies pret cara valdības vietējām institūcijām, bija caristisko ilūziju nesēji. Bet Baltijas apstākļu pazinējiem nekad neienāktu prātā jaunlatviešus raksturot kā liberāli monarhistiskās tendences pārstāvjus pretstatā revolucionāri demokrātiskās tendences pārstāvjiem. Ieskaitīt jaunlatviešus vienā šķiriskā grupā ar buržuāziju un muižniekiem bija absolūts vēsturisks aklums, nekaunīgi meli, kas pakļauti antivēsturiskai shēmai.

Jaunlatvieši nevarēja pārstāvēt latviešu buržuāziju, jo tā tikai veidojās, spēra pirmos vājos soļus. Kārklu vācieši nebija patstāvīgs politisks spēks, tikai nožēlojami vācu līdzskrējēji, kurus jaunlatvieši izzoboja, cik vien varēja. Kāpēc jaunlatvieši nebija revolucionāri? Pirmkārt, viņi uzskatīja, ka cars ir vienīgais spēks, kas spēj salauzt baltvācu kundzību un dot zemniekiem brīvību. Otrkārt, viņi baidījās, ka zemnieku sacelšanās, kas nevar cerēt uz panākumiem, pārvērtīsies par asinspirti, kur daudzi latvieši aizies bojā. Treškārt, caristiskas ilūzijas dziļi iesakņojās latviešu tautas apziņā. Vienlaikus jaunlatvieši "Pēterburgas Avīzes" slejās atbalstīja Garibaldija revolucionāru cīņu, citas tālaika revolucionārās kustības pasaulē. Tā bija pretrunīga nostāja, tikpat pretrunīga kā toreizējā dzīve.

K.Strazdiņš pārmeta jaunlatviešiem, ka tie atbalstījuši 1861. gada zemnieku brīvlaišanu. Dienvidlatvijā Daugavas Latgales krastā zemnieki cīnījās pret 1861. gada brīvlaišanas noteikumiem, pretējā Zemgales krastā — par zemnieku brīvlaišanas nosacījumu rietumu apgabaliem piemērošanu Baltijai. Problēma bija gaužām vienkārša: Krievijas zemnieki tika vaļā no dzimtbūšanas ar tiesībām uz zemi, toties 1817. un 1819. gada Baltijas guberņu zemnieku brīvlaišana nodeva visu zemi muižnieku īpašumā. Piešķirtā "putna brīvība" piespieda zemniekus nomāt no muižniekiem būtībā savu zemi, maksājot ar feodālām klaušām. Tāpēc nav brīnums, ka 1861. gada zemnieku brīvlaišana Krievijā ar zemi, kaut ar atgriezumiem, likās jaunlatviešiem pievilcīgāka nekā beztiesīgums zemes īpašuma jautājumā Baltijā. Turklāt jaunlatvieši bija par 1863. gada reformas nosacījumiem Rietumu apgabaliem, kas deva zemniekiem krietni lielākas tiesības nekā pārējā Krievijā. Jaunlatviešu agrāro pārkārtojumu ideāls bija Francijas agrārā iekārta ar muižu iznīcināšanu un to zemju nodošanu kā parceles bezzemniekiem. Tāpēc K.Strazdiņa pārmetums jaunlatviešiem, ka tie neiestājās par muižnieku zemju sadali, bija kārtējie meli. Rodas iespaids, ka K.Strazdiņš nebija lasījis jaunlatviešu publikācijas vai arī atmeta to, kas neatbilda viņa paškonstruētai shēmai par jaunlatviešu agrārajiem uzskatiem. Ar tādām antivēsturiskām tēzēm K.Strazdiņa raksts bija pārbagāts. Tas izraisīja sašutumu latviešu inteliģencē. Tika nolemts žurnālam "Вопросы истории" uzrakstīt pretrakstu. Raksta sacerēšanu vadīja akadēmiķis J.Zutis, galvenie konsultanti bija P.Dzērve, V.Samsons, E.Sokols, tiešais izpildītājs G.Lībermanis. Būtībā raksts bija pārstrādātais apcerējums "Par jaunlatviešu kustības raksturu", kura autori bija J.Zutis, P.Dzērve, V.Samsons, G.Lībermanis ("Karogs", 1958., Nr. 12).

Sešpadsmit autoru vēstule

K.Strazdiņš ar savu melīgo jaunlatviešu raksturojumu bija nopietni aizskāris latviešu nacionālo godu. Tāpēc vēstuli žurnāla "Вопросы истории" redakcijai parakstīja cilvēki ar dažādu ideoloģisko stāju. 16 cilvēku vidū bija LKP CK biroja locekļi, PSRS AP un Latvijas PSR AP deputāti, LKP CK locekļi, cilvēki, kas sevi uzskatīja par idejiskiem marksistiem, augsta ranga plaši pazīstami zinātnieki, politiķi, inteliģences pārstāvji, kas bija slēpti disidenti. Lūk, šo parakstītāju uzvārdi un sabiedriskais statuss:

1) K.Ozoliņš, LKP CK biroja loceklis, LPSR AP Prezidija priekšsēdētājs, PSRS AP Prezidija priekšsēdētāja vietnieks;

2) V.Kalpiņš, LPSR kultūras ministrs, LKP CK loceklis;

3) V.Samsons, LPSR izglītības ministrs, LKP CK loceklis;

4) J.Zutis, PSRS ZA korespondētājloceklis, LPSR ZA akadēmiķis;

5) P.Dzērve, LPSR ZA korespondētājloceklis, Ekonomikas institūta direktors, LPSR AP deputāts;

6) V.Šteinbergs, LVU rektors, LKP CK loceklis, LPSR AP deputāts;

7) E.Purvinska, LPSR Pedagoģiskās augstskolas rektore;

8) E.Sokols, LPSR ZA Latviešu valodas un literatūras institūta direktors;

9) J.Porietis, LU Ekonomikas fakultātes dekāns;

10) A.Leits, ekonomikas profesors;

11) K.Graudiņš, bijušais "Pravdas" korespondents Latvijā, LPSR ZA korespondētājloceklis;

12) A.Vilsons, literatūrzinātnieks;

13) V.Austrums, literatūrzinātnieks;

14) G.Lībermanis, ekonomisko zinātņu kandidāts;

vēl divi inteliģences pārstāvji, kuru uzvārdus atmiņa nav saglabājusi.

Kas vienoja šos uzskatos un centienos dažādos cilvēkus naidā pret K.Strazdiņa nostāju jaunlatviešu jautājumā? Tas bija K.Strazdiņa nihilisms attiecībā uz jaunlatviešu lomu latviešu tautas pirmajā atmodā. Nebija pieņemami K.Strazdiņa meli par kaut kādu latviešu inteliģences kustību, kas paralēli jaunlatviešiem sekojusi krievu revolucionāriem demokrātiem. Tautas apziņa nevarēja pieņemt uzskatus, kas noliedza to nepārprotamo vēstures faktu, ka jaunlatvieši pirmie pacēla nacionālās atbrīvošanas karogu. Pirmās tautas atmodas censoņu nomelnošana izsauca vienprātīgu nosodījumu.

Brauc Maskavas revidenti

1958. gada otrajā pusē Latvijā notika būtiskas politiskas pārmaiņas. Tika nomainīta kompartijas vadība. Par LKP CK pirmo sekretāru tika iecelts Arvīds Pelše. Sākās īstas raganu medības. Eduards Berklavs tika izsūtīts no Latvijas. Viss nacionālais tika noliegts, Līgo svētku svinēšana aizliegta. No latviešu klasiķu darbiem tika izrautas lapas, kur pieminēta līgošana. Notika plaša kadru nomaiņa. 1959. gada otrajā pusē Rīgā palīgā pašmāju inkvizitoriem no Maskavas atbrauca speciāla PSKP CK komisija ar divējādu uzdevumu: pirmkārt, par antimarksistisku atzīt LPSR ZA Ekonomikas institūta ierosināto ekonomisko politiku, atbrīvot no darba institūta vadību; otrkārt, par antimarksiskiem, buržuāziski nacionālistiskiem atzīt K.Strazdiņa oponentu uzskatus par jaunlatviešiem. Pēdējā jautājumā Maskavas revidentiem uzdevums sākotnēji likās visai vienkāršs: 16 cilvēki, kas parakstīja vēstuli žurnālam "Вопросы истории", veido antipartijisku grupu, kas jāsatriec lupatu lēveros. Tomēr šis plāns izgāzās. Daļa no tiem, kas parakstīja vēstuli, atradās atbildīgos amatos, un tos aizskart nedrīkstēja. Nolēma likt lietā principu "skaldi un valdi". Pa vienam uz LKP CK izsauca sīkākos garus ar nolūku uzzināt, kas un kā vācis parakstus un, galvenais, kas ir vēstules teksta autors. Visai aktīvs bija Maskavas CK revidents V.Sčipanovs. Izsauktie turējās braši, apgalvoja, ka vēstule ir kopējā darba auglis, ka tur izteiktās tēzes ir viņu dziļa pārliecība.

Saskaldīt grupu neizdevās. Maskavas universitātes profesors V.Sčipanovs man apgalvoja, ka viņa mērķis ir palīdzēt noskaidrot jaunlatviešu patieso dabu. Radās ideja Maskavas profesoru teorētiski iegāzt. Sagatavoju divus materiālus. Nikolaja Černiševska padevības pilnu vēstuli caram un Krišjāņa Valdemāra asu rakstu pret vācu muižniecību un cara ierēdņiem, kas adresēta caram tuvu stāvošam ministram Golovņinam. Abi materiāli bija bez parakstiem. Lūdzu profesoru V.Sčipanovu palīdzēt noskaidrot, kas ir rakstījis šīs vēstules — revolucionārais demokrāts vai buržuāziskais liberālis. Profesors–revidents vēstules uzmanīgi izlasīja un dziļā pārliecībā sprieda: pirmā vēstule pieder buržuāziskajam liberālim, otrā — revolucionāram demokrātam. Es mierīgi izvilku šo vēstuļu drukātos oriģinālus ar autoru parakstiem. Izrādījās, ka pirmo caram padevīgo vēstuli rakstījis N.Černiševskis, otro asā tonī rakstīto memorandu — K.Valdemārs.

Nu vies–profesors, kas bija pilnīgi izgāzies, kādu brīdi klusēja, viņa seja kļuva bāla. Un tad revidents sāka kliegt, ka pret viņu ir sarīkota provokācija. Viņš dauzīja kājas pret grīdu, vicināja dūres, spiedza, ka to tā neatstās... Es iespējami mierīgi atbildēju, ka Berijas laiki ir pagājuši un ka viņa uzdevums bijis palīdzēt noskaidrot, kas ir revolucionāri un kas — liberāļi. Profesors V.Sčipanovs vēl kādu laiciņu histēriski kliedza, tad izskrēja no istabas. Pēc tam es viņu vairs neesmu redzējis.

CK revidenti acīmredzot saprata, ka sašķelt grupu tiem neizdosies. Tad radās jauns plāns — jāpublicē samierinošs raksts, kur katra puse atzītos savos grēkos un tiktu publicēts vienots viedoklis par jaunlatviešiem. Sākās roku izgriešana Latvijas kompartijas CK kabinetos, jo neviena puse negribēja atzīt savas kļūdas. Beidzot — ne bez draudiem — šāds galīgi pretrunīgs raksts tapa, un to 1960. gada 1. numurā publicēja žurnāls "Padomju Latvijas Komunists". Raksta beigās tika nosaukts, kas bijis progresīvs un kas — reakcionārs jaunlatviešu kustībā.

Progresīva, bez šaubām, bijusi:

a) viņu cīņa par Latvijas buržuāzisko, kapitālistisko attīstību;

b) viņu cīņa pret vācu baronu (laukos) un vācu buržuāzijas (pilsētā) nacionālo jēgu;

c) viņu darbība, attīstot latviešu nacionālo kultūru un latviešu nacionālo valodu;

d) viņu orientācija uz Krieviju.

Starp šīs kustības negatīvajām iezīmēm visupirms jāmin:

a) jaunlatviešu kustības un tās ideologu šķiriskā aprobežotība ar visām no tās izrietošām sekām;

b) viņu nostāšanās pret revolucionārām cīņas metodēm, viņu paļaušanās uz labprātīgu piekāpšanos un reformām, ko izdarīšot, "dāvāšot" no augšas, tas ir, Krievijas cars;

c) viņu atteikšanās no cīņas pret cara patvaldību, atteikšanās no cīņas par muižnieku latifundiju sadalīšanu, kas bija dzimtbūšanas iekārtas galvenās un lielākās atliekas.

Raksts iznāca ļoti pretrunīgs, vietām melīgs. Noklusētas tika jaunlatviešu ciešās saites ar zemnieku kustību. Kaut arī jaunlatvieši par ideālu agrāriekārtu uzskatīja franču parceļu saimniecības pēc Lielās franču revolūcijas, viņi nebūt nebija pret muižnieku zemes īpašuma sadali zemniekiem. Kārtējo reizi aizmirsts tika Jūlijs Kalējs–Kuzņecovs, kas uzstājās par visas zemes vienlaicīgu sadali starp saimniekiem un kalpiem.

Melīgs bija apgalvojums, ka Baltijas iekarošana no Krievijas nesa progresu. Zviedru laiki Baltijai bija krietni labvēlīgāki.

Rakstu parakstīja 9 cilvēki: J.Bumbiers, K.Graudiņš, J.Krastiņš, V.Miške, V.Samsons, E.Sokols, K.Strazdiņš, P.Vāleskalns, J.Zutis, no kuriem tikai divi, J.Zutis un K.Strazdiņš, bija kaut cik nopietni pētījuši jaunlatviešu kustības vēsturiskos apstākļus, bet vairumam parakstītāju par jaunlatviešu kustību nebija ne jausmas.

LKP CK tika norunāts, ka pret diskusijas dalībniekiem netiks vērstas nekādas represijas. Akadēmiķis K.Strazdiņš šo norunu lauza. Uz oficiālas LPSR ZA sabiedrisko zinātņu nodaļas veidlapas viņš nosūtīja vēstuli uz Maskavu: G.Lībermanim atņemt jau piešķirto kandidāta grādu, iemesls — disertācija pauž nacionāli buržuāziskas idejas, ir antimarksistiska.

Augstākās Atestācijas komisijas speciālās padomes sēde bija īsa. Jautājums: kas rakstīts "Padomju Latvijas Komunistā" par G.Lībermaņa grāmatu "Jaunlatvieši"? Atbilde: strīdus šajā jautājumā ievērojami saasināja minētā grāmata. Cēlās augšā viens no padomes locekļiem un teica: mēs te laižam cauri un dodam svētību kandidāta grāda piešķiršanai simtiem darbu, ko turpmāk neviens nelasīs un kuru sabiedriskā rezonanse līdzinās nullei. Te disertācija par jaunlatviešiem izsauca veselu ideoloģisku vētru, rosināja plašu diskusiju, saasināja strīdu, lika veikt jaunus pētījumus. Tāpēc esmu pret kandidāta grāda atņemšanu G.Lībermanim.

Pēc īsa brīža sekoja lēmums: nav pamata ierosināt lietu par kandidāta grāda atņemšanu Georgam Lībermanim par aizstāvēto un apstiprināto disertāciju "Jaunlatviešu ekonomiskie uzskati". K.Strazdiņš kārtējo reizi bija zaudējis, šoreiz Maskavā. Un par Ļeņina prēmiju vairs nebija ko sapņot.

Viss pa plauktiem

Kāds bija rezultāts diskusijai par pirmo latviešu tautas atmodu?

Pirmkārt, "Latvijas vēstures" trīs melīgie sējumi, neraugoties uz partijas orgānu aktīvu atbalstu, V.I.Ļeņina prēmiju nedabūja.

Otrkārt, ortodoksālais marksisms, kas ignorēja Baltijas guberņu īpatnības un centās Latvijas tautas vēsturi rakstīt pēc Krievijas modeļa, cieta publisku sakāvi.

Treškārt, drakoniskās antinacionālās cenzūras apstākļos, kad nedrīkstēja pat pieminēt Līgosvētkus, par jaunlatviešiem varēja rakstīt brīvi un patiesi.

Tas pozitīvi izpaudās "Latviešu literatūras vēstures" II sējumā (1963.g.), kur nodaļas par jaunlatviešiem sarakstīja autori, kurus vēl nesen zākāja par latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem.

Tā bija maza gaiša uguntiņa tābrīža drūmajā situācijā, un tā cēla latviešu inteliģences nacionālo pašapziņu un liecināja par to, ka marksisma melnais krauklis nebūt nav visspēcīgs, bet zināmos apstākļos pat uzvarams.